Belovežas gārša ir mežs Polijā, kurš izpelnījies gan Polijas, gan visas Eiropas un pasaules uzmanību, jo tur nolemts cirst kokus un nolemtais aktīvi tiek arī īstenots. Attapīgākie gribētu aizrādīt, ka lielākā daļa meža atrodas Baltkrievijā, taču uzmanību ir izpelnījusies tieši poļu daļa, jo austrumu pusē viss ir bez pārmaiņām un baltkrieviem i prātā nenāk, ka kaut kas būtu jācērt. Esmu gana ilgi gan klātienē, gan neklātienē sekojusi līdzi notikumu attīstībai, lai mazliet varētu paskaidrot, kas tur vispār notiek un kas Belovežas gāršā tik īpašs.
Belovežas gārša tiek uzskatīta par senāko mežu Eiropā, kas tur kopš leduslaikmeta beigām nav izcirsts. Tā ir daļēja taisnība – koki ir cirsti un arī stādīti, taču kopumā savu vietu mežs nav zaudējis, turklāt atsevišķās teritorijās valda tumsa un lieli piecsimtgadīgi koki. Kā vēsta izbijuši vai esoši bioloģijas studenti, arī viņu pasniedzēji Belovežu piemin kā bioloģiskās daudzveidības meku. Tik dabīgu mežu Eiropā vairs nav. Un tā ir vieta, uz kurieni cilvēki brauc skatīties, kā sumbri dzīvo savvaļā. Nacionālajā parkā bioloģisko daudzveidību palīdz uzturēt lielais mirušās koksnes īpatsvars – 160 m3/ha, kamēr dzīvie koki ir vidēji 480 m3/ha. Šajā mežā konstatēts aptuveni 12 000 dzīvnieku sugu, tostarp 9000 kukaiņu sugu, vairāk nekā 1000 augu sugu, to skaitā – aptuveni 200 sūnu. Bet man jumtu visvairāk nones sēņu daudzveidība – Belovežu apdzīvo aptuveni 1500 sēņu sugu! Tie vecie koki, kas no apakšas līdz augšai noauguši ar sēnēm visvisādās krāsās, – tur var tikai elst un pūst!
Identitāte un bizness cauri gadsimtiem
Poļiem Beloveža nozīmē daudz vairāk par «tikai» unikālu dabas pieminekli. Beloveža un sumbri jau ir dziļi poļu identitātē un biznesā. Piemēram, viss Podlases (Podlaskie) reģions ir izrotāts vienos sumbros. Katru otro kafejnīcu apsargā plastmasas sumbrs, kas varbūt nav diži gaumīgi, tomēr norāda uz to, ka bez domām par sumbriem te cilvēki pat paēst nevar. Arī milzīgi poļu biznesi saistās ar šo dzīvnieku un mežu. Piemēram, viena no populārākajām dāvanām citvalstniekiem ir degvīns «Žubrowka», kurā iekšā ir zālīte, kuru it kā ēdot sumbrs. Vismaz tā vēsta leģenda (patiesība vēsta, ka viņš ēd arī visādas citādas zālītes un miziņas). Viens no populārākajiem alutiņiem Polijā ir «Žubr», kura pudeles un bundžas, protams, rotā sumbrs. Var šķist, ka tie ir sīkumi, bet šī ir valsts, kurā deviņi no divdesmit lielākajiem uzņēmumiem ir alkohola ražotāji. Tas nozīmē, ka arī šie zīmoli maksā miljonus.
