Tu esi tas, ko lauksaimnieks smidzina uz lauka

Eiropas Savienība turpina iedvesmot lauksaimniekus mīlēt vidi un dabu, bet kā jauno Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) interpretēs politikas veidotāji Latvijā? KLP varētu mudināt dalībvalstu zemniekus domāt stratēģiski un ilgtermiņā, pie viena līdzsvarojot ekonomikas un vides jautājumus. Diskusijas, kā to izdarīt, nezaudējot ienākumus, notiek arī Latvijā.

Spēja salāgot ekonomiskās intereses un rūpes par vidi būs aizvien nozīmīgāka lauksaimniecības nozares mēraukla, un arvien vairāk lauksaimnieku būs spiesti domāt par ilgtspējīgāku saimniekošanu. Turpmāk daļa konvencionāli strādājošo saimniecību varētu izlemt, ka izdevīgi ir iegūt bioloģisko sertifikātu. Klimata pārmaiņas un vides aizsardzība ir nozīmīgi temati topošajā KLP stratēģiskajā plānā 2021.–2027. gadam, un Latvijai līdz šā gada beigām jāizstrādā savs redzējums. Būtiski, ka lauksaimniecībai ES turpmāk būs jārēķinās ar uzstādījumu – 40% no atbalsta finansējuma jānovirza videi: «Modernizētai kopējai lauksaimniecības politikai ir jāpalielina sava Eiropas pievienotā vērtība, atspoguļojot vērienīgākus vidiskos un klimatiskos mērķus un apmierinot iedzīvotāju gaidas attiecībā uz viņu veselību, vidi un klimatu.»¹

 

Mūžīgie pesticīdi

Uz papīra apņemšanās izskatās labi, taču šādi saukļi nekliedē satraukumu par to, vai vides mērķi patiešām kalpos videi un vai par lielsaimniecību vadmotīvu neturpinās būt centieni apiet zaļo pasākumu ieviešanu. KLP plānā daudz rakstīts par klimata pārmaiņām, dabas resursiem (ūdens, gaiss, augsne) un bioloģisko daudzveidību, kā arī par dzīvnieku labturības uzlabošanu, dzīvnieku un augu veselību. Šie jēdzieni tikšot iemūrēti jaunās lauksaimniecības struktūras pamatos, apņēmusies Eiropas Komisija. Tādējādi loģiski būtu veicināt zemes kopšanu dabai draudzīgāk, atbalstot bioloģiski strādājošos.

Konvencionāli saimniekojošo atkarība no tā dēvēto augu aizsardzības līdzekļu lietošanas palielinās. Bioloģiskie lauksaimnieki glifosātu neizmanto, nelieto sintētiskos minerālmēslus un citas lauksaimniecības ķimikālijas. Tajā pašā laikā Latvijā lielsaimnieki turpina braukt pa ierastajām sliedēm, un kopumā priekšplānā tiem joprojām ir ražības un peļņas apsvērumi. Dabas apstākļi, klimatam mainoties, arvien biežāk piedāvā galējības – sausumu vai lietavas. Par samazināto ražu lauksaimnieki prasa kompensācijas no valsts, lai gan ar savu darbību paši ir veicinājuši klimata dusmas. Tāpat minerālmēslu lietošana un ietekme uz dabu, tostarp uz ūdens objektiem, pieaug ziemas periodā – saskaņā ar Zemkopības ministrijas (ZM) apkopoto, tikai 18% ūdens objektu Latvijā ir labā stāvoklī, pārējos plūst nitrātu un citu vielu kokteilis.

Atteikšanās no pesticīdu lietošanas varētu kļūt par jaunu trumpi globālajā konkurētspējā, par to rosina aizdomāties Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis. Tikmēr ZM par šādu scenāriju pat nav diskusiju. G. Norkārklis gan aicina Latviju mosties, sekot citu valstu piemēram un aizliegt vai ļoti ierobežot glifosātu saturošu herbicīdu izmantošanu. Līdz šim lielražotāju aprindās valdīja paļāvība, ka glifosātu varēs lietot mūžīgi. Līdz ar vairākām skaļām prāvām ASV kļuvis skaidrs, ka šī nāvekļa noriets gaidāms pavisam drīz, neskatoties uz ražotāju naudīgumu un superietekmīgo lobiju. Vismaz Eiropas Komisija plāno to aizliegt 2022. gadā.

