Botāniķi dodas dabā, lai noskaidrotu augu sugu izplatību, piemēram, Latvijā. Pētnieki izzina sugu sastopamību mežos un purvos, upēs un ezeros, kā arī jūras krastā. Savvaļas augi aug arī cilvēka iekoptās un apsaimniekotās vietās – pļavās un parkos, ieviešas dārzos, tīrumos un apstādījumos, ieceļo ceļmalās, uz dzelzceļiem un stigām. Visas šīs vietas ir botāniķa interešu objekts. Vēl interesantāk ir doties retumu medībās – noskaidrot, kur sastopami augi, kas piemērojušies īpašiem augšanas apstākļiem (tīros un dzidros ezeros, uz iežu atsegumiem), pārbaudīt jau iepriekš zināmas reto sugu augšanas vietas. Jāzina, kādas sugas aug katrā no Latvijas rezervātiem, liegumiem un citās aizsargājamās teritorijās.
Botāniķu izziņas kāre neaprobežojas tikai ar augu izplatību. Viņi cenšas noskaidrot, kādās kombinācijās augi sastopami dažādos atšķirīgos mežos vai pļavās, t. i., pēta augu veidotās sabiedrības, kurās kaimiņu sastāvs atkarīgs no augsnes sastāva, mitruma, apgaismojuma.
Kur strādā Latvijas botāniķi?
Augu speciālisti ir mūsu nacionālajos parkos un rezervātos, kur viņu galvenais pienākums ir ne tikai izpētīt sastopamo sugu sastāvu – floru, augu sabiedrību kopumu – veģetāciju, bet arī sekot reto sugu stāvoklim un procesiem, kas ietekmē augus dažādos biotopos.
Botāniķi, protams, strādā botāniskajos dārzos, kur veido ne tikai eksotisku svešzemju stādu kolekcijas. Botāniskajos dārzos zinātnieki pēta iespējas audzēt vietējos augus, īpašu uzmanību pievēršot reto un izzūdošo sugu pavairošanai un audzēšanai.
Universitātēs un citās augstskolās, kur apgūst bioloģiju un vides aizsardzību, botāniķi pasniedz visdažādākos kursus, kas saistīti ar augu uzbūvi, dzīvības procesiem tajos, to augšanu, attīstību, izplatību un aizsardzību. Pasniedzēju un studentu pētījumi aptver visplašākās ar augiem saistītās jomas. Par mūsu botānisko zināšanu papildināšanu rūpējas Dabas muzeja botāniķi.
Apkrāvies un knišļu aplidots
No malas darbs ekspedīcijās droši vien izskatās kā pastaiga mežā vai pļavā. Nezinātājam īpaši saistoša tā varētu likties, pētot kāpas vai dodoties izbraukumā ar laivu pa ezeru. Mazāk jauka tā droši vien sagaidāma purvā. Taču pat visvienkāršākā ekspedīcija saistīta ar karšu meklēšanu un maršruta izstrādi. Līdzi jāņem vismaz lauku piezīmēm domāts bloknots un kompass; mūsdienās labāki palīgi ir globālās pozicionēšanas aparāts un plaukstdators vai diktofons. Neiztikt arī bez fotoaparāta. Floras pētījumos līdzi jāņem viss herbārija ievākšanai nepieciešamais ar neiztrūkstošo mapi augu uzglabāšanai. Augu sabiedrību pētījumiem vajadzīgi mietiņi, auklas un tamlīdzīgs aprīkojums parauglaukumu vai transektu ierīkošanai. Un tas viss jānēsā līdzi arī vietās bez ceļa un iestaigātām takām, karstumā vai lietū, smagiem gumijas zābakiem kājās. Papildu nodarbes lielāko daļu no lauku sezonas nodrošina odu un dunduru mākoņi. Jāatceras arī par ērcēm, lai tās jau laikus pamanītu un nolasītu no apģērba. Taču visas šīs grūtības atalgo ne tikai iegūtie zinātniskie dati. Atalgojums ir arī prieks būt dabā, redzēt jaunas vietas, atrast jaunas augu atradnes.
Ja īpaši paveicas, var atrast arī kādu Latvijā vēl nezināmu sugu. Visbiežāk tas notiek uz dzelzceļa, kur svešzemnieku sēklas atceļo kopā ar kravām. Tāpēc retumu mednieki ar vislielākajām cerībām dodas uz dzelzceļa stacijām, ostu apkārtni un arī uz izgāztuvēm, kur iesējas visdažādākās nezāles, dārzos un tīrumos audzētie kultūraugi un pārtikā izmantojamie augi. Tomēr vislielākās veiksmes stāsti ir par Latvijā pirmoreiz atrastu augu. Un izrādās, ka šāda veiksme nemaz nav tik liels retums. Vidēji reizi divos trīs gados tas kādam izdodas. Pēdējās desmitgadēs, kad Latvijas floras izpēte bijusi gana sistemātiska, ezeros atrasta mazā un smalkā najāda, mežos – spožais suņuburkšķis, pļavās – sarmatainā bitene un Fišera neļķe. Šis saraksts tuvojas jau trešajam desmitam. Lielākā daļa šo augu sastopami nelielā skaitā īpašos biotopos.