Tomēr – atpakaļ pie dabas. Kamēr citur Eiropā tika aktīvi cirsti meži, lai varētu veidot pilsētas un attīstīt lauksaimniecību, Polijas austrumos tas nenotika, un Beloveža izdzīvoja. 16. gadsimtā šajā mežā patika medīt karalim. Parādījās pat nosacīti dabas aizsardzības likumi – ja kāds cits nogalināja sumbru, šim cilvēkam tika piespriests nāvessods. Šāda «noruna» valstīs, kur valdīja karalis, nebija nekas īpašs. Bieži vien par karaļa mantas (un karalim piederēja apmēram viss) iznīcināšanu draudēja nāvessods. Tagad bijušie karaļa īpašumi ir sabiedrības īpašums. Kas mūsdienās draud par sabiedrības mantas iznīcināšanu? Tas bija retorisks jautājums…
Pēc Polijas dalīšanas palēnām arī medības šeit tika atļautas. No vienas puses, tas var šķist skumji, jo zvēriņi iet bojā, bet, no otras puses, mednieki ne tikai nogalināja dzīvniekus, bet arī bija ieinteresēti rūpēties par to, lai tiktu saglabāts mežs. Gadsimtu gaitā Belovežas saimniekiem vienmēr bija sajūta, ka sumbri ir jāsargā. Katrs to darīja, kā vien mācēja. Piemēram, 19. gadsimta beigās caram (tolaik šī Polijas daļa bija Krievijas rīcībā) ienāca prātā, ka vislabākais veids, kā aizsargāt sumbrus, ir plēsēju – vilku, lūšu, lāču – izšaušana. Pēdējo gadsimtu laikā Belovežas mežs kā ekosistēma tika sargāts, jo te karalis, te cars gribēja nodrošināt sev vietu, kur medīt. Un viņi labi saprata, ka sumbri un citi dzīvnieki nedzīvos sešās eglēs. 1921. gadā atjaunotajā Polijas valstī tika pieņemts lēmums dibināt Belovežas nacionālo parku, lai aizsargātu šo ekosistēmu. Tas tur atrodas vēl šobaltdien, vien daļa no tā ir kļuvusi par Baltkrievijas sastāvdaļu. Pirmā pasaules kara laikā sumbri Belovežā tika izšauti pa tīro. Līdz ar nacionālā parka dibināšanu tika nolemts, ka šo zālēdāju klātbūtne te ir ļoti svarīga, un, kaut arī visā pasaulē zoodārzos bija palikuši vien daži desmiti sumbru, poļi tika pie četriem un sāka pavairošanas darbus. Izdevās. Tiesa, Otrā pasaules kara laikā vācu militārās jomas un uzdzīves eksperts Hermanis Gērings bija nolēmis šajā mežā izveidot pasaulē lielāko medību lauku. Tomēr tobrīd aktuālajā vācu manierē lielāka vērība tika pievērsta cilvēku medībām, sevišķi – poļu un padomju partizāniem, kas slēpās mežā. Šobrīd par to atgādina simtiem koka krustu Belovežas gāršā.
Ciršanas iemeslu meklējumi
Jo vairāk mežu iznīcināja citur Eiropā, jo vairāk uzmanības Belovežai sāka pievērst citu valstu iedzīvotāji. Tā, 1979. gadā Belovežas nacionālais parks tika iekļauts UNESCO dabas mantojuma sarakstā. Pēc PSRS sabrukuma 1992. gadā tam pievienojās arī Baltkrievijas daļa, bet 2014. gadā tika nolemts tam pievienot to Belovežas meža daļu, kas nebija nacionālā parka teritorijā. Tieši tā – ne viss Belovežas mežs ir nacionālais parks, bet viss ir UNESCO mantojums. Tāpat arī viss mežs ir «Natura 2000» teritorija, kas nozīmē, ka pati Polija, iestājoties Eiropas Savienībā, apņēmusies aizsargāt Belovežas mežu. Arī to, kas atrodas ārpus nacionālā parka. Tomēr raksta tapšanas brīdī – septembra vidū – pārāk labi ar to nevedās, bet es ceru, ka žurnāla iznākšanas brīdī viss jau būs nokārtojies un šī informācija būs tik neaktuāla, ka šīs lappuses varēs lietot, lai iekurtu kamīnu.
Nacionālais parks un atsevišķi liegumi Belovežā aizņem vien 20 % teritorijas. Ārpus tā koku ciršana ir pieļauta arī pirms tam – apmēram tik, lai apmierinātu vietējo cilvēku vajadzības pēc kokmateriāliem un malkas. Un visi bija priecīgi. Tomēr pirms dažiem gadiem Polijas Vides ministrija nāca klajā ar priekšlikumu, ka koku ciršana jāpalielina trīs reizes. Oficiālais iemesls – eglēs iemeties mizgrauzis, tāpēc koki mežā mirst. Ja egles netikšot izcirstas, viss mežs ies bojā. Tā ir taisnība – šobrīd Belovežā tik tiešām dzīro mizgrauzis, kas palien zem mizas un izdēj oliņas, lai jaunā paaudze varētu ieturēt stilīgu branču, ja vien tos nenogalinātu koka sula. Branča rezultātā egle iet bojā. Nezinātājs to varētu konstatēt pēc tā, ka koks nomet skujas. Raksta autore tikko ir atgriezusies no Belovežas un var apstiprināt, ka daudzviet mežā zeme bija klāta egļu skujām, turklāt tās vēl bija zaļas, kas nozīmē, ka uzbrukums noticis nesen. Apmēram 8 % Belovežas egļu jau gājušas bojā.
