Venēcija devusi pasaulei jūrasbraucēju Marko Polo, gleznotājus Ticiānu (?–1576), Veronezi (1528–1588), Tintoreto (1518–1594) un Kanaleto (1697–1768), komponistus Antonio Vivaldi (1678–1741), Klaudio Monteverdi (1567–1643) un Džovanni Gabriēli (1554?–1613?). Venēcijā dzīvojis angļu dzejnieks lords Bairons (1788–1824). Te miris komponists Rihards Vāgners (1813–1883).
Dodžu pils. Ievērojamākā laicīgā celtne Venēcijā – Dodžu pils, kas blakus Sv. Marka katedrālei, tapusi 9.–16.gadsimtā un kalpojusi kā dodžu (Venēcijas hercogu) rezidence. Tā vairākkārt pārbūvēta, tagadējo izskatu ieguvusi 16. gadsimtā. Pilī ir brīnišķīgi saloni ar oriģinālu iekārtojumu, mēbelēm, gleznām, skulptūrām. Iekšējā pagalmā Foskati galerija, bet Senatoru pagalmā uzeja otrajā stāvā pa Gigantu kāpnēm. Parādes kāpņu augšējā laukumā pēc ievēlēšanas dodži kronēti. Te pieņemti sūtņi un ievērojami viesi. Otrajā stāvā plašas telpas ar venēciešu glezniecības vecmeistaru darbiem. Ievērojamākās ir Pinakotēkas zāles, Četru durvju zāle, Kolēģiju zāle, Senāta zāle, Lielās padomes zāle, Desmita padomes zāle. Tajā šermuļus uzvedinošā maģistratūra pulcējusies izskatīt pret valsti vērstus politiskos noziegumus. Turpat blakus Busola zāle, kur spriedumu gaidījuši apsūdzētie, un Ieroču zāle – ar plašu vēsturisko ieroču kolekciju. Šajā telpā līdz 14. gs. bijis cietums, pēc tam tā pielāgota ieroču glabāšanai. Dodžu pils atzīta par harmoniskāko arhitektūras veidojumu pasaulē. Nopūtu tilts savieno Dodžu pili ar jauno cietumu – tās bijušas notiesāto grūtsirdīgās nopūtas, kuri, ejot pāri tiltam, vēl pēdējo reizi skatījuši Venēciju pa tilta aizrestotajiem lodziņiem.
Skjavoni krastmala. Pārejot Salmu tiltu (Ponte Palja), nokļūstam Skjavoni (Riva d. Schiavoni) krastmalā, kur piestājuši kuģi no Skjavonijas (Dalmācijas). Tā ir krāšņiem namiem apbūvēta krastmala, kas turpinās līdz Kastello dārziem, kur ik padiviem gadiem rīko laikmetīgās mākslas darbu izstādes. Akadēmijas galerija (Gallerie dell’ Accademia) – lielākā Venēcijas gleznu krātuve. 1750. gadā dibināta Mākslinieku un skulptoru akadēmija ar atrašanās vietu Sv. Marka dārzos. 18. gs. beigās akadēmijupārcēla uz bijušo Žēlsirdības (Karita) klosteri pie Lielā kanāla, kur tā atrodas vēl tagad. Ar laiku Akadēmija līdztekus audzināšanas iestādei kļuva arī par ievērojamu mākslas darbu galeriju.
Venēcijas baznīcas. S. Marija Glorioza dei Frari baznīca ir nozīmīgākā Venēcijas baznīca. Tāpat kā San Dzanipolo, te apbedīja ievērojamus un bagātus Venēcijas augstmaņus. Baznīcas būve sākta aptuveni 1250. gadā, celtniecība pabeigta 1443. gadā. Virs centrālās ieejas Augšāmcēlušamies Kristus statuja. Zvanu tornis – otrs augstākais Venēcijā aiz Sv. Marka zvanu torņa, būvēts 14. gs. beigās. Interjers – latīņu krusta veidā, sadalīts ar divpadsmit kolonnām. Baznīcā apbedīts arī Ticiāns. Vieta, kur gleznotājs radis mūža mieru, iezīmēta ar 19. gs. celtu pieminekli. Izcils mākslas darbs ir baznīcas rotājums – Ticiāna altārglezna Asunta. Kreisajā jomā vēl viena Ticiāna glezna Pezāro dzimtas madonna (1526. g.), Alvizas Vivarīni un Marko Bazanti altārglezna Sv. Ambrodžio ar svētajiem kapelā dei Milanēzi un Džovanni Bellīni triptihs Madonna tronī ar svētajiem.
