Par to, ka Latvijā uzsākts vērienīgs un nebijis projekts «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» jeb «Dabas skaitīšana» un ka tas turpināsies līdz 2020. gadam, stāstījām jau iepriekšējā žurnāla numurā. Šajā rakstā vairāk par to, kā norit ekspertu darbs.
Ekspertiem jeb dabas skaitītājiem jābūt gataviem strādāt arī lietainā laikā. Tāpēc katram ekspertam ir triecienizturīga planšete ūdensdrošā apvalkā. Planšetē ir karte ar apsekojamo poligonu slāņiem, kā arī iebūvēts GPS, lai viegli varētu noskaidrot atrašanās vietu. Tiesa, to var redzēt arī kolēģi un priekšniecība, taču arī tas ir noderīgi, piemēram, ja planšete pazūd vai – tfu, tfu, tfu! – notiek vēl kas ļaunāks. Gatavojoties šā projekta realizācijai, tika izveidoti un uz ūdensdroša materiāla izdrukāti augu noteicēji, ko ērti izmantot dabā.
Biotopu kartēšana nosaukta poētiski
Lai nav pārpratumu, vispirms jāpaskaidro, ka «dabas skaitīšana» vairāk ir tāds poētisks salīdzinājums, idejas vienkāršojums. Nav gluži tā, ka projekta mērķis ir visu saskaitīt. Tā galvenā ideja ir dabas vērtībām bagāto teritoriju jeb dzīvotņu apzināšana. Ja savā ceļā eksperts konstatē kādu īpaši aizsargājamu vai retu sugu, to iespējams uzreiz reģistrēt, pat pievienot novērojumam fotogrā ju; čaklākie par interesantākajiem atradumiem ziņo arī portālā «Dabasdati.lv», taču katru augu, sēni, putnu vai kukaini projekta ietvaros reģistrēt nav pašmērķis.
«Dabas skaitīšanas» projekta ietvaros eksperti apzina ES nozīmes aizsargājamus biotopus Latvijā. Atrodot šādu ES biotopu, eksperts to apraksta anketā un tā robežas iezīmē kartē. Tāpēc sarunvalodā šis darbs tiek saukts par biotopu kartēšanu.
Biotopu kartēšanas laikā netālu no Latvijas ZA robežas tika atrasts skaists orhideju dzimtas augu dzegužpirkstītes un gimnadēnijas hibrīds – dzegužgimnadēnija ×Dactylodenia st-quintinii. Tā atradējs Ansis Opmanis komentē: «Vienīgās man zināmās norādes par šāda hibrīda esamību Latvijā ir grāmatā «Latvijas PSR ora» (1953.), kur P. Galenieks raksta par atradumiem pie Amatas un Saldus apkārtnē. Jaunāko laiku Latvijas oras sarakstos un noteicējos nav minēts.»
Projekta ietvaros tiek kartēti meži, purvi, zālāji, jūras piekraste un saldūdens teritorijas – upes un ezeri. Anketas aprakstošajā daļā netiek atzīmētas visas biotopā sastopamās sugas, tikai biotopam raksturīgās, kā arī retās un aizsargājamās, invazīvās un ekspansīvās sugas, lai gūtu priekšstatu par biotopa kopējo stāvokli. Visaptverošāk sugas tiek atzīmētas zālājos.
Dienā jānoiet desmitiem kilometru
Apsekojot zālājus Latgalē, vieni no biežāk uzdotajiem jautājumiem, ko man uzdeva saimnieki, tuvumā neredzot transporta līdzekli, ar kuru es varētu būt ieradusies, bija izbrīna pilni: «Kā jūs te nokļuvāt? Kas jūs atveda? Kā tiksiet tālāk?» Radās priekšstats, ka cilvēki biotopu apsekošanu iztēlojas šādi: eksperts limuzīnā tiek pievests tieši pie biotopa, tas lēnām un nesteidzīgi tiek apsekots, paralēli pļāpājot ar zemes apsaimniekotājiem gan par biotopu, gan vispār par dzīvi un sadzīvi. Laipnākie saimnieki tiešām bija gatavi piedāvāt kaju un pusdienas, kā arī anketu aizpildīšanu ērtā krēslā pie rakstāmgalda.
