Jau aptuveni 150. gadā izcilais grieķu ģeogrāfs Klaudijs Ptolemajs Aleksandrijas bibliotēkā atrada materiālus, kuros bija aprakstīti Lunae Montes jeb Mēness kalni. Šie augstie kalni ar sniegotajām cepurēm atradās Ekvatoriālajā Āfrikā un tika uzskatīti par varenās Nīlas sākumu. Pat 17. gadsimta sākumā šie kalni nebija atzīmēti kartē, līdz brīdim, kad 1889. gadā Henrijs Stenlijs, ceļojot no Centrālās Āfrikas, apstiprināja pieņēmumu par šo kalnu esamību un atzīmēja tos kartē ar vietējo nosaukumu Renzori. Tulkojumā no kalna pakājē dzīvojošās tautas Bokonjo valodas tas nozīmē ‘Lietus nesēji’ jeb ‘Lietus kalni’. Šī tauta jau no seniem laikiem Rvenzori kalnus uzskata par vietu, kur dzīvo varenais dievs Kitasamba. Dievs, kura vārdu vietējie nekad neizrunā kalna klātbūtnē, jo, kā vēsta vietējās leģendas, tas cilvēks, kurš izrunās šo vārdu, dodoties kalnā, nekad vairs neatradīs ceļu atpakaļ. Vai tā ir, nemaz nemēģinājām pārbaudīt.
Mēs, divi latviešu alpīnisti – Jānis Ķimenieks un Rinalds Dombrovskis –, Ugandā ieradāmies ar konkrētu mērķi – uzkāpt Āfrikas trešajā augstākajā virsotnē Margarita (5109 m). Par šo kalnu nav atrodama gandrīz nekāda informācija, tikai daži miglaini fotouzņēmumi. Zināms, ka pirmais kāpiens veikts pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, otrais – 1995. gadā. Un tieši nezināmais bija tas, kas mudināja kravāt ceļasomas un doties tālajā ceļā.
Nedaudzie tūristi, kas ierodas Rvenzori nacionālajā parkā, ir galvenais vietējo iedzīvotāju iztikas avots. Noteikumi diktē: ja vēlies doties pārgājienā pa kalnu takām vai pat kāpt kalnos, obligāti jāņem gids un vismaz divi nesēji. Protams, viss par attiecīgu samaksu – it sevišķi baltajam cilvēkam, kas šeit vēl joprojām izraisa neviltotu uzmanību. Līdz ko formalitātes ir nokārtotas, piedzīvojums var sākties!
Ceļš, kas no mazā ciematiņa ved augšup kalnos, ir ļoti īpatnējs. Sākumā tas vijas cauri ekvatoriālajiem mežiem, kas pārtop necaurejamās bambusu audzēs. Tālāk taka ved pāri Bigo Bog – tā vietējo valodā sauc purvu ar ļoti krāšņiem augiem. Visizplatītākais augs te ir gigantiskās lobēlijas, kuru ziedi uz garajiem kātiem kā ar rokām cenšas aizsniegt debesis. Tālumā dzirdamas pērtiķu rejas un dažādu putnu balsis, taču ieraudzīt kādu tā arī neizdodas. Baidās… Cilvēks šajā pirmatnējās dabas nostūrī nav biežs viesis, lai gan pamazām arī šeit sāk ielauzties civilizācijas pazīmes. Tūristu vajadzībām pamazām tiek ierīkotas takas un būdas nakšņošanai.
