Eiropas Komisijas un Nacionālā zinātniskā fonda 2001. gada aptaujas dati liecina, ka viena ceturtā daļa amerikāņu un trešā daļa eiropiešu uzskata, ka Saule griežas ap Zemi. Galilejs par to droši vien būtu ļoti satriekts, ņemot vērā cenu, ko viņš samaksāja par sava atklājuma publiskošanu. Viņu, protams, sodīja nevis par šo astroloģisko atklājumu, bet gan par to, ka viņš atļāvās apstrīdēt tajā laikā vispārpieņemto uzskatu par Zemes un cilvēces vietu kosmosā.
Uzskatu laušana ir ilgstošs un sarežģīts process. Arī ceļš uz ilgtspējīgu attīstību prasa daudzu uzskatu un dogmu laušanu. Lai sasniegtu ilgtspējīgu attīstību, mums jāmaina gan veids, kā mēs pārvietojamies, gan tas, kā un ko mēs ēdam, kādu enerģiju lietojam un kā skatāmies uz citām sugām un dabu kopumā.
Trīs pamatjautājumi
Reliģijas vēsturnieks Hjūstons Smits (Huston Smith) izvirza trīs pastāvīgus cilvēces jautājumus:
- dabas jautājums – nodrošināt sevi ar pārtiku un mājokli;
- sociālais jautājums – sadzīvot ar citiem cilvēkiem;
- reliģiskais jautājums – attiecības ar citām lietām.
Antīkajā sabiedrībā lielāka uzmanība tika pievērsta reliģijai jeb cilvēku vietai kosmosā. Tam kā apliecinājums ir neskaitāmie tempļi un kulta vietas, kuru celtniecībai un uzturēšanai tika tērēta lielākā daļa resursu.
Modernā sabiedrība lielāku uzmanību pievērš cilvēku labklājības nodrošināšanai, piemēram, lidostas, autoceļi, rūpnīcas un citi inženiertehniski projekti. Toties postmodernā sabiedrība īpašu vērību pievērš gan cilvēktiesību piešķiršanai sievietēm un seksuālajām minoritātēm, gan tīklveida tehnoloģiju attīstībai, kā arī citām jomām.
Ilgtspēja ir postmoderna
Šajā kontekstā ilgtspējīgu attīstību var uzskatīt par postmodernu ideju, kas uzreiz nenoliedz, bet ir kritiska pret pastāvošo, no Apgaismības laikmeta izrietošo, zinātnisko pasaules uzskatu. Viena no Apgaismības laikmeta Eiropā vadošajām iezīmēm bija uzskats, ka pasaule ir kā mašīna, kuras darbības mehānismu var saprast, to izjaucot pa detaļām, un ka šīs detaļas var tikt izmantotas un mainītas, lai uzlabotu cilvēku labklājību. Piemēram, uzzinot, kā darbojas gēni, mēs varam tos modificēt, lai radītu jaunus augus un medicīnas preparātus. Šis uzskats deva zinātniekiem un visai sabiedrībai pārliecību, ka pasauli var uzlabot un piemērot cilvēkam, lai apmierinātu viņa bezgalīgās vajadzības.
Zinātne noteica to, kā industriālā sabiedrība savi organizē. Pieaugošs dzīves ilgums, būtiski uzlabota veselības aprūpe un plaši pieejama vispārējā izglītība – tie visi ir Apgaismības laikmeta pasaules uzskata augļi. Šie sasniegumi zinātni industriālajās valstīs pacēla goda vietā.
Bet nav iemesla sapriecāties, jo galvenā problēma nu ir valdošajā uzskatā, ka zinātne ir atrisinājums visām likstām. Mūsdienās zinātnieki ir ļoti specializējušies, un lietas vairs netiek skatītas kontekstā, bet atrauti cita no citas. Tas izraisa ievērojamas ekoloģiskas un sociālas disfunkcijas.
Teorētiski – viss pareizi, dzīvē – miruši ūdeņi
Mākslīgais mēslojums ir ļoti labs veids, kā apgādāt augsni ar barības vielām, fosforu un kāliju, bet, atšķirībā no kūtsmēsliem, sintētiskajam mēslojumam trūkst organisko vielu, kas ir nepieciešamas augsnei. Bez tām barības vielas no laukiem vienkārši tiek aizskalotas upēs, ezeros un jūrā, kur rodas mirušās zonas, – ūdens pārmēslošanas dēļ tiek absorbēts skābeklis, bet bez tā pastāvēt nevar nekas. Vēl jo vairāk – mākslīgā mēslojuma ražošanā tiek patērēts milzum daudz resursu un enerģijas. Tātad, fokusējoties tikai uz mākslīgā mēslojuma brīnišķīgajām mēslošanas īpašībām, tiek ignorētas negatīvās blakus parādības.
Caur šādu perspektīvu skatoties uz 20. gs. sasniegumiem, mēs redzam, ka cilvēku radītās fiziskās telpas izmaiņas mums ir nesušas daudz pozitīva, bet tajā pašā laikā apdraud daudzu planētas funkciju efektīvu izpildi. Mūsu uzdevums būtu saglabāt un vairot šos ieguvumus, cenšoties izvairīties no galvenajām kļūmēm. Pasaules uzskats, kas mūs var aizvest pie šādas sabiedrības, noteikti būs balstīts uz zinātni, bet ne tikai. Būtiska uzmanība jāpievērš arī dažādu zinātnes nozaru savstarpējām saistībām, kā arī jāpalielina eksakto un humanitāro zinātnes nozaru sadarbība.