Patiesībā, lai paveiktu darbu noteiktajos termiņos, jāstrādā ļoti ātri, dienā vēlams apsekot 40–80 hektāru obligāti apsekojamās teritorijas, neņemot vērā to, ka līdz nākamajai vietai vēl arī jānokļūst, kas ne vienmēr ir ātri un viegli, jo ne visām apsekojamajām teritorijām klāt pieved ceļš – tās var būt arī izcirtumu, jaunaudžu, grāvju vai grūti caurejamu brikšņu ieskautas. Nereti diennaktī lauka darbos tiek pavadītas 10–12 un pat vairāk stundu, pļāpām par dzīvi un laiskai kajas dzeršanai laika nav. Pēc lauka darbiem nāk t. s. kamerālie darbi – anketas ir rūpīgi jāpārbauda, vai nav kas aizmirsts. Reizēm jāpavada laiks grūtāk nosakāmu augu noteikšanai, kas arī jāieraksta anketā. Darba kartē iezīmētās poligonu robežas jāpārzīmē tīrraksta kartē.
Latgalē īpašs izaicinājums bija turpināt kartēt arī pēc plūdiem. Ne visi ceļi bija izbraucami, ne visas vietas izejamas un ne visi poligoni – kartējami. Šajā zālāja fotogrā jā var saskatīt gan bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsugu purva gandreni, gan ES biotopu 6270_3 raksturojošās sugas – ciņusmilgu un parasto vīgriezi.
Tomēr nav arī tā, ka saimnieku klātbūtne apsekošanā būtu nevēlama. Tieši otrādi! Zālāju anketās ir jāaizpilda arī sadaļa par iepriekšējo apsaimniekošanu, tāpēc eksperti parasti ir pateicīgi, ja saimnieks to izstāsta, nevis pašam tā jāsecina no biotopa stāvokļa, senākām kartēm u.tml. Tātad – runāt ar ekspertu drīkst un ir pat vēlams, drīkst arī uzdot jautājumus, tomēr aizkavēt ar sarunām, kam nav saistības ar apsekojamo biotopu un kartēšanu, gan nevajadzētu. Un paldies arī saimniecei, kura karstā vasaras dienā piedāvāja tik veldzējošo ūdeni! Piekukuļošanai gan nav jēgas – ekspertu darbs tiks pārbaudīts ne vien vērtējot iesniegtās anketas un kartes, bet izlases kārtībā poligonus apsekojot arī dabā.
Reizēm gadās, ka ganību apsekojumā ļoti ieinteresētas ir arī govis. kad to fiziskā klātesamība nomāca manu spēju atzīmēt sugas izvēlētajā zālāja kvadrātmetrā, mēdzu nodomāt, cik labi būtu, ja parādītos saimnieks. Bet parasti bija tieši otrādi – govis savu padziļināto interesi izrādīja tieši tad, kad saruna ar saimnieku bija galā un es ar govīm biju palikusi aci pret aci viena.
Pie galda aizpildīt visu biotopa anketu gan nav iespējams, jo jāredz situācija dabā, – to nevar izdarīt, skatoties pa logu vien.
Runājot par limuzīnu… Dažādi eksperti kartē dažādi. Ir tādi, kas paši vada mašīnu un tiešām piebrauc katrai apsekojamajai teritorijai iespējami tuvu. Bet ir arī tādi, kas strādā grupās, kur mašīna ir tikai vienam no grupas, un viņš dienas sākumā izvadā pārējos katru uz savu darba sākumpunktu un dienas beigās visus savāc, lai aizvestu uz naktsmītni. Tādā gadījumā eksperts visu dienu staigā kājām no viena biotopa līdz nākamajam. Turklāt ne visi apsekojamie poligoni ir blakus, tāpēc dienā sanāk noiet 10–20 kilometru, ja pa labiem ceļiem, mazāk, ja pa vietām, kur pārvietoties grūti.
Pirmā atziņa: esam dimbā!
Aprunājoties ar cilvēkiem, kas piedalās biotopu kartēšanā, nākas secināt, ka pieredze ir visnotaļ dažāda – gan par Latvijas dabu dažādās vietās, gan par to, cik viegli veikusies kartēšana. Protams, šie ir tikai pirmie secinājumi par atsevišķām Latvijas vietām, secinājumus par Latvijas dabu kopumā varēs izdarīt tikai tad, kad kartēšana visā Latvijā būs pabeigta.