Baroka stila S. Marija della Salute baznīca. To nolēma uzcelt 1630. gadā – pateicībā par atbrīvošanu no mēra epidēmijas. Baznīca ir astoņstūru ar diviem kupoliem un fasādi, vērstu pret Lielo kanālu. Iekštelpas ielenc kolonnas, sānu altāros Ticiāna, Morlaitera un Lukas Džordāno darbi. Lielisks galvenais altāris, aiz tā Madonna ar mazuli, 15. gs. Iespaidīgi gleznojumi Lielajā Sakristērijā Ticiāna Sv. Marks tronī ar svētajiem un Bizantijas mozaīka un Tintoreto Kāzas Kānā.
Sv. Rokko skuola celta 1515. gadā pēc mēra epidēmijas. Tā veltīta sv. Rokam – mēra slimnieku aizgādnim. Skuolas bija Romas karaļu laika iestādes, kur lietpratēju vadībā aristokrāti nodarbojās ar mākslu, zinātni. S. Rokko skuola pieder pie ievērojamākajām venēciešu skuolām arī tādēļ, ka tajā aplūkojami Jakopo Tintoreto (1518–1594) darbi. Otrajā stāvā atrodas t.s. del’Albergarija zāle, kuru Tintoreto izrotājis laikā no 1563. līdz 1588. gadam, griestos uzgleznojot sv. Roku, uz sienām ainas no Kristus dzīves, starp kurām lieliskā Noņemšana no krusta. Galvenajā telpā ir Tintoreto autoportrets 66 gadu vecumā, griestu paneļos 21 Tintoreto audekls ar ainām no Vecās derības, sānos no altāra – Ticiāna Svētība. Arī uz sienām Kristus dzīves ainas. Pirmā stāva zāli, ko sadala divas rindas korintiešu kolonnu, arī rotājis Tintoreto.
Gondolas. Venēcijas simbols ir gondolas. Rakstos tās pirmo reizi pieminētas 11. gadsimta beigās. Gondolu airē tikai ar vienu airi, tādēļ tā ir asimetriska. Gondola ir īsts mākslas darbs. Tajā viss smalki aprēķināts, gadsimtu gaitā pārbaudīts. Speciāli izraudzīti koki, pat krāsas ir īpašas. Gondolas izgatavo tikai Venēcijas darbnīcās, tās maksā dārgāk nekā automašīnas. Arī airēt gondolu nav vienkārši – gondoljēra profesija pāriet paaudžu mantojumā. Par gondolu bīstamām sāncensēm mūsdienu Venēcijā kļuvušas lētas plastmasas motorlaivas.
Kad visu dienu staigāts pa Venēciju krustu šķērsu, ar pēdējiem spēkiem dodamies uz stacijas laukumu pie Lielā kanāla. Tur ik pa brīdim atiet autobuss pa lielo tiltu pāri lagūnai, kuras pretējā krastā ir atstāta mūsu mašīna. Vakarkrēslā atkal esam savā mājvietā – uzticamajā fordiņā. Vēl viena nakts, kad tālumā viņpus lagūnas mirguļo dižās kanālu pilsētas uguņi, un tad jau šķiram sava ceļojuma nākamo lappusi.
Senajā brīvības zemē Sanmarīno
Po upes ieleja bālā miglā tīta. Apkārtnē nekas tālāk par simts metriem nav saskatāms. Ceļa malā ik brīdi atkārtojas ātruma ierobežojuma zīme 50 km/h. Esmu noskaņots zīmes ievērot, bet rinda smago vezumnieku, aizmugurē strauji tuvodamies, uzņem daudzbalsīgu protesta koncertu. Paceļu spidometra šautru līdz 70 km/h. Ļembasts tik un tā nemitējas. Pa tam ceļmalā pazib apdzīt aizlieguma zīme. Kāds lieldīzelis bliež garām. Mēģinu turēties viņa aizsegā. Ātrums pieaug līdz 90 km/h, bet 50 km/h lieguma zīmes, kas ik pa gabalam iznirst no miglas, joprojām veltīgi cer remdēt automašīnu straujo skreju. Tā, lūk, brauc Itālijā – droši, pārliecināti, ar saprātīgu risku. Mani nervi ir par vājiem, tādēļ atgriežos pie pašu mājās tik pierastajiem 50 km/h, jo esmu ciemos un nedrīkstu rīkoties kā vietējie.