Vai intuīciju var ņemt vērā?
Zinātne parasti noliedz uz zinātniskiem pieņēmumiem nebalstītas zināšanas, piemēram, tradicionālās zināšanas. Primitīvās tautas dabu parasti neuztver kā resursu avotu, bet gan kā dzīvību uzturošu lietu un parādību tīklu, kur viss ir savstarpēji cieši saistīts un cilvēks ir tikai viena no šā tīkla daļiņām.
Piemērs ir Tlinglit indiāņu cilts ASV ziemeļrietumos. Ciedru koka miza ir viens no šīs cilts būtiskākajiem ekonomiskajiem resursiem. Pirms mizas ievākšanas viņi veic rituālu atvainošanos gariem, kas, pēc viņu domām, dzīvo kokos, un sola ņemt tikai tik daudz mizas, cik iztikai nepieciešams. Šī materiālās un garīgās pasaules saaušanās varētu radīt jaunu patēriņa ētiku. Ja cilvēki ikdienā, piemēram, ieslēdzot gaismu, lietojot biroja papīru vai braucot ar mašīnu, pateiktos un ja solītu šos resursus lietot tikai tik daudz, cik tas tiešām ir nepieciešams, mūsu patēriņa modeļi noteikti būtu ilgtspējīgāki.
Pēc 50 gadiem visiem nepietiks
Mūsdienu ekonomika piedzīvotu radikālas izmaiņas, ja dabas kapitāls tiktu atzīts par ekonomiskās sistēmas pamatu atšķirībā no valdošā uzskata, kas ražošanu un patēriņu skata izolēti no visa pārējā. Vides ekonomika to nodrošina. Tā atzīst, ka resursi ir ierobežoti. Savukārt valdošā ekonomiskā doma paļaujas uz to, ka uzņēmēji un zinātnieki atradīs mūžīgus naftas produktu, koksnes, ūdens un citu resursu aizstājējus. Šī uzskatu dažādība ir ļoti būtiska apstākļos, kad visas pasaules iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam varētu palielināties par 40% un tam, protams, sekotu straujš resursu patēriņa un emisiju pieaugums. Mūsu planētas ierobežoto apmēru dēļ tas būs milzīgs pārbaudījums pastāvošajai izaugsmes ekonomikai. Turpinoties straujai ekonomiskajai attīstībai, Ķīna viena pati varētu patērēt visus pasaules naftas un citu resursu krājumus.
Tas, protams, nav labākais scenārijs, jo radītu nepieredzētus konfliktus, valstīm cīnoties par resursiem. Cilvēki ir aizmirsuši ekoloģisko sistēmu pamatprincipus un veido sabiedrību, kas mēģina izlauzties ārpus tās robežām. Taču tas nav iespējams un noved mūs pie konfliktiem pašiem ar sevi un apkārtējo vidi. Mēs, cenšoties apmierināt savas bezgalīgās materiālās vajadzības, esam radījuši situāciju, kad mūsu eksistence ir apdraudēta. Ilgtspējīgas attīstības galvenā ideja ir veidot un attīstīt sabiedrību, kurā mēs varam apmierināt savas vajadzības un centienus, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanu. Jautājums, kā to sasniegt, paliek atklāts…
Fritjofs Kapra savā grāmatā «Dzīves tīkls» iesaka mācīties no dabas – no ekosistēmām, kas ir ilgtspējīgas augu, dzīvnieku un mikroorganismu kopienas. Lai to izdarītu, mums ir jāizprot ekosistēmu darbības pamatprincipi un tie jāpielieto, veidojot cilvēku attiecības ar vidi un savā starpā.
Ekosistēmām un cilvēku sabiedrībai ir daudz kopīgā. Tās ir dzīvas sistēmas, kuras ir līdzīgi organizētas: tās ir organizatoriski slēgtas, taču atvērtas enerģijas un resursu plūsmām. To struktūras nosaka vēsture. Tās ir inteliģentas sistēmas, jo tām ir raksturīga dzīvajam piemītošā izziņas tieksme. Taču ir arī atšķirīgais. Ekosistēmas, atšķirībā no cilvēku kopienām, sevi neapzinās, tām nav valodas, apziņas, kultūras, līdz ar to taisnīgums vai demokrātija tām ir sveši. Ekosistēmām nepiemīt arī alkatība un negodīgums – par šīm lietām no ekosistēmām mēs neko mācīties nevarēsim. Bet tas, ko mēs varam un ko mums vajag mācīties, ir, kā dzīvot ilgtspējīgi. Planētas vairāk nekā trīs miljardu gadu ilgajā evolūcijas laikā ekosistēmas ir izveidojušas smalku un kompleksu sistēmu ilgtspējības nodrošināšanai. Izmantojot zināšanas par ekosistēmu uzbūvi un darbību, mēs varam noteikt galvenos ekoloģijas pamatprincipus un pielietot tos, veidojot ilgtspējīgu sabiedrību.
Jānis Brizga
Publicēts 2007.gada septembrī.
Pēc Fritjofa Kapras (Fritjof Capra) grāmatas «Web of life» («Dzīves tīkls») un
Garija Gārdnera (Gary Gardner) raksta «Windows on the World».