Tas bija tik vareni: Rodas koloss pasludināts par sesto pasaules brīnumu. Milzīgo Saules dievu Hēliju godinošo statuju, kura, iespējams, līdzinājās iekarotājam un multikultūras pionierim Aleksandram Lielajam, no iekšpuses saturēja dzelzs konstrukcijas. Tās, visticamāk, bija klātas ar māliem, bet statujas ārpusi esot veidojušas 15 tonnas bronzas; kronis bijis izliets no tīra zelta. Aptuveni 35 m augstais piemineklis esot celts 12 gadus un bijis gatavs 290. gadā p.m.ē. Par tā izskatu un atrašanās vietu viedokļi dalās. Daži kolosu apraksta kā ieplestām kājām ostā stāvošu kareivi, tā teikt, vīrišķais Ņujorkas Brīvības statujas priekštecis, citi domā, ka tas stāvējis Rodas centrā. Vēstures avoti vēsta, ka šis bronzas monstrs pēc 66 gadiem zemestrīcē ceļgalu augstumā nolūzis. Taču milzenis joprojām izskatījies iespaidīgs. No kāda Plīnija apraksta uzzinām, ka «..Saules koloss pārsteidz visus, kuri to redz. Tikai retais var aptvert tā īkšķi, pirksti ir lielāki nekā statujas.» Paklausot orākula vārdiem – kas labi guļ, nav jākustina, kritušo atstāja aptuveni 900 gadu mierīgi guļam. Pēc tam, kad 653. gadā Rodas salu iekaroja arābi, arī kolosa rūdas apakšstilbi tika norauti no marmora postamenta un visa rūda aizvesta pārkausēšanai uz Edesu, pilsētu tā laika Mezopotāmijas ziemeļos. Otrreizējā izejvielu pārstrāde, tā sakot. Pāri palika tikai grieķu vārds colossos, kurš sākotnēji nozīmēja vienkārši «statuja» un tikai pēc Hēlija milža ieguva pašreizējo nozīmi. Stāsts par Rodas kolosu ir ļoti pamācošs: milzu tēli ir iespaidīgi, taču tie ir viegli ievainojami. Bībelē minēto labi bruņoto filistriešu milzi Goliātu bez jelkādām bruņām ar vienu vienīgu lingas akmeni nogāza ganuzēns Dāvids. Izmēra un labilitātes saistība ar iznīcību jau sen ir zināma, taču reti tiek izdarīti attiecīgi secinājumi. Romas klubs jau pirms 12 gadiem brīdināja, ka grūstošas var izrādīties civilizācijas progresa milzīgās katedrāles. Grāmata «Augšanas robežas» («Limits to Growth») ASV tika izplatīta ļoti mazā metienā, toties miljoniem eksemplāru nodrukāja biezi apdzīvotajās valstīs Japānā un Nīderlandē. Ne velti brīdinājumi nāca no Romas, kur jau kopš Cēzarmānijas netika iebilsts pret gigantismu un kur atrodas viena no lieliskākajām, daļēji līdz mūsdienām saglabājusies celtne – kolosālais Kolizejs (no latīņu colloseus – milzīgs). Ievērojamākais Romas kluba iniciators bija itāliešu rūpnieks un brīvdomātājs Aurelio Pečei (Aurelio Peccei, 1908–1984), «Fiat» firmas vadības loceklis. Tagad, daļēji sairstot Turīnas multikonglomerātam, viņš gūtu savu bažu un priekšnojautu apstiprinājumu.
Visi uzņēmumi grib būt varenākie
Kolosi, ko pēdējos gados pielūdz visas pasaules apvienošanās liturģijā, parasti ir firmas giganti, kas izmēru rangu tabulās par katru cenu grib ieņemt pirmo vietu. Jo skaitļiem ar saimniecisko domāšanu vadītā pasaulē ir izšķirīgā nozīme. Tie rada mānīgu priekšstatu par kārtību, secīgumu un baro cerību par joprojām sarežģītās pasaules pārvēršanu pārskatāmā digitālā modelī.
Ja jau šīs zemes resursi ir galīgi, tad taču vismaz uzņēmumu izaugsmei būtu jābūt bezgalīgai un līdz ar to arī ilgstoši rentablai… Cilvēkiem taču var būt sapņi. Drosmīgi netika ievērota Romas kluba apzinātā «komplekso sistēmu dinamika» («systems dynamics»), kura vēl ņēma vērā savstarpējo iedarbību, piemēram, starp iedzīvotāju blīvumu, enerģiju, materiālu un kapitālu, dabas iznīcināšanu un zemes izmantošanu. Līdz ar to tika atkārtotas agrākās kolosu celšanas kļūdas, šoreiz ekonomikas līmenī. Tāpat kā Rodas kolosam, arī ekonomikas kolosam zemestrīces izrādījās nāvējošas; to sabrukšana sākās krietni ātrāk nekā pēc 66 gadiem. Jau tagad visapkārt ir daudz drupu, kuru izskats gan nav tik pacilājošs kā senajā Grieķijā.
Likvidējot dabiskos mērogus
Reti sastopami tādi domātāji, kuri pārdomā un atspoguļo gigantisma sekas modernajā masu sabiedrībā. Līdz sabiedrības apziņai vēl nav nonācis tas, ka, ar kolosālā kultu graujot dabas nospraustās robežas, indivīds iegrimst letarģijā, miesīgā un garīgā kūtrumā – ar dramatiskām sekām viņam pašam un sabiedrībai.
