Medicīniskā dēle – Hirudo, kas latīņu valodā nozīmē ‘dēle’, medicinalis – ‘medicīniskā’. Viņa ir šā stāstiņa centrālais tēls un vienīgais tārps, kurš ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā!
Atgādināšu, kas ir Sarkanā grāmata: zinātnisku faktu sakopojums par retajām un izmirstošajām sugām. Plašāka definīcija vēsta, ka Latvijas Sarkanajā grāmatā tiek iekļautas tās sugas, kuru stāvoklis atbilst «SDAS* Reto un iznīkstošo sugu komisijas noteiktajām kategorijām», proti: 0. kategorijā – acīmredzot iznīkušas sugas, kuras nav sastopamas dabā vairākus gadus, taču, iespējams, saglabājušās atsevišķās vietā vai arī nebrīvē; 1. kategorijā – sugas, kurām draud iznīkšana, to turpmāka eksistence nav iespējama bez sevišķu pasākumu veikšanas; 2. kategorijā – retas sugas, kurām nedraud iznīkšana, bet tās satopamas tik nelielā skaitā vai pēc platības tik ierobežotās teritorijās, ka tās var ātri iznīkt; 3. kategorijā – sugas, kuru indivīdu skaits samazinās un areāls sašaurinās vairākus gadus vai nu dabisku cēloņu dēļ, vai cilvēka darbības rezultātā, vai arī abu minēto faktoru ietekmē; 4. kategorijā – nepietiekami pētītas sugas; iespējams, ka tām draud iznīkšana, bet ziņu trūkuma dēļ nevar precīzi novērtēt to pašreizējo stāvokli. Medicīniskajai dēlei ticis gods pārstāvēt Sarkanās grāmatas 4. kategoriju. Ja no kategorijas raksturojuma izsvītrotu frāzi «iespējams, ka tām draud iznīkšana», viss pārējais neapstrīdami atbilst patiesībai.
Sarkanā grāmata nav tas pats, kas ar likumu noteikts aizsargājamo sugu saraksts. Arī šajā sarakstā medicīniskajai dēlei ierādīta pienācīga vieta, jo šis dzīvnieks tiek uzskatīts par komerciāli apdraudētu sugu. Paši taču saprotat: ja medicinalis nozīmē ‘medicīniskā’, tātad to izmanto medicīnā, ārstniecībā. Ko kaut kur izmanto, to kaut kur arī jāiegūst. Galvenokārt dēles medicīniskiem nolūkiem iegūst no speciālām audzētavām jeb laboratorijām. Taču nav izslēgta arī to ieguve savvaļā. Lūk, komerciālais apdraudējums!
Mans personīgais viedoklis: aizsargājamo sugu sarakstā medicīniskajai dēlei jābūt iekļautai, bet Latvijas Sarkanajā grāmatā – nē. Tāpēc, ka piemērotās vietās pie mums šo tārpu ir daudz. Un piemērotu vietu netrūkst. Balstoties uz savu pieredzi, droši varu teikt: Latvijā medicīniskā dēle ir bieži sastopama visā valsts teritorijā. Bet, plašāk ņemot, šīs sugas dabiskais areāls Eiropā sniedzas no Pirenejiem un Apenīniem Rietumos līdz Urāliem austrumos.
Patīk dūņaina vide
Medicīniskās dēles klasiskas dzīvesvietas ir aizauguši, ne visai dziļi, purvaini ezeriņi, dīķi, upju attekas, grāvji, vecupes – ar dūņainu dibenu. Bet tās nebūt nav retums arī citos ar augāju bagātos ūdeņos, kas var atrasties visdažādākajās ekosistēmās. Dēles uzturas galvenokārt saules labi apsildītās (bet ne ļoti siltās) vietās ūdenstilpju piekrastēs, starp ūdensaugiem. Tur tās meklē vai gaida upuri – pavasarī kādu nārstojošu abinieku, vasarā ūdensputnu, zvēru vai cilvēku. Medicīniskās dēles ir ārējie parazīti jeb ektoparazīti.
