Jauno reindžeru vadonim Mitrajam jeb Mārim Mitrēvicam, ar kuru, domāju, vairs nevienu nevajag iepazīstināt, ideju vienmēr ir daudz, taču ir kāda, kas lolota jau sen. Tā saistās ar Gauju, precīzāk – ar tās iztekas meklējumiem un upes izpēti visā tās garumā. Iecere tiešām grandioza, jo Gauja taču ir gandrīz pustūkstoti kilometru, precīzāk 452 km, gara… 2010.gadā beidzot īstenota daļiņa no iecerētā – kopā ar jauniešiem nokļūt vietā, kur Gauja – Latvijas vienīgā lielā upe, kas sākas un beidzas Latvijā, – ietek jūrā. Noiets posms no tās sākumpunkta līdz Lodes muižai.
Gauja pie Laidziem.
Starp jaunajiem reindžeriem ir gan jaunāki, gan jau nobrieduši dalībnieki, taču divus no tiem – Māri un Terēzi – varētu uzskatīt par šīs kustības veterāniem, jo viņi tajā darbojas no paša sākuma – kopš 2004. gada. Viņiem pievienojās arī jaunā reindžere Vizma. Tā kā Gaujas pirmie kilometri nav laivojami, jo upe šeit ir pavisam šaura ūdens plūsmiņa, visi dodas pārgājienā.
Kur īsti iztek Gauja?
Dažādos avotos rakstīts, ka Gauja iztek no Zobola ezera vai Alauksta. Mēļo arī, ka patiesībā tā iztekot no Gaiziņkalna pakājes. Tātad versiju ir daudz. Kaut arī pēdējo desmit gadu un vecākās dažādu izdevumu kartēs dažādi šie upes šaurie pirmie posmi tiek dēvēti gan par Ežupīti, gan Ārnīti un Mierupīti, pēdējos izdevumos jau tiek minēts, ka Gauja iztek no Elkas kalna pakājes.
Ekspedīciju uzsākot
Māris Mitrēvics ar jaunajiem reindžeriem
Jauno reindžeru vadītāja Meldra nogādā mūs Skujenes pagastā, pie Elkