Nesen kopā ar meitiņu braucām automašīnā un ceļa malā ieraudzījām lapsēnu. Krāšņi aprakstījis lapsēnu dzīvi, savā stāstījumā nonācu līdz brīdim, kad lapsēni kļūst patstāvīgi. Kā tas notiek? Lapsu māmiņa slauka šķiršanās asaras? Vai arī atviegloti nopūšas: «Fū, projām ir!» Apdomājos un, nospriedis, ka tas varētu interesēt daudzus, nolēmu par to uzrakstīt, bet sākšu no sākuma.
Lapsēnu uzdevums – pacietīgi sēdēt alas priekšā un gaidīt vecāku vai «tantes» sarūpēto maltīti
Riests ir traka padarīšana
Jauna dzīvība tiek radīta, satiekoties diviem pretējā dzimuma pārstāvjiem, un tas notiek riestā. Dažādu sugu zvēriem riests notiek dažādos gadalaikos: ziemā – suņu dzimtas zvēriem, pavasarī – grauzējiem un kukaiņēdājiem, vasarā – caunām un stirnām, rudenī – pārnadžiem. Sīkie grauzēji labvēlīgos apstākļos var vairoties cauru gadu, kā tas notiek, piemēram, ar mājas pelēm un pelēkajām žurkām.
Riests saistīts ar katrai sugai raksturīgu uzvedību un anatomiski fizioloģiskām izmaiņām. Ilustrācijai: pašlaik mūsu mežos beidz riestot Latvijas lielākie zvēri – aļņi un staltbrieži. Aptuveni trīs nedēļas tie, hormonu dzīti, trenkājuši cits citu un govis. Veiksmīgie jeb tie, kas labākajos gados, tikuši pie pārošanās, pārāk jaunie un pārāk vecie – tikai nobaurojušies. Tagad buļļi, izkritušies svarā, nojaukušies pa pašu sačurātajiem dubļiem, riesta laikā nereti savainojušies, steidz uzbaroties pirms ziemas iestāšanās. Tie, kuri riestā atstājuši pārāk daudz enerģijas, var nepaspēt uzbaroties līdz ziemai un, ja tā būs barga, pavasari nesagaidīt. Ja briežu ragi ir tikai turnīra ierocis, kas parasti nenodara pretiniekam nopietnus miesas bojājumus, tad meža cūku ilkņi pavisam reāli šķērž pretinieka sānus. Rudens beigās riestot sāks meža cūkas, tad kuiļi cīnīsies par tiesībām nodot tālāk savus gēnus. Vecajiem kuiļiem šajā laikā ķermeņa sānus plecu apvidū sedz īpaši biezs saistaudu un tauku veidojums – bruņas. Jaunajiem kuilīšiem, kuru sāni nav bruņoti, nekas cits neatliek kā bēgt.
Zvēriem saldā iespēja pāroties ir jānopelna. To var izdarīt vienkārši – nodzīvojot pietiekami ilgi.
Visi sekso aizrautīgi
Droši vien nekļūdīšos, ja teikšu, ka daudzi no mums, cilvēkiem, ar pārākumu skatās uz trusīšiem un sunīšiem, kas pārojas. Varbūt tas ir vulgarizētās Pavlova mācības par refleksiem iespaidā, bet varbūt tas ir vienkārši cilvēku šovinisms. Aizmirstam, ka arī zvēriem tā ir viena no stiprākajām dziņām un riesta laikā tie nodarbojas ar seksu ne mazāk aizrautīgi kā mēs, cilvēki. Piemēram, āpši to dara 15-60 min. ilgi, meža cauna 15-75 min.; lapsas pēc kopulācijas dažreiz nevar atrauties viena no otras un paliek kopā līdz pat pusotrai stundai! Sesku tēviņš pārošanās laikā sagrābj mātīti aiz kakla un purina kā traks. Uzskata, ka tas stimulē mātītes ovulāciju. Seski mēdz pāroties pat veselu stundu. Meža ciršļu tēviņi pārošanās laikā kož partneres kaklā. Zoologi pēc sakostā spranda atšķir grūsnās mātītes no jaunuvēm.
Aļņa teļš vēl izbauda mātes rūpes. Pēc mēneša mātei dzims jauns teļš un šis bez žēlastības tiks padzīts.
Kāpēc nepieciešams latentais periods?
