Sistemātiķi stirnu iekļāvuši briežu dzimtā, pārnadžu kārtas atgremotāju apakškārtā. Stirna ir vismazākais savvaļas atgremotāju pārstāvis Latvijā: vien nieka divdesmit līdz četrdesmit kilogramus sverošs, skaustā – ne augstāks par astoņdesmit centimetriem. Tas, ka atgremotāju apakškārtā ierakstīti tie pārnadži, kuri atgremo, varētu būt saprotams ikvienam, pat profesionālam politiķim. Taču, ko īsti nozīmē «atgremo», – tas gan varētu būt nesaprotams pat dažam labam vienkāršajam mirstīgajam. Tādēļ mēģināšu paskaidrot.
Steidzīgi saplūkt, sarīties iespējami vairāk barības, pēc tam kādā drošākā vietā – tur, kur mazāka varbūtība tikt nedrauga (cilvēka, suņa, vilka, lūša) ieraudzītai, saostai vai saklausītai, – norīto atrīt atpakaļ mutē, tad rūpīgi to sakošļāt un vēlreiz norīt, – tas stirnai (un, protams, arī visiem pārējiem atgremotājiem) nozīmē «atgremot».
Taču «atgremot» nebūt nenozīmē arī «sagremot». Tādēļ vienā rindkopā mēģināšu pastāstīt arī, kas notiek ar to, kas pēc sakošļāšanas tiek vēlreiz norīts. Vispirms pavēstīšu (vai atgādināšu), ka atgremotāju kuņģim ir četras daļas: viens īstais kuņģis jeb dziedzerkuņģis un trīs priekškuņģi. Šai’s priekškuņģos dzīvo, vairojas un, neapšaubāmi, arī mirst miljardiem sīkbūtņu: vienšūņi, mikroskopiskas sēnītes, baktērijas. Priekškuņģos atrodas kilogramiem mikroorganismu! To, ko «saimnieks» norij, priekškuņģos ēd viņa iekšu sēnītes un baktērijas, no kurām, savukārt, pārtiek viņa iekšu vienšūnas dzīvnieciņi. Bet, kad daļa no šīm dažādajām sīkbūtnēm kopā ar vēl atlikušo viņu neapēsto barību no priekškuņģiem nonāk īstajā kuņģī, viss beidzot tiek gremots pa īstam. Runājot par stirnu gremošanu (nevis atgremošanu), nevaru atļauties nepiebilst, ka šīs sugas priekškuņģu mikroorganismu sastāvs un vide tomēr manāmi atšķiras no citu atgremotāju priekškuņģa satura, tāpēc stirnas, salīdzinot ar, teiksim, staltbriežiem vai aļņiem, visai nelabprāt ēd sienu, pareizāk sakot, stirnu iekšas nespēj sienu pienācīgi sagremot, tātad – pilnvērtīgi izmantot.
Ragu rota
Tāpat kā pārējo briežu dzimtas sugu vīriešu dzimuma pārstāvjiem, arī stirnu tēviņiem jeb stirnu bukiem, jeb stirnāžiem uz galvas atrodas divi ragi. Salīdzinot ar pārējo briežu dzimtas sugu vīriešu dzimuma pārstāvju ragiem, stirnāžu ragi ir mazi – gan relatīvi, gan absolūti mazi. Tāpat kā pārējo briežu dzimtas sugu vīriešu dzimuma pārstāvjiem, arī stirnu tēviņiem ragi uz galvas nav visu laiku. Notiek to cikliska nomaiņa. Ik rudeni stirnāžiem ragi viens pakaļ otram nokrīt, ik pavasari atkal izaug jauni. Gan ragu augšanu, gan nomešanu regulē dzimumhormonu izdalīšanās intensitāte.
