‘Apkaime’ vienlaikus ir gan sociāls, gan ģeogrāfisks termins. Jau kopš pilsētu pastāvēšanas pirmsākumiem cilvēki, lai «nepazustu» strauji mainīgajā, pārsvarā svešajā (rīdziniek, tu taču nepazīsti gandrīz nevienu pretimnācēju!) pilsētā, ir veidojuši kopienas, kur lielākā daļa cilvēku vismaz pēc izskata cits citu pazīst. Šādas kopienas – apkaimes – padara dzīvi pilsētā vienkāršāku un drošāku, tās padara pilsētu cilvēcīgu.
Bieži apkaimes veidojās tieši ap baznīcām. Iknedēļas satikšanās lūgšanā, svinīgie dzīves notikumi – bērnu kristīšana, laulības – apliecināja cilvēka eksistenci pārējai draudzei un palīdzēja citam citu turpmāk atpazīt. Tas deva daudz vairāk cerību, ka grūtā brīdī tie, kuriem sirds īstajā vietā, centīsies palīdzēt. Šādas attiecības pamazām iesaista visus, līdz lielākā daļa apkaimes iedzīvotāju tur zem sava goda sabiedriskā vietā nepiedienīgi uzvesties vai atteikt palīdzību – tas būs kauns uz visu mūžu. Citās kultūrās apkaimes kļuva par valsts pārvaldības vienību ar vēlētām vai ieceltām amatpersonām, bet citās kultūrās tām saglabājās tikai neformāla loma.
Venēcijas piemērs
Kad ieradāmies Venēcijā, mēs apmetāmies izīrētajā dzīvoklītī netālu no 9. gadsimtā celtās San Džakomo dal Orio baznīcas. Zinājām, ka atrodamies Santakroses administratīvajā rajonā (sestiere), bet jau tajā pašā vakarā draudzīgās sarunās uzzinājām, ka atvaļinājuma laikā esam kļuvuši par daļu no omulīgās, viesmīlīgās San Džakomo dal Orio draudzes – apkaimes (parocchia). Vakarā, pēc karstas un nogurdinošas dienas, nācām uz apkaimes centrālo laukumu pie baznīcas un bijām laimīgi un aizkustināti, skatoties, kā jaunieši pulcējas uz ikvakara dejām laukumā un bērni viņiem līdzās līdz pat tumsai spēlē dažādas spēles, kā vietējie iedzīvotāji cits citu šeit pazīst un pat no rīta, uz darbu ejot, laukumā apstājas, lai nesteidzīgi aprunātos. Pēc nedēļas daudzi pazina mūs un mēs pazinām daudzus un, atgriežoties no pastaigām, jau krietni pirms «savām» namdurvīm jutāmies kā mājās.
Vakara un nakts pastaigās atklājām, ka līdzīga sadzīve norisinās arī citās Venēcijas apkaimēs – ka laukumi pie baznīcām ir dzīvīgi, draudzīgi un omulīgi gandrīz visu diennakti un tikai naktī un karstas dienas vidū tie kļūst klusāki. Iespējams, ka inteliģentā, turīgā, no autotransporta un noziedzības brīvā Venēcija šajā ziņā ir mums gandrīz nesasniedzams ideāls, taču – ai, kā gribētos tai līdzināties!
Vai Rīgā ir apkaimes?
Rīgā, tāpat kā pārējās pasaules pilsētās, apkaimes pastāvējušas kopš pilsētas pirmsākumiem. Tādēļ, piemēram, «Jāņa sētas» izdotajā «Rīgas adrešu atlantā» tagad varam atrast vairāk nekā 120 vietvārdu, kas sadala pilsētu mazākās teritorijās.
Tiesa, tas, kas joprojām skaidri saskatāms uz kartes, ir padzisis cilvēku izjūtās. Milzīgās padomju laika iedzīvotāju un nacionālā sastāva pārmaiņas, baznīcas noriets un automobilizācija ir mūs atsvešinājusi, cilvēki pilsētās lielākoties vairs nepazīst pat sava nama iedzīvotājus. Apkaimju identitāti apliecina tikai vairāk vai mazāk noplukuši arhitektūras pieminekļi un… nosaukums kartē. Tiesa, dažos pilsētas rajonos, piemēram, tādos sociālos pretmetos kā Ķīpsala un Maskavas forštate, cilvēki tomēr cits citu zina, šeit pastāv kaut neliela sociālās kopības sajūta.