Sugu un biotopu eksperte Līga Strazdiņa par darbu saka: «Kartēšana rit ļoti dažādi. Piemēram, svētdienas gājumā prasībām neatbilda absolūti neviens meža biotops, bet nākamās dienas mežos reti kurš poligons nebija «ņemams». Tik kolosālas reljefa formas, kas visas klātas ar nogāžu mežiem, sen nebiju redzējusi! Un starp divām nogāzēm ieslēpies meža ezeriņš, no kura iztek mazas upītes. To krastos uzgāju arī reto un aizsargājamo sūnu sugu – tūbaino bārkstlapi. Sausākās vietās izklājušies milzīgi zilganās baltsamtītes ciņi, apkārt milzu ozoli un priedes. No vaskulārajiem augiem vērtīgākais atradums man bija bagātīgas ļoti retās mieturu mugurenes, kas pārsvarā sastopama tikai Latvijas DR, atradnes. Vilšanās līdz šim bijusi pārejas purvos, gandrīz visi ir ļoti zemā kvalitātē. Arī no apsekotajiem augsto purvu poligoniem tikai viens bija labs, pārējie jau gadu desmitus apauguši ar priedēm.»
Mežu biotopu eksperts Ivars Leimanis savos novērojumos ir pavisam skarbs: «Mani visu laiku tirda un nomāc viena vienīga baisa un bēdīga pārdoma par saimniecisko mežu (tātad aptuveni 80 % Latvijas mežu) bioloģisko stāvokli. Man nav cita vārda, ar ko to apzīmēt, kā tikai: ekoloģiskā katastrofa! Tas attiecas tieši uz sugu daudzveidību. No biotopu speci skajām sugām (t.i., sugas ar vājām izplatīšanās spējām, kurām vajag ļoti konkrētus, nemainīgus apstākļus un vidi dzīvošanai) atrodams vien neliels sugu skaits, un tās pašas nelielā eksemplāru skaitā (bieži biotopā viens vienīgs eksemplārs, pušķītis vai pāris kvadrātcentimetru) atrodamas pavisam nelielos biotopu pleķīšos. Kaut ko vērtīgu izdodas atrast tikai nelielā daļā no atlasītajiem meža gabaliem, kur vispār kaut kas varētu būt, un tie atrodas starp plašām jaunaudzēm, izcirtumiem un izretinātām vidēja vecuma audzēm. Turklāt daļa mežu ar īpašajām vērtībām jau iestigoti nociršanai. Liela daļa sugu vispār nav atrodamas, bet tām, kas atrastas, nav nākotnes. Katru reizi, kad par to iedomājos, man no šausmām mati ceļas stāvus.»
Nevienu dienu nav garlaicīgi
Gandrīz katram, kurš piedalījies kartēšanā, ir kādi piedzīvojumi vai īpaši atradumi. Man neviena diena nav bijusi garlaicīga: te uz pusotru stundu pazaudēts fotoaparāts, te atklājas, ka telefonu esmu atstājusi mājās, te iestigusi mašīna, te satikšanās ar mežacūkām, stirnām vai zaķiem, te atkal kāda līdz bailēm un izmisumam grūti pārejama teritorija. Nemaz nerunājot par odu miljoniem, kas laikam visi bija sapulcējušies tieši Latgales pierobežā, jo tādas pašas odiskas vaimanas dzirdēju arī no Latgales pierobežā kartējošā Gaida Grandāna. Kā tādos apstākļos iespējams pētīt sugas un aizpildīt anketas?!
Sugu eksperte Madara Medne, kura Vidzemē un Latgalē kartē saldūdeņus, mežus un purvus, stāsta: «Pirmais, kas nāk prātā, – viens privāta ezera īpašnieks pēc kartēšanas procesa pēkšņi sāka stāstīt par tuvumā esošo Koferīšu ezeru. Kāpēc Koferīšu? Tur esot atrasts līķis, kas sastāvdaļās sadalīts pa koferīšiem.» Pie kartēšanas baisākajiem stāstiem pierakstāmas arī baumas, ka nobrukušā upes krastā esot atrasts Otrā pasaules kara lādiņš.
Atklājumi? Madara turpina: «Lai gan bija zināms, ka eksistē tādas upespērleņu (ļoti reta gliemeņu suga, kuras gliemežvāka garums pārsniedz 10 cm) upes, man tomēr bija tāda godbijīga sajūta, ejot pa upi, kas ir tik pilna ar upespērlenēm, ka ļoti uzmanīgi jāskatās, kur kāju likt, lai nejauši neiznīcinātu pusi no visas Latvijas populācijas.
Savukārt Gaujas vecupēs, kopā ar Lauru Grīnbergu kartējot, atradās tādi foršumi kā dūņu pīkste (Eiropas Savienības mērogā nozīmīga un aizsargājama zivju suga) un medicīnas dēles. Tas skats, kad simtiem medicīnas dēļu cītīgi peld eksperta virzienā, cerot uz svaigām asinīm, nav aizmirstams!»