Saplūstot vīrišķajām un sievišķajām dzimumšūnām (gametām), veidojas apaugļota olšūna, kam jāieligzdojas dzemdes sieniņā. Daudzu zīdītāju olšūnas nesteidz uzsākt attīstību uzreiz pēc apaugļošanas un ieligzdojas dzemdes sieniņā pēc vairākiem mēnešiem. Tā, meža caunu grūsnība ilgst līdz pat 240 dienām, lai gan faktiski dīglis attīstās 28-30 dienās. Stirnas grūsnība ilgst 270-280 dienas. Pusi laika aizņem diapauze jeb latentais periods, kad dīglis neattīstās. Nav grūti uzminēt, ka, pateicoties latentajam periodam, dzemdības notiek tam vispiemērotākajā laikā – pavasarī vai vasaras sākumā, kad ir silts un apkārt daudz ēdamā. Diapauze dīgļa attīstībā ir laika novilcināšana. Zvēru riests prasa daudz enerģijas, tādēļ tiem būtu enerģētiski neizdevīgi visu darīt vienlaikus. Turklāt ziema var izrādīties gana skarba, un tad visas rezerves jāizmanto mātes izdzīvošanai, nevis embrija augšanai. Nelabvēlīgos apstākļos daudzu zīdītāju sugu embriji pārstāj attīstīties un uzsūcas kā nebijuši. Zvēriem, kuru riesta periods ir garš, piemēram, āpsim, latentais periods var būt pat pusgadu ilgs vai nebūt vispār. Dažādu garumu latentais periods novērojams arī lāčiem, ūdriem, sermulim, ūdelei un roņiem.
Meža caunu grūsnība ilgst līdz pat 240 dienām, lai gan faktiski dīglis attīstās 28-30 dienās. Augustā jaunās caunas kļūst patstāvīgas.
Grūsnības ilgums saistīts ar ķermeņa izmēru un «dzemdību nama» atrašanās vietu
Mazāka izmēra zīdītāju grūsnība ilgst īsāku laiku, jo īpaši tādu, kuri mazuļus dzemdē labi aizsargātās slēptuvēs. Dzīvesveids bieži vien ir nozīmīgāks par radniecību. Zaķēni pēc 50 dienu ilgas grūtniecības dzimst redzīgi un apmatoti. Zaķu radiniekiem trušiem bērni pēc aptuveni mēnesi ilgas grūtniecības piedzimst akli un kaili. Zaķēnu «dzemdību nams» ir zem klajas debess, bet trusēni dzimst siltā alā.
Kukaiņēdāju un peļveidīgo grauzēju mammām grūsnām jāstaigā vien divas, trīs nedēļas, tās var atļauties dzemdēt «pusgatavus» mazuļus – aklus, kurlus un pavisam plikus. Turpretim pārnadžiem, kuru «dzemdību nams» ir zem klajas debess – atklātā pļavā vai meža laucē, kur kuru katru brīdi var parādīties kāds bērnu ēdājs, – ir svarīgi, lai bērni dzimtu pēc iespējas attīstītāki; tāpēc aļņiem un staltbriežiem grūsnība ilgst pat astoņus mēnešus un mazuļi drīz pēc piedzimšanas ir spējīgi sekot mātei.
Metiena lielums un skaits
Mazuļu skaits metienā zīdītājiem ir salīdzinoši neliels, jo tie rūpējas par saviem pēcnācējiem. Tā kā mazuļi tiek baroti ar pienu, mātītes pupu jeb zīdekļu skaitam ir būtiska nozīme. Parasti mazuļu kopskaits metienā ir nedaudz mazāks par mātītes pupu skaitu, tā teikt – ar rezervi. Meža cūkai to ir 10, vāverei un meža strupastei – 8, āpsim un ūdram – 6, bebriem, briežiem un caunām – 4, jūrascūkai – 2. Reizēm mazuļu skaits metienā var nedaudz pārsniegt zīdekļu/pupu skaitu, veidojot veselīgu konkurenci mazuļu starpā. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Piemēram, jenotsuņu mātītei mēdz būt 6 vai 8 pupi, bet ir gadījies, ka metienā ir 19 (!) mazuļu. Sugas, kurām raksturīga liela mirstība, cenšas to kompensēt ar lielu jaundzimušo skaitu.
Otrs kompensācijas mehānisms saistīts ar metienu skaitu gadā. Grauzējiem un zaķiem mēdz būt vairāki metieni gadā, un mazuļu skaits metienā var pārsniegt 10. Vilkiem, lūšiem, caunām, meža cūkām, briežiem un āpšiem ir tikai viens metiens gadā, un vienīgi meža cūkām bērnu skaits metienā var sasniegt 10, pārējiem mazuļu pulciņš ir krietni mazāks. Bērnu skaitu konkrētajā populācijā ietekmē gan laika apstākļi, gan populācijas blīvums. Pie pārlieku augsta populācijas blīvuma pieaug ālavu īpatsvars un sarūk mazuļu skaits metienā, jo šādos apstākļos dzīve ir stresaina – trūkst dzīves telpas un barības, veidojas nepanesams psiholoģiskais klimats. Lai relaksētos, dzīvnieki diemžēl nevar palasīt grāmatu, noskatīties kinofilmu, aiziet uz teātri vai vienkārši piedzerties.