Lai arī mizgrauža postījumi ir acīm redzami, zinātnieki un dabas aizsardzības organizācijas par to nekrīt panikā. Pirmkārt, periodiska mizgraužu uzdarbošanās ir normāla parādība. Mizgrauži nav no kaut kurienes negaidīti atlidojuši, tie mežā ir visu laiku, un tad, kad egles ir gana nogurušas, kukaiņi metas tām virsū. Eglei, kā jau ziemeļu sugai, patīk, ja netrūkst ūdens. Taču pēdējos gadu desmitos tur kļūst aizvien sausāks un sausāks. Šeit pazeminājies gruntsūdens līmenis, un eglēm tas nepatīk. Nacionālā parka teritorijā veikts monitorings liecina, ka egļu īpatsvars samazinās. Pirms astoņiem gadiem 18 % koku nacionālajā parkā bija egles, tagad, domājams, palikuši vien kādi 10 %. Arī mazās eglītes nebija bieža parādība. Ļoti iespējams, mežs dabiski mainās, un cīņa pret mizgrauzi ir nevis cīņa pret šo vienu kaitēkli, bet gan cīņa ar daudz spēcīgākām pārmaiņām.
Bet pieņemsim, ka stāsts par meža dabīgajām pārmaiņām ir tikai viena hipotēze. Pieņemsim, ka egles tiešām ir jāglābj. Pat ja tā arī būtu, to nevarētu izdarīt tā, kā tas noticis līdz šim. Pirmkārt, lai apturētu mizgrauža pārvietošanos no jau iekarotas egles, koks jānocērt un no meža jāaizvāc divu nedēļu laikā. Nav nekādas jēgas cīnīties par jau nokaltušu egli, kuru mizgrauži sākuši pamest. Otrkārt, nepietiek ar mozaīkas tipa ciršanu. Jāķeras klāt tā kārtīgi. Bet Belovežā tas nav iespējams, jo liegumi izvietoti dažādās meža teritorijās. Tātad no šādas ciršanas nekādas jēgas nav – mizgraužiem vienalga. To rāda arī monitoringa rezultāti, proti, teritorijā, kur cērt, un nacionālajā parkā, kur neko necērt, mizgraužu apsēsto egļu īpatsvars ir vienāds. Vienīgā atšķirība ir tā, ka ārpus nacionālā parka egļu ir vairāk, jo pēdējos gadu desmitos pēc katras nelielās ciršanas vietā stādītas egles. Tikmēr nacionālajā parkā egles dabīgi aizvietojuši, piemēram, skābarži. Tā mākslīgi apsaimniekotajās teritorijās uzturēts augsts egļu īpatsvars. Tomēr arī tas, par spīti centieniem noturēt egles mežā, samazinās – 2012. gadā Belovežā ārpus nacionālā parka bija 34 % egļu, tagad palikuši aptuveni 20 %. Tajā pašā laikā, piemēram, Baltkrievijas Belovežas daļā egļu īpatsvars ir vien 5 %.
Ja arī divi minētie argumenti uzskatāmi par metamiem miskastē un mēs pieņemam, ka egles obligāti ir jācērt, nekādu kritiku neiztur fakts, ka tiek cirsti arī citi koki. Kā es to zinu? Pati redzēju! (Pati neredzēju, bet vietējie ļaudis stāstīja, ka tiek cirstas arī kailcirtes.)
Šiško ir atgriezies!