Sugu un biotopu eksperte Evita Oļehnoviča stāsta: «Gadās satikt visādus zvērus, piemēram, rakstot anketu purvainā mežā, vēroju aļņu mammu ar mazo alnēnu. Bija arī viens draudzīgs vācu aitu sugas suns, kurš lēca mašīnā, lai nolaizītu kolēģei seju. Ir gadījies arī kartēt negaisa laikā, kad, pļavā rakstot anketu, pērkons tā pamatīgāk nodārd. Reiz, apsēžoties papusdienot izcirtuma malā, uzgāju retās un aizsargājamās lielziedu uzpirkstītes atradni.»
Interesanti atradumi bijuši arī citiem kartētājiem – atrastas vairāku retu ķekarpaparžu sugu jaunas atradnes, ļoti retais sekstainais nārbulis, jauna atradne retajam peldošajam ezerriekstam, kā arī ne viena vien jauna atradne retām un aizsargājamām sēņu, sūnu un ķērpju sugām.
Pavada, lai eksperts nenoslīkst
Evita Oļehnoviča, kura kartē Rēzeknes apkārtnē, stāsta, ka saimnieki ir ne tikai ļoti atsaucīgi un ieinteresēti, bet rūpējas arī par kartētājiem, piemēram, lai Evita nenoslīktu applūdušās upes palienē, saimnieces dēls garajos zābakos esot viņu pavadījis. Arī man, kartējot Latgalē, Baltinavas novadā, bija gadījums, kad saimnieks, kurš jau bija devies mājās, tomēr pēc brīža atgriezās, pārdomājis, ka drošāk būšot mani pavadīt cauri slapjajiem, grūti izbrienamajiem mežiem līdz ceļam. Kāda cita saimniece Krišjāņu pagastā, uzzinot, ka pagaidu dzīvesvieta ir teju stundas brauciena attālumā, bija gatava piedāvāt naktsmītni, lai nav velti jātērē laiks pārbraucieniem.
Savukārt Madarai Mednei, kartējot ezerus, liels prieks bija, ja pie ezera dzīvojošs zemes īpašnieks iedeva laivu: «Mūsu pašu gumijas laivas aizgādāšana līdz ūdenim un piepumpēšana aizņem kādas 15 minūtes. Ja vēl saimnieka laivai ir motors, tad vispār perfekti! Labones ezeru, kurš ir aptuveni 20 hektāru liels (atkarībā no krasta robojuma un veģetācijas tādu platību parasti var apairēt 1–2 stundās), apbraucām pusstundā!»
Prieks arī par saimniekiem, kuri ne tikai interesējas par sugām savā īpašumā, bet arī par to, kā labāk tās apsaimniekot, lai saglabātu. Reiz viena saimniece atnesa parādīt herbarizētu dzegužpirkstīti, bet cita, uzzinot, ka viņas ganībās aug aizsargājamas sugas, satraucās, vai nu drīkstēs turpināt ganīt un pļaut. Jā, protams! Retajām un aizsargājamajām ziedaugu sugām zālājos tieši nepieciešams, lai zālāju pļauj vai nogana, jo tā tiek apgrūtināta ekspansīvo sugu augšana, dodot iespēju lielākai sugu daudzveidībai. Sienu zālājā atstāt gan nedrīkst, jo pūstošai zālei cauri izspraukties retās sugas nespēs, tad zālājā iniciatīvu uzņemsies ciesas un citas ekspansīvās sugas, nomācot pārējās.
Visa informācija par atrastajiem zālāju biotopiem tiek nodota Lauku atbalsta dienestam. Kad dati būs apkopoti, ES biotopu īpašnieki varēs pieteikties uz atbalsta maksājumu, tātad – par prasmīgo saimniekošanu iegūt arī papildu naudu!
Par mežu biotopiem projekta ietvaros informācija tiek tikai apkopota. Pats fakts, ka mežā noteikts ES biotops, nenozīmē, ka īpašniekiem automātiski ir kādi pienākumi vai jāsaimnieko saudzējoši. Tikai tad, kad būs noskaidrots, kādi meža biotopi, cik daudz, kur un kādā kvalitātē Latvijā sastopami, varēs domāt un lemt, ko no tā visa patiesi vērts saudzēt, bet kas Latvijā ir pietiekamā daudzumā un tāpēc apsaimniekojams bez ierobežojumiem.
Vairāk par projektu lasiet interneta vietnē skaitamdabu.gov.lv
Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017