Meža strupaste (Clethrionomys glareolus) ir mūszemes mazākā strupaste. Viņa pieder pie meža jeb rūsgano strupastu ģints (un ir vienīgā šīs ģints pārstāve Latvijā), kas ietilpst strupastu apakšdzimtā, un tā savukārt kāmju dzimtā. Kāmju dzimta ir viena no septiņām pie mums pārstāvētajām grauzēju kārtas dzimtām. Necentīšos pieminēt visas Latvijā sastopamās grauzēju kārtas sugas, tomēr skaidrības labad nosaukšu strupastu apakšdzimtai piederīgās: ondatra jeb bizamžurka (vislielākā), ūdeņu strupaste jeb ūdensžurka, lauku strupaste, tumšā jeb pļavu strupaste un, protams, šī stāstījuma galvenā figūra meža strupaste.
Salīdzinot ar pirmajā acu uzmetienā neapšaubāmi līdzīgajām pelēm, visām strupastēm, kā jau liecina nosaukums, ir strupāka aste (vienmēr ievērojami īsāka par ķermeni), relatīvi strupāks arī purns, īsākas kājas, toties lielāka un platāka galva un druknāks rumpis. Tā tas ir visām strupastēm.
Sugai, kurai mežs vārdā, atšķirībā no visām pārējām Latvijā mītošajām strupastēm ir šmaugāks (mazāk korpulents) augums, relatīvi (samērojot ar ķermeņa izmēriem) garākas kājas, lielākas ausu gliemežnīcas un smailāks purniņš. Tomēr pazīšanai noderīgāka ir kāda cita pazīme – ļoti raksturīgā šī grauzēja muguras vai, precīzāk izsakoties, augšpuses apmatojuma krāsa: ruda (sarkanbrūna, rūsgana). Bet sāni meža strupastei ir pelēcīgi dzelteni, vēders, astes apakša un kājas – baltā vai gaišpelēkā krāsā. Pieaugušas meža strupastes garums, ja to mēra no purniņa gala līdz astes sākumam, ir vidēji deviņi centimetri, bet viņas astes garums – maķenīt lielāks par pusi no rumpīša garuma.
Lielāki brikšņi strupastēm tīkamāki
Nenoniecinot neviena tipa mežaudzes, izņemot sausus silus, vispiemērotākos dzīves apstākļus meža strupastu vairākums sev tomēr atrod egļu vēros un citos jauktajos mežos, kuros dāsni aug ogulāji, kā arī platlapju audzēs. Kad jāizvēlas – mājot vienlaidu meža vidū vai tā malā, kur līdzās ir lauks, pļava, nora, – lielākā daļa rudmataino grauzēju balso par otro variantu. Un arī tās strupastes, kas mitinās dziļāk meža masīvā, tomēr cenšas apmesties uz dzīvi tuvāk klajumiem – izcirtumiem, laucītēm, degumiem, sūnu purviņiem. Cenšas, bet ne par katru cenu. Piebilde. Jo mazāk sakopta, no cilvēku viedokļa, ir kāda meža strupastu izraudzītā dzīvesvieta mežā, jo tā tīkamāka un piemērotāka šiem grauzējiem.
Veģetārā ēdienkarte
Salīdzinot ar lielākajām māsīcām – pelēkmatainajām strupastēm –, rudmates ir nedaudz veģetārākas – taču ne pārliecinātas veģetārietes. Viņas pārtiek galvenokārt no dažādu lakstaugu zaļajām daļām un augļiem, no daudzu sugu koku un krūmu sēklām, no to jauno dzinumu un zaru mizas, tās ēd gan pavasara, gan rudens cepurīšu sēņu augļķermeņus, ķērpjus un sūnas, vien retumis aizdaram pievienojot kādu kukaini, tārpu vai gliemi. Tas tā veģetācijas periodā – kad šādu vai citādu ēdienu allaž var dabūt bez īpašām pūlēm. Taču sniegotajā aukstajā laikā – no vēla rudens līdz agram pavasarim – barības meklējumos zvēriņiem nākas daudz tekalēt apkārt, jo, neapgrūtinot sevi ar barības meklējumiem, tie būs spiesti iztikt no pazemes slēptuvēs pašu iepriekš sanestajiem uzkrājumiem, no krūmu un nelielu kociņu mizām un no tām skujkoku sēklām, kas jāizgrauž no dzeņu neiztukšotajiem čiekuriem, kuri kaudzītēs krājas zem šo putnu kalvēm, arī no lapu koku un krūmu nenobirušo augļu sēklām, no ķērpjiem, kas aug uz koku stumbriem un zariem un ko iegūt var, kāpelējot 1 līdz 3 metru augstumā.
