Liepājas rajonā esošā Kazdanga neapšaubāmi saistās ar iespaidīgo klasicisma stilā celto muižu un plašo parku ap to. Tāpat daudziem zināms, ka muižas priekšā ir viens no varenākajiem akmens tiltiem Latvijā. Tomēr Kazdangas pagastā ir diezgan daudz mazāk zināmu, bet ne mazāk interesantu dabas un senatnes objektu, kurus devāmies uzmeklēt un aplūkot.
Ar Kazdangas vārdu saistīta baronu Manteifeļu dzimta, kas savulaik bijusi ļoti progresīva saimniekošanā un vērienīgi attīstījusi muižu. Interesanti, ka 1850. gadā (pēc citiem datiem – 1873. gadā) Kazdangas pusē, ap Pūņu muižu, veikta meliorācija ar slēgto drenāžu. Tāds darbs te veikts pirmo reizi visā cariskajā Krievijā, kur tolaik ietilpa arī Latvijas teritorija. Toreiz speciālisti aicināti un materiāli vesti no Dānijas. Par Manteifeļiem ir saglabājušās labas atsauksmes un viņu piemiņa iemūžināta gan lielā piemineklī pie Valātas kapiem, gan visādos citādos veidos. Tie valdījuši daudzās paaudzēs daudzus gadsimtus – no 1500. gadiem līdz 1900. gadu sākumam. Manteifeļu labvēlīgo attieksmi pret zemniekiem dažkārt skaidro ar to, ka baronu dzimtas pirmsākumi it kā arī meklējami vienkāršo ļaužu aprindās, proti, Manteifeļu dzimtas aizsācējam, izdabājot Kurzemes bīskapam, izdevies tikt ieceltam muižnieku kārtā. Cits nostāsts savukārt Manteifeļu uzvārda izcelsmi skaidro kā salikteni no «velna vīrs» (vācu valodā). Lai nu kā, bet 1800. gadā, būvējot Kazdangas muižu, celtniecības darbos bijusi liela zemnieku aktivitāte un līdzdalība. Neilgi pirms greznās muižas celtniecības – 1792. gadā – uzcelta arī Valtaiķu baznīca, kurai 20. gs. sākumā Manteifeļi Itālijā pasūtījuši 15 logu vitrāžas ar tikumu alegorijām un ainām no Jaunās Derības. Logu apakšdaļā ievietoti Manteifeļu un viņu dzīvesbiedru ģerboņi, kas rāda dzimtas vēsturi. Tomēr kopumā pozitīvajā Manteifeļu dzimtas biogrāfijā bijis arī kāds tumšāks atgadījums. Vienam no Manteifeļiem Jurīšu māju saimnieks savulaik bijis labs bērnības draugs un iemācījis latviešu valodu. Bada laikā viņš lūdzis baronam labību, taču tas tomēr nav devis. Pēc atkārtota labības lūguma Jurīšu saimnieks ar barona ziņu piekauts, lauztas pat ribas. Mājās pārnācis, viņš devies uz riju un pakāries. Vēlāk viņam uz kapa uzlikts piemineklītis ar uzrakstu: «ERNASTA JEHKABS PREEDENEEKS. DZIM.1796. MIR.1846. TAS VERGU LAIKU UPURIS.»
Meklējot riņķakrustus
Viens no Kazdangas apmeklējuma mērķiem bija riņķakrustu apskate. Riņķakrusts ir Latvijā ļoti rets kapu pieminekļu veids, un tāds esot arī Kazdangā. Vaicājām vairākiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet neviens nezināja par tāda esamību. Izstaigājām palielo kapsētu – arī tur nekā. Līdz kāds no aptaujātajiem cilvēkiem mums ieteica doties pie Ernesta Treimaņa, kurš esot liels Kazdangas zinātājs. Mums izdevās veco vīru satikt, un viņš piekrita braukt līdzi un parādīt – riņķakrustus. Jo, kā izrādās, ir nevis viens, bet pat divi riņķakrusti. Pa ceļam uz pirmo – virsmežsarga Šēfera riņķakrustu – viņš mums izstāstīja arī seno nostāstu, kam par godu riņķakrusti uzstādīti. Līdz 1800. gadam dzīvojis virsmežsargs Šēferis, kurš iemīlējies latviešu meitenē un uztaisījis tai bērnu. Meitene pēc tam izdarījusi pašnāvību un apglabāta Alokstes pretējā krastā, kur uz viņas kapa uzstādīts līdzīgs riņķakrusts. Virsmežsargs pēc tam nosities, jājot ar zirgu.
