Rīgas domes pieļautā pilsētas apstādījumu koku masveidīga iznīcināšana izraisījusi sabiedrības sašutumu. Taču, neskatoties uz VAK protesta akcijām, pilsētas un pat tās centrālās daļas koku iznīcināšana turpinās. Biznesmeņi naski izmanto izdevību iegūt jaunu ienesīgu vietu saviem peļņas objektiem (autostāvvietas, degvielas uzpildes stacijas u.tml.). Jo koku nociršana pagaidām maksā daudzkārt lētāk nekā graustu nojaukšana. Vai tiešām pilsētas centrā kokiem ir tikai malkas vērtība?
Patiesi, grūti latos izteikt visus labumus, ko no kokiem gūst pilsētnieki. Var, piemēram, aptuveni aprēķināt, kādu daudzumu cilvēkam kaitīgu vielu nofiltrē koks, cik putekļu tas uztver savā lapotnē, ko periodiski noskalo lietus. Var noteikt trokšņa decibelu samazināšanu. Vēl var aprēķināt izcirsto koku daudzuma ietekmi uz pilsētas piesārņojumu piltuves pastiprināšanos. Var arī mēģināt aprēķināt, cik daudz katrs izcirstais koks palielinās dzīvei nelabvēlīgo faktoru slodzi uz apstādījumos atlikušajiem kokiem. Vēl var noteikt, kā un cik negatīvi pilsētas apstādījumu sarukšana ietekmē pilsētnieku psihi un rosina psihiskas slimības. Kā zināms, alkoholisms un narkomānija arī ir cilvēku psihes destabilizācijas rezultāts. Izstrādātas arī metodes ainavas estētiskās vērtības noteikšanai. Jo tuvāk pilsētas centram, jo nozīmīgākas kļūst visas minētās vērtības, ko koki dod pilsētniekiem.
Taču kā visus šos rādītājus izteikt latos vai dolāros, lai piesūtītu rēķinu koku iznīcinātājam par kaitējumu, ko viņš nodarījis pilsētniekiem? Tomēr vienu būtisku rādītāju var viennozīmīgi izteikt naudas vienībās. Tas ir koku saražotais skābeklis! Skābekļa cenu varam uzzināt firmās, kas to pārdod. Rēķinot pēc fotosintēzes bilances formulas 6CO2 + 6H2O = C6H12O6 + 6O2, sanāk, ka vienas tonnas (t) biomasas sintēzei augi saista apmēram 2 t ogļskābās gāzes un izdala ap 1,5 t tīra skābekļa. Zinātnieki ir izstrādājuši metodes kā aprēķināt koka biomasa pieaugumu un koka potenciālo mūža ilgumu. Izmantojot tā saucamo Gastona Bakmaņa funkciju, iespējams, piemēram, noteikt 2000.gada Ziemassvētkos pie Jēkaba kazarmām nozāģētās gobas mūžu, un tas būtu vismaz simts gadu! Pie Jēkaba kazarmām pavisam izcirta 37 kokus. Ja pareizināsim gobas izdalītā skābekļa cenu ar 37, iegūsim visu izcirsto koku potenciālo skābekļa cenu, ko tie varēja mums bez atlīdzības dot vēl aptuveni 100 gadus, un tā būtu – 100 tūkstoši latu!
Protams, tā ir tikai aptuvena aplēse. Kaitējuma precīzākam aprēķinam nepieciešams vairāku ekspertu izpēte un slēdziens. Gribu tikai atgādināt, ka šādas metodes jau kopš septiņdesmitajiem gadiem dendroloģiskajos pētījumos lieto Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes botānikas katedras zinātnieki (vadītājs profesors V. Balodis), arī Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes ekologi profesora I. Liepas vadībā. Veikti vairāki pasūtījuma darbi arī ārpus Latvijas, izstrādāts ne mazums diplomdarbu, arī disertācijas. Taču pasaulē atzīto zinātnieku slēdzienus Rīgas dome nepieprasa.
XX gadsimta otrajā pusē ekoloģiskie apstākļi Rīgas centrālajā daļā aizvien ir pasliktinājušies. To izraisījuši autotransporta un rūpnīcu izmeši, trokšņu fona paaugstināšanās. Līdz ar pilsētas augšanu palielinas tās centrālās daļas teritorija. Varenāka kļūst «piesārņojumu piltuve», kas virza putekļus un kaitīgas vielas uz pilsētas centru, kur apakšējais slānis vairāk sasilst nekā perifērijā, tāpēc tīrākais (vieglākais) gaiss te ceļas uz augšu, un tā vietā ieplūst smagāks netīrākais gaiss. Virzienā no lielpilsētas nomales zaļās zonas uz centru pasliktinās dzīves apstākļi arī kokiem. Līdz ar negatīvo faktoru slodzes palielināšanos apstādījumos saglabājas tikai izturīgākie koki. Sugas, protams, atšķiras izturības ziņā, taču ir arī individuālas atšķirības starp vienas sugas kokiem. Savas izturības maksimumu koks sasniedz brieduma vecumā. Tāpēc Rīgas centrālajā daļā tagad spēj izdzīvot tikai neliela daļa no jaunstādiem.
Katrs Rīgas centrā iedzīvojies liels koks ir neapšaubāms izcilnieks, jo tas nes milzīgu slodzi un apkalpo daudzreiz vairāk pilsētnieku nekā viņa sugas brālis nomalē. Var piekrist Guntim Eniņam, ka «katra koka vērtība pašā pilsētas centrā ir vismaz 100 reizes lielāka nekā pilsētas nomalē» Pievienojos dārznieces Maijas Strazdiņas un citu pazīstamu speciālistu nopietni argumentētam viedoklim, ka pēc Stokholmas parauga jāaizliedz jebkāda būvniecība Rīgas apstādījumos.
Līdzšinējā bēdīgā pieredze, manuprāt, liecina, ka Rīgas apstādījumu sistēmu ar tās dabisko pamatni spēj aizsargāt tikai LR Saeimas pieņemtais likums. Galu galā Rīga taču ir visas Latvijas galvaspilsēta. Ja Rīgas apsaimniekotāji ar svarīgiem pienākumiem hroniski netiek galā, tad viņu tiesības uz rīcību ir jāierobežo un darbība pastāvīgi jākontrolē no augšas. Jo pamatotus iebildumus no apakšas pret rīcību, kas kaitē pilsētniekiem, domes vadība neuzklausa. Tāds likums būtu laba jubilejas dāvana kā rīdziniekiem, tā arī visas Latvijas iedzīvotājiem. Apsveicama ir VAK iniciatīva izvirzīt tiesā prasību pret domes priekšsēdētāju. Taču nepieciešami arī citi pasākumi, par kuriem jādomā veselīgas vides aizstāvjiem. Piedāvāju fondam «Dabas resursu krātuve» veikt ne tikai dižkoku uzskaiti, bet kopā ar VAK dot katram pilsētas centra pieaugušajam kokam vārdu! Vārda došanā vajadzētu iesaistīt rakstniekus, māksliniekus, žurnālistus un citus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Tad katram iznīcinātam kokam varētu rīkot bēres, piesaucot vārdā šīs dzīvās būtnes iznīcinātājus… •
Arturs Mauriņš, habil. Dr. biol., profesors
Publicēts 2001.gada janvārī.