Mūsdienās Rīga formāli ir iedalīta sešos rajonos un priekšpilsētās. Šim sadalījumam ir savs vēsturiskais pamats, taču iedzīvotāji savu piederību rajoniem izjūt vairāk kā formalitāti – piemēram, pārejot no vienas Kalnciema ielas puses uz otro, nerodas sajūta, ka no Kurzemes rajona esi nokļuvis Zemgales priekšpilsētā. Smalkāka iedalījuma Rīgai jaunākajos laikos nebija.
Pēdējos gados Rīgas Domes Pilsētas attīstības departaments sācis apkaimju identifikācijas procesu. Pašlaik Rīga iedalīta 59 apkaimēs, taču, iespējams, sadalījums un tā robežas vēl var mainīties. Veikta sākotnējā pašvaldības un sociālo pakalpojumu analīze, sagatavoti īsi vēsturiskie apskati. Lai arī lielākā daļa rīdzinieku par šo procesu pat nenojauš, pilsēta beidzot iegūst ļoti spēcīgu plānošanas un attīstības instrumentu, kas varētu palīdzēt padarīt Rīgu pievilcīgu tieši tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams – rīdziniekiem. Jāpiebilst, ka līdzīgs process uzsākts arī Jūrmalā, kur vēsturiski nesenais iedalījums mazākos zvejniekciemos labāk saglabājies atmiņā un, piemēram, dzelzceļa staciju nosaukumos.
Vēsturiskās apkaimes
Cik gan bieži ārvalstnieku komentāros par Rīgu lasīts aptuveni šāds teksts: «Pilsēta nav liela – pusstundas laikā izstaigājām visu, kas tur interesants (laikam ar to domāta tikai Vecrīga – aut.) un atlikušo laiku pavadījām… (dažādi laika nosišanas veidi atkarībā no tūrista kultūras pakāpes – aut.).» Ai, kā gribas strīdēties pretī – jo mūsu galvaspilsētā ir vairāki interesanti vēsturiskie centri, par ko lielākā daļa tūristu nemaz neuzzina. Taču, no otras puses, – vai viņus var vest uz šiem «citiem centriem»? Vai tur būs, ko redzēt, un nebūs kauns?
Rīga ir bagāta vēsturiskām apkaimēm. Līdzās visu atzītajai Vecrīgai un tai piegulošajam centram otra senākā pilsētas tipa apkaime varētu būt Maskavas forštate – šejienes ielu tīkls ir pārmantots no vēlo viduslaiku ceļu un ielu tīkla. Seno laiku nami diemžēl nav saglabājušies, taču arī tagad redzamā 18. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma apbūve ir vērtīga un liecina par vietējām būvniecības tradīcijām. Senas apkaimes ar pilsētai raksturīgu apbūvi ir arī, piemēram, Āgenskalns, Torņakalns, Sarkandaugava, Bolderāja, Ķīpsala, Grīziņkalns un Avotu ielas apkaime, Čiekurkalns. Jaunākas apkaimes ar izteiktu identitāti ir Mežaparks, Teika un Vecāķi.
Īss dažu vēsturisko apkaimju centru apskats
Cilvēki iepazīstas arī pagalmos un uz ielām, taču visvairāk sociālu kontaktu agrāk veidojās baznīcās, tirgos, krogos, baļļu plačos. Ja šīs vietas atradās netālu cita no citas, apdzīvotas vietas centrā, izveidojās rosīgs apkaimes centrs un apkaime ieguva izteiktu identitāti. Jāatzīst, ka mūsdienu Rīgā ārpus Vecrīgas un centra šādu izteiktu vēsturisko centru nav nemaz tik daudz un nevienam nepiemīt pilnvērtīga centra iezīmes.
Viens no izteiksmīgākajiem vēsturiskajiem centriem atrodas pie Āgenskalna tirgus – izteiksmīgās tirgus ēkas priekšpusē atrodas laukums, ap kuru rindojas daudz veikalu un iestāžu, šeit vienmēr apgrozās daudz ļaužu. Tiesa, šis centrs nebūt nav tik sens – krietni senāka apbūve saglabājusies ap Nometņu ielas centrālo daļu ziemeļos no tirgus, izteiksmīgas un centra apbūvei raksturīgas celtnes izkārtojušās ap laukumu pie Sv. Trijādības baznīcas Meža un Puķu ielas stūrī. Varbūt Āgenskalnā varētu izveidoties lineārs centrs visā Nometņu ielas garumā (1,2 kilometri)?