Valsts augu aizsardzības dienestā skaidro, ka glifosāta preparātu lietošanas mērķis ir nezāļu iznīcināšana, taču smidzināt efektīvo kaltētāju uz graudaugiem pirms kulšanas mūsu zemē aizliegts nav. Tajā pašā laikā, palielinoties lauksaimniecības zemes platībām un līdz ar to arī pesticīdu skartajām teritorijām, pieaug slodze uz dabu. Bioloģiskie lauksaimnieki rosina veidot no pesticīdiem brīvus novadus, līdzīgi kā pastāv no ģenētiski modificētiem organismiem brīvas teritorijas.

 

Šauj kājā lauksaimniecībai

Citējot ierēdņus no KLP darba grupām, ZM arī bioloģiskās lauksaimniecības attīstību Latvijā redz kā «stāstu par ražošanu». Laikam tā vēlas iegūt divus zaķus ar vienu šāvienu – bioloģiski saimniekojošajiem prasīs gan ražot vairāk, gan pildīt vides nosacījumus. Tajā pašā laikā ZM vērš uzmanību uz to, ka no visas bioloģiski saražotās produkcijas vienīgi piens un medus ir brīvi nopērkams – pēc ZM datiem, 2017. gadā attiecīgi 9,7% un 27,3% tirgus. Savukārt bioloģiski audzēti graudi bija tikai 3%, kartupeļi – 4,3%, dārzeņi – 1,7%, gaļa – 1,8% no kopējās saražotās produkcijas. Tikmēr, kā uzsver Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktore Ilze Prūse, Eiropā jau krietnu laiku netiek cildināta tikai ražošana un produktivitāte, jo priekšplānā izvirzās vides un klimata mērķi.

Pirms Saeimas vēlēšanām gandrīz visas partijas solīja veidot valsts bio zīmolu, apņēmās nodrošināt bioloģisku ēdināšanu skolās un slimnīcās, veicināt produkcijas noietu un jaunu saimniecību veidošanos. Kā ir realitātē? Šis būtu nozīmīgs brīdis, kad konkretizēt to, ar kādu mehānismu palīdzību attīstīt videi draudzīgāku lauksaimniecību.

Attīstīt bioloģisko lauksaimniecību pirms vēlēšanām apņēmās arī pašreizējā zemkopības ministra Kaspara Gerharda pārstāvētā Nacionālā apvienība. Pagāja tikai daži mēneši, un K. Gerhards ES Ministru padomes sanāksmē aprīlī sacīja: «Vides un klimata pasākumiem jābūt pietiekami līdzsvarotiem attiecībā pret Eiropas Savienības atbalsta finansējuma apjomu, jo šīs prasības nedrīkst mazināt lauksaimniecības dzīvotspēju vienotajā tirgū.» Saskaņā ar Latvijas pozīciju – vides un klimata prasību kopumam ir jābūt samērīgam ar dalībvalstij piešķirto ES finansējumu. Citiem vārdiem – netraucējiet mums pelnīt! Ar šādu pozīciju ZM akli šauj kājā Latvijas lauksaimniecības nozarei.

 

Nozari stutē nelielās saimniecības

Sagaidāma bioloģisko pārstrādes uzņēmumu izaugsme, piemēram, «Tukuma piens» gatavojas pārstrādāt vairāk bioloģiskā piena; arī «Preiļu siers» piesakās ražot bioloģiski; jaunu rūpnīcu ekoproduktiem būvē «Dobeles dzirnavnieks»; bioloģiskās kartupeļu cietes ražotājam «Aloja Starkelsen» ir vareni attīstības plāni. Tas būs vēl viens un ļoti nozīmīgs arguments, lai bioloģisko saimniecību pulkam pievienotos saimniecības, kas līdz šim strādāja intensīvi, līdz ar to palielināsies nozares apgrozījums un arī pārdotās produkcijas apjoms.

