Visi, protams, zina, ka ezeri nelido. Vecos laikos tā nebija: garajos ziemas un rudens vakaros cilvēki stāstīja teikas par to, ka ezeri ir lidojuši. Un ne tikai lidojuši tā vispār, bet lidojuši ļoti konkrēti – no vienas vietas uz citu. Arī šīs vietas nebija nejaušas: viena vieta ezeram patikusi, bet cita tā ne visai; vienam ezeram nepaticis vecais vārds – iegādājies jaunu, bet ļaudis ilgi nav varējuši jauno vārdu uzminēt, un atkal tas ezeram nav paticis. Ezeri ne tikai lidojuši, bet arī gaisos cīkstējušies, cits citu iepļaukājuši, ka šļakatas vien šķīdušas, un, kur kāda lielāka šļakata nokritusi, tur mazs ezeriņš palicis. Ezeri arī mērījušies – parasti ar kausu –, un gadījies, ka cits citam ūdeni tā ne visai godīgi patapinājuši. Un atkal – kur mērāmais kauss nokritis, tur Kausa ezeriņš radies. Tas viss ir noticis, protams, gaisos, par kuriem tā laika ļaudīm arī viss bija skaidrs. Par dažiem ezeriem teiku ir ļoti daudz, citi ezeri laikam ļaužu prātus nav tik ļoti aizņēmuši vai arī teiku vācēji nav tos īstos zinātājus apklaušinājuši.
Viens no teikām bagātākajiem Augšzemes ezeriem ir lielais Saukas ezers, kura garums ir aptuveni 6 km un platums – aptuveni 1,5 km. Teikās Saukas ezeram visādi ir gājis, kamēr tas savu tagadējo vietu aizņēmis. Mēģinot drusku pasekot Saukas ezera teiksmainajiem ceļojuma maršrutiem no lidojoša ezera skatpunkta, kļuva tā mazliet jocīgi, jo teikās stāstītais tik tiešām tā varēja izskatīties, bet, ja gribam būt drusku nopietnāki, tad taču labi zināms, ka sēļu zemnieki gaisos varēja pacelties nu labākajā gadījumā 20. gadsimta sākumā, bet teikas taču pierakstītas, sacerētas un stāstītas daudz daudz agrāk.
No kurienes atlidojis Saukas ezers?
Teikās valda vienprātīgs uzskats, ka Saukas ezers uz savu tagadējo vietu ir no kaut kurienes atlidojis. Tad kāds (sieviete, sieviņas, divi sievieši, meitas, divas meitas, trīs meitas, trīs jaunas meitas, četras meitas), veļu mazgājot, velējot, mēslus ārdot, govis, cūkas un citus lopus ganot, atminējis ezera vārdu, un tas nokritis tur, kur tagad ir, noslīcinot ezera vārda uzminētāja līdzbiedrus un arī Sauku, Sauciešu vai vārdā nenosauktas mājas, septiņas saimniecības, vecas mājas, lielas mājas, apsedzot arī Dūņupi, kas tecējusi ezera vietā, bet pašu uzminētāju parasti tomēr atstāja dzīvu. Saukas ezeram, spriežot pēc teikām, bija arī dažādas attiecības ar kaimiņu ezeriem.