Virsmežsarga riņķakrusts atrodas egļu mežā aptuveni 60 metrus no Skrundas–Kazdangas ceļa malas. Zinātāji šo vietu saucot par Šēfera birzi. 0,71 m augstais riņķakrusts novietots uz divpakāpju postamenta, kura augšējā daļā sīkā tekstā iekalts gadaskaitlis «+cMDCCC+», bet uz apakšējās «OBERFORSTER SCHAFER». Kopējais piemineklīša augstums ir 1,1 metrs.
Vēlāk, pēc brauciena uz Kazdangu, meklējot literatūras avotos, Alfrēda Lejas grāmatā «Cik jauki Kazdangā» izdevās atrast mazliet citādu notikumu atstāstu: «Netālu no Balles laukuma atrodas arī akmens krusts par piemiņu latviešu meitenei, kura iemīlējusies muižas virsmežsargā (pēc citiem nostāstiem gans) Šēferī, bet nevarēja precēties, jo muižnieku kārtas vācietis nevarēja laulāties ar zemākas kārtas – bauru šļakas meiteni – latvieti, vienkāršu mirstīgo. Tādēļ Šēfers nošāvis savu suni, zirgu un pēc tam nošāvies pats. Meitene pēc tam izdarījusi pašnāvību. Šēfera piemiņai ir uzstādīts līdzīgs akmens piemiņas krusts Dzirnezera ziemeļu pusē, kuru tā arī joprojām sauc par Šēfera birzi, kur atrodas viņa kapa vieta.» Taču, lai cik tas neparasti būtu, ir arī nedaudz citāds, netradicionālāk romantizēts nostāsts par Šēfera likteni, kas publicēts tai pašā Alfrēda Lejas grāmatā «Cik jauki Kazdangā» (58.-59.lpp.): «Baronam uzticīgi kalpojis virsmežzinis Šēferis, kas rūpējies par parka izveidošanu, kokmateriālu un malkas sagatavošanu. Šēferis ilgstoši draudzējies ar vietējo ārstu. Viņi bieži pastaigājās pa Kazdangas parku, priecājās par Dzirn-ezera skaistajiem krastiem. Kādā pastaigas reizē norunājuši – kad abi nomiršot, lai vienu no viņiem apglabā Dzirnezera labajā, bet otru – kreisajā krastā. Tad viņi varēšot labi sasaukties un sarunāties, jo pāri ezeram balsis plūdīs tīri un saprotami. Tā arī izdarīja. Virsmežzini apglabāja Dzirnezera krasta pils pusē, un divdesmitā gadsimta sākumā uzcēla nelielu piemineklīti ar uzrakstu «Virsmežzinis Šēferis». Ļaudis runā, ka mežzinis miris tieši 1800. gadā. Dzirnezera pretējā krastā, netālu no tagadējās pamatskolas apglabāts ārsts.»
Kopā ar Ernestu Treimani mēs aizbraucām arī pie otra riņķakrusta otrpus Alokstes upei. Tas atrodas Valātas parka tālākajā galā. Diemžēl riņķakrusts ir stipri cietis, jo pirms četriem gadiem tam tieši virsū uzgāzies liels ozols, kura stumbrs turpat vēl mētājas. Riņķakrustu gādīgi ļaudis gan samontējuši atkal kopā, tomēr viens robs tam palicis. Meitenes (vai ārsta) riņķakrusts ir nedaudz mazāks – kopējais piemineklīša augstums ir 0,97 m, riņķakrusta diametrs 0,46 m. Augšējā postamentā mazs iekalums «JJ+MCMII», par kuru Treimaņkungs zina teikt, ka te kļūda ar cipariem, jo notikumi risinājušies 1800. gadā, bet akmeņi it kā taisīti vēlāk – ap 1900. gadu. Lai nu kā, no visiem Latvijā apskatāmajiem riņķakrustiem šie neapšaubāmi ir paši jaunākie. Skaidrs, ka Alokstes labajā krastā ir apglabāts virsmežsargs (virsmežzinis) Šēfers, bet otrā – kreisajā krastā –, visticamāk, virsmežsarga meitene vai arī draugs. Bet laikam jau tomēr abi miruši nedabiskā nāvē, tādēļ apglabāti ārpus kapsētas; tolaik parasti tā tika darīts izņēmuma gadījumos – ar cilvēkiem, kas miruši nedabiskā nāvē.