Melleņu laikā jenotsuņa mazuļi sāk patstāvīgu dzīvi.
Vecāku rūpes
Pārnadžiem (meža cūkai, alnim, staltbriedim, stirnai), ūdelei, sīkiem grauzējiem tēviņš bērnu audzināšanā nepiedalās, mātītei jātiek galā pašai. Lūšu tēvs pēc bērnu nākšanas pasaulē apgādā savu bērnu māti ar barību aptuveni divus mēnešus. Vēlāk mātīte par tiem rūpējas viena. Lapsām un vilkiem mazuļus pieskatīt un aprūpēt palīdz «tantes» un «onkuļi». Parasti tie ir bērni no iepriekšējā metiena. Vilki, lapsas un jenotsuņi mazuļus zīda līdz aptuveni divu mēnešu vecumam. Pelēkā roņa mazulis mātes pienu labākajā gadījumā dabū tikai trīs nedēļas, un tas ir tikpat ilgi, cik sīkie kukaiņēdāji ciršļi un peļveidīgie grauzēji. Taisnības labad gan būtu jāpiemin, ka roņa pienā vairāk nekā puse ir tauki. Staltbriežu mātes mēdz zīdīt savus bērnus līdz pat desmit mēnešu vecumam. Esmu bijis liecinieks skatam, kad gadu vecs alnis mēģina izlūgties tiesības «iesūkt» nedaudz pieniņa. Viņa lūgums, protams, tika noraidīts, bet izskatījās visai amizanti.
Kā zināms, pat ārēji it kā gudri bērni mēdz būt ļoti dumji, un tas saistīts ar pieredzes trūkumu, tāpēc vecākiem nākas savus lolojumus nepārtraukti uzmanīt. Bērni spēj sagādāt raizes, radot situācijas, kurās tiek apdraudēta pašu vecāku drošība. Tomēr zvēru iedzimtajiem instinktiem ir ļoti liela nozīme. Par to pārliecinājos, kad kopā ar pieradinātu jenotsuni klejojām pa mežu. Ikreiz, tālumā pēkšņi izdzirdējis cilvēku balsis, jenotsuns pieplaka zemei un jautājoši palūkojās uz mani, sak’, ko iesāksim? Tas mani pārsteidza, jo viņš taču bija pieradināts jenotsuns.
Stirnu kazlēns dzīves pirmo nedēļu pavada, guļot 23 stundas diennaktī, turklāt pavisam viens. Māte ierodas ik pa pāris stundām, ātri pabaro un dodas prom.
Pieņemts uzskatīt, ka vecāki parasti aizstāv savus mazuļus, tomēr mana pieredze liecina, ka vienas un tās pašas zvēru sugas mātes mēdz uzvesties ļoti dažādi. Ir sivēnmātes, kuras ļoti agresīvi liek saprast, ka joki nebūs. Tajā pašā laikā ir tādas, kuras aizmūk, atpakaļ neskatoties. Līdzīgi aļņu mātes reaģē uz suņa klātbūtni mazuļa tuvumā. Savukārt esot tādas pelēko zaķu mammas, kuras aizstāv savus mazuļus. Te tev bija – bailīgs kā zaķis.
Parasti zvēri rūpējas tikai par saviem pēcnācējiem, bet atklāts, ka lapsas apvieno savus bērnus bariņā un pat adoptē bāreņus. Staltbriežu govis ar saviem bērniem veido atsevišķus barus, tāpat sivēnmātes mēdz apvienot mazuļus kopējā barā, kurā ir vecākās meitas no iepriekšējiem metieniem.
Laiks, ko mazulis pavada kopā ar vecākiem, dažādām sugām ir ļoti dažāds. Piemēram, lauku un ūdeņu strupastes pēc trim nedēļām uzsāk patstāvīgu dzīvi. Mēnesi veca lauku strupaste jau ir «pilngadīga» un var sākt vairoties. Mazais susuris kopā ar māti pavada divus ar pusi mēnešus. Lapsas, jenotsuņi un ūdeles par mazuļiem rūpējas dažus mēnešus. Lūšu un vilku mazuļi tiek aprūpēti aptuveni gadu. Aļņu māte īsi pirms kārtējām dzemdībām bez ceremonijām padzen gadu veco jaunuli. Bērni kļūst patstāvīgi, un vecāki tos sāk uztvert kā pieaugušos. Aizvien biežāk izraisās ķildas, un vecāku reakcija kļūst aizvien asāka. Līdz pienāk brīdis, kad bērns glābjas bēgot.
Vilnis Skuja
Publicēts 2010.gada rudenī.