2016.gadā 13% Latvijas lauksaimniecības zemes bija bioloģiski sertificēta, atradāmies sestajā vietā ES. Nu šis īpatsvars ir samazinājies, jo katru gadu konvencionālās saimniecības krūmājiem atkaro jaunus laukus, bet atbalsts jaunām bioloģiskajām platībām jau pāris gadu ir beidzies. Bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā faktiski turas uz nelielo saimniecību (parasti tās ir 10–50 hektārus lielas) kamiešiem. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, kopš 2001. gada ir dramatiski samazinājies kopējais zemnieku saimniecību skaits – no 180,3 tūkstošiem uz 69,9 tūkstošiem saimniecību. Tas labi atspoguļo Latvijas lauku tukšošanos no iedzīvotājiem. Zīmīgi, ka lauksaimniecības nozares kopējie ienākumi tomēr ir auguši, bet tas noticis, pateicoties lielo monokultūru saimniecību uzplaukumam, kurām tiek lauvas tiesa subsīdiju – 11% saimniecību saņem 73% finansējuma. Liela daļa šīs naudas tiek tērēta pesticīdu un minerālmēslu iegādei. Tātad – jo varenākas subsīdijas, jo jaudīgāka vides piesārņošana.

 

 

Citas tēmas kļūst mazsvarīgas

Vienmēr, runājot par lauksaimniecības attīstību, būtu jārunā par divām lietām vienlaikus – par klimata pārmaiņām un par ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, uzsver Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis: «Tomēr arvien biežāk tiek izceltas tikai klimata pārmaiņas, lai gan bioloģiskā daudzveidība nozīmības ziņā ir pat apsteigusi klimata problēmas. Intensīvajai lauksaimniecībai ir pamatīga negatīvā ietekme, piemēram, pesticīdu lietošana iespaido entomofaunu, kuras kritums pasaules pētījumos tiek uzrādīts kā ļoti kardināls. Tas ietekmē ekonomiku un cilvēku dzīvi kopumā, ņemot vērā kaut vai tikai negatīvās sekas apputeksnētājiem. Eiropā varbūt ir, bet Latvijā izpratnes par to lēmumu pieņēmējiem nav. Turpinām dzīvot ar pagātnes skatījumu uz lauksaimniecību: intensīvāk, ātrāk, ražīgāk. Pietrūkst holistiska skatījuma uz vides jautājumiem,» rezumē J. Rozītis.

Vairāk ražot iespējams, vienīgi darot to ļoti gudri, lai vēl vairāk negatīvi neietekmētu vidi. «Mēs vēlētos, lai siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2040. gadam tiek samazinātas līdz nullei, un tas patiesībā ir vienīgais veids, kā noturēt globālo sasilšanu 1,5 grādu robežās,» papildina Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Par to ir norūpējušās lauksaimnieku organizācijas, uzsverot, ka, piemēram, augšņu vai kūtsmēslu emisijas nevar salīdzināt ar to apjomu, ko vidē nopludina transports lauku saimniecībās. «Saprotam, ka lauksaimniecībā šo mērķi sasniegt būs visgrūtāk, tomēr mums šķiet, ka te ir jādara visvairāk. Samērojot ar to, visas pārējās Kopējās lauksaimniecības politikas veidošanas kontekstā apspriestās tēmas kļūst mazsvarīgas.» 

 

Uzar vērtīgos zālājus

ZM faktiski liek izvēlēties – uzturēt bioloģiski vērtīgos zālājus un iegūt mazāk piena vai tos apart, lai iesētu leknāku zāli. Piena lopkopības saimniecības «Geidas» saimniece Gundega Jēkabsone vērš uzmanību uz pretrunu – bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta mērķis ir vide, bet ministrija vēlas atbalsta maksājumus saķēdēt ar ražošanu.

Nedrīkst pieļaut to, ka, tiecoties pēc platākām piena upēm, cieš bioloģiski vērtīgie zālāji un tiek ietekmēta bioloģiskā daudzveidība, norāda zālāju eksperte Solvita Rūsiņa. Savukārt ZM uzskata, ka ir jādomā par to, cik ilgi Latvijas sabiedrība būs gatava «maksāt par pļavām».

