Miegupe – Gaujas pieteka; Glāžupe – Salacas barotāja. Divas līdzīgas upes un divi līdzīgi likteņi. Līdzīgas ekoloģiskā skatījumā. Diemžēl tikpat līdzīgi cietušas cilvēka darbības dēļ. Abās savulaik bijušas divas dzirnavas. Abas lejāk esošās – pašā lejtecē. Abas savulaik uz ilgu laiku noslēgušas ceļu zvīņaino tautai. Abās nārsto taimiņi. Glāžupē – vien upes lejtecē līdz Lejas dzirnavu aizsprosta paliekām; Miegupē – savulaik līdz Sapas dzirnavu aizsprostam. Saku savulaik tamdēļ, ka atšķirībā no Glāžupes jau ilgāku laiku taimiņa skrējienu vairs aizsprosts neaptur. Šis šķērslis, 1962. gadā upes spēka nodrebējis, palos tika sagrauts. Šodien ceļš taimiņiem (un ne tikai tiem) ir vaļā līdz pat Mūrmuižas aizsprostam, kas Miegupes (Mūru) dzirnavām savulaik piederīgs bijis. Vien Glāžupei vēl jāgaida savi ceļinieki. Vai nu, ilgākā laikā maz pamazām nograužot šķēršļus pašai, vai arī sagaidot cilvēka palīdzību, kas atbrīvotu upes skrējienu, par vēsturi padarot abu dzirnavu aizsprostu eksistenci.
Glāžupe
(Dzirnupe, augštecē Līvupe, Munca)
Garums: 18 km.
Baseina platība: 81,8 km² (citos avotos – 89,2 km²).
Izteka: iztek no Saklaura purva.
Ieteka: ietek Salacā.
Lielākās pietekas:
labā krasta pietekas – Maldupīte (6 km) un Gaņģupe (7 km);
kreisā krasta pieteka – Medājtērce.
Glāžupe ir Salacas labā pieteka Limbažu rajonā. Tā sākas Valmieras rajonā, iztekot no Saklaura purva (purvam ir arī citi nosaukumi: Saklauru purvs, Oļļu purvs, Lielpurvs). Šī lielā purva ūdeņus novada arī dažas citas Salacas baseina upes: Ķīšupe, Piģele un Dīriķu grāvis.
Glāžupe tek pa Metsepoles līdzenumu, lielākajā daļā tecējuma pa purvainu un mežainu apvidu. Lejtecē šī upe tek dziļā ielejā, kur tās krastos vietumis savus sarkanīgos augumus Glāžupei atklāj smilšakmens atsegumi.
Savulaik uz Glāžupes darbojušās divas – Lejas (Rozēnu) un Kalna – dzirnavas. Pašlaik no abām ir palikušas vien drupas. Tomēr aizsprostu paliekas uz upes joprojām pārtrauc upes plūdumu un veido lielākus vai mazākus aizaugošus uzplūdinājumus. Lai arī aizsprosti ir pussabrukuši, tie tomēr ir nepārvarams šķērslis zvīņaino ciltij. Pat-laban ir skaidri zināms, ka Glāžupes lejtece ir taimiņu iecienīta nārsta vieta. Tomēr tādu vietu ir ne mazums arī augstāk, turklāt ne vien virs Glāžupes zemākā aizsprosta, bet arī labu posmu virs otrā. Aptuveni rēķinot, taimiņiem (un ne vien tiem) piemērotā posma garums ir savi 4,5 km. Nevaru gan precīzi aplēst to ūdens ļaužu skaitu, kuri še nāktu pasaulē un izaugtu par cienījama izmēra zivīm, ja iepriekšminētie aizsprosti tiktu upes vai ļaužu nojaukti, tomēr var droši apgalvot, ka šādos jaunatgūtos vairošanās un augšanas laukos tas nebūtu tas mazākais mērs.
Miegupe
(Miegupīte, Sapa, Ķempe, vidustecē un augštecē – Miega)
Garums: 23 km (citos avotos – 18 km).
Baseina platība: 84 km².
Kritums: 44 m (vidēji 2 m/km).
Gada notece: 0,024 km³
Izteka: Cēsu rajona Mārsnēnu pagastā uz ziemeļiem no Startiem.
