Kopš 2000. gada pirmo reizi pasaules vēsturē vairāk nekā puse planētas Zeme iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Ir prognoze, ka pēc 2015. gada būs 27 pilsētas ar iedzīvotāju skaitu virs 10 miljoniem iedzīvotāju un 22 no tām būs jaunattīstības valstīs. Tas rāda, ka pilsētas ar lielu iedzīvotāju koncentrāciju kļūst par galvenajiem dabas resursu un pakalpojumu patērētājām. No vienas puses, pilsētas sevī koncentrē finansu kapitālu, tirdzniecību, sociālos un komerciālos servisa pakalpojumus, bet, no otras puses, tās patērē lielus dabas resursu apjomus un līdz ar to rada lielu piesārņojumu un slodzi dabai. Pilsētu attīstība un cilvēku labklājība tajās ir tieši atkarīga no plašām teritorijām citviet, jo pilsētās trūkst dabas resursu, lai apmierinātu to iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzības. Pieaugošais resursu patēriņš un ekonomiskās attīstības atkarība no starptautiskās tirdzniecības palielina pilsētu ietekmi uz apkārtējo vidi, un tā plešas tālu pāri to ģeogrāfiskajai teritorijai. Bez vides degradācijas pilsētām ir arī sociāli degradējošs raksturs. Pilsētās visvairāk izpaužas sociālā nevienlīdzība. Ir cilvēki, kas var atļauties divstāvu dzīvokli Vecrīgā, un citi, kam naktis jāpavada stacijas tunelī.
Rodas jautājums: vai pilsēta var būt videi draudzīga, veselīga un sociāli taisnīga dzīvesvide. Pašvaldībām un sabiedrībai kopumā nākotnē būs jāapmierina nepārtraukti pieaugošā iedzīvotāju skaita vajadzības, sabalansējot tās ar vides aizsardzības prasībām. Augošajās pilsētās vienmēr būs vajadzīgi veikali, rūpnīcas, mājas un citi infrastruktūras objekti. Pilsētu izplešanās uz tām piegulošo teritoriju rēķina rada daudzas vides un sociālās problēmas. ASV katru gadu 31 km2 lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiek aprakta zem betona un asfalta un 11 000 km2 zemes zūd uz pilsētu izplešanās rēķina. Līdzīga situācija ir arī jaunattīstības valstīs. Latvijā pašlaik iedzīvotāju skaits pilsētās samazinās vai ir nemainīgs, bet tas ir tikai īslaicīgs efekts, jo pašreizējā valdības politika lauksaimniecībā un lauku attīstībā kopumā ir neefektīva, un cilvēki būs spiesti doties laimes meklējumos uz pilsētām.
Ilgtspējīgā attīstība varētu būt svarīgs princips, pie kā turēties, plānojot pilsētu turpmāko attīstību. Terminu «ilgtspējība» ir grūti definēt, jo tas ir bezgalīgs process un nesaistās ar konkrētu rezultātu, kad varēsim teikt: nu esam sasnieguši ilgtspējību. Ilgtspēja pati par sevi ir relatīva. Tā ir koncepcija, kas paredz dzīvi saskaņā ar dabas likumiem un vienlīdzīgu resursu sadali starp sabiedrības pārstāvjiem. Līdzsvarotā attīstība kļuva par pamatu ANO Vides aizsardzības un attīstības komisijas izveidei, kas pirmajā sēdē 1992. gadā Riodežaneiro izstrādāja rīcības programmu Agenda 21. Balstoties uz šo dokumentu, daudzās pasaules valstīs sākās dažādas aktivitātes, lai veicinātu pāreju no mūsdienu destruktīvās ekonomiskās attīstības uz ilgtspējīgo attīstību. Ilgtspējību var nodrošināt efektīva pārvalde dažādos valsts līmeņos (reģionālā, nacionālā un vietējā), konsultācijas un konsensa veidošana starp visiem sabiedrības sektoriem.
Ilgtspējīgām pilsētām ir daudz dažādu definīciju. Tās var tikt dēvētas par pilsētām, kurās izstrādāts darbības plāns un politika ar mērķi nodrošināt adekvātu resursu izmantošanu un utilizāciju, sociālo komfortu, vienlīdzību, ekonomisko attīstību šodien un labklājību nākamajām paaudzēm. Gatavojoties konferencei URBAN 21 (Berlīnē 2000. gada jūlijā), tika izstrādāta jauna definīcija, kas nosaka: ilgtspējīgu pilsētu attīstība ir process, kas uzlabo dzīves kvalitāti pilsētās, ietverot ekoloģiskos, kultūras, politikas, institucionālos, sociālos un ekonomiskos komponentus un neuzliekot slogu nākamajām paaudzēm. Slogs ir samazinātais dabas kapitāls un pārmērīgs vietējo resursu deficīts. Mērķis ir plūsmas princips, kas balstās uz materiālu un enerģijas līdzsvaru un finansu plūsmu, un tam ir būtiska nozīme visos nākotnes lēmumos saistībā ar pilsētu attīstību. Lūk, kādi ir ilgtspējīgas pilsētas pieci galvenie elementi:
- visiem pieejams mājoklis,
- daudzveidīga ekonomiskā attīstība,
- nepārtraukta mācīšanās,
- cilvēku plaša iesaistīšanās pašvaldības politikas veidošanā un realizēšanā,
- dabas resursu pārdomāta pārvaldīšana.
Galvenā problēma ir tāda, ka vēl joprojām vides jautājumi, izstrādājot pilsētu attīstības plānus, ir otršķirīgi un visa uzmanība tiek pievērsta ekonomisko problēmu risināšanai.
Ilgtspējīgu pilsētu pozitīvā puse – tā nodrošina dzīves vidi, neapdraudot dabas vidi, un savu attīstību neveido uz nākamo paaudžu rēķina. Tam ir arī blakusefekti, kas nodrošina mazākas sociālās izmaksas, paaugstinātu dzīves kvalitāti, stiprāku un saliedētāku sabiedrību un tīrāku vidi.
Jānis Brizga
Publicēts 2001.gada februārī.