Jau pērn poļu dabas aizsardzības organizācijas un zinātnieki saprata, ka Belovežā notiek pilnīgs bezpriģels, bet vietējie lēmumu pieņēmēji paši ir par to priecīgi. Tā kā visa Belovežas gārša ir «Natura 2000» teritorija un dalībvalsts ir apsolījusi to aizsargāt, meža aizstāvji vienojās kopīgā dziesmā un ar oficiālu sūdzību vērsās Eiropas Komisijā. To var darīt tad, kad vietējā valdība atsakās pildīt savu pienākumu aizsargāt teritoriju, ko solījusi sargāt. Poļu dabas aizsargi jau ir «iesituši roku» sūdzību rakstīšanā. Pirms gadiem desmit Polijas Vides ministrija gribēja pieļaut ceļa būvēšanu netālu no Augustovas cauri Rospudas upes ielejai, kas arī bija «Natura 2000» teritorija. Augustovai šo apvedceļu vajadzēja, jo tiešām nav forši būt tranzītpilsētai, kurai cauri milzīgā ātrumā traucas smagās mašīnas un Baltijas tūristi. Tas palielina gan trokšņa, gan gaisa piesārņojuma līmeni, nemaz nerunājot par iedzīvotāju drošību. Eiropas Komisija sūdzību pieņēma, un Polija Eiropas Savienības Tiesā zaudēja. Projekts, kas jau bija sākts, tika pārtraukts, tā izveidojot kontinenta dārgāko sēņošanas ceļu. Vai tas nozīmē, ka nabaga Augustovas iedzīvotājiem ir jācieš troksnis, auto izplūdes gāzes un jātop notriektiem uz šosejas, kas iet cauri pilsētai? Nē! Ļaudis padomāja mazliet vairāk un atrada iespēju apvedceļu izbūvēt citur. Dārgie lasītāji, kā jums šķiet, kas tolaik bija Polijas vides ministrs? Jā, tas pats Jans Šiško, kurš atkal ir nācis pie teikšanas un hroniski neieredz dabas aizsardzību. Domāju, ka Belovežas aizstāvji varēja necensties un nerakstīt tik detalizētu sūdzību. Būtu pieticis, ja viņi piezvanītu uz Eiropas Komisiju un teiktu: «Labdien! Jans Šiško ir atpakaļ.» Visiem viss būtu skaidrs.
Līdzīgi notika arī šoreiz: Belovežas lieta nonāca Eiropas Savienības Tiesā, Polija zaudēja, un spriedums bija skaidrs – ciršana nekavējoties jāpārtrauc, jo aizbildinājums par mizgrauzi ir pilnīgi nesakarīgs. Bet poļu puse ES vienkārši «pasūtīja». Tas ir pirmais gadījums Eiropas Savienības vēsturē, kad spriedums netiek ņemts vērā. Skaidrs, ka ES puse īsti nesaprot, ko vispār darīt. Šobrīd Briselē aktīvi tiek aprēķinātas soda naudas, kas Polijai būs jāmaksā. Runa ir par miljoniem, ne par tiem sīkajiem tūkstošiem, ko var nopelnīt, pārdodot koksni, no kuras pārsvarā gatavo paletes. Pa to laiku Polijas puse ir pārdomājusi motivāciju koku ciršanai. Nu vairs ne gurē mizgrauža vārds. Tagad, izrādās, ir jācērt, jo koki apdraud cilvēku drošību. Pieņemsim, ka koki tiešām krīt virsū ceļiem. Tas nozīmē, ka būtu jācērt koki, kas teorētiski varētu uzkrist virsū ceļam. Tātad attālumam līdz ceļam nevajadzētu būt lielākam par paša koka augstumu, jo diez vai koks pēc nokrišanas zemē vēl metīs kūleņus, lai uzgāztos uz ceļa. Tomēr mani personīgie vērojumi liecina, ka tiek cirsti aptuveni 30 metru augsti koki, kas atrodas vairāk nekā 80 metru no ceļa. Tātad pat teorētiski tie nevar uzkrist virsū nekam, kas atrodas uz ceļa. Turklāt, ja mērķis būtu pasargāt cilvēkus, koku varētu nocirst un tur arī atstāt, lai tas kļūtu par mājvietu un barības avotu dažādām būtnēm, jo diez vai koks augšāmcelsies un uzbruks garām ejošajiem cilvēkiem. Taču šie koki tiek salikti kaudzēs un gatavoti pārdošanai. Līdz ar to arī arguments par sabiedrības drošību pasludināms par nederīgu.
Ir cerība, ka līdz ar soda naudu aprēķināšanu Jans Šiško varētu mazliet nomierināties. Šobrīd mežu no iznīcības sargā vien aktīvisti, kas katru dienu iet uz mežu maisīties pa kājām smagajai meža tehnikai. Viņi brien iekšā meža teritorijās, kas ir slēgtas zāģēšanas dēļ, un ziski traucē kaut ko izdarīt. Pārāk viegli nav. Ir bijuši gadījumi, kad aktīvisti tiek piekauti tā, ka jāguļ slimnīcā. Un ciemošanās vietējā policijas iecirknī ir ikdiena.