Lai gan šīm dēlēm ir pieci pāri acu, potenciālo upuri tārpi nevis ierauga, bet sajūt ar īpašu ožas receptoru (kas izvie-toti pa visu ķermeni) palīdzību un pēc ūdens viļņošanās. Pamēģiniet skaidrā, saulainā dienā pakulstīt ūdeni vietā, kas varētu būt piemērota medicīnisko dēļu dzīvei. Ja būsit izvēlējušies pareizu ūdenstilpi, drīz vien no visām pusēm, augšup lejup viļņveidīgi locīdami plakanos, 10-15 cm garos un apmēram pusotru centimetru platos ķermeņus, pie jums steigsies izsalkuši, zaļganbrūni tārpi. Lai nesajauktu medicīnisko dēli ar citām, jāatceras, ka tai virspusē ir trīs pāri oranždzeltenu garenisku svītriņu, apakšpuse – dzeltenzaļa ar melniem plankumiņiem.
Vispirms piesūcas ar pakaļgalu
Ja vēlaties pavērot, kā šis dzīvnieks barojas, kādu brītiņu paturiet ūdenī kailu kāju vai roku. Dēle vispirms piestiprināsies pie jūsu ekstremitātes ar pakaļējo piesūcekni, kas novie-tots nedaudz pirms dzīvnieka anālās atveres. Tad sameklēs piemērotu vietiņu, kur plānāka āda un tuvāk tās virspusei izvietoti kapilāri, pēc tam piesūksies ar otru – priekšējo piesūcekni, kurš ir mazāks par pakaļējo, atrodas galvas apakšējā daļā un apņem trīsžokļainu muti. Valnīšveida žokļus klāj 270 zāģveidīgi hitīna zobiņi – ar tiem dēle pusotru divus milimetrus dziļi pārvīlē jeb pārzāģē ādu. Nesāpīgi. Tajā pašā brīdī no tārpa mutes vienšūnu dziedzeriem izdalās un brūcē iekļūst olbaltumvielu hirudīnu saturošas siekalas, kas novērš asiņu sarecēšanu. Tad dēlē mierīgi, vienmērīgi sāk pumpēt sevī asinis. Pusstundas laikā pieaugusi medicīniskā dēle var iesūkt 15 un pat vairāk mililitru asiņu, bet pavisam vienā ēšanas reizē tā spēj uzņemt 25-30 mililitru asiņu. Kad dēle paēdusi, piesātinājusies ar asinīm, tā atkrīt. Zāģējuma vietā paliek simetriski trīsstaraina, ilgi (ja nenotiek iejaukšanās, pat stundām) asiņojoša brūcīte.
Paēdušu dzīvnieku uzreiz var atšķirt no neēduša pēc stipri uzblīdušā ķermeņa – dēles svars ir palielinājies 8-10 reizes. Ieturējusi pamatīgu maltīti, medicīniskā dēle ielien dūņās, kur mierīgi pavada divus trīs mēnešus. Tas ir garš periods, bet vispār, ja vajag, tārps spēj nebaroties ilgāk par gadu, jo, pateicoties hirudīna konservējošajai ietekmei, uzņemtās asinis var tikpat kā neizmainītas un nesarecējušas ilgstoši uzglabāties rezervuāros – dzīvnieka zarnas īpašos kabatveida izspīlējumos.
Hirudoterapija zināma kopš faraonu laikiem
Latvijā mīt 15, bet visā pasaulē vairāk nekā 400 dēļu sugu. Asinssūcējas no tām ir tikai neliela daļa. Nebūt ne visas asinssūcējas spēj pārkost (pārzāģēt) cilvēka ādu. Medicīniskā dēle spēj. Tāpēc jau tūkstošiem gadu šīs sugas tārpus izmanto ārstniecībā. Savdabīgās dziedniecības metode tikusi aizsākta Ēģiptē faraonu laikos, izsenis bijusi atzīta Grieķijā un Indijā. Kopš 9. gadsimta tā kļuva itin populāra arī citur, bet īpašu uzplaukumu un plašu pielietojumu piedzīvoja 18. un 19. gadsimta mijā.