Titāno kalna nogāzē 61 km2 aizņem sīkvalstiņa Sanmarīno ar 23 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā dibināta 301. gadā un ir vecākais neatkarīgas valsts veidojums Eiropā. No Titāno kalna 738 metrus augstās virsotnes paveras gleznaina ainava uz Toskānas ieleju un Adrijas jūras zilgmi tālumā. Adrijas tuvuma dēļ klimats Titāno kalna apkaimē ir maigs un veselīgs. Ik gadu šo eksotisko mazvalstiņu apmeklē vairāk nekā 3 miljoni tūristu, jo te valda sakopta viduslaiku senatne ar Guaitas, Čestas un Montāles cietokšņiem Titāno kalna korē, pieminekļu un muzeju bagātība un tūristu pievilināšanai domātas izslavētās nieku tirgotavas. Tūrisms ienes valstij trešo daļu tās ienākumu, no kā krietnu daļu sagādā maksas stāvvietas: viena mašīnas stāvstunda – Ls 0,70, visa diena – Ls 4,50. Mēs, sargādamies no sanmarīniešu automātiskajiem naudasrijējiem, savu braucamo atstājām lejāk, bezmaksas stāvlaukumā pie kapsētas (cimitero) un ceļu kalnup turpinām kājāmgaitā. Tas nenākas viegli, jo te gājēju nav un tādēļ nav arī ietves (bet varbūt otrādi). Paretam redzams dažs trotuāra atavisms, kas jau pie kalnupceļa kārtējā asā līkuma atkal apraujas.
Pie grāmatu tirgotāja iegādājos bagātīgi ilustrētu ceļvedi «Sanmarīno – senā brīvības zeme» un, krasā kāpuma apguris, atrodu vietiņu, kur atbalstīt savus sešdesmitčetrgadīgos kaulus. Ceļvedī lasu: «Pēc leģendas, ceturtajā gadsimtā pēc Kristus kāds akmeņu skaldītājs kristietis, vārdā Marīno, ieradies no Dalmācijas, kas Adrijas jūras pretējā krastā, lai piedalītos tuvējās Rimini ostas būvdarbos. Taču drīz viņš, bezdievīgo romiešu tramdīts, dabūjis savas ticības dēļ laisties lapās un paslēpties Titāno kalna krūmājos. Pa to laiku vēsts par šo dievbijīgo vīru gājusi plašumā. Pie Marīno pulcējušies citi ticīgie un Titāno kalnā nodibinājuši pirmo kristiešu apmetni. Romiešu patrīcija donna Feličisima, arī pati pievērsta kristietībai, uzdāvinājusi svētajo kopienai Titāno kalnu. Pēc Marīno nāves kopiena turpinājusi dievbijīgu dzīvi, neaizmirstot viņa pēdējos vārdus: «No citiem brīvus es jūs atstāju» (Relinquo vos liberos ab utroque homine). Lai arī turpmākajos gadsimtos kopiena piekopa principu «Zināmi sev, nezināmi citiem», tā nebija pasargāta no alkatīgo kaimiņu uzbrukumiem. Tāpēc 10. gs. Titāno kalna virsotnē smagā darbā tapa neieņemamu cietokšņu virkne. Gadsimtu gājumā nocietinājumi aizvien pilnveidoti un papildināti ar jaunām aizsargbūvēm, kas trijās kārtās apjož pilsētu. Pēdējā nocietinājumu kārta pabeigta 1549. gadā. Sanmarīno vēsture ir bagāta ar varonīgām cīņām pret uzbrucējiem savas brīvības vārdā. Nevienam iekarotājam nav izdevies ieņemt Sanmarīno cietokšņus. Lai cik tas dīvaini, nocietinājumu galvenie ienaidnieki bija paši sanmarīnieši, kas izlaupīja vēsturiskās būves un lauza no tām akmeņus, kad cietokšņi bija zaudējuši savu militāro vērtību. Tikai 20. gadsimta sākumā cilvēki apjēdza veco mūru vēsturisko vērtību un ķērās pie to sakārtošanas.
Ar ieročiem ieeja liegta
Sanmarīno robežu tuvumā Itālijas karagājiena laikā nonācis Napoleons. Viņš pavēstījis: «Nepieciešams saglabāt Sanmarīno kā brīvības paraugu.» Tādēļ Napoleons te ir labā piemiņā un viņa vārdā nosaukta arī valstiņas galvenā iela. Brīvības cīņu gaitās, austriešu vajāts, 1849. gadā patvērumu aiz Sanmarīno mūriem radis Itālijas republikas cīnītājs Džuzepe Garibaldi (1807–1882). Par to viņam Garibaldi laukumā 1882. gadā uzlikts piemineklis – pasaulē pirmais šim varonim. Otrā pasaules kara laikā Sanmarīno Republika ievēroja tradicionālo neitralitāti un deva pajumti vairāk nekā simt tūkstošiem itāļu.