Lai kā mēs definētu Āgenskalna centru, mūsdienās to nežēlīgi pārdala ielas ar intensīvu transporta kustību. Ap tirgus laukumu ir intensīva cilvēku kustība, taču cilvēki šeit steidzas, cits citu nepamanot. Dzīvīga ir arī Nometņu iela pie Slokas ielas un dienvidos no tās, šeit cilvēki jau ir nesteidzīgāki, nereti apstājas aprunāties – tātad pazīst cits citu.
Līdzās esošajai Torņakalna apkaimei centra mūsdienās faktiski nav. Iespējams, vistuvāk šim statusam ir Vienības gatves un Torņakalna ielas – Satiksmes ielas krustojumam piegulošā teritorija, taču – šeit ir maz veikalu, iestāžu un, kas galvenais, maz cilvēku. Žēl, jo potenciāli šī varētu būt viena no skaistākajām Rīgas apkaimēm, un veiksmīgs centrs noteikti palīdzētu otro elpu atgūt gan līdzās esošajai ainaviskajai Vēja ielai, gan Ludviķa un Altonavas ielas vēsturiskajiem kvartāliem.
Bolderājā centrs izveidojies tieši pie baznīcas, Stūrmaņu un Gobas ielas krustojumā, pusceļā starp vēsturisko, bezgala interesanto Bolderājas koka apbūvi ziemeļos un, manuprāt, vienu no nomācošākajiem Rīgas padomjlaika blokmāju kvartāliem dienvidos. Centrs ir diezgan skrajš, dominē vienkāršas, šim rajonam raksturīgas, no dzelteniem ķieģeļiem celtas ēkas.
Šī attālā Rīgas apkaime ir kā cita republika, un centram šeit ir lielāka nozīme nekā, piemēram, Āgenskalnā, – no tā uz «lielo centru» ar tramvaju var aizbraukt dažās minūtēs. Tāpēc Bolderājas centrs ir vienmēr rosīgs, cilvēki lietišķi apstaigā tirgu, bankas, dau-dzos veikaliņus. Pārsteidz tas, ka ar cilvēkiem pārpilnajā ielu krustojumā nav pat uzzīmētas «zebras» – rezultātā dažs labs vietējais autodžigits pat neapsver iespēju apstāties un palaist gājējus. Patiesībā šis pat varētu būt izteiktākais Rīgas centrs ārpus centra… tikai tam pietrūkst vizuālas izteiksmības un humānas, patīkamas vides.
Otrā Daugavas krastā sena un no centra ģeogrāfiski attālināta apkaime ir Sarkandaugava. Šeit centram līdzinās Tilta ielas un Sarkandaugavas ielas – Patversmes ielas krustojuma rajons. Diemžēl pilnvērtīga apkaimes centra izveidi kavē intensīvā satiksme Tilta ielā. Gaidot labākus laikus un saprātīgākas būvniecības izmaksas, ir atlikta Tvaika ielas – Viestura prospekta satiksmes pārvada izbūve, tāpēc vēl ilgus gadus Tilta ielā, gaidot regulāri nolaisto dzelzceļa pārbrauktuves barjeru pacelšanos, drūzmēsies kravas automašīnas. Žēl, citādi šai apkaimei būtu izteiksmīga un pievilcīga centra attīstības iespējas – piemēram, tikai 350 metru attālumā atrodas izteiksmīgā Sarkandaugavas Sv. Trīsvienības luterāņu baznīca, no kuras virzienā uz centru vēl plešas ainavisks parks.
Atgriežoties Pārdaugavā, gribētu pieminēt Iļģuciema apkaimes centru. Šī Rīgas apkaime kā atsevišķs pagasts minēta jau viduslaikos, ne mazums vēsturiskas arhitektūras saglabājies līdz mūsdienām, taču tā nekur neveido centru.
Vieta, kas Iļģuciemā visvairāk atgādina centru, atrodas Lidoņu ielā, un to veido padomju laika beigu posmā un pēdējos gadu desmitos celtas būves, – šeit atrodas daudz veikalu, tirgus, vairākas iestādes, skolas. Platajā Lidoņu ielā ir samērā aktīva satiksme, taču intensīvā gājēju kustība ir spiedusi izveidot salīdzinoši drošu gājēju pāreju. Iļģuciema centrs ir ļoti rosīgs. Tiesa, vizuāli tas ir nepievilcīgs – te drīzāk varētu vainot 1970.–1980. gados nez kā radušos «caurumu» arhitektūrā kā skaistumu radošā mākslā. Atkal rodas sajūta – pie salīdzinoši nelielām pūlēm šis varētu kļūt par pilnvērtīgu, patīkamu apkaimes centru.