Augoši ragi sākumā ir pavisam nelieli un mīksti, nav blīvi, tie klāti ar labi apasiņotu, maigu ādiņu, ko sedz matiņi; augošos ragos ir serde, kurā atrodas asinsvadi un nervi. Pamazām ragi kļūst aizvien garāki, garāki, cietāki, žuburojas, līdz visbeidzot tie ir izauguši un, skrimšļaudiem pārkaulojoties, pavisam sacietējuši.
Stirnu puikām, jaunuļiem pirmie radziņi (parasti divžuburaini) sāk veidoties agri – jau aptuveni piecu sešu mēnešu vecumā – viņu dzīves pirmajā rudenī. Visos turpmākajos gados skrimšļu puni nākamo ragu vietās buciņiem ikreiz parādās janvāra beigās, februārī. Pieaugušiem, brieduma vecumu sasniegušiem veseliem stirnāžiem allaž izaug trīsžuburu ragi, kas pēc formas un savstarpējā izvietojuma var būt V veida, lirveida, kurvjveida, sirdsveida, iežņaugti, šauri. Izšķir arī četrus piecus kronīšu jeb ragu rozešu veidus. Ragu garumu un resnumu ietekmē ne tikai āža vecums, bet arī barošanās apstākļi, turklāt ne tikai ēdmaņas daudzums, arī tās ķīmiskais sastāvs (kalcijs nepieciešams!).
Ragu augšana ir ilgstošs, bet to nomešana – relatīvi īslaicīgs process: josla starp pieres izaugumiem un ragiem noārdās, un ragi viens pēc otra nokrīt. Bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies.
Buku turnīri
Ragi stirnāžiem nav dabas doti tikai tāpēc, lai greznotu galvu; ragi, kā droši vien nojaušat, domāti, lai badītos. Taču tie tomēr nav paredzēti kā nogalināšanas ierocis. Tie ir spēkošanās jeb turnīru rīki. Āži tos laiž darbā jūnijā un jūlijā. Tad viņi ik gadu cits ar citu spēkojas, lai noskaidrotu, kuram piederēs tiesības uz kādu atvasēm un avenājiem aizzēlušu izcirtumu, krūmiem aizaugušu palieņu pļavu vai meža nostūri. Precizējot: viņi spēkojas, lai noskaidrotu, kuram tiks tiesības stirnu «kāzu» laikā šajās vietās gādāt, lai stirnu «dāmām» nākamā gada maijā – desmit mēnešus pēc ieņemšanas – piedzimtu mazuļi. Tiesa, cits ar citu badās tikai tie āži, kuri ir apmēram vienlīdz stipri. Jāuzzina taču, kurš par kuru ir kaut mazliet stiprāks!
Jaunam, vēl nenobriedušam, salīdzinoši vājam buciņam ar pieaugušu, spēcīgu pretinieku saķeršanās un pat sastapšanās parasti neiznāk. Neiznāk tāpēc, ka stiprākais savu uzturēšanās vietu ir marķējis jeb iezīmējis ar smaržojošām vielām. Un, lūk, – vājākais dzīvnieks ar ožas palīdzību šīs smaržojošās brīdinājuma zīmes «izlasa» un, drošs paliek drošs, turas pa gabalu no stiprākā mājvietas. Tāpēc jaunam bukam ar pieaugušu, spēcīgu sugasbrāli ne tikai saķeršanās, bet pat sastapšanās dabas noliktajā konfliktēšanas periodā – pirmsriesta un jo īpaši riesta laikā – neiznāk.
Kur stirnāži smaržvielas dabū? Katram no viņiem uz pieres starp pieres kaula izaugumiem atrodas īpašs dziedzeris, kas tās izdala. Kad āzis pavasarī, tīrot no cietējošiem ragiem ādu, netīšām paberzē pieri gar krūmu zariem un nelielu kociņu stumbriem, viņš vienlaikus šos kociņus iezīmē – iesmaržina ar dziedzera sekrētu. Bet tad, kad āda no ragiem noberzta (tas ir – sākot no maija, kad ragi sacietējuši), savas teritorijas robežas jāuzmana vēl striktāk, tāpēc āzis turpina (nu jau tīši – lai iezīmētu) berzēt kociņus. Bieži vien viņš tos berzē tik azartiski, ka noberzē mizu līdz kambijam. Traumētie kociņi parasti aiziet bojā. Starp citu, dīvainā kārtā stirnāžiem īpaši kārdinoši nez’ kāpēc šķiet no citiem atšķirīgie, reti sastopamie koki – tie, kas parasti mūsu ārēs neaug, teiksim, kultūrformu savvaļas «bēgļi», svešzemju sugas. Ja neparasto koku nav, protams, nākas berzēties gar parastajiem; priekšroka allaž tiek dota ar miecvielām bagātākajiem (kadiķiem, ozoliņiem, eglītēm, priedītēm).
Turpinot šo tēmu, jāpavēsta: smaržojošas vielas izdaloši dziedzeri stirnu tēviņiem ir ne vien uz pieres, bet arī starp priekškāju pirkstiem. Tāpēc dzīvnieki kārpa ar priekškājām zāli un sūnas, atkasa augsni, visbiežāk tiešā berzēšanās kociņu tuvumā. Ja kādā vietā redzami svaigi noberzti kociņi, izkasīta zāle un sūnas, skaidrs, ka arī pats šīs vietas saimnieks atrodas kaut kur tuvumā, skaidrs, ka te viņš riestos, riesto vai ir riestojis. Tātad pavasarī un vasarā āzis savu klātbūtni nevar noslēpt pat pavirša vērotāja acīm – ragu tīrīšanas procesā noberztie kociņi un krūmi ir uzkrītoši. Taču ne katrs vērotājs atskārtīs, ka resnākos kociņus spēj noberzt tikai jauni buciņi, kuru ragi vēl tievi un nav pērļoti, un tikai tie vecie āži, kuriem ragi savstarpēji plati izvērsti sirdsveida vai kurvjveida formā.
Cīņas ar ciņiem
Kad pilnbrieda stirnāzis apstaigā savu vasaras teritoriju, arī tad, kā noskaidrojām, viņš (jo īpaši riesta laikā) mēdz pacīkstēties ar nelieliem kokaugiem, pakārpīt ciņus, atstājot informāciju sugas brāļiem un sugas māsām. Šai periodā āzis regulāri, taču ar samērā lieliem intervāliem, arī ierejas – izdod vienzilbīgus «bā». Šī skaņa nav īpaši skaļa, jo paredzēta iespējamā konkurenta provocēšanai uz atsaukšanos vai aizbaidīšanai.
Rej, starp citu, arī iztrūcināts āzis, ja tas nav noskaidrojis, kas ir traucētājs. Uz vietas stāvot vai lēni ejot, iztrūcinātais raida apkārtnē skaļu sēriju «bāa–bā–bāa!»; šie rējieni ir monotoni, skanīgi. Tādā pat situācijā, bet skrienot vai lecot, dzīvnieks rej saraustīti, piemēram, «bāa, bāa, be–be–be–bāa, bāa!»; šie balsieni izklausās mazliet aizsmakuši, ir īsāki, īsāki ir arī intervāli starp tiem; rējienu sērijas saraustītību nosaka zvēra pārvietošanās (galvenokārt lēcienu) ritms.
Ja stirnāzis zina, kas to iztraucējis, sacīsim – pateicoties samērā labajai ožai, saodis un, par spīti vājajai redzei, saskatījis cilvēku, viņš nerej, viņš tūdaļ metas bēgt vai cenšas aizlavīties. Tieši tāpat arī pieaugusi vienpate stirnu kaza – no identificēta traucētāja parasti glābjas klusējot. Ja stirnas tuvumā atrodas citi sugasbrāļi (āzis vai citas kazas, pusaudži), viņa pirms bēgšanas vai bēgot pāris reižu ierejas «bē–u, bē–u» un gandrīz vienmēr, savelkot īpašus pakaļas muskuļus, arī nodemonstrē «spoguli» – baltu plankumu zemastes apvidū, kas kalpo par vizuālu brīdinājuma signālu pārējām klātesošajām stirnām – sak’, «mūkam!».
Kazas teritorija
Zīmīgi, ka konkrētu dzīvesvietu izraudzīšanās un pieskatīšana pavasarī un vasaras periodā nebūt nav vienīgi vīriešu dzimuma stirnām raksturīga īpašība. Vēl krietnu laiku pirms pārošanās perioda arī katra mātīte jau aizņem savu «kāzu» teritoriju, kuru sargā no konkurentēm. Kazai piederošā teritorija gan ir krietni mazāka nekā āža iecirknis. Savukārt jaunajām kaziņām tā mazāka nekā brieduma gadus sasniegušajām. Toties, lai būtu lielākas izredzes nepalikt bešā, meklēties (aktīvi interesēties par pretējo dzimumu) stirnu jaunavas vasarā sāk agrāk par vecajām sugasmāsām.
Meklēšanās un dabūšanās laiks
Stirnu riests sākas jūlija vidū un ilgst aptuveni pusmēnesi; tiesa, tā nav dogma. Katra mātīte riesta laikā meklējas aptuveni piecas dienas. Mātīte meklējas, tēviņš meklē. Viņš meklē mātīti, kura pīkst jeb īd, tādējādi raidīdama pasaulē aicinājumu potenciālajam vai jau esošajam partnerim par savu noskaņojumu un atrašanās vietu. Kazas pīkstieni «jii» ir aprauti, ne garāki par pussekundi, viendaļīgi, samērā klusi – bezvēja laikā cilvēka ausij uztverami, lielākais, no pārsimts metru attāluma. Šo pīkstienu toņa augstums (kas atkarīgs no pīkstētājas vecuma) un skaļums ir monotons.
Te, šķiet, vietā būtu paziņojums, ka stirnu dzimumattiecības var nodēvēt par «ierobežotu daudzsievību» (poligāmiju), jo āzis iet no vienas, kura meklējas, pie otras, kura meklējas, pēc tam – vēl pie nākamās. Jeb – var teikt arī tā – katrai mātītei parasti ir tikai viens partneris, bet katrs pilnbrieda āzis riesta periodā pacenšas apkalpot vairākas (vidēji trīs) dāmas. Šai’s apkalpošanas vietās stirnu pāris allaž atstāj labi saskatāmas savas darbošanās liecības – metru, pusotru platas «mīlas takas». Tās top abu dzīvnieku iemītas, kad ik vakaru tēviņš pa vienu un to pašu maršrutu šņākdams azartiski dzenā pīkstošu mātīti, līdz nokausē, tad ar samērā īsiem starplaikiem vairākas reizes aplec viņu. Īpaši azartiski stirnu riests norit tveicīgos vakaros.
Maija raibuļi
Loģisks riesta rezultāts ir sieviešu dzimuma stirnu apaugļošanās un tai sekojoša grūsnība. Grūsnības loģisks iznākums ir mazuļi. Pavisam jaunām un ļoti vecām stirnām nākamā gada maijā atskrien viens, vidēja vecuma stirnām – divi (retāk trīs) stirnēni. Savas dzīves pirmos trīs četrus mēnešus viņi ir raibi – maskēšanās «tērpā». Māte ar mazuļiem un mazuļi ar māti balsiski sazinās ar jau minēto pīkstienu palīdzību; mazuļi tiek zīdīti līdz septembrim, bet savā tuvumā mamma viņus pacieš visu ziemu līdz pavasarim – līdz aprīlim.
Šeit atkal vietā kāds iestarpinājums: reizēm rudenī (oktobrī, novembrī), kad mammas joprojām itin cieši turas kopā ar pavasarī dzimušajiem bērniem, stirnām novērojama riesta laika uzvedībai līdzīga izturēšanās. Tas izskaidrojams ar faktu, ka kopējais stirnas grūsnības laiks (desmit mēneši) nesakrīt ar augļa patieso attīstības ilgumu, jo no apaugļošanās brīža vasarā līdz oktobrim vai novembrim dīgļa attīstība nenotiek – rit latentais periods. Kad šis periods beidzas, stirna izturas līdzīgi kā meklēšanās laikā, tādējādi izprovocējot arī kādu āzi.
Trin ragus un maina kažokus
Tagad, aprīlī, visām stirnām ir pavasara pārģērbšanās laiks, kad viņām izkrīt maskējoši sudrabainie ziemas akotmati un biezā pavilna. Stirnāžiem sākas kārtējais ragu tīrīšanas periods. Vispirms (aprīlī, maija sākumā) durekļus no atmirušās ādas, berzējoties gar kokiem un krūmiem, atbrīvo pieaugušie buki, pēc tam (maija nogalē) to veiks pērnie – iepriekšējā pavasarī dzimušie jaunekļi. Savukārt rudenī pretēji – no ragiem pirmie atkratīsies tie buki, kuri ir labākajos gados, tikai pēc tam to izdarīs ragneši iesācēji. Stirnu āžu ragu nomešanas termiņi ir šādi: četrus līdz divpadsmit gadus vecajiem – oktobris, novembris; divus trīs gadus jaunajiem un «pensionāriem», kuri vecāki par divpadsmit gadiem, – novembris; pusotrgadīgajiem jaunuļiem – decembris. Durekļu nomešanu rudenī (tāpat kā notīrīšanu pavasarī) dzīvnieki cenšas paātrināt, dauzot un trinot nu jau nevajadzīgos ragvielas veidojumus gar kokiem, kritalām, celmiem un ciņiem.
Pindzele pavēderē
Periodā, kad ragi ir, stirnas dzimumu var noteikt pat mazs bērns. Arī kādu laiku pēc ragu nomešanas uz āža galvas saglabājas labi saskatāmi izciļņi – ragu pamatnes. Kad arī tās izzūd, lai atšķirtu stirnu tēviņu no mātītes, jāskatās dzīvnieka pavēderē – jāmēģina tur ieraudzīt (tēviņam) vai neieraudzīt (mātītei) tā saukto «pindzeli» – pagarinātu apmatojumu ap dzimumorgānu ārējo atveri. Bez tam āžiem ir masīvāks kakls un lielāka galva nekā kazām.
Vecumu nenogalinātai stirnai noteikt ir grūtāk nekā dzimumu. Faktiski iespējams noteikt tikai aptuveno vecumu. Stirnu mātītēm aptuvenā vecuma noteikšana ir aptuvenāka par tēviņu aptuvenā vecuma noteikšanu. Tāpēc plašāk par to šoreiz nestāstīšu. Tomēr nobeigumā vēlos uzsvērt, ka – pretēji samērā izplatītajam viedoklim – pēc ragu žubura skaita āžu vecumu pirmajos trīs viņa dzīves gados ne vienmēr var nekļūdīgi noteikt, jo normāli attīstītiem āzīšiem jau divu vai pat viena gada vecumā mēdz būt trīsžuburu ragi un gluži pretēji – ļoti veciem āžiem, savukārt, var būt divžuburu vai vienžubura ragi, turklāt nepiedienīgi īsi salīdzinājumā ar ķermeņa izmēriem. Toties ragu «smaguma centra» akcents gan ir drošs aptuvenais rādītājs: ja ragu masa koncentrēta to augšdaļā, dzīvnieks ir jauns, ja apakšā – nobriedis vai vecs.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2004.gada aprīlī.