Odu dzīve ziemā nebeidzas. Pašlaik viņi vislabāk jūtas pilsētu miklajos pagrabos un pazemes sistēmās. Tur silto vasaru gaida pieaugušie odi, lai, temperatūrai paaugstinoties, dotos ieturēties, riest olas un laist pasaulē jaunus odu miljonus. Iepazīsimies ar mazajiem džinkstētājiem. Ne visi odi alkst pēc jūsu asinīm. Pasaulē dzīvo vismaz divi tūkstoši īsto odu sugu un ir vēl vismaz 15 tūkstoši odveidīgo kukaiņu sugu (trīsuļodi, garkājodi, miģeles, knišļi un citi). Lielākā daļa no viņiem ir pielāgojušies baroties ar asinīm. Tiesa gan, odu tēviņus asinis nemaz neinteresē, un viņiem pilnīgi pietiek ar ziedu nektāru vai augu sulu. Tos viegli var atšķirt pēc ķemmveidīgajiem taustekļiem. Taču odu mātītēm, kas dēj olas, papildolbaltumvielas uzturā ir ļoti nepieciešamas. Pēc dejām odu ballēs un pārošanās lidojumā ar tēviņiem, viņas visas alkst pēc asinīm. Gan mazie, gan lielie dzīvnieki – no pelēm un putnēniem līdz aļņiem un lāčiem – tiek izraudzīti par uzbrukuma objektiem. Cilvēks nav izņēmums.
No maija līdz vēlam rudenim odi bojā dzīvi tūristiem, mežsargiem, naturālistiem, dārzniekiem – visiem, kas mēdz pastaigāsies slapjās vietās. Upuru vajāšanas ātrums nav īpaši liels – no četriem līdz septiņiem kilometriem stundā. Bet aizmukt no šiem vampīriem nav iespējams, jo siltajos bezvēja vakaros asinskārīgo odeņu mākoņi sagaida jūs visur. Savus upurus odi jūt un atrod jau 3, dažreiz pat 10–12 km attālumā. Odi lido uz ķermeņa izstaroto siltumu un izelpoto gaisu, tos pievilina arī sviedru smaka. Silts un iesvīdis ceļotājs – ideāls mērķis odu brālībai.
Katram odam vajag pavisam niecīgu asins daudzumu, bet katram pa druskai, un plikam cilvēkam odu mākonis visas asinis var izsūkt pāris stundās. Vienam odam asiņu porcija ir tikai divi trīs kubikmilimetri, taču tas piecas līdz septiņas reizes pārsniedz paša oda masu. Atsevišķos gadījumos pēc asinssūkšanas odu mātīte ar mokām var pacelties gaisā. Cik paradoksāli, tikai niecīga daļa no tām tiks izmantota kā barība, lielākā daļa izsūkto asiņu olbaltuma odenei nepieciešama 120–350 olu veidošanai.
Odu olu rūķīšu laiviņas
Pēc ieturēšanās odu mātītes dodas uz klusām vietām nobriedināt olas. Kad šis laiks pagājis, odu mātītes dodas piemērotas ūdenskrātuves meklējumos. Odi ir savdabīgi kukaiņu pasaules abinieki, jo attīstās ūdenī, bet pa sauszemi dzīvo brieduma gados. Lai olu dējums nenogrimtu, parasto odu mātīte kopā salīmē desmitiem olu. Odu dējums atgādina mazu rūķīšu laiviņu. Turpretī malārijas odi dēj olas pa vienai, jo katra ola ir nodrošināta ar pludiņu pāri. Citu ģinšu odi olas mēdz dēt sauszemē, cerot, ka lietainā laikā tās tiks ieskalotas ūdenī.
Sarains no viena gala līdz otram
Pēc dažām dienām olu apvalki pārsprāgst, un ūdenī dodas odu mazuļi – kāpuri. Ūdeņos, kas bagāti ar barību, nereti var koncentrēties līdz 4000 kāpuru vienā litrā. Kaut arī odu kāpuriem nav kāju, tas nenozīmē, ka tas nav spējīgs pārvietoties. Ja viņu iztraucē, kāpurs aši lokoties ienirst dzelmē. Biezie matiņi uz vēderiņa kalpo kā savdabīgas ekstremitātes, aizvietojot gan kājas, gan airus. Nevajag aizmirst, ka odu kāpuri ir smagāki par ūdeni. Kad briesmas garām, kāpurs, enerģiski kustinot vēderiņu, atkal pacelsies virspusē. Lielāko mūža daļu odu kāpuri pavada, turoties pie ūdens virsmas. Šeit viņi turas, izmantojot virsmas spraiguma efektu. Kaut kāpuri dzīvo ūdenī, viņi elpošanai izmanto atmosfēras gaisu. Turklāt, izmantojot traheju žaunas, kas atrodas vēderiņa galā, viņi ir spējīgi izmantot arī ūdenī izšķīdušo skābekli.
Apskatiet uzmanīgāk oda kāpuru. Sariņi uz augšlūpas savāktas divos pušķos – tas ir ļoti svarīgs pielāgojums barības iegūšanai. Kāpurs ātri un ritmiski ar tiem (līdz 200 kustībām sekundē) vicina, izraisot ūdens kustību mutes virzienā. Un tā barība nokļūst tieši mutē: baktērijas, infuzorijas, aļģes, ziedu putekšņi un sporas, virpotāji Rotatoria, mirušo dzīvnieku un augu mikroatliekas.
