Sveicināti!
Vai iespējams izglābties no degošas lidmašīnas? Gan jau daudzi par to iedomājās, kad maijā plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa par avāriju Maskavas lidostā. Runāja, ka dzīvo būtu daudz vairāk, ja tie, kuri bija tuvāk izejai, nerakņātos pa plauktiem pēc savām mantām un neaizturētu pārējos. Citi teica, ka tie, kuri sēdēja aizmugurē, jau bija beigti un tāpat nevarētu izglābties. Par TO aizdomājos, kad sapulcē, kurā pulcējās ne tikai zaļi domājošie, bet arī uzņēmēji un zemnieki, rosināju diskusiju par glifosātu saturošu herbicīdu aizliegšanu. Zemnieki ar zaļām kepkām galvā teica kaismīgas runas, ka tas nav iespējams, un uz manu iebildumu, ka mēs, pārējie, negribam viņu biznesa atbalstam čurāt pesticīdu atliekas, atbildēja, ka urīna analīzes esot tendenciozas un nepatiesas, nevar būt, ka vismaz puse Latvijas iedzīvotāju saturētu lauksaimniecības indes. Lai vai kā, asfalta minēji nedrīkst ierobežot laucinieku iespējas nopelnīt. Jutos kā degošās lidmašīnas pēdējo rindu pasažieris: tas nekas, ka jaunie nevar ieņemt bērnus, tas nekas, ka cilvēki aizvien agrāk saslimst ar ļaundabīgiem audzējiem, – mēs nedrīkstam traucēt zemniekiem strādāt tā, kā pēdējos desmit gados viņi ieraduši. Kad jau tikuši pie vārda, šie neslēpa savu ņirgu par lēmumu aizliegt bitēm kaitīgos neonikotinoīdus – tas nekas, ka viņu galvenie palīgi apputeksnētāji izmirst ar joni.
Kā runāt ar tiem, kuri sava labuma dēļ nevēlas palaist dabu pa priekšu? Par to intervijā ar dabas ekspertu Viesturu Lārmani. Vismaz man šī bija ļoti svarīga saruna, jo bieži iegrimstu drūmās pārdomās par sava darba jēgu. Jā, man šīs pasaules dabas resursu pietiks. Bet mazbērniem? Viņu vietā jūtos kā nāvei lemts degošas lidmašīnas pasažieris, jo mana paaudze nespēja laikus attapties, kas svarīgāks.
Sugas strauji izmirst – par to dzied dzeltenā cielava uz mūsu žurnāla vāka, par to raksta Julita Kluša, iepazīstinot ar kādreiz tik plaši sastopamo zvaguli, kas tagad ar lupu zālē jāmeklē. Raivis Bahšteins ataino skarbo realitāti, kā pret izmaiņām lauku apsaimniekošanā cīkstās intensīvie saimnieki un kādai vajadzētu būt kopējai lauksaimniecības politikai. Mairita Lūse ierosina atteikties no lidošanas, jo pārāk daudz resursu tiek izpūsts gaisā, bet Elīna Kolāte iesaka nenorakt planētu lupatu kalnos. Jana Simanovska atgādina, ka ar velo varētu braukt un braukt, ja vien mašīnas nespiestu pedāļu minējus nost no ceļa. Kaspars Zakulis rosina ieviest modernu depozītsistēmu – tādu, lai pēc desmit gadiem mēs spētu nodot pārstrādei vismaz 70% iepakojuma, ko pašlaik vēl atdodam atkritumu poligonos mūžīgai glabāšanai, nevis tikai tos 2–3%, ko varēs savākt ar to depozītsistēmu, kāda ieviesta Igaunijā un Lietuvā. Bet ar makulatūras nodošanu gan mūsu valstī viss kārtībā – izrādās, turp aizgādāts ne viens vien senu dabaszinātnisko grāmatu kopums!
Nav tā, ka tikai par nejēdzībām stāstītu šajā žurnālā: Juris Smaļinskis iedvesmo laivot pa Daugavu no Latvijas robežas līdz pat jūrai, Voldemārs Spuņģis apraksta, kā uzbūvēt kukaiņu māju, kas tīkama vientuļajām bitēm. Un, kā jau ierasts, vasaras numurā publicējam Latvijas Dabas muzeja organizētā fotokonkursa «Mans putns» laureātu bildes.
Atgādinu, ka drukātu žurnālu varat lasīt visās valsts bibliotēkās, nopirkt – aptuveni simt «Preses apvienības» kioskos. Toties tīmeklī videsvestis.lv žurnāls ir pieejams vienmēr. Rūpīgi kopjam mūsu žurnāla sociālos tīklus gan tviterī, gan feisbukā, kur katru dienu «Vides Vēstu» lapā ielieku kādu agrāk rakstītu, bet pašlaik aktuālu rakstu un, protams, arī visus jaunākos.
Anitra Tooma