Drosmīgā dipinātāja
Meža strupaste nerok dziļi. Tai atšķirībā no pārējām strupastēm nepiemīt rakares talants – vien nieka 10–20 centimetrus zem zemes virskārtas atrodas viņas šaurās aliņas (2–3 cm diametrā). Laikam tāpēc savu mitekli dzīvnieciņam lielākoties labpatīk ierīkot nevis pazemē, bet kādā dabiskā paslēptuvē. Uz augsnes guļošs koka stumbrs, vecs celms, akmeņi vai žagaru kaudze – tas viss var noderēt un kalpot par strupastes midzeni un paslēptuvi.
Siltajā sezonā meža strupaste no paslēptuves ārā izlien tikai tad, kad saules ikdienas ceļš jau tuvojas norietam. Ja jums, piemērotā vietā klusi un nekustīgi stāvot, tupot vai sēžot, tīši vai nejauši ar savu dzirdi vai/un redzi izdotos līdzsekot, kā šis grauzējs vakarā iesāk virszemes gaitas, jums droši vien šķistu, ka dzīvnieciņš uzvedas pārlieku nepiesardzīgi, pat izaicinoši. Kā nu ne – viņš te šur, te tur pabāžas no kādas spraugas, pačaukstina sausas lapas, tad pārskrien no vienas alas izejas uz citas ieeju, tad atkal parādās ārpus slēpņa un, visai skaļi dipinot, ar 10–20 centimetru gariem lēcieniem drasējot, lapas čabinot, demonstratīvi izmet loku pa klajumu un atkal pazūd slēptuvē, lai pēc brīža vēlreiz parādītos, patekalētu, divkājās izslējies, patupētu un, trauksmaini veroties visapkārt, dažus mirkļus paausītos, tad vēl mazliet patekalētu, tad atkal pieklustu, paklausītos un iespruktu aliņā, un pēc pāris minūšu pārtraukuma tas pats vēlreiz – lapu čaukstēšana, solīšu dipēšana, tad no spraugas zemē uz nākamo aizšaujas vai cilpu cilpām nozib rūsgana šautriņa… Tikai pēc tam, kad krietnu laiciņu ir tā niekojusies, strupaste uzdrīkstas sākt savas ierastās vakara gaitas. Kādēļ gan zvēriņam nepieciešams tik nesakarīgi izaicinoši un uzkrītoši uzvesties?! Var taču gadīties, ka tuvumā dežurē kāds plēsīgs dzīvnieks… Tad kāpēc? Krievu zinātnieks Aleksandrs Formorovs savulaik strupastes nesakarīgo uzvešanos skaidroja šādi: «Ne katrs plēsējs izturēs tik ilgu pārbaudījumu – izsalcis viņš steigs uzbrukt, kamēr grauzējs vēl ir uzmanīgs, un atklās sevi.» Nu jā, bet strupaste pagūs iesprukt paslēptuvē, jo netiks pārsteigta pēkšņi un negaidīti, toties viņas nepacietīgais nedraugs paliks bez maltītes. Šoreiz. Tomēr bada nāvē izsalkušais, jādomā, nenomirs – nepaveicās te, paveiksies tur. Gan kāda cita rudmugure nokļūs upura lomā…
Nāve uzglūn ik uz soļa
Iespēja būt notiesātai vakariņās – parasta parādība katras strupastes ikdienā, jo ir likumsakarīgi, ka plaši izplatītiem niecīga izmēra zvēriņiem nedraugu apēstgribētāju netrūkst – meža strupastes ir bieži, pat regulāri viesi gan lielu, gan mazu plēsīgo (un ne tikai!) meža zvēru dienas un nakts putnu ēdienkartēs. Nāve viņām uzglūn ik uz soļa. Un tas visnotaļ loģiski, jo šie grauzēji ir Latvijas mežos visbiežāk sastopamie sīkie zīdītāji. Ne vienas vien plēsīgo dzīvnieku sugas labklājību dažviet vistiešākajā veidā ietekmē meža strupastu daudzums. Jāpiebilst, ka savu tiesu (un ne mazu!) saņem arī parazīti ērces un blusas – tām tiek strupastu asinis.
