Latvijas desmitā augstākā kalna nogāzē ir dziļa grava, no kuras iztek spēcīgs avots. Tas vēl mūsdienās ir viens no populārākajiem dziednieciskajiem avotiem Latvijā.
No Bērzaunes lielceļa ejam pāri Bolēnu kalnam, tad gravā pa taciņu un kāpnītēm lejup, un esam pie Bolēnu avota, kas dažādos laikos un aprakstos saukts arī par Acu avotu, Dzīvības avotu, Veselības avotu un Laimas avotu. Tas atrodas aptuveni 2 kilometrus uz austrumiem no Gaiziņkalna, Madonas rajona Bērzaunes pagastā, pie Bolēnu mājām esošā Ošu gravā. Tiek uzskatīts, ka Bolēnu avots ir hipsometriski visaugstākais mūsdienās tekošais avots Latvijā – aptuveni 262 m virs jūras līmeņa.
Bolēnu kalns, kura sānā atrodas šis populārais dziednieciskais avots, atrodas Vidzemes augstienes Vestienas grēdā aptuveni 1 km uz dienvidiem no Dēklaiņa ezera un aptuveni 9 km no pagasta centra – Bērzaunes. Kalna samērā plakanā virsotne ir 282,5 m augstumā, bet virs tuvākās apkārtnes tā paceļas līdz pat 39 met-riem. Kalnam ir stāvas, nelielām ieplakām un graviņām saposmotas nogāzes. Vietām tas apaudzis ar mežu, bet citviet to klāj pļavas, no kurām paveras plašas un tālas ainavas. Kalnā atrodas arī viensēta – Bolēnu mājas. Pēc ģeogrāfa Vitālija Zelča datiem (1992.), Bolēnu kalns ir 10. augstākais kalns Latvijā.
Aizsargājams objekts
Avots ir kāpjošs jeb, kā šai pusē saka, «vārījošais» avots. Izteces vietā tā arī izskatās – it kā avotā vārītos smiltis. Ūdens temperatūra gan ir paras-ta – aptuveni 7 grādi. Iztek tas ap pusotru kvadrātmetru lielā ieplaciņā zem paveca oša saknēm. Lejpus izteces vietas avota gultnē ielikta rene ūdens ņemšanas vajadzībām, bet blakus atrodas norādes zīme, kas vēstī par to, ka šis ir īpašs avots.
Bolēnu avots jau kopš padomju laikiem – 1977. gada – ir aizsargājams ģeoloģiskais objekts. Pēc Latvijas Republikas likumiem, tas ir aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis (LR Ministru kabineta lēmums Nr. 175; pieņemts 2001. gada 17. aprīlī). Bolēnu Acu avots kā sena kulta vieta ir arī arheoloģijas piemineklis. Jāpiebilst arī, ka gan Bolēnu kalns, gan tā avots atrodas Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū («Natura 2000» teritorija). Tātad vismaz juridiski tas ir aizsargāts visos iespējamajos veidos.
Raganītes upes sākums
Lielākā daļa informācijas avotu uzskata, ka Bolēnu avots ir Raganītes upes izteka. Līdzīgi kā par Bolēnu avotu, arī par šo upīti ir zināmi daudzi nostāsti. Lielā daļā īpaši atzīmēts, ka upīte tek uz austru-miem – pretim saulei. Raganītes tecējumā ir vieta, ko sauc par Likteņa lokiem. Tie upītē meklējami aiz Griblejas tilta. Tur tā tek ļoti līkumota, un senāk pēc upītes tecējuma pārmaiņām paredzējuši nākotni. Tāpat zināms, ka šajā upītes posmā veikti ūdens dziedniecības rituāli un ziedojumi. Savukārt augšpus Griblejas tilta Raganītē ietek Ančupīte, kas sākas no cita avota – Ančuka. Nelielā Raganīte ir Aronas upes pieteka un ietilpst Aiviekstes baseinā.
Raganītes krastos vai to tuvumā daudzviet ir avotainas un purvainas vietas. Vienu avotu sauc par Akmeņvilci, un tā ūdens ir ciets, ar kaļķainu piegaršu. Savukārt Ančuka avota ūdens – dzidrs un bez garšas, bet ilgi nav glabājams, jo kļūstot duļķains un nedzerams pat lopiem. Kodeļas purvā, kas atrodas starp Ģeidāniem un Āriņiem, iztek Melnavots, bet Avotu purvā rodas vēl seši avoti, kas arī ietek Raganītē.
Nostāsti par avota rašanos
Daudzās teikās par Bolēnu avotu pieminēta likteņa dieviete Laima, kas bijusi saistīta ar avota izcelsmi un kuru vietējie iedzīvotāji sendienās pat redzējuši un zinājuši izstāstīt tās izskatu un gaitas. Vienā teikā teikts, ka «kādreiz Laimai, ejot gar Bolēniem, izkritusi un saplīsusi krūze. Tā bijusi skaista krūze, un Laima par to raudājusi. No viņas asarām izcēlies avots un no tā iztekošā upīte Raganīte.» Citā teikā stāstīts, ka krūze palikusi vesela, bet pieticis ar vienu pili no tās: «Laima nesusi krūzē veselības ūdeni. Pie Bolēniem, ejot pār grāvi, no krūzes izlijusi lāse ūdens. Tai vietā tad radies avots ar veselīgu ūdeni.»
Abas šīs teikas jau pirms vairāk nekā pusgadsimta pierakstījis netālu dzīvojušais novadpētnieks Jānis Krūmiņš (1900-1984), kurš tautā saukts par Krūmiņtēvu. Viņa nodarbošanās bijusi dravniecība, laika novērojumi un tautas vēstures un zināšanu vākšana. Pēc Otrā pasaules kara viņš uzsācis plašu folkloras materiālu vākšanu, iesaistot tajā daudzus Gaiziņkalna apkārtnes vecos iedzīvotājus, tādējādi salīdzinoši nelielā apkārtnē savācot vairāk nekā 8000 tautasdziesmu, daudz teiku un nostāstu, parunu un sakāmvārdu, notikumu atstāstu un atmiņu. Bolēnu avotu kā senu kulta vietu aprakstījis arī arheologs Juris Urtāns grāmatiņā «Latvijas senās svētnīcas» (1993.).
Ticības spēks
Ikviens, ienācis dziļajā Ošu gravā, pie avotiņa uzreiz pamanīs, ka avotam tuvākais koks ir izgreznots kā Ziemassvētku eglīte. Tie ir apmeklētāju atstātie ziedojumi mazu lupatiņu un citu mantiņu veidā. Laiku laikos te vienmēr ir diezgan daudz apmeklētāju. Daudzi šurp brauc tieši avota ūdens dēļ – lai šo dziedniecisko ūdeni padzertos uz vietas un ņemtu līdzi. Arheologs J. Urtāns, 1992. gadā apmeklējot avotu, atzīmējis: «Viss krūms pie avota iztekas nokārts ar lupatiņām, lakatiņiem, prievītēm, dzīpariem, matu sprādzēm, gredzeniem u. c. Uz zariem saspraustas naudas zīmes, parasti lati, bet ir arī Krievijas un Ukrainas nauda.» Arī raksta autors var vien apliecināt, ka ziedojumi te lielā skaitā likti gan deviņdesmitajos gados, gan arī tagad – 21. gadsimtā. Katrā ziņā – Bolēnu avots ir viens no mūsdienās dziedniecībā visintensīvāk izmantotajiem kulta avotiem Latvijā.
Zināšanai jāpiebilst: pastāv ticējumi, ka pie svētajiem avotiem atstātos ziedojumus vai citas mantas neviens nedrīkst sev ņemt, jo citādi visas vainas un nelaimes, no kurām ziedotājs ticis vaļā, var nākt ziedojuma paņēmējam līdzi.
Gan veselīgs ūdens, gan nogrimušas bagātības
Kā jau par daudziem Latvijas svētajiem avotiem, par Bolēnu avotu teikās teikts, ka avota ūdens ir ne vien ļoti dziedniecisks, un jo īpaši acu vainu ārstēšanā, bet tajā nogrimusi arī muca ar zelta naudu. Līdzīgi kā par plaši pazīstamo Bolēnu avotu, arī par netālu esošo, maz zināmo Melnavotu teikās stāstīts, ka tur esot nogrimusi naudas muca. Tā kādu reizi pat cēlusies no pazemes ārā, un «pie avota tanī brīdī gadījies būt kādam vecam tēvam. Naudas muca tam stāstījusi, cik ilgi viņai avotā jāguļ un kad tā atkal iznākšot ūdens virspusē.» Par Melnavota naudas mucu cits nostāsts teic, ka naudu varēšot iegūt tikai pēc tam, kad avotā būs noslīkusi kāda lielāka dzīvība. Daži zinājuši stāstīt, ka būtu jānoslīkst vērsim, lai muca varētu pacelties.
Vēl šai pašā apkārtnē ir avots Ančuks, kas atrodas uz Eglīšu māju zemes. Un arī par šo visai lielo avotu zināma teika, ka tajā esot paslēpta naudas muca, kas vecos laikos kādam ganam rādījusies ceļamies augšā no avota dzīlēm. Tomēr, tā kā ganāmpulkā pēkšņi kāds vērsis sācis skaļi maurot, tā izbijusies un nogrimusi atpakaļ. Tā varam secināt, ka šajā apkārtnē par daudziem avotiem ir līdzīgas teikas. Lai tur vai kā bijis, bet mums jāpriecājas, ka Latvijā ir daudz avotu, kas virszemē nes tīru ūdeni, un ka daļa no tiem apvīti skaistām teikām un ticējumiem.
Andris Grīnbergs
Publicēts 2008.gada maijā.