Āfrikas ledāji kūst
Daba šajos kalnos ir mežonīga, pat viltīga. Izplatītas ir sausziedēm līdzīgas puķes, kas lietus laikā aizveras, bet, līdz ko uzspīd saulīte, – atveras. Šeit savvaļā aug tabaka, kuras smaržai un garšai ne tuvu nestāv līdz šim baudītās. 3900 m augstumā ir skaistais, bet grūti pie-ejamais ezers Bujuku. Apkārt tam purvs, tādēļ, lai nonāktu līdz Bujuku apmetnei, jālēkā no viena zāles kušķa uz otru, un, ja netrāpi, esi līdz celim purva dubļos iekšā. Lielāku asumiņu piedod lietus, kas šeit līst tik tiešām kā no spaiņiem. Dubļu vannas un lietus dušas masāža nepārtraukti un bez maksas. Tikai te esot, kad sausa vairs nav neviena vīlīte, var saprast, kāpēc lietus mežiem tāds nosaukums. Drīz vien arī takas izbeidzas – cauri krūmiem, kas atgādina milzīgus ķērpjus, nāksies lauzties līdz vietai, kur sākas sniegs un akmeņi. Gids stāsta, ka savulaik, kad viņš piedalījies otrajā virsotnes kāpienā 1995. gadā, ledājs esot sniedzies līdz korei – vismaz 200 m augstāk, bet tagad ir tikai kailas, apledojušas klintis. Arī Āfrikā var ļoti uzskatāmi redzēt globālās sasilšanas sekas. Lai arī cik bēdīgi klātos ledājiem, ziemu te var piedzīvot arī vasaras laikā. Kurš būtu domājis, ka uz ekvatora snieg un var pat nosalt! Skolā mācīja gluži pretējo, taču tas acīmredzot neattiecās uz 4200 m augstumu.
Pasaules zibšņotākais kalns
Rītā, kad paredzēts kāpt kalna virsotnē, secinām, ka pa nakti ir pamatīgi snidzis. Apzināmies, ka būs grūti, jo klintis ir apsnigušas un slidenas. Tomēr tas mūs neattur. Kalni rīta saulē viz visās varavīksnes krāsās – saulei austot, tās stari apspīd sudrabotiem putekļiem klāto vizlas slānekli. Kāpiens ir smags, nesaprotam, vai tās ir nepietiekamās aklimatizācijas vai arī negulētas nakts sekas, bet, lai nu kā, dodamies tik uz priekšu. Kāpjam augšā virvi pēc virves un klusībā ceram, ka kaut uz brīdi pavērsies debesis un pierims vējš. Tā arī notiek, bet tikai pēcpusdienā. Kalns it kā spēlējas ar mums, pārbauda… Uz brītiņu paver mākoņu aizkaru, tad atkal paslēpjas. Virsotnē nonākam ap pulksten sešiem. Daudz laika nav, jo jau septiņos kļūst tumšs, un jāpaspēj vēl veiksmīgi tikt lejā. Dodoties pāri ledājam, manām, ka kaut kur bez mitas sper zibens. Kā vēlāk izrādījās, tas ir Edvarda kalns – vieta, kur Ugandā (iespējams, arī pasaulē) visvairāk spārdās zibeņi. Pārņem dīvainas sajūtas, atrodoties tādā vietā. Līdz pēdējai nometnei nonākam pusnaktī. Maršrutā pavadītas 15 stundas. Esam neizsakāmi noguruši un gandarīti vienlaikus.
Tauta ar nemanāmu ekoloģisko pēdu
Kafijas pupiņu un banānkoku plantācijas ir neatņemams Ugandas ainavas elements, tāpat kā mazu, ziņkārīgu bērneļu bari, kas ar skatienu pavada katru mūsu kustību. Ugandā fascinējoša ir ne tikai daba, bet arī vienkāršie cilvēki, kurus vēl nav samaitājusi nauda un materiālās vērtības. Nejūt nedz naidu, nedz agresivitāti. Visi ir nesamāksloti smaidīgi un laimīgi par to, kas viņiem ir: māla mājiņu, banānkoku un ka-fijas pupiņām, kas žāvējas pagalmā. Naudai šeit nav vērtības, tā ir tikai maiņas vienība, nevis Dievs, kuram ticam mēs. Primāro, kas nepieciešams ģimenei, izgatavo un audzē paši, daudzviet joprojām izmantojot primitīvus kapļus zemes apstrādei. Galvenā bagātība, kas šiem cilvēkiem ir, bet ko zaudējam mēs, ir kultūra un ticība – gadsimtiem kopta un saglabāta, par spīti eiropiešu centieniem uzkundzēties.
Šī noteikti ir vieta, kur drīzumā atgriezīsimies, lai izpētītu balto plankumu Ugandas kartē – kalnus un virsotnes, kur cilvēks vēl nav bijis. Noslēpumā tītas virsotnes, kuras apvij mīti un vietējo iedzīvotāju bijība, kuras dienā sargā migla, naktī – zibeņi. Bet par to noteikti būs cits stāsts.
Jāņa Ķimenieka stāstus klausījās Indra Muižniece;
Jāņa Ķimenieka, Rinalda Dombrovska foto
Publicēts 2008.gada maijā.