Ragainais komats
Pēc četrām piecām ādas maiņām kāpurs pārvēršas par kūniņu. Tā atgādina palielu dzīvu komatu ar radziņiem, kas noder kā elpošanas caurulītes. Lai cik neveikla izskatītos kūniņa, tā ir ļoti izveicīga. Iztraucēta viņa mudīgi ienirst dziļumā. Atšķirībā no kāpura kūniņa ir vieglāka par ūdeni, jo krūšu un vēdera pirmā segmenta dobumi ir pildīti ar gaisu. Tāpēc nekustīga kūniņa lēniņām ceļas augšup pie ūdens virsmas.
Neaizmirstiet, ka kukaiņi kūniņu stadijā nebarojas, bet apvalka iekšienē kāpurs pārtop par pieaugušu kukaini. Kad tas noticis, kūniņa virs ūdens iztaisno vēderiņu, un muguriņas hitīns pārplīst. Pa spraugu izlien pagaidām mīksts un bezkrāsains jaunais ods. Pēc neilga laika viņa ķermenis iekrāsojas un nostiprinās, vēl pēc dažām minūtēm jaunais ods ir gatavs lidojumam.
Ja apkārtējā temperatūra nav zemāka par 24–27 grādiem, odu pilna attīstība ilgst 14–15 dienas. Gadā odiem attīstās vairākas paaudzes; visbiežāk viņi pārziemo pieaugušā (imago) stadijā. Par ziemošanas vietām tiek izmantotas visdažādākās slēptuves, galvenokārt – dobumi, alas, pagrabi. Slapjo pagrabu dēļ odi ir kļuvuši par nopietnu problēmu daudzās lielās pilsētās ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Īpaši labi odi jūtas metro pazemes sistēmās. Pasaules avīzes regulāri ziņo par odu uzbrukumiem cilvēkiem metro, pazemes pārejās un lielveikalos.
Ne visi odi ir vampīri
Kā atšķirt parasto odu no malārijas oda? Miera stāvoklī malārijas ods krietni paceļ vēderiņu, parastais – tur to paralēli virsmai. Lidojumā parasto odu no malārijas oda atšķirt nevar pat speciālisti. Starp citu, malārijas odi dzīvo arī Latvijā. Bet viņi nav bīstami, jo Eiropas ziemeļu daļā, arī Latvijā, malārija nav sastopama, jo slimības cēlonis – plazmodijs – neattīstās tik zemā temperatūrā, kāda raksturīga mūsu klimatam.
Bieži dzirdam, ka cilvēki par malārijas odiem apvaino nevainīgus garkājodus – tos pašus kukaiņus, kas lēni paceļas no zāles mitrā pļavā vai meža klajumā un pēc dažiem nolidotiem metriem atkal paslēpjas starp augiem. Viņi tiešām izskatās pēc milzīgiem odiem: slaids ķermenis, šauri un gari spārni un ļoti garas un vājas kājas. Atšķirībā no īstiem odiem garkājodi cilvēkus neaiztiek. Bet garās kājas viņiem kalpo ne tikai staigāšanai, bet ir arī savdabīgs aizsardzības veids. Sēžot garkājodi plaši izstiepj kājas, un plēsējs to saķer pirmo. Taču noturēt garkājodu aiz kājām nav iespējams – uzbrucējam sulīga oda vietā tiek tikai viena gara, konvulsējoša kāja. Zinātnieki šo parādību sauc par autotomiju – pašizkropļošanos dzīvības saglabāšanas vārdā. Atšķirībā no zaudētas ķirzakas astes garkājoda kājas nekad neataug. Garkājodu kāpuri dzīvo trūdošā koksnē, lapās un citās augu atliekās.
Tagad par trīsuļodiem. Siltos vakaros šo kukaiņu miriādes lidinās stāvošu ūdeņu tuvumā. Atšķirībā no parastajiem odiem trīsuļodu lidojumu pavada melodiska džinkstēšana – šī skaņa, kā jau visiem odiem, rodas no spārnu kustībām. Arī trīsuļodi nekāro pēc siltām asinīm, jo imago stadijā nemaz nebarojas. To kāpuri dzīvo dūņās, un tos par zivju barību izmanto akvāriju īpašnieki un makšķernieki. Hidrobiologi trīsuļodu kāpuru esamību ūdenī izmanto kā labu ūdens tīrības bioindikatoru.
Odi svaru kausos
Ir ierasts par odiem runāt tikai sliktu. Vai tas ir taisnīgi? Ko tik cilvēks nav izmēģinājis, lai tiktu galā ar šiem kukaiņiem! Ļaudis izmantojuši gan aviāciju, gan DDT pulveri, gan dažādus indīgus dūmus un aerosolus, laiduši ūdeņos mazu, rijīgu zivtiņu gambūziju. Turklāt gandrīz visas šīs metodes nepazīst izlasi – kopā ar odiem gāja bojā daudzi citi dzīvi organismi un zuda dabiskais līdzsvars.
Istenībā no odiem labuma ir daudz vairāk nekā zaudējumu. Amerikāņu zinātnieki konstatējuši, ka Aļaskas tundrā odu biomasa ir daudz lielāka par ziemeļbriežu biomasu. Tas nenozīmē, ka tundrā odu ir tikpat, cik ziemeļbriežu. Nē, tur visi odi kopā sver tikpat, cik visi brieži! Un tas nav velti. Pieaugušie odi un to kāpuri ir pamatbarība daudziem putniem, sikspārņiem, zivīm, ūdens dzīvniekiem un kukaiņiem. Odu iznīdēšana draud ar globālu dabas katastrofu un būs nāvīgi liktenīga daudziem dzīvajiem organismiem. Nu ko, turpināsim cīnīties ar odiem vai labāk tos pabarosim?
Nikolajs Savenkovs
Publicēts 2001.gada februārī.