Dēļu izmantošanu medicīnā dēvē par hirudoterapiju. Mūsdienās ar to ārstē galvenokārt asinsrites sistēmas slimības, piemēram, aterosklerozi, hipertoniju, asinsvadu trombozi, pirmsinfarkta stāvokli. Dēles izmanto arī ar osteohondrozi, varikozi, radikulītu, holecistītu, aizkuņģa un pat ginekoloģiskajām saslimšanām (olnīcu cistas, mastopātija, dzemdes piedēkļu iekaisums) sirgstošo dziedināšanā, tās ārstē vēnu varikozi, tāpat dažas deguna, ausu, kakla slimības.
Parasti ārstnieciskiem nolūkiem vienlaikus izmanto vairākas – 4-6 dēles, kuras vai nu pieliek tieši pie dziedināmās vietas, vai pie tiem bioloģiski aktīvajiem punktiem (akupunktūras punktiem), kuri ietekmē konkrēto orgānu. Dēlēm sūcot, cilvēka asinsrites sistēmā tiek ievadīts simtiem dažādu bioloģiski aktīvu vielu, tārpu siekalas šķīdina trombus un asinsvadu saaugumus, paplašina kapilārus, līdz ar to uzlabo orgānu asinsapgādi, no slimajiem orgāniem labāk atplūst un tiem vieglāk pieplūst asinis. Bez tam cilvēkam allaž uzlabojas asinsspiediena darbība.
Tāds, lūk, itin plašs hirudoterapijas dziedināmo vainu un ārstniecisko efektu spektrs tiek popularizēts. Jādomā, lielākoties pamatoti. Laboratorijās no šo tārpu siekalām iegūst hirudīnu un vēl dažas vielas medikamentu ražošanai.
Bet vai ticēt, ka dēles var rezultatīvi izmantot arī, lai mazinātu satraukumu un nemieru? Un – vai ticēt tiem mediķiem, kuri apgalvo, ka reizēm hirudoterapija nevis palīdz kļūt veseliem, bet gan izraisa itin smagas komplikācijas? Hirudoterapiju noteikti nedrīkst lietot grūtniecības periodā, tā nav ieteicama vēža slimniekiem. Pašsaprotami, ka tā aizliegta slimniekiem ar paaugstinātu jutīgumu pret hirudīnu un tiem, kuri sirgst ar hemofiliju (asins nesarecēšanu), mazasinību. Starp citu, medicīniskās dēles izmanto arī kosmetoloģijā – lai uzlabotu ādas stāvokli, tostarp, cīnītos pret grumbām, lai likvidētu rētaudus, lai mazinātu celulītu. No visā pasaulē sastopamajām dēlēm ārstnieciskiem un kosmētiskiem nolūkiem izmanto aptuveni duci. Visplašāk – medicīniskās dēles. Tās tiek kultivētas jau pieminētajās speciālajās audzētavās.
Zirgu dēle ceļo pa sauszemi
Teorētiski medicīniskās dēles vietā Latvijā varētu izmantot hementēriju – nelielu, vien 3 centimetrus garu, izteiktām kārpiņām klātu, tumšu dēlīti. Arī tā spēj pārkost cilvēka ādu. Turklāt – ļoti ātri. Dīķī iebridis cilvēks reizēm nepaspēj ne attapties, kad viņa lieli no vienas vietas aplipuši ar negausīgajiem tārpiņiem. Labi, ka Latvijas hementērijas nekrīt virsū «no gaisa» kā Dienvidamerikas un Āzijas tropu mežos dzīvojošās saus-zemes dēles, kuras salien kokos un gaida, līdz garām (precīzāk – pa apakšu) iet kāds dzīvnieks vai cilvēks, – tad birst tam virsū un vienā mirklī piesūcas.