Ja vārds nepatīk, ezers aizlido citur
Viens virziens, kā Saukas ezers ticis savā vietā, ir no ziemeļiem jeb Vidzemes puses. Tur par Saukas ezera vietu ticis uzskatīts gan Sausnējas Piģu purvs ar Krievu salu tagadējā Madonas rajonā, gan Gnēvja purvs pie Stukmaņiem Aizkraukles rajonā. Gnēvja purva ezeru arī saukuši par Gnēvi. Jau tuvāk tagadējai Saukas ezera vietai Daugavas Augšzemes krastā ir Sēlpils Strubenču purvs, kur agrākos laikos Saukas ezers mitis, bet saukts par Strubenča, Strubenču, Strubanča, Strubuču, Strupbrenča ezeru vai arī par Ninīti. Nu kas tad tie par vārdiem kārtīgam ezeram (arī Gnēvis)! Nezinu, bet man šie vārdi šķiet tīri pieņemami, taču es jau neesmu ezers. Ezeram gan tie nepatikuši, it sevišķi jau mīlināmais vārds (zinātnieki teiktu – deminutīvs) Ninītis. Lielam ezeram tas bijis pilnīgi nepieņemams, un viņš tad nu arī laidies projām. Laišanās bijusi saistīta ar grūtībām, ezeram pa ceļam nokrituši mazāki gabali, kas nu kļuvuši par Sēlpils Paslavīti un Viesītes Ceplīti, un lielo, bet aizaugošo un seklo Piksteres ezeru. Ja nu kartografējam ezera laišanās maršrutu, tad tiešām līnijā Strubenču purvs – Saukas ezers ir meklējami visi trīs ezeri. Mazliet savādi gan, ka Strubenča ezers, kamēr vēl nebija kļuvis par Saukas ezeru, tīri vienaldzīgi bija palidojis garām Piksteres ezeram – teikās ezera lidojumā Piksteres ezers netiek pieminēts. Un vēl: Sausnējas Piģu purvs, Stukmaņu Gnēvis, Sēlpils Strubenču purvs, Sēlpils Paslavītis, Viesītes Ceplītis, Viesītes Piksteres ezers un Saukas ezers tiešām atrodas aptuveni uz vienas līnijas. Bet kā to bija zināt vecajam, teikas stāstošajam sēlim, kas nemaz tik bieži sava dzimtā pagasta robežas nepameta?
Ezeru derības
Cits Saukas ezera lidojuma maršruts saistīts ar austrumu virzienu. Tur par Saukas ezera kādreizējo vietu ticis uzskatīts purvs, kas saukts par Krievu kaktu. Te atrodas arī Sūpes ezers plašajā Sūpes purvā. Uz derībām kārais Saukas ezers saderējis ar Sūpes ezeru, kuram vairāk ūdens. Sūpes ezers derību zaudējis, tāpēc tam bija jāaizaug jeb jākļūst aklam. Citā teikā minēts, ka kāds lielais ezers, no šīs puses pāri mežam laizdamies, bija drusku apguris un tam sācis palikt iepakaļus viens mazs stūrītis. Tas gan mēģinājis sekot lielajam ezeram, bet beigās nomaldījies un nokritis mežā, bet lielais ezers aizlidojis tālāk. Lielā ezera, kas beigās palicis par Saukas ezeru, mazais gabals tagad ir nelielais meža ezeriņš Biržu Lēlītis.
Austrumu maršruts gan Saukas ezera teikās minēts visai reti un – kā lai to pasaka zinātniskāk? – nav īpaši izstrādāts. Tāpat tiek pieminēts arī dienvidrietumu maršruts. Te par kādreizējo Saukas ezera vietu ticis uzskatīts Lielzalves pagasts vai kāda vieta pie Mēmeles. Vēl tiek teikts, ka Saukas ezeram kaimiņos rietumu pusē bijis kāds liels ezers, bet tas ar kausiņu saliets Saukas ezerā, palicis pavisam mazs un tā arī ticis nosaukts par Kausiņu.
Cits attiecību loks Saukas ezeram bijis ar ezeru brāļiem dienvidos. Te visvairāk un biežāk teikās pieminēts Dumbļa ezers. Kādā teikā stāstīts, ka pats Dumblis lidojis projām no savas vietas un, kad uzminēts tā jaunais vārds Sauka, nolaidies tagadējā Saukas ezera vietā, bet vecā ezera vieta pamazām aizaugusi. Kādā citā teiku lokā šī Dumbļa aizaugšana skaidrota pavisam citādi. Teika ir gana jauka, lai citētu to visu.