Daži secinājumi
Rīgas vēsturiskajās apkaimēs nereti ir vairāk vai mazāk izteikti apkaimju centri. Tātad kaut kāds pamats «apkaimju pilsētas» veidošanai jau eksistē.
Iedzīvotājiem patīkamu pilsētu palīdzētu veidot omulīgi, droši, ērti un vizuāli izteiksmīgi apkaimju centri. Diemžēl mūsdienās neviens no Rīgas apkaimju centriem tāds nav.
Ja runājam par omulību un drošību – atšķirībā no raksta sākumā pieminētās Venēcijas Rīgas apkaimju centros dominē nevis laipni, izpalīdzīgi un atvērti, bet steidzīgi un vienaldzīgi cilvēki. Ja pievēršamies tiem nedaudzajiem, kuri nekur īpaši nesteidzas un par nejaušu tūristu tomēr interesējas, tad ir vēl trakāk – tie visbiežāk ir dīkdieņi, kas svešvalodas pieprot vien tādā pakāpē, lai varētu paprasīt/pieprasīt naudu. Saskare ar šādiem subjektiem visbiežāk notiks Maskavas forštatē vai Sarkandaugavas centrā – tūristiem ar dārgām fotokamerām šīs apkaimes rekomendēt īsti nevar. Situācija mainītos uz labo pusi, ja centros būtu liels ļaužu pieplūdums, kas veicinātu apkalpojošās sfēras attīstību un līdz ar to atbildību par kārtības nodrošināšanu un gatavību izprast un palīdzēt.
Ja runājam par ērtību, Rīgas apkaimju centros visvairāk traucē ielas ar intensīvu kustību – tās gandrīz vienmēr virzās tieši cauri apkaimes centram. Šeit situācija mainīsies tikai pēc tam, kad tiks izbūvēti ērti apvedceļi un labāk attīstīta sabiedriskā transporta kustība, taču daudz palīdzētu arī vietējie satiksmes uzlabojumi, pat šķēršļi, kas tur, kur tas iespējams, novirzītu tranzīta satiksmi uz citām ielām.
Tūristam Rīgas apkaimēs varētu būt ļoti grūti atrast sev interesējošos objektus, – ārpus Rīgas nu jau bezmaz visur ir samērā daudz ērtu informatīvo zīmju, taču Rīga no tām «lepni» atturas, daļējs izņēmums ir tikai Latgales priekšpilsēta un «lielais centrs».
Visbeidzot – ja runājam par apkaimju centru vizuālo izteiksmību, paveras īpaši plašs darba lauks. Rīgas apkaimju centros bieži ir saglabājušās senas un interesantas būves. Taču ārpus «lielā centra» tikai pa retam kaut kas ir restaurēts, nereti rekonstrukcijā brutāli tiek iznīcinātas visas vēsturiskā nama vērtības. Pārāk reti tiek radītas arī jaunas vērtības – viss tiek paveikts pēc iespējas vienkārši, tādējādi atņemot dzīvei garšu. Trūkst arī savdabīgu mazās arhitektūras formu; patiesībā ir jāpriecājas, ja vispār kaut kur var atrast soliņu, kur apsēsties, ērtas pieturvietas un atkritumu urnas. Tādas ekstras kā labi uzturēti skvēriņi, strūklakas un skulptūras lielākajai daļai apkaimju centru ir pilnīgi svešas.
Personiskās krīzes brīžos draugi bieži saka: «Tagad tev pienācis laiks padomāt pašam par sevi, parūpējies par sevi.» Pilnīgi noteikti tas tagad attiecināms arī uz Rīgu – laikam jau sen bija jākoncentrē spēki nevis pasaules naudasmaisu atvilināšanai un neskaitāmu jaunu centru plānošanai un izbūvei, bet gan šeit un jau tagad, tepat dzīvojošo cilvēku elementārāko vajadzību nodrošināšanai viņu jau tagad pastāvošajos mājokļos un iestādēs, tajā skaitā – jau pastāvošo apkaimju centru attīstībai.
Gatis Pāvils
Publicēts 2009.gada jūlijā.