Pazūd koki, pazūd nauda
Protams, no Briseles vai man no Rīgas ir viegli norādīt poļiem, kas viņiem būtu jādara un kādas koku sugas jāatstāj mežā. Primāri tomēr būtu jāraugās, ko domā Polijas sabiedrība. Aptaujas rāda, ka šobrīd aptuveni 70 % Polijas iedzīvotāju ir pret Belovežas ciršanu. Tātad pat tie cilvēki, kuri kopumā atbalsta šā brīža konservatīvo valdību, ir pret šo valdības iniciatīvu. Sevišķs pamats skumt par notiekošo ir tieši vietējiem iedzīvotājiem – trešdaļa no aptuveni 2500 Belovežas ciema iedzīvotāju nodarbojas ar aptuveni 150–200 tūkstošu tūristu uzņemšanu un apkalpošanu ik gadu. Viņi vai nu saimnieko viesu mājās, strādā restorānos vai sniedz gida pakalpojumus. Tas pats attiecas arī uz citiem netālu esošajiem ciematiem un pilsētām. Kaut arī šobrīd izcirsta relatīvi neliela daļa meža, turklāt – nebūt ne populārākajā tūrisma maršrutā –, jau tagad tūrisma nozare cieš zaudējumus. Uzzinājuši, ka daļa meža ir slēgta un tiek cirsta, daudzi tūristi atteikušies no plāna apciemot šo vietu. Jā, aptuveni 150 vietējo iedzīvotāju ir nodarbināti arī mežsaimniecībā, bet tā tas bijis arī iepriekš. Šobrīd mežcirtēji ierodas no citiem Polijas reģioniem, lai aizvestu koksni un līdz ar to arī ienākumus prom no Podlases vojevodistes. Šim reģionam Beloveža ir ļoti svarīga – tur ir vēl šis tas, ko apskatīt, bet pamatā cilvēki brauc uz Belovežu un pa ceļam iebrauc arī Bebžas vai Vigru nacionālajā parkā vai nobauda autentisku tartaru tatāru ciemos. Ja nebūs Belovežas, nebūs arī nekādu «pa ceļam». Un tūrismā nopelnītie nodokļi paliek reģionā uz vietas atšķirībā no kokiem, kas tiek aizvesti citur un naudu taisa citur. Podlases vojevodiste ir nabadzīgākais reģions Polijā, un šādi soļi nevienlīdzību tikai veicinās.
Viens no iemesliem, kāpēc Belovežu apmeklē ārzemju tūristi, ir fakts, ka tas ir UNESCO dabas mantojums. Jā, jā, ir daudz cilvēku, kas savus galamērķus izvēlas pēc dažādiem tituliem! Kuram gan ir laiks iedziļināties vairāk, ja ir iespēja apskatīties jau gatavā dabas mantojumu sarakstā? Šobrīd pastāv risks, ka, turpinot mežā ciršanu, Beloveža šo statusu un līdz ar to arī tūristus varētu zaudēt.
Normālu iemeslu Belovežas pastiprinātai ciršanai nevar atrast, jo o ciālie ir pārāk viegli atspēkojami. Man personīgi šķiet, ka Belovežas ciršana ir vienkārša varas demonstrēšana. Jans Šiško vēl aizvien ir izbesījies par to, ka pirms desmit gadiem viņam Eiropas Komisija iztraucēja izbūvēt apvedceļu cauri «Natura 2000». Un šoreiz cilvēkam gribas pierādīt, ka viņš te ir noteicējs un nekādi Eiropas kungi neteiks, ko drīkst un ko nedrīkst.
Šobrīd Eiropā izdzīvot ir tik viegli kā nekad. Ja labi grib, iztiku nopelnīt var, pat neizejot no mājas. Nav saplīsušos lindrakos ar plikām rokām jāķer rubeņi pusdienām un ziemā jāsalst un jāmirst badā. Bet pat senāk, kad tā bija un kad puslīdz jēdzīgi dzīves apstākļi bija vien karaļiem un viņu mīļākajām, cilvēki neiznīcināja to, ko tagad uzskatām par dabas vērtībām. Un par to, manuprāt, mums vajadzētu būt pateicīgiem. Nevis vieglu roku aizslaucīt gadsimtu gaitā veidoto tikai tāpēc, ka kādam gribas parādīt, sak, skaties, kā es māku!
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017