Kavējoties apcerīgās pārdomās par pasaules likteņiem, esam nonākuši pie ieejas vecpilsētā – Sanfrančesko vārtiem. Gājēju pāreju, kas ved tieši vārtos, uzrauga spilgti tērpts policists, satiksmes diriģents. Ar pavēlošu žestu viņš aptur braucējus un mudina gājējus. Kad cilvēkus ielas malā nemana, braukt drīkst automašīnas. Vārtu velvē lasāms sens brīdinājums: «Viesiem ieeja ar ieročiem liegta, pārkāpējus ķers soda nesaudzība.» Izgājis cauri vārtiem, ceļotājs attopas tādā kā viduslaiku brīvdabas muzejā. Vecpilsētā šauras akmeņiem bruģētas ieliņas un, kur vien pagriezies, visādu kārdinošu nieku jeb, nelatviski runājot, suvenīru tirgotavas. Mēs nepadodamies viltīgi uzkurinātai acumirkļa vājībai un soļojam tik uz priekšu. Laukumā, ko sauc par Arbaletistu akmeņlauztuvēm, iekārtots skulptūru dārzs ar savdabīgiem bronzā lietiem mākslinieku izdomas tēliem. Iegādājamies biļetes iekļūšanai cietokšņos. Latviešu naudiņās tā maksā 1,80 latu katram. Pa stāvām koka kāpnēm, nogaidot, kad neviens neklumburē no augšas pretī, var uzrāpties Guaitas cietokšņa torņa augstumos un iztēloties, kur un kam šautu, ja vēl būtu viduslaiki. Līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām Guaitas cietoksnī atradies cietums. Tagad par to nekas vairs neliecina. Pa Raganu taku ejam uz nākamo cietoksni – Čestu, kas tāpat kā Guaita, ir būvēta uz klints pašā stāvgāzes malā un ar savu izskatu vien jau liecina par Sanmarīno senču neuzvaramību. Čestā iekārtots seno ieroču muzejs. Raugies uz visu šo nāvekļu daudzveidību un domā, cik nelaimīgo ar tiem ir aizraidīti pirms laika uz garu valstību. Trešais – Montāles cietoksnis ir nomaļš, pa gabalu apskatāms piecšķautņu tornis.
Ziņkārīgos ar 1,20 latu vērtu ieejas biļeti laiž izstaigāt arī Valdības pili (Palazzo del Governo). Tā ir apjomā neliela, bet izskatā krāšņa jaungotikas stila būve, pabeigta 1894. gadā, vienlīdz vilinoša gan no ārpuses, gan iekšpuses. Pils fasādes stūrī, bronzā atliets, uz izciļņa stāv pats svētais Marīno. Pils priekšā Brīvības laukuma vidū – Brīvības statuja. Bet zem laukuma kopš seniem laikiem paslēptas tvertnes lietus ūdens uzkrāšanai. Laikam jau galvenokārt tūristu pievilināšanai Brīvības laukumā bieži rīko greznas parādes ar krāšņu formas tērpu un veclaicīgu ieroču izrādi, apliecinot valdības mūžseno gādību par Sanmarīno brīvību un neatkarību. Tagad civilizētajās mūsdienās tam atlikusi galvenokārt tikai dekoratīva vērtība, bet bija laiki, kad ar iebrucējiem cīnījās uz dzīvību un nāvi. Vai neskan braši: «Lielās ģenerālās padomes gvarde, cietokšņa gvarde, milicija, žandarmērija, municipālā policija, arbaletisti.» Lasot to visu rakstos, varētu iedomāties, ka darīšana ar galēji totalitāru valsti, kurā modri tiek uzmanīts katrs tavs solis. Īstenība ir gluži citāda. Sanmarīno mēs bijām parastā oktobra sestdienā, kad nekādi izrādīšanās pasākumi netika rīkoti. Vienīgais varas kalps un formā tērpts vīrs, kuru redzējām, bija satiksmes regulētājs pie Sanfrančesko vārtiem. Pārējos varēja apbrīnot tikai krāsainos attēlos.
Interesanta īpatnība, kas vedina uz pārdomām, salīdzinot tālo Sanmarīno ar Latviju – Titāno kalnā augstā cieņā tur arhitektus – viņu vārdus neaizmirst, viņiem ceļ pieminekļus – dziļā pateicībā par sasniegumiem pasaulē visdārgākajā mākslā…
Pievēršoties dievnamiem, jāpiemin Del Santo bazilika (ar svēto te jāsaprot sv. Marīno), iesvētīta 1855. gadā. Tā ir manierīga jaunklasicisma stila celtne, balstīta uz kolonnu rindām. Zem galvenā altāra guldīta daļa sv. Marīno pīšļu. Bazilikas vietā pirms tam stāvējusi veca pirmsromāņu laika baznīca – agrīnās kristietības laika piemineklis. Tās nojaukšana atzīta par visnepiedodamāko kļūdu Sanmarīno kultūras vēsturē. Bet, vērīgāk ieskatoties Sanmarīno vaibstos, it skaidri var manīt, ka senatnes elpa no visa veclaicīgā ir rūpīgi notīrīta un palikušas tikai skaistas dekorācijas.
Viljars Tooms
Publicēts 2002.gada jūlijā.