Dumblim draud aklums
Augšzemē pie Elkšņu muižas atrodas tā sauktais Dumbļa ezers, kas jau pa daļai aizaudzis. Labi attālu no šī ezera ir plašais Saukas ezers, kas ļoti bagāts ar ūdeni. Saukas ezers ar Dumbli sākuši savā starpā lielīties, ka vienam esot vairāk ūdens nekā otram. Dumblis sacījis, ka viņš esot daudz platāks un lielāks nekā Saukas ezers, tādēļ viņam esot vairāk ūdens. Saukas ezers atkal lielījies, ka viņš esot daudz dziļāks par Dumbli, tādēļ ūdens gan viņam būšot vairāk. Kam nu īsteni taisnība, to nezinājuši. Pēdīgi noderējuši tā: abu ūdens jāizmērī, un kuram būs mazāk ūdens, tam jāpaliek aklam. Saukas ezeram uzgājušas bailes, ka tik nebūtu mazāk ūdens. Lai netrūktu ūdens un nebūtu aklam jāpaliek, viņš kādu nakti priekš ūdens mērīšanas aizgājis ar lielu kausu no Dumbļa ezera ūdeni zagt. Bet, ar pilnu kausu atpakaļ nākot, pienākusi pusnakts un gailis jau sācis dziedāt. Te viņam ūdens kauss bijis jāpamet un jādodas tukšā uz savu vietu. Ūdens kauss, kuru tolaik Saukas ezers izlējis, ir vēl tagad redzams turpat pie Saukas ezera, un vēl šo baltu dienu to sauc par Kausu. Nu sākuši ūdeni mērīt. Dumblim izrādījies mazāk ūdens nekā Saukas ezeram, un tā viņš paspēlējis derību. No tā laika Dumblis sācis aizaugt un aug cieti jo dienas jo vairāk, tā palikdams akls.
Kā Saukas ezers apmānīja Viņaukas ezeru
Līdzīga teika ir arī par Saukas ezera sacensību ar Rites Viņaukas (Miņaukas, Ķebēnu) ezeru, kur Saukas ezers izrīkojies pavisam neglīti. Ar kausiņu mēroties, Saukas ezers redzējis, ka ūdens būs par maz un derība būs jāzaudē, tāpēc, novēršot uzmanību, izsaucies: «Miņauk, brāl, skat, kas tur augšā brauc!», lai gan augšā nekā neesot bijis, un, kamēr Miņauks vērojis gaisus, Saukas ezers žigli pasmēlis no Miņauka ūdens kausiņu. Miņauks tomēr nebija ar pliku roku ņemams, izrāvis Saukas ezeram kausiņu un aizmetis tālu projām. Tā izcēlies Kausiņa ezers līdzās Saukas ezeram. Tā arī Miņaukas jeb Viņaukas ezeram ne visai godīgā derība bija jāzaudē, jākļūst aklam jeb jāaizaug.
Kāds cits derību teikas variants stāsta, ka, Saukas ezeram un Dumblim strīdoties, taisnību starp ezeriem lēmis kāds vecītis un atradis (mūsdienās mēs teiktu – konstatējis), ka Saukas ezeram ūdens tomēr pusotra kausiņa vairāk. Šos pusotra kausiņus vecītis atlējis atsevišķi, un tā līdzās lielajam un derībās uzvarējušajam Saukas ezeram izveidojušies divi mazi (atkal mūsdienās mēs teiktu memoriālie jeb piemiņas) ezeriņi – Kausiņa ezers un, domājams, Saukas Aklis, kurš iekļaujas jau pavisam citā teiku lokā.
Mūsdienās, no gaisiem noskatoties uz tagad tīri mierīgajiem un savās vietās gulošajiem Augšzemes ezeriem, grūti iedomāties, kādas kolīzijas un dramatiskas attiecības kādreiz valdīja starp kaimiņiem, bet nav jau nekāds brīnums, ka cilvēki savas attiecības pārnesa arī uz labi zināmajiem un visiem redzamajiem ezeriem.
Rakstā izmantotās teikas par Augšzemes ezeriem glabājas Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta latviešu folkloras krātuvē.
Juris Urtāns, arheologs;
autora foto
Publicēts 2006.gada septembrī.