Lūgtie un nelūgtie zvirbuļi

Šogad esmu iecerējis aprakstīt gan tos, kurus paši esam lūguši sev kaimiņos, gan nelūgtos. Kā droši vien jau nojaušat, rakstos iecerēts iepazīstināt ar sinantropajiem dzīvniekiem. Sinantrops (no grieķu syn – kopā un ànthròpos – cilvēks) nozīmē: tāds, kas līdzās cilvēkam. Tātad, – dzīvnieks, kas pielāgojies dzīvei cilvēka tiešā tuvumā (ēkās, apdzīvotās vietās) un/vai cilvēka pārveidotās ainavās. Jāpiebilst, ka sinantropos radījumus nosacīti var sadalīt divās grupās. Pirmā grupa – obligātie sinantropi (viņi ir tik cieši saistīti ar cilvēciskotu vidi, ka citur nespēj ilgstoši izdzīvot), piemēram, prusaki, gultas blakts, istabas muša, mājas balodis, pelēkā žurka, mājas pele. To var paskaidrot arī tā: ne katrs cilvēks ir saskāries ar… teiksim, to pašu mājas peli, bet katra mājas pele gan ir saskārusies ar cilvēku, jo cilvēks var dzīvot tur, kur nav peles, toties pele nespēj iztikt bez cilvēka kaimiņos. Otrā grupa – fakultatīvie sinantropi (viņi tiecas mitināties cilvēciskotā vidē, taču itin labi spēj eksistēt arī ārpus tās), sacīsim, eži, melnā žurka, kovārnis, mājas strazds, bezdelīga, mājas čurkste, baltais stārķis, zvirbuļi…

… zvirbuļi. Vai esat ievērojuši, ka daudzus neliela izmēra putniņus dēvē par zvirbuļveidīgajiem? Ja esat šķirstījuši putna noteicējus, iespējams, esat pamanījuši: ar zvirbuļiem salīdzina citus nelielus putnus, kad aptuveni jānorāda viņu izmērs. Tātad, tie ļaudis, kuri orientējas putnos un vēsta citiem par putniem, ir pieņēmuši, ka šie citi zina, cik liels ir zvirbulis. Pieļaujot ķecerīgu domu, ka kāds tomēr to nezina, norādīšu šī putniņa parametrus: 14–14,5 cm īss, 25–30 g viegls.

… zvirbuļi. Vai jūs maz spējat iedomāties, ka mūsu zemītē zvirbuļi senāk nemaz nemājoja?! Šie, kaut vai vismaz pēc nosaukuma visiem, cerams, zināmie lidonīši, tagad taču diendienā jebkurā gadalaikā rosās daždažādās cilvēciskotās teritorijās. Un šādu teritoriju Latvijā netrūkst. Tāpēc netrūkst še arī zvirbuļu. Viņiem ir, kur ligzdot, kur patverties no nelāgiem meteoroloģiskiem apstākļiem un potenciālajiem ienaidniekiem, ir, ko ēst. Bet – ticiet vai nē – senos laikos tik tiešām zvirbuļu tagadējās mūsu valsts teritorijā nebija. Viņi šurp atceļoja no Āzijas mērenā klimata joslas kopā ar cilvēkiem.

Pasaules pilsoņi

Tagad zvirbuļi jau kļuvuši par visīstākajiem kosmopolītiem (pasaules pilsoņiem), kas lielā skaitā piemājo ne tikai visu Āziju, Eiropu un Ziemeļāfriku, tagad šie putniņi jau stabili iedzīvojušies Ziemeļamerikā, arī Austrālijā, Dienvidāfrikā un tāpat daudzās salās (Jaunzēlandē, Kubā, Filipīnu un Havaju salās), kur labi jūtas cilvēka tuvu kaimiņu statusā. Neraugoties uz to, šie putni saglabājuši brīvu, grūti piejaucējamu dzīvnieku raksturu.