S. Rūsiņa bilst, ka lauksaimniecības intensifikācija nes līdzi arī intensīvāku augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanu, kas ir pretējs process bioloģiskās daudzveidības veicināšanai. «Augu sugu daudzveidība cieš jau pašlaik, jo liela daļa Eiropas nozīmes zālāju tiek pārganīti. Tās ir sekas prasībai par 200 eiro ienākumiem no hektāra bioloģiskajiem zemniekiem,» papildina Latvijas Dabas fonda padomes loceklis Andrejs Briedis. Lauksaimnieki to dara, lai izmantotu zemi maksimāli, turklāt vēl piesēj tauriņziežus vai daudzgadīgo aireni, lai uzlabotu zelmeni. Tas nav aizliegts, un to dara, bet tas kaitē bioloģiskajai daudzveidībai. Klimata pārmaiņu kontekstā zālājs ir ievērojami draudzīgāks videi nekā aramzeme, pat tad, ja to apsaimnieko ar bioloģiskām metodēm.

Ja apskata bioatbalsta platības, redzams, cik nozīmīga loma ir tieši zālājiem. ZM provizoriskie aprēķini par 2018. gadu rāda, ka atbalstam pieteikti 189 tūkstoši hektāru zālāju un 79,4 tūkstoši hektāru laukaugu (tostarp tauriņziežu un nektāraugu sējumi). Savukārt kartupeļu, dārzeņu, augļu koku un ogulāju platības aizņem vien 9,9 tūkstošus hektāru. Līdz ar to ZM ierēdņi ir nobažījušies, «vai zālāju platību hektāri ir proporcionāli saražotajam medus, piena, gaļas, lopbarības u.tml. apjomam».

 

Tiešmaksājumu blaknes

«Latvijā maksājumu apjoms ik gadu ir audzis, lai gan citās valstīs tie ir samazinājušies. Protams, visā Eiropā augušas arī vides prasības. Ne visi Latvijas lauksaimnieki to apzinās,» uzskata A. Briedis. Viņš aicina piesardzīgi vērtēt KLP mērķi 40% finansējuma novirzīt videi, «jo arī līdz šim ne visi vides maksājumi vienmēr strādājuši videi par labu». Piemēram, mazāk labvēlīgo apvidu maksājuma būtība ir saglabāt ražošanu, bet tas veicinājis dabīgo zālāju uzaršanu. Līdzīgi ir ar maksājumu par rugāju lauku ziemas periodā – arī tam mūsu klimatā īsti nav jēgas kā vides pasākumam.

«Visā Eiropā, pieaugot tiešmaksājumu apjomam, pieaug slodze uz vidi. Vai mēs esam gatavi to novērst – gan domājot par slāpekļa bilanci, gan pesticīdu izmantošanu, gan minerālmēslu pieaugumu? Tagad kā viena no ekoshēmām parādās atbalsts bezaršanas tehnoloģijai, kam, iespējams, ir liels potenciāls, bet pasaulē kopā ar to parasti lieto herbicīdus. Vai būsim gana gudri pareizi izmantot tiešmaksājumu pieaugumu, lai izvairītos no šādām blaknēm?» retoriski vaicā A. Briedis.

 

Risinājumi vides un klimata mērķu īstenošanai lauksaimniecībā²

• Bioloģiskās daudzveidības (ES nozīmes biotopu) uzturēšana zālājos atbilstoši pamatprasībām vai apsaimniekošanas plānam.
• Putniem piemērotu dzīvotņu uzturēšana zālājos (griezes, ķikuta, pīļu sugu, bridējputnu, dzeltenās cielavas dzīvotņu saglabāšana un uzturēšana). Mazā ērgļa (barošanās) dzīvotņu saglabāšana lauksaimniecības zemē.
• Bioloģiski daudzveidīgu zālāju (ES nozīmes biotopu) atjaunošana.
• Krastmalu pielāgošana putnu sugām.
• Minimāla augsnes apstrāde.
• Zemes lietojuma maiņa aramzemē (ilggadīgo zālāju vai ilggadīgo stādījumu ierīkošana uz organiskajām augsnēm).
• Mēslojuma samazināta lietošana (agroķīmiskās augsnes analīzes, mēslošanas plāna izstrāde un ieviešana).
• Buferjoslu izveide un apsaimniekošana.
• Uztvērējaugu audzēšana.
• Ainavas elementu saglabāšana un veidošana.
• Mitraines uzturēšana.

 

 

Atsauces

¹ https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52018PC0394&from=EN

² https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/KLP/2019-03-07_Klimats%20un%20vide.pdf

Raivis Bahšteins