Pie mums, Latvijā, uz sauszemes visbiežāk izlien tuva medicīniskās dēles radiniece – parastā jeb melnā žokļdēle, dēvēta arī par zirgu dēli. Tā var būt līdz 15 cm gara, gandrīz melna, reizēm tārpa sānos saskatāmas divas dzeltenas svītras. Dzīvnieku asinis šis tārps nesūc, bet ir plēsīgs – uzbrūk nelie-liem ūdens radījumiem (kukaiņu kāpuriem, gliemjiem, tārpiem, zivtiņām, abiniekiem, to kurkuļiem), kurus aprij veselus vai pa daļām. Melnā žokļdēle ir ļoti bieži sastopama un ļoti rijīga. Kas melnajai žokļdēlei meklējams uz sauszemes? Jāpārvietojas no vienas ūdenstilpes uz citu – jāizplatās. Atšķirībā no medicīniskās dēles, šī nevar paļauties uz kādu asinsdonoru, kurš pārnesīs viņu no dīķa uz dīķi. Tārps taustīdamies lien vai «soļo» (piestiprinās pārmaiņus ar pakaļējo un priekšējo piesūcekni) pa valgo zemi, līdz atrod piemērotu mājvietu, ja vien pa ceļam dzīvnieka āda saulē neizžūst un tas nenobeidzas, nespēdams elpot. Kā nekā – visas dēles elpo caur ādu. Tai jābūt valgai.
Patīk tīrs ūdens
Dēles ir samērā jutīgas pret ūdens piesārņojumu. Viņu labsajūtu ietekmē arī skābekļa trūkums ūdenī, taču, manuprāt, ne tik ļoti, cik pieņemts uzskatīt. Mūs šobrīd visvairāk interesējošā medicīniskā dēle turklāt pieder pie tām sugām, kuras ir relatīvi izturīgas pret skābekļa deficītu.
Ja kādā ūdenstilpē šie tārpi bieži un masveidā sāk izdarīt tā sauktās elpošanas kustības – piestiprinājušies pie kāda auga vai priekšmeta, ātri, viļņveidīgi lokās, tā veicinot ūdens slāņu maiņu, – jādomā, ka dzīvnieki cieš skābekļa badu. Bet, ja ūdens, kurā dēles uzturas, sācis nopietni bojāties, tārpi daudz biežāk nekā parasti «pārģērbjas» – maina kutikulu. Tad viņi arī bieži trinas gar ūdensaugiem, lai atbrīvotos no ķermeni sedzošām gļotām, kas pastiprināti veidojas kā aizsargtērps pret kaitīgajām vielām. Savdabīgs ūdens tīrības indikators! Vai jūsu piemājas dīķī dēles netrinas gar zālēm? Kad dzīves apstākļi kļūst pavisam neciešami, tārpi izlien no ūdens un meklē citu, mazāk piedraņķētu ūdenstilpi.
Dēle ir divdzimumu radījums jeb hermafrodīts – vienlaikus gan tēviņš, gan mātīte, tomēr pašapaugļošanās nav iespējama. No trīs gadu vecuma, kad sasniegusi dzimumgatavību, katra medicīniskā dēle vienu reizi sezonā – vasarā pēc pārošanās (Latvijā jūlijā vai augustā) – īpašā šķiedrainā, pelēkbrūnā 2 centimetrus garā kokonā iedēj 15 oliņu. Kokonu vienmēr atstāj uz sauszemes, parasti – pavisam netālu no ūdensbaseina. Aptuveni pēc mēneša no tā izšķiļas nepilnu centimetru garas dēlītes. Lai gan tās ilgi var izdzīvot neēdušas, tomēr pilnvērtīgai attīstībai jaunajiem tārpiņiem vismaz reizi divos mēnešos jāuzņem asinis.
* SDAS – Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2009.gada jūlijā.