Nebaidoties kļūdīties, apgalvoju, ka zvirbuļi tagad ir pasaulē visvairāk izplatītie un izplatījušies putni. Jā, jā – tieši tā: arī izplatītie, nevis tikai izplatījušies. Gan zinātniskos, gan – galvenokārt – populārzinātniskos drukas darbos, kas vēsta par zvirbuļiem, nereti tiek attēlota putnu tīšā izplatīšana un pēc tam nekontrolējamā izplatīšanās Amerikā. Ceru, «Vides Vēstu» lasītājiem interesēs šīs norises, tāpēc uzdrošinos īsumā tās pārstāstīt.

Zvirbuļi ieņem Ameriku

Dažus pirmos zvirbuļu pārus no Anglijas Jaunajā kontinentā ielūdza (ieveda) 1850.gadā. Tos, sabiedrības vispārēja atbalsta pavadījumā, izlaida brīvībā Ņujorkā. Putni vairojās. Viņi izplatījās. Viņus ķēra un pārvietoja – izplatīja. Nepilnos desmit gados spārnotie bijušo eiropiešu pēcteči jaunajās dzīves vietās bija ne vien savairojušies tādā skaitā, kas rakstāms ar sešām nullēm, bet arī izplatījušies bezmaz visā viesmīlīgās Amerikas vidusdaļā. Vēl pēc dažiem desmitiem gadu zvirbuļi jau okupēja Meksiku un devās uzbrukumā Dienvidamerikai, kurā sastapās ar saviem pretējā virzienā invazējošiem sugasbrāļiem. Tie, savukārt, nāca no Čīles, kur bija ievesti 1904.gadā. No Čīles zvirbuļi devās arī citos virzienos un 1951.gadā nokļuva Peru, 1964.gadā – Brazīlijā, 1969.gadā – Ekvadorā. Tālāk putniņu vilnis pār Ameriku visos virzienos vēlās jau bez precīzas cilvēku līdzsekošanas šim procesam. Bet lai nu paliek zvirbuļu pagātne Amerikā! Laiks beidzot pievērsties zvirbuļu šodienai Latvijā.

Šlip-dživ-šlip-čirr-dživ…

Jau tagad, ziemas vidū, Latvijas zvirbuļu baros un bariņos ir jaušamas pavasarīgas vēsmiņas: tēviņi – te viens, te otrs, te vairāki vienlaicīgi – brīdi pa brīdim novidžina kāzu dziesmiņas «šlip-dživ-šlip-čirr-dživ…». Ne cik ilgi – un viņu vokālie priekšnesumi kļūs regulāri. Tas notiks februārī. Februārī zvirbuļu bariņi sāks manāmi sarukt, jo putnu grupiņas pamazām pārvietosies no ziemas masveida pulcēšanās (barošanās) teritorijām ligzdošanai piemērotu vietu virzienā. Bet jau martā lielākā daļa vīriešu dzimuma zvirbuļu būs atradusi slēptuves ligzdu vīšanai un tūdaļ ķersies pie aktīvas lakstošanās ap tuvumā sastopamajām dāmām – noskatītajām, iecerētajām zvirbulienēm. Skat, drīz vien viņi jau bradās izredzējušās. Es nepārrakstījos – jā: nevis «izredzētās», bet «izredzējušās», jo tieši zvirbulienes ir tās, kuras izvēlas katra sev par vairošanās partneri vienu no pielūdzējiem. Pēc kādiem kritērijiem izvēlas? Ne tik retos gadījumos kritērija raksturošanai noder teiciens «veca mīlestība nerūs», jo zvirbuļkundzes labprāt dod priekšroku jau pārbaudītām vērtībām – saviem iepriekšējo vairošanās ciklu partneriem. To cilvēki noskaidrojuši ar putnu gredzenošanas metodes palīdzību. Taču – pēc kādiem kritērijiem notiek izvēle, ja agrāko draugu satikt neizdodas? Un – pēc kādiem kritērijiem savu pirmo mīlestību izvēlas jaunās (9–11 mēnešus vien nodzīvojušās jeb pērnajā sezonā pasaulē nākušās) zvirbuļu jaunkundzes? Pirmkārt, pēc tēviņa varēšanas psiholoģiski pārspēt (uzvarēt nepiekaujot!) konkurentus. Otrkārt, tiek ņemts vērā pielūdzēja izskats jeb, precīzāk, spalvu ietērpa krāšņums, un tēviņa prasme savu pielūgsmes objektu apdziedāt un apdejot – čirkstināt, ar vēdeklī izvērstu galā mazliet iešķelto asti un ieplestiem spārniņiem lēkāt ap to. Spriediet paši, cik nu krāšņs ir tas zvirbuļa ietērps: mugura pamatā raiba, apakšpuse netīri brūnganbalta, rūsgani spārni ar gaišām šķērssvītriņām, pelnpelēka «micīte» galvas vidū, melnums guzes un rīkles rajonā un no knābja līdz acīm, gaiši vaigi, brūni plankumi pakauša sānos. Nekas dižs? Piekrītu. Bet zvirbulienēm, kuras pašas ir neuzkrītoši vienmērīgi pelēkbrūni raibas, bez neviena spilgtāka melnumiņa, arī šādi ietērpti tēviņi var šķist gana pievilcīgi. Taču jāizraugās pievilcīgākais no pievilcīgajiem…

Ligzdo šķirbās un skursteņos

Zvirbuļu dāmas vērtē aplidotāju noskatītās, izcīnītās un viņām piedāvātās vietas bērnistabu jeb ligzdu ierīkošanai. Kas tik viss šim nolūkam tiek piedāvāts – pažobeles, dažādas spraugas un nišas visdažādākajās būvēs, tukšumi zem palodzēm, zem ēku sienu apšuvuma, dūmvadi, dēļu krāvumi, malkas grēdas, zīlīšu būrīši (ja vien to skreja nav šaurāka par 33 milimetriem), strazdu būri (tā gan nav laba izvēle, jo mājas strazdi, atgriezušies no siltajām zemēm, vārda tiešā nozīmē izmet zvirbuļus un viņu ligzdas no savām mājām), koku dobumi, žagaru kaudzes, mājas čurkstu ligzdas, balto stārķu ligzdu pamatnes, biezāki zaru mudžekļi dzīvžogos u.tml.! Vecie zvirbuļu papi vispirms ik pavasari mēģina aizņemt tās vietas, kurās veiksmīgi aizritējusi ligzdošanas sezona iepriekšējā gadā. Ja kavalieri zvirbulienēm mēģina tuvoties, kamēr nav vēl noskatījuši vietas ģimenes mājokļiem, viņi gluži vienkārši saņem no mātītēm pa mici par priekšlaicīgu uzmākšanos. Kāda jēga no precinieka bez mājas?!

Ligzdu tēviņa izvēlētajā un mātītes akceptētajā slēptuvē darina pāra abi putni. Viņi to veido diezgan lielu, apaļu, bet nekārtīgu. Kopīgais darbs ilgst vienu divas nedēļas.

Būvmateriāli ir visvisādi – kādi vien tuvumā sameklējami: pašu un citiem putniem pavasara pārģērbšanās laikā izkritušās spalvas, zvēru vilna, sausas zāles stiebriņi, salmi, smalki zariņi un saknītes, drānu gabaliņi, pakulas, pat papīra driskas un vēl daudz kas.

Aprīļa sākumā vai varbūt pat jau marta nogalē katra zvirbuliene ligzdā citu pēc citas izdēj 4–6 palielas, bāli zaļganas vai zili pelēkas, ar brūnganiem plankumiņiem izraibinātas oliņas un nekavējoties sāk tās perēt. Embriju sildīšanā viņai palīdz gaidāmo bērnu tēvs, kurš regulāri nomaina savu «otro pusīti» atbildīgajā procesā. Pēc divu nedēļu ilgas perēšanas izšķiļas zvirbulēni.

Šķiļas, kad izlido kukaiņi

Kad konkrēti pavasarī zvirbuļi sāk riestot un ligzdot, ir atkarīgs nevis no šo putniņu iegribas, bet gan no attiecīgās viņu dzīves vietas klimata, precīzāk – temperatūras režīma, jo savus pēcnācējus iesākumā, kamēr tie vēl mazi, zvirbuļi ēdina tikai ar gaļas barību – pārsvarā ar dažādiem kukaiņiem. Kukaiņi, kā zināms, vieglāk un vairāk sagādājami siltā laikā.

Zvirbulēni ir ligzdguļi, kas izšķiļas kaili, akli, kusli un līdz pat lidspējas iegūšanai visu laiku tup ligzdā. Lidotspējīgi mazuļi kļūst 2–2,5 nedēļu vecumā, bet savā šūpulī viņi tomēr mēdz uzturēties vēl pāris nedēļas arī pēc tam – putnēni tur atgriežas, lai pārnakšņotu pēc dienas izlidojumiem ēdiena meklējumos.

Ja paraugāmies uz zvirbuļu strupo, īso, bet relatīvi masīvo knābi, kļūst skaidrs, ka šie putni pieskaitāmi graudēdājiem. Taču, mazuļu statusā būdami, viņi, kā jau minēju, pārtiek tikai no dzīvniekiem. Vecāki zvirbulēnu barošanas sākumā naski meklē, medī un piegādā bērniem posmkājus, lielākoties – kukaiņus dažādās to attīstības stadijās. Ēdienu bērniem (un arī sev) gādā, lēkājot (lēkāšana, atgrūžoties ar abām īsajām, toties spēcīgajām kājām vienlaicīgi, jāteic, ir vienīgais veids, kā šie putni pārvietojas pa zemi). Starp citu, arī lidojums zvirbuļiem ir nedaudz lēkājošs vai viļņveidīgs. Lido viņi ne visai augstu, ar ātrumu apmēram piecdesmit kilometri stundā. Zvirbuļi nav izturīgi spārnu vēzētāji, tālab vienā pārlidojumā spējīgi veikt tikai nelielus attālumus.

Kad pirmā dējuma pēcnācēji izperēti, izbaroti un pametuši tēva mājas, viņu vecāki drīz vien ķeras pie jaunas ligzdas ierīkošanas nākamās bērnu porcijas radīšanai. Zvirbuļi parasti (izņemot jaunos, kas piedzīvo savu pirmo vairošanās sezonu) vasaras laikā laiž pasaulē arī trešo, bet tie pāri, kuri visagrāk pavasarī iesākuši dzimumdzīvi, pagūst izaudzināt pat vēl ceturto perējumu.

Jaunie klejotāji

Un ko jaunie? Katras paaudzes jaunie zvirbuļi, kļuvuši patstāvīgi, apvienojas bariņos un steidzīgi dodas klejojumos – tālāk prom no dzimtajām vietām. Šādu rīcību Daba jaunuļiem diktē tādēļ, lai maksimāli samazinātu tuvradnieciskas krustošanās iespēju. Aizklejojušo putniņu atbrīvotajās teritorijās, savukārt, ieceļo citi – citur pasaulē nākuši – zvirbuļi un apmetas uz patstāvīgu palikšanu. Apmetas, barojas, peras putekļos, plunčājas peļķēs – īsi sakot, uzvedas kā jau zvirbuļi – un gatavojas sagaidīt pirmo ziemu savā mūžā. Salīdzinot ar viņu vecākiem, kuri ļoti bieži par patvērumvietām ziemā izmanto jau savlaicīgi pašu labiekārtotas (siltinātas) bijušās ligzdas, jaunuļus ziema piemeklēs maznodrošinātus – viņiem vēl tikai nāksies atrast vai izcīnīt sev kādu siltāku stūrīti.

Vecais veģetārietis

Visi mazuļu statusu zaudējušie zvirbuļi cenšas būt veģetārieši – knābāt galvenokārt augu valsts barību: dažādas sēklas, ogas, pumpurus, jaunos dzinumus. Taču viņi neatsakās izmantot uzturā arī to, ko ēduši, taču nav apēduši, bet pielidojamās vietās atstājuši cilvēki – pārtikas atkritumus – pat tad, ja šis ēdiens nepavisam nav veģetāras izcelsmes, sacīsim, saldējuma, desas vai kotletes atliekas. Iecienīta zvirbuļu ēdmaņa ir lopiem un mājkustoņiem paredzētā barība, īpaši – ziemā. Lai nenosaltu, ziemā zvirbulim ik dienu jānotiesā vismaz tāds pārtikas daudzums, kas atbilst ceturtajai daļai no viņa paša ķermeņa svara.

Lauku brālēns

Nu beidzot, man šķiet, pienācis laiks paziņot, ka līdz šim še augstāk rakstītais ir bijis stāstījums tikai par vienas zvirbuļu sugas – mājas zvirbuļa (Passer domesticus) pārstāvju dzīvi. Taču Latvijā lielā skaitā mīt arī mājas zvirbuļu «brālēni» lauku zvirbuļi (Passer montanus). Lai iepazīstinātu jūs ar šiem «brālēniem», man nebūtu neskaitāmas reizes jāatkārtojas, īsumā pavēstīšu tikai to, kas atšķirīgs šo divu zvirbuļu izskatā, uzvedībā, dzīvesveidā un vēl vienā otrā jomā.

Lauku zvirbulis ir par mājas zvirbuli maķenīt (apmēram puscentimetru) īsāks. Šai sugai nav raksturīgs dzimumdimorfisms – lauku zvirbuļa tēviņa un mātītes spalvu tērps ir vienāds: virspusē brūnmelni raibs, ar gaišām šķērsjosliņām uz spārniem, galvas virspusē un pakausī kastaņkrāsas micīte, ap kaklu balta gredzenveida josliņa, pelēka apakšpuse un vaigi, melni laukumi ap acīm un zem knābja un – ļoti uzkrītoša atšķirības pazīme – melni plankumiņi uz vaigiem ausu apvidū.

Mājas zvirbuļi ar lauku zvirbuļiem bez aizspriedumiem mēdz dzīvot jauktās kompānijās, īpaši – ziemā. Ja ziemā kādā zvirbuļu pulciņā jūs ieraugāt trīs pēc spalvu ietērpa atšķirīgus putniņus, varat būt droši – šai pulciņā noteikti ir abas sugas.

Tomēr lauku zvirbuļi kā ziemā, tā vasarā dod priekšroku dzīvei lauku apvidos (pat viensētās) vai pilsētu nomalēs, toties mājas zvirbuļi par itin nepeļamu mājvietu uzskata arī lielu pilsētu centrus.

Lauku zvirbuļi pavasarī sāk perēšanas ciklu vēlāk par mājas zvirbuļiem, tāpēc vienas sezonas laikā nekad nepagūst izvadīt dzīvē četrus perējumus, bet samierinās ar trim vai tikai diviem. Šīs sugas tēviņu dziedājums skan griezīgāk nekā mājas zvirbuļu čivināšana. Viņu ligzdas materiālā ir arī sūnas un ķērpji. Lauku zvirbuļu jaunuļi, kas izauguši un reiz pametuši ligzdu, tajā vairs neatgriežas. Lauku zvirbuļi (ne tikai jaunie, bet arī pieaugušie putni) labprātāk un tālāk (taču ne ļoti tālu) ceļo.

Lēš, ka Latvijā lauku zvirbuļu šolaik ir kādas sešas reizes mazāk (apmēram pusmiljons) nekā mājas zvirbuļu (ap 3 miljoniem eksemplāru).

Kaitnieks vai glābējs

Kā redzējāt, atšķirīgā starp divām zvirbuļu sugām nav nemaz tik daudz.

Toties dažādos laikos ļoti dažāda, ļoti atšķirīga, bieži vien arī neviennozīmīga, nereti pat diametrāli pretēja ir bijusi dažādu cilvēku un pat valstu attieksme pret zvirbuļiem: gan neitrāla jeb, pareizāk sakot, nekāda, gan labvēlīga (tāpēc, ka šie putniņi priecē «dabasmīļus» ar savu mūžīgo klātbūtni, un tāpēc, ka pavasarī un vasaras sākumā tie piemājas dārzos, parkos un apstādījumos krietni samazina augēdāju kukaiņu daudzumu), gan, maigi izsakoties, nedraudzīga (tāpēc, ka vasaras otrajā pusē un rudenī zvirbuļi ēd graudus uz laukiem, un tāpēc, ka ziemā viņi šiverē labības noliktavās, kaltēs, lopu mītnēs, tirgus laukumos, paviljonos un tamlīdzīgās vietā). Vēl samērā nesen zvirbuļi bija iekļauti pat dažu Eiropas valstu Anglijas, Vācijas, Nīderlandes, «melnajā sarakstā»…

Lūk, pāris vēsturiski un pamācoši piemēri pārdomām.

Zvirbuļbizness Amerikā

Atceraties – šī raksta ievaddaļā pastāstīju par mājas zvirbuļu uzvaras gājienu Amerikā? Es jums nepavēstīju, ka sākumā – kad pirmie čivinātāji tikko kā bija pārvesti pāri okeānam no Eiropas uz Ņujorku – ar amerikāņiem raksturīgu vērienu sākās īsts zvirbuļu apjūsmošanas un atbalstīšanas bums: ārēji necilajiem putniņiem veltīja dzejoļus, dziesmas un slavas dziesmas presē, nodibināja īpašu biedrību zvirbuļu atbalstam, apķērīgākie biznesmeņi aši izveidoja speciālas zvirbuļu barības ražotnes, barotavu un būrīšu izgatavošanas cehus…

Bet, kad pēc apmēram desmit gadiem amerikāņu nācijas lolojumi sāka lielās platībās pa tīro noēst labības laukus, samazināja dārzos ogu ražas, apknābādami pumpurus, nobendēja kokus un krūmus apstādījumos, zvirbuļi no lūgtiem kaimiņiem pārtapa nelūgtos: prese veltīja šiem putniņiem neskaitāmas neslavas dziesmas, valdība viņu apkarošanai veltīja sanāksmes un izdeva dekrētus, munīcijas tirgotavās pieauga pieprasījums pēc smalkām skrotīm, apķērīgākie biznesmeņi attīstīja zvirbuļu indēšanas un bendēšanas rīku rūpalu…

Gala beigās šai cīņā nebija nedz pilnīgu uzvarētāju, nedz zaudētāju: zvirbuļu Amerikā tagad ir gana daudz. Lai to populācija varētu justies stabili, un arī lauksaimnieku iegūtais labības daudzums ir pietiekošs, lai nevajadzētu veikt īpašas zvirbuļu apkarošanas kampaņas.

Ķīnā bendē biedējot

Cits piemērs. Jau par bēdīgi slavenu leģendu kļuvusi rīsa ražas palielināšanas nolūkā organizētā lauku zvirbuļu iznīcināšanas kampaņa Ķīnā. Tā sākās ar zvirbuļu bendēšanas pasludināšanu par valstisku uzdevumu, bet savu kulmināciju sasniedza «Visķīnas zvirbuļu apkarošanas dienā» 1958.gada pavasarī, kad gandrīz visi ķīnieši vienlaikus izgāja no savām mājām ielās, uz laukiem, dārzos, parkos un, dauzot citu pret citu dažādus priekšmetus, sacēla neciešamu troksni – baidīja zvirbuļus. Pārbiedētie putniņi uzspurdza gaisā, lidinājās. Tiem nekur neļāva nolaisties. Nespēkā zvirbuļi krita zemē un nobeidzās vai tapa nobeigti. Ķīnieši svinēja uzvaru, domāja: nu ievāks necerēti lielas ražas (jo iepriekš bija izpētījuši, ka katrs zvirbulis dienā apēd 5–7 gramus rīsa sēklu). Bet – nekā! Nekā – tāpēc, ka nu ļoti, ļoti īsā laikā savairojās sienāži, kas apēda labību, masveidā savairojās arī augļu koku un krūmu kaitēkļi. Kukaiņi īsā periodā demonstrēja, ka spēj radīt lauksaimniecībai daudz lielākus zaudējumus nekā zvirbuļi. Jau tikai gadu vien pēc lielās uzvaras zvirbuļi tika laipni lūgti Ķīnā atgriezties – viņus nācās atkal ievest un kultivēt. Zvirbuļi savairojās. Viņi savus bērnus, protams, baroja ar kukaiņiem. Rīsa un vīnogu ražas Ķīnā atkal pieauga.

Ceru, arī jūs, «Vides Vēstu» lasītāji, man piekritīsiet, ja apgalvošu, ka zvirbuļu attiecības ar cilvēkiem ir ļoti pateicīgs piemērs tam, lai demonstrētu, cik sarežģīti reizumis ir dzīvniekus strikti sadalīt lūgtajos un nelūgtajos kaimiņos.

Ilmārs Tīrmanis

Publicēts 2003.gada janvārī.