Valātas parka noslēpumi
Valātas parkā apskatījām kādu lielu, bet jau nogāzušos koka stumbru, kas mums tika uzrādīts kā osis – dižākais Latvijā. Osis tiešām bijis varens – 4,31 m resns – un interesants ne vien ar savu resnumu, bet arī ar 0,9 m garu zara tiltu – tādu kā cilpu – uz stumbra aptuveni 3,6 m augstumā no zemes. Tomēr īsti skaidrības par šo koku nav, jo par Latvijas garāko osi 4,1 m apkārtmērā Alfrēda Lejas grāmatā «Cik jauki Kazdangā» 62. lpp. rakstīts: «1994. gadā vētra nolauza reto osi, un to saskaldīja malkā.» Ja jau tas toreiz saskaldīts malkā, tad šis ir cits koks. Kas to zina?!
Vēl par Valātas parku bija zināms, ka tajā esot kāda grota vai pat ala. Noskaidrojām, ka parkā tiešām vēl mūsdienās apskatāma baronu laikos no akmeņiem mūrēta 3 metrus augsta grota. Tā ir kā niša, un iekšpusē ir soli un galds. Kādreiz grotā bijis kalts akmens galds, bet tas pazudis – it kā noripināts pa Alokstes krasta nogāzi. Mūsdienās tas aizstāts ar izlietu galda virsmu. Ceļotājiem grotas atrašanu atvieglo norādes zīme takas sākumā.
Kazdangas pirmsākumi
Valātas parka malā atrodas arī arheoloģijas piemineklis – nelielais Vītoliņu pilskalns. Tomēr īstie Kazdangas pirmsākumi nav ne Kazdangas muižā, ne Valtaiķu pilsdrupās, ne arī te – Vītoliņu pilskalnā. Tas, visticamāk, bijis neliels, maz apdzīvots pilskalniņš, kas vairāk kalpojis kā priekšpostenis lielajam Kazdangas (Valātas) pilskalnam aptuveni 3 km uz dienvidiem no Kazdangas.
Kazdangas pilskalns un tā apkārtne ir liels senvietu komplekss. Pilskalns ir ļoti liels un skaists, ar neaizaugušu plakumu un jauku ainavu no augšas uz upes leju un pretējo krastu. Tas atrodas Alokstes (saukta arī par Alauksti) ielejas malā, upes kreisajā krastā. Lielajam pilskalnam pretim, labajā Alokstes upes krastā, kokos ieaudzis, slēpjas vēl viens mazais pilskalns – Roņu Baznīcas kalns. Savukārt lejā pie pilskalniem – upes kreisajā krastā – atrodas, domājams, sens kulta akmens – Velnakmens, kurā, kā jau ierasts, Velns ieminis savas pēdas. No jaunāku laiku objektiem jāpiemin šaursliežu dzelzceļa valnis blakus Kazdangas (Valātas) pilskalnam. Taču neviens no šiem objektiem nav pagodināts ar jebkādu norāžu zīmi, no kā var secināt, ka šai pusē tūristi laikam iegriežas ļoti reti un neviens tos te piesaistīt nevēlas.
Mūs īpaši interesēja retu reizi literatūrā minētais Velnakmens jeb Joda, jeb Vella akmens pie Valātas pilskalna, kas izrādījās ir krietni paliels: 4 m garš, 3,2 m plats un līdz 1,45 m augsts. Liela daļa akmens gan atrodas Alokstes upē, tomēr no krasta tas ir viegli sasniedzams, un uz akmens plakanās virsmas var sarūmēties diezgan daudz cilvēku. Pelēkā granīta akmens virsmas rietumu galā redzami dabiski līdz 1,5 cm dziļi robi, kas atgādina tā sauktās Velna pēdas. Interesanti, ka Velnakmens netieši saistīts arī ar baronu Manteifeļu dzimtu. Kazdangas barons Karls Vilhelms Georgs – kā jau daudzi šejienes muižnieki – bijis ļoti iecienīts latviešu vidū, un viņš izdomājis, ka ar zemnieku palīdzību Velna akmens jāizceļ un jāatvelk uz Kaz-dangu. Mēģināts divreiz. Pirmajā reizē saaicināti pagasta zemnieki, bet otrajā reizē akmens piegādātājam barons solījis prāvu naudas summu. Abi mēģinājumi tomēr bijuši nesekmīgi. Un labi vien, ka tā, jo, iespējams, senais kulta akmens palicis savā sākotnējā vietā un joprojām ikvienam interesentam apskatāms Valātas pilskalna pakājē.
Andris Grīnbergs
Publicēts 2007.gada septembrī.