Ieteka: ietek Gaujā.
Lielākās pietekas: labā krasta pietekas –
Pienotavas grāvis, Ješku grāvis, Grūžupe, Adzere;
kreisā krasta pieteka – Mīļuma.
Miegupe ir Gaujas kreisā pieteka Valmieras rajonā. Upes sākumi meklējami Cēsu rajona Mārsnēnu pagastā uz ziemeļiem no Startiem. Miegupe šķērso Trikātas pacēlumu līdz Vidusgaujas ieplakai.
Trikātas pacēlumā abpus Miegupei aptuveni 12 km garumā atrodas Miegupes purvs. Šī zemā purva platība ir 590 ha – tā lielākā daļa atrodas Valmieras rajonā, 54 ha – Cēsu rajonā. Miegupes purva interesantākā iezīme ir 0,2 m biezs saldūdens kaļķieža slānis, kas vietām iegūlis zem kūdras slāņa. Mūsdienās 200 ha purva ir nosusināti ar drenāžu un vaļējiem grāvjiem. Aptuveni 300 ha Miegupes purva šodien apauguši ar kokiem un krūmiem.
Miegupes augštecē upei nav izteiktas ielejas, upes gultne ir regulēta, un tur tā atgādina grāvi. Sākumā Miegupe tek uz ziemeļaustrumiem, bet no Jaunvāles krasi pagriežas uz rietumiem. Augšpus Mūrmuižas (Mūriem) Miegupe ietek ielejā, kas pakāpeniski padziļinās, un pie Sapas Gaujas senlejas krastu jau šķērso dziļā gravā.
Arī uz Miegupes savulaik darbojušās divas dzirnavas – Miegupes (Mūru) Mūrmuižā un Sapas, kas atrodas Miegupes lejtecē. Mūsdienās dzirnavas ir palikušas tikai vēstures annālēs. Mūrmuižā joprojām uz upes ir aizsprosts un diezgan ievērojams uzplūdinājums, savulaik Sapas dzirnavu aizsprosts jau 1962. gadā ticis palu ūdeņiem noplēsts, arī no dzirnavām vien drupas palikušas. Palu aiznestais aizsprosts ir pavēris ceļu zvīņaino cil-tij – taimiņi (un ne tikai tie) šodien jau gana parasti ir kļuvuši Miegupē līdz pat Mūrmuižai. Pats pagājušā gada rudenī redzēju no bedres paceļamies tāāādu taimiņu… Diemžēl žurnāla izpildījumā rokas izstiept ir visai pagrūti.
Bet lai nu paliek ar tooo taimiņu… Tomēr Miegupes piemērs apliecina to, ka ne vienmēr ir nepieciešami dārgie zivju populācijas atjaunošanas pasākumi pēc upes plūduma nepārtrauktības atjaunošanas. Protams, lielākajā daļā gadījumu tie būtu vēlami, lai zvīņoto cilts atgriešanās savulaik cilvēka nīdētā upē notiktu īsākā laika posmā, tomēr šādi gadījumi, kad kādu sugu populāciju atjaunošanās ir notikusi dabiski, bez cilvēka iejaukšanās, liecina par labu upju pašatjaunošanās iespējai. Cik zināms, arī Miegupē vismaz pēdējo 20 gadu laikā taimiņu smolti nav laisti, un ihtiologi izsaka pieņēmumu, ka tas nav noticis arī agrāk. Tātad pumpainie pa�i atraduši ceļu uz jaunām nārsta vietām. To apliecina arī daudzi upju atjaunošanas gadījumi Eiropā un citviet pasaulē, kur šāda rīcība ir kļuvusi par ikdienišķu normu.
Tāpēc atliek vien cerēt un būt pašiem darbīgiem, lai kādu dienu bruktu trombi Glāžupē, bruktu daudzās Latvijas zemes nosprostotajās ūdeņu artērijās. Tad upes plūdīs brīvi un jaunatklātajās laulības gultās radīsies sākotne daudziem jo daudziem zvīņaino cilts turpinātājiem. Un ne tikai tiem. Arī mums – cerība, ka šī Zemīte, šī Upe un viss, ko Dievs mums devis, vēl ilgu laiku būs dzīvi.
Rolands Lebuss
Publicēts 2006.gada septembrī.