Jelgavas slimnīcas terapeits un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsts Edmunds Kance vairāk zināms kā aktīvs cīnītājs Vides aizsardzības kluba biedru rindās. Viņa interešu lokā ietilpst arī meža aizsardzība. Lai padziļinātu izpratni par meža apsaimniekošanu un izbaudītu uz savas ādas visus īpašniekam pienākošos labumus, Edmunds Kance, patriotisku jūtu vadīts, 2014. gadā Mālpils novadā iegādājās nepilnus 20 hektārus lielu meža īpašumu. «Interese par mežu man ir jau kopš bērnības. Iepriekš man nebija vēlmes kļūt par meža īpašnieku. Tomēr pēdējos gados mūsu valstī notiekošie procesi, kad mežus pastiprināti izpērk ārzemnieki, pamudināja mani kā Latvijas pilsoni uz aktīvu rīcību. Tā es kļuvu par meža īpašnieku. Godīgi sakot, nav nemaz tik viegli atrast meža gabalu, kuru varētu nopirkt. Jārēķinās, ka gandrīz visos mežos, kas parādās nekustamo īpašumu tirgū, jau notikusi koku zāģēšana. Arī īpašumā, kuru nopirku, gandrīz viss, kas cērtams, bija nocirsts. No iepriekšējiem meža īpašniekiem pārņēmu purvainu priežu audzi purvāja un niedrāja meža tipā un izcirtumus, kuri man jāatjauno. Gar purvainā meža malu ir aptuveni pushektāru liels viena vecuma egļu stādījums sausā augsnē. Tur aug daži lieli ozoli, kurus vajadzētu atēnot, nocērtot egles. Tomēr egļu kokaudze ir apdraudēta, blakus esošās kailcirtes veicina vēja izraisītus bojājumus. Tāpēc jebkura ciršana var pasliktināt situāciju. Nedaudz jāpagaida. Protams, mirušo koksni mežam vajag, bet, tā kā kokaudzes vecums ir aptuveni 40 gadu, no tik tieviem kokiem laba kritala diez vai sanāks,» spriež Edmunds Kance.
Lai arī jaunais saimnieks ir liels dabas draugs, meža kopšana viņam nav sveša. Pretēji manām aizdomām, ka savu īpašumu Edmunds droši vien pasludinās par dabas liegumu, viņš jau ir ķēries pie mežsaimnieciskajiem darbiem. Pirms darbu veikšanas speciālos kursos apguvis pat krūmgrieža vadītāja iemaņas, kuras nu liek lietā. Lai arī «mantojumā» saņemtajos izcirtumos notikusi dabiskā atjaunošanās ar apsēm, Edmunds ar šādu scenāriju nav mierā. «Ziemā apsekojot izcirtumu, konstatēju, ka biezajā apšu klājienā paslēpušās mazas eglītes. Vēlos, lai mans mežs veidojas daudzveidīgs. Apses paretinu, lai zaļās meža princeses tiktu tuvāk saulei. Lapu koki aug ātrāk un bieži vien nomāc skuju kokus, tomēr es varu iejaukties un panākt, ka izaug arī egles. Svarīgi ir nosargāt jaunaudzē atstātās ekoloģiskās priedes. No kurienes gan mežā nākotnē radīsies dažādām sugām tik nepieciešamā mirusī koksne? Priedes sasniegs bioloģisko vecumu, nokritīs un kalpos par patvērumu meža iemītniekiem. Īpašums ir ceļa malā, tāpēc kokmateriālu tīkotāju netrūkst. Protams, klāt nenostāvēšu, jo dzīvoju 30 kilometru attālumā no īpašuma. Tomēr ir darbi, kurus paveicot, varu mazināt risku tikt apzagtam. Piemēram, šogad plānoju atjaunot robežstigas un kupicas, kuras laika gaitā aizaugušas vai cietušas no smagās meža izstrādes tehnikas. Varētu uzlikt kādu īpašuma identi kācijas zīmi, piemēram, nosaukumu. Es domāju, ka šie faktori var mazināt riskus. Sliktākajā gadījumā var taču uzstādīt novērošanas kameras,» pārliecināts Edmunds Kance.
Lielākajā daļā viņa īpašuma ir slapjie priežu meži, kuros nelielā izcērtamā koksnes apjoma dēļ mežizstrāde ir nelietderīga, tāpēc interesanti bija uzzināt Edmunda plānus attiecībā uz purvāju un niedrāju. «Šādi mitri meži ir viena no mūsu dabas bagātībām, tāpēc es domāju, ka tajos būtu jārūpējas par tādu apsaimniekošanu, kas paplašinātu meža ekoloģiskās funkcijas. Esmu novērojis, ka man piederošajos slapjajos mežos ir maz mirušās koksnes, tāpēc esmu pārliecināts, ka jāmeklē likumīgs veids, kā risināt šo problēmu. Manuprāt, daļa koku būtu jānozāģē un jāatstāj mežā. Iespējams, ka nākotnē šo vietu varētu izmantot aktīvai atpūtai. Kaut kas tamlīdzīgs te jau noticis agrāk. Pirms daudziem gadiem šeit trenējušies armijnieki. Atradu pat liecību – dzeloņdrātis,» atklāj Edmunds Kance.
Uz savu 30 kilometru attālo mežu viņš brauc ar velosipēdu nepilnas divas stundas. Un vienmēr līdzi ir krūmgriezis, dārza šķēres, telts, pārtika un asaru gāzes baloniņš. Viņš atklāj: «Esmu velosipēdists, tāpēc ne reizi vien esmu piedzīvojis suņu īpašnieku patvaļu. Nevēlos, lai nepieskatīti suņi mani sakož, tāpēc esmu gatavs aizstāvēties.»
Lai arī Edmunds regulāri apmeklē dažādus izglītojošus seminārus, viņš uzskata, ka tas tomēr nav pietiekami, lai varētu pilnvērtīgi saimniekot mežā, tāpēc nolēmis uzsākt studijas. «Viena no manām darba vietām ir Jelgavā. Tur atrodas arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāte. Domāju, ka nākotnē varētu uzsākt studijas neklātienes nodaļā, jo tas ir viens no veidiem, kā labāk saprast mežā notiekošās likumsakarības un arī to, kāpēc mežsaimniecība mūsu valstī ir dabai ne sevišķi draudzīga,» spriež meža īpašnieks Edmunds Kance.
Raimonds Mežaks, mācīts mežkopis
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2015