Gada laikā trīskārša māmiņa
Lai miesas ēdājiem un asinssūcējiem nepieciešamais ēdiena daudzums turētos pienācīgā līmenī, pašas strupastes katru gadu rūpējas no aprīļa līdz pat oktobrim. Šajos sešos septiņos mēnešos ikviena pieaugusi strupastiene, ja vien viņas dzīve netiek vardarbīgi pārtraukta, pagūst trīskārt apbērnoties. Ik reizes laižot pasaulē vidēji 4–6 strupastēnus. Bet vasaras nogalē šī čaklā vaisliniece jau top par vecmāmiņu – viņas agro (pirmo) metienu bērniem pašiem rodas bērni. Neticami?! Pirmajā brīdī varbūt. Kā nekā – vienai ciltsmātei tādējādi pat vienas sezonas laikā iznāk milzīgs skaits pēcteču. Taču tas vairs nešķiet nekas īpaši apbrīnojams, uzzinot, ka jau divu nedēļu vecumā strupastēni vairs nezīž māti un sāk patstāvīgi baroties, bet nieka trīs četru nedēļu vecumā jaunās strupastes ir jau tā paaugušās, ka kļūst patstāvīgas un neatkarīgas no mātes, bet vēl pēc neilga laiciņa (divarpus mēnešu vecumā) ir pilnīgi pieaugušas – vairoties spējīgas. Lai nu kas, taču šīs spējas zem pūra turētas netiek. Un ir jau arī jāsteidzas – smejies vai raudi – daba meža strupastēm garu mūžu nav lēmusi: pusotrgadīgs grauzējs jau ir tikpat kā aizvēsturisks…
Midzeņi ar daudzām izejām
Pēcnācēju vairošanas un audzēšanas ligzdas, kas meistarīgi darinātas no sūnām, sausas zāles, lapām, augu sēklu lidpūkām, putnu spalviņām, ķērpjiem, ir apaļas, caurmērā 25–30 cm lielas. Tās meža strupastes cenšas izveidot pazemē starp koku saknēm vai zem trupošiem kritušu koku stumbriem, vai vecos celmos, vai citās līdzīgās vietās. Ja dabisku vietu vairošanās ligzdu ierīkošanai atrast neizdodas, strupastes to rok 20–30 centimetru dziļumā. No katras meža strupastu galvenās ligzdas zemē un nedzīvajā un dzīvajā zemsegā uz visām pusēm kā zirnekļu tīkla pavedieni stiepjas, vijas un aužas seklas, šauras ejas un taciņas, un vadziņas (no kurām daudzviet – koku sakņu starpās, ciņos, celmos, zem kritalām – ir nemanāma izeja virszemē). Šie dažādie celiņi ved pieaugušās strupastes uz barošanās, dzeršanas un mazgāšanās vietām, uz pārtikas krājumu glabātavām, uz rezerves mājokļiem… Pa tiem, kad izaugusi (ja izdzīvojusi), no dzimtā zemes pleķīša plašajā meža pasaulē un nezināmajā nākotnē dodas arī patstāvības vecumu sasniegusī strupastu jaunatne.
Vientuļie tēvi
Mātes tad tikai uz kādu laiciņu paliek vienas. Bet tēvi nē – tēviņi, izņemot īsos, toties biežos intīmu kontaktu brīžus ar tuvējās apkārtnes pāroties kārajām pretējā dzimuma pārstāvēm, allaž cenšas būt cik iespējams vientuļi. Meža strupastu tēviņu vienīgais dabas uzliktais pienākums sugas atražošanas procesā ir rūpēties, lai mātītes regulāri taptu grūsnas. Parasti katrs tēviņš ir nolūkojis brikšņainu iecirkni, kam līdzās uz dzīvi apmetušās četras piecas mātītes, un ik pa laikam gūst piekrišanu pie viņām visām. Ja tik pie visām laikus pagūst… Nav taču viens pats strupastis mežā!
Māmiņa aizejot apsedz mazuļus
Tātad, kā noprotat, tēva mīlestību mazuļiem izbaudīt nav lemts. Toties māmiņa, lai gan pavisam īsu laiku, ir itin gādīga parādība strupastēnu dzīvē. Tā, piemēram, kamēr pēcnācēji vēl mazi – akli, nespēcīgi, kusli –, ik reizi, pirms pati dodas ieturēt maltīti, katra māmuļa rūpīgi apklāj savas atvasītes ar mīkstu sedziņu, ko steigšus sameistaro turpat uz vietas no ligzdas materiāla. Cits piemērs: ja draud īstas vai pat tikai šķietamas briesmas, satrauktā māte, ignorēdama mazuļu protesta pīkstienus, toties ievērojot sugas tradīciju, neceremoniāli sagrābj savu lolojumu zobos aiz čupra, skausta vai muguras un vienu pakaļ otram aizstiepj uz drošākā vietā sagatavotu rezerves midzeni. Vēlāk jau paaugušos, bet mātes paspārnē vēl mītošos pēcnācējus, ja nepieciešams, no nedrošības drošībā nogādā, vedot viņus ciešā rindiņā citu aiz cita. Tāpat – cits pakaļ citam rindiņā aiz mātes – jaunuļi pārvietojas starp midzeni un barošanās vietām.
Mielasta galdiņš
Zīmīgi, ka mielošanās vietās meža strupastes bieži vien atstāj raksturīgas, viegli pamanāmas un pazīstamas pēdas – tā saucamos barošanās galdiņus. Šie grauzēji nemēdz ēšanas laikā pārvietoties no viena barības objekta pie nākamā un ēst, kur pagadās, bet gan pakāpeniski visu netālā apkārtnē savākto ēdamo aizstiepj uz kādu konkrētu vietu (savāc vienviet), kur to notiesā. Viss, kas neder pārtikā – augu sēklu apvalki un spārniņi, sagrauztu zālaugu, sūnu un ķērpju negaršīgās vai neēdamās daļas, sagarināti un apgrauzti zariņi u.tml. –, krājas nelielās kaudzītēs: top galdiņi.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2002.gada jūlijā.