Ilvu Buntiku par žurnāla pirmā vāka autori biju nolūkojusi jau sen, bet tad, kad viņa tika atzīta par labākās ainavas autori fotokonkursā «Slīteres nacionālajam parkam 90», šaubu vairs nebija – «Vides Vēstu» ziemas numura vāku rotās viņas fotografētā bilde. Tā nu kādā svētdienas vakarā devos pie viņas ciemos uz Ventspils muzeju. Ilvas kabinetā uz pakaramā žuva pēc viduslaiku modes šūtā biezā kleita – nupat bija beidzies pasākums bērniem. Ilva strādā Ventspils muzejā par muzejpedagoģi – jau gadus astoņus šeit sadarbībā ar Slīteres nacionālā parka pētniekiem notiek pasākumi «Daba un vēsture». Jautri un izzinoši – joprojām atceros nodarbību par dažādu meža zvēru ekskrementiem, kuras noslēgumā dalībnieki tika cienāti ar zaķu spiriņām, kas bija pārsteidzoši līdzīgas rozīnēm šokolādē. Tie, kuri uzdrošinājās pagaršot, vaicāja, kāpēc spiras tik gardas. «Vakar zaķim bija dzimšanas diena – torti ēda!» – Ilvai atbilde kabatā ilgi nebija jāmeklē. Bet, ja nopietni, ikvienam dabaszinību skolotājam iesaku iepazīties ar Ventspils muzeja unikālo pieredzi. Arī Ilva ir pārliecināta, ka skolā nekad nebūs tāds eksponātu un uzskates līdzekļu krājums kā muzejā, turklāt ekskursija uz Ventspili sajūsmina ikvienu.
Ilva ir vietējā, lībiete pa mātes līniju, un vēl tagad Miķeļtornī ir mājas Buntiki. Kā jau visiem piecdesmitgadniekiem, mūsu košākās bērnības atmiņas, kas saistītas ar fotogrā ju, ir aparāts Smena un vakari aptumšotā vannasistabā kopā ar vecākiem, attīstot un kopējot bildes. Bija laiks, kad Ilva aizrautīgi nodevās akvareļglezniecībai, bija izstādes Igaunijā un pašā Rīgas sirdī – Pēterbaznīcā. Bet tagad vienmēr līdz ir fotoaparāts Canon, jo notvert fotomirkli tomēr ir ātrāk nekā meditatīvi nodoties gleznošanai. Līdz šim «Vides Vēstu» pirmā vāka autori bijuši cieši saistīti ar dabas pētniecību, kam vissvarīgākā ir suga, tās retums, biotopa unikalitāte… Ilva ir viņu gara radiniece – mīl dabu, priecājas par pašas koptām puķēm, suņukiem, dzīvesbiedra zirgiem, kopā ar draudzeni Daci Sāmīti apceļo līvu krasta senās mājvietas un iemūžina guļbūvju faktūras.
Ilva stāsta: «Arvien biežāk pieķeru sevi pie domas: «Mirkli, apstājies, lai varu paspēt tevi iemūžināt!» Ja viss izdodas, esmu laimīga – ir noķerts laiks, un es ilgi varu baudīt šā mirkļa burvību. Ikdienas steiga iemāca jaunus radošo izpausmju ceļus. Esmu atgriezusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kad fotomirkļus nācās tvert ar Smena 8 un nakts stundas pagāja, attīstot un kopējot melnbaltās bildes. Tagad man vienmēr ir līdzi Canon 600D. Ar to gan fotografēju, gan filmēju. Pie spoguļkameras tiku, pateicoties zagļiem, – man vairākkārt nozaga Canon Powershot aparātus, un katru nākamo rīku es pirku par klasi labāku.
Jau tad, kad gleznoju, darbus veidoju kā triptihus, un visam cauri vijās atvērtā loga tēma. Esmu iemācījusies izbaudīt sava dārza burvību, kur katra uzziedējusī roze kļūst par manu fotomodeli, katrs augs vai rasas lāse pārsteidz un uzrunā. Protams, arī jūra – no Staldzenes līdz Košragam tā apbur savā neatkārtojamajā būtībā. Lībiešu krastam ir īpaša nozīme manā, manas dzimtas dzīvē, senču gars palicis saglabātajā uzvārdā. Bet jaunākā aizraušanās ir zirgi, kurus esmu iemācījusies mīlēt tāpat, kā to dara mans dzīves draugs Aigars.»
Atvērtus logu es pamanu it visur, arī šo – Dundagas pilī, kad zelta rudenī notika zinātniskā konference «Slīterei 90».
Atklājot personālizstādes, parasti nācās atbildēt uz jautājumu, kāpēc bilžu nosaukumos vienmēr ir pieminēts atvērtais logs. Mans pasaules redzējums ir vienkāršs: atverot logu, vienmēr izdodas savienot divas pasaules – to, kurā atrodamies, ar to, ko redzam. Jau akvareļos aicināju saskatīt katram savu pasauli, tāpēc darbiem nosaukumus parasti neliku, arī fotogrāfijas uzrunā pašas.
Pilnu rakstu kopā ar Ilvas fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 04/2013