Konference pļavā
Kad apnicis klīst pa purviem un mežiem vienatnē vai divatā, jāmeklē plašāka kolēģu sabiedrība. Viena no šādām iespējām bija šovasar Daugavpilī, kur no 14. līdz 17. jūlijam pulcējās botāniķi no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas. Mūsu Botāniķu biedrība atjaunoja 1929. gadā iesāktu tradīciju, kas pēckara gados katrā no trim valstīm turpinājās 21 reizi. Baltijas botāniķu ekspedīcijas ir pasākums, kurā visdažādāko botānikas nozaru speciālisti vairākas dienas dodas botāniskās ekskursijās un klausās kolēģu ziņojumus par pētījumu rezultātiem.
Šogad organizatori nolēma izvēlēties konferenču zāli zem klajas debess. Katru dienu tika sameklēta visskaistākā pļava, vissaulainākā lauce, ja paveicās – īsts brīvdabas amfiteātris Daugavas vai Abavas senlejas nogāzē. Atbilstoši saules vai vēja kaprīzēm daudzviet varēja mainīt klausītāju un ziņotāju izvietojumu. Bet klausītājus pašus neiegrožoja neērts krēsls – bija pieejama visplašākā katram visērtākās un apstākļiem piemērotākās pozas izvēle. Arī skats nebija «jāpiesien» ziņotājam vai plakanam ekrānam – ja apnika ainava apkārtnes dabiskajā «panorāmas kino ekrānā», skatu varēja vērst debesīs un vērot nebeidzamo mākoņu kustību. Runātājam gan nācās iztikt ar savām oratora spējām un dabas doto balss spēku. Ilustratīvā materiāla daudzums un kvalitāte arī bija atkarīga no paša mākslinieciskajām spējām un iedvesmas, plakātus, shēmas un pat kartes uz lielām loksnēm vai veseliem tapešu ruļļiem zīmējot. Kolēģiem atlika vien izpildīt to turētāju lomas, ja tuvumā nebija piemērota koka vai šķūnīša sienas. Par tādu greznību kā muciņa katedras vietā, ko izdevās sarūpēt Moricsalā no salas sarga krājumiem, daudzviet pat sapņot nevarēja. Romantiku šoreiz upurēja par labu akadēmiskumam. Daugavpils Universitāte piedāvāja labiekārtotu auditoriju ar visu īstai 21. gadsimta konferencei nepieciešamo, un tur divās dienās nolasīja vairāk nekā 20 referātu par augu aizsardzības, ekoloģijas un izplatības jautājumiem. Demokrātiskums saglabājās vien tajā, ka līdzās profesoriem (T. Kuks un J. Pāls no Igaunijas, R. Pakalnis no Lie-tuvas) un daudzajiem zinātņu doktoriem par savu pētījumu rezultātiem stāstīja arī vairāki studenti.
Ekskursijas augu un biotopu iepazīšanai
Viens no Baltijas botāniķu ekspedīciju pamatuzdevumiem – informācijas apmaiņa starp kaimiņvalstu kolēģiem notiek ne tikai pasākuma konferences daļā. Botāniskajās ekskursijās ekspedīcijas saimnieki izrāda norises reģionam raksturīgākās un botāniski interesantākās dabas teritorijas, cenšoties parādīt to, kas pie kaimiņiem nav atrodams vai ir ļoti rets. Latvijā ekspedīcijas bijušas Abavas un Gaujas senlejā, Lietuvā – Ignalinas un Augštadvaru aizsargājamajās teritorijās, Igaunijā – Sāmsalā un Lahemā nacionālajā parkā. Šoreiz Latvijas botāniķi izvēlējās Latgali, kur starptautiskās ekspedīcijas nav rīkotas, toties pēdējos gados bijis daudz botānisku pētījumu: reto un apdraudēto augu sugu inventarizācija Daugavpils un Krāslavas rajonā, botāniski pētījumi dabas parkā «Daugavas loki» un «Dvietes paliene», dabas liegumā «Pilskalnes Siguldiņa». Šajās aizsargājamajās teritorijās arī viesojās ekspedīcijas dalībnieki. Daugavas krastos varēja priecāties par ļoti reto ārstniecības rūgteni un Alpu āboliņu, Pilskalnes Siguldiņā sameklēt spilvaino grīsli, bet Dvietes palienē vērot pļavu atjaunošanas darbu sekmes. Ekspedīciju tradīcija ir organizatoru sarūpētie lieliskie laika apstākļi.
Viesu izklaidei vismaz Latvijā jau otro reizi norises vietai izdodas pievilināt viesuļvētru: 1986. gadā Vidzemes augstienē tā sekmīgi pārlaista ēdnīcā precīzi ieplānoto pusdienu laikā, bet pēcpusdienā ar iespaidīgajām sekām izkonkurēja augu valsts brīnumus; šogad tā draudīgi tuvojās svētku vakariņu vietai Sventē, bet savu spēku atstāja, to nesasniegusi, vien sagādājot bagātus iespaidus to laimīgi pārvarējušajam konferences viesim vides ministram un arī botāniķim Raimondam Vējonim.
Kas paliek pēc starptautiskās ekspedīcijas? Speciālistiem noderēs Daugavpils Universitātes izdotais konferences referātu tēžu krājums. Bet visplašākajam dabas draugu lokam paredzēts «Botāniskais ceļvedis pa Dienvidaustrumlatviju». Gatavojoties ekspedīcijai un apkopojot pētījumu rezultātus, to izdevis Latvijas Dabas fonds ciešā sadarbībā ar Latvijas Botāniķu biedrību un Daugavpils Universitāti. Veiksmīgus botāniskus ceļojumus!
Ivars Kabucis
Publicēts 2008.gada novembrī.