Tiecoties pēc milzīgā, tradicionālie mērogi ir likvidēti. Iedarbība uz indivīdu līdzinās totalitārajai plānveida saimniecībai, kas nu, šķiet, atgriežas jaunā tērpā – apslēpta ekonomiski virzīta politika, ko pavada labskanīgi vārdi, piemēram, ļaunprātīgi izmantotais un nolietotais jēdziens «neoliberālisms», kurš nu jau apzīmē ekonomikas brīvību dzīvot pēc sev vien rakstītiem likumiem. Un, kad nekas vairs nedarbojas, valstij un līdz ar to tautas vairākumam jāsedz izdevumi un jāveic likvidācijas klaušas.
Galvenais katastrofas iemesls izrādījās nepārdomāta Amerikas uzņēmējdarbības modeļu pārņemšana; valstiskā ekonomikas politika ar to iekrita un, kolosu kulta apžilbināta, veicināja lieluzņēmumus. Tur tika uzbaroti zauri, kuri radīja tikai iznīcību un pazuda, noslēpuši savu laupījumu drošībā.
Valsts un kapitāls kā indivīda aizsardzība šādos apstākļos arvien vairāk izrādās mānīga ilūzija. Tā pastiprināti atklājās kā ekonomiskā uzpotēšana, tās radītais bezdarbs un tai sekojošais valstiskais deficīts. Un, kā jau vienmēr šādos gadījumos, tauta ir tā, kura cieš un no kuras tiek prasīta nauda.
Pie apvāršņa parādās pirmie tumšie mākoņi kā globāla līmeņa kolosālas katastrofas nopietnas pazīmes, galvenokārt pateicoties augošajai polarizācijai starp bagātajiem un nabagajiem ar visām no tā izrietošajām sekām: pārslogotu valstisko aprūpi, nabadzību, bēgļiem, tautu staigāšanu, kriminalitāti, teroru, karu. Sadzīvi ietekmē izmisušo izdzīvošanas cīņa. Tā vietā, lai risinātu problēmas, tiek inscenētas aizstāvēšanās stratēģijas, ziņās bezgalīgi dzirdam un lasām tikai par kariem un kariņiem.
Eiropas Savienības lielummānija
Vērojot pasaulē valdošo lielummāniju, jāsecina, ka vācu nacionālekonomistam un sociālfilozofam Vilhelmam Repkem (Wilhelm Röpke, 1899–1966) bija taisnība, kad viņš neatlaidīgi mudināja uz rūpniecības decentralizāciju, pieprasīja drakoniskus rūpnīcu koncentrācijas aizliegumus un pat nopietni ticēja, ka lielpilsētas ir sadalāmas mazākās daļās. Viņš mašīnas vietā izvēlējās velosipēdu, vienkāršo neuztvēra kā slogu un vēlējās to saglabāt. Repke jau 1930. gadā no visas sirds brīdināja no nacionālsociālisma. Viņš atpazina «..kundzībā, varā un pārmērībā slēpto ļaunuma spēku» un atvilka priekškaru, aiz kura slēpās varas iedomība, liekulība, muļķība un meli.
Šobrīd mēs noskatāmies, kā slienas arvien jauni kolosi, solīdami mums materiālu izaugsmi un aizsardzību, ne tuvu nestāvēdami uz tik plata pamata kā ēģiptiešu piramīdas. Paplašināšanās uz austrumiem padara Eiropas Savienību par kolosālu valstu apvienību, par prāta egoistu kopību, kur katrs no kāda cita vēlas gūt peļņu. Kolosālais ir brīnišķīga bāze ilūzijām un pārspīlējumiem, jo ceram, ka tas mūs izvedīs no šīs pasaules ierobežotības. Bet aizvien baisāk kļūst, kad vērojam sporta sasniegumus. Katrs rekords šķiet sasniegts tikai tāpēc, lai to pārspētu. Cena šiem pārspīlējumiem ir dopinga un pārslodzes kaitējums veselībai. Savukārt naivā Ginesa rekordu grāmata ir atvērta ne tikai trakajiem, bet visām dzīves jomām.
Vai varam iedomāties, kā sabiedrība jūtas pārmērību un galējību slogā? Arī milzīgā katedrālē tās draudze jūtas maza, pieticīga un bezpalīdzīga. No tā loģiski izriet zaļo atgādinājums: «Mazs ir skaists!» Atgriezīsiemies pie mazā, samērīgā un individuālā privātajā, politiskajā un saimnieciskajā dzīvē!
Kolosa autors dara sev galu
Visu veidu kolosu, arī mākslīgi radīto politisko vienību samazināšana darītu lieku pieaugošo neapmierinātību un separātismu. Saprātīga reģionu akcentēšana samazinātu autopārvadājumu nepieciešamību un līdz ar to arī enerģijas patēriņu – kolosālu klimata postītāju. Atgriešanās pie saprātīgām cilvēciskām dimensijām un proporcijām radītu mājīgumu un celtu indivīda vērtību. Visa sistēma tādējādi iegūtu stabilitāti un līdz ar to arī drošību. Tas, šķiet, būtu tieši tas, kas mums patlaban vajadzīgs.
Starp citu: Rodas koloss nemaz nebija iecerēts tik milzīgs. Sākotnēji bija plānota 18 metrus augsta statuja. Par to ar tēlnieku Haresu no Lindosas bija nolīgta konkrēta cena. Vēlāk pasūtītājs vēlējās divreiz augstāku pieminekli, par ko Haress cenu divkāršoja. Liktenīga kļūda, jo izdevumi bija astoņkārtīgi. Šis pasūtījums Haresu izputināja, un pēc tā pabeigšanas viņš padarīja sev galu.
Renāte Piņķe-Silazīle
pēc Valtera Hesa (Walther Hess)
raksta Naturlich 3/2003
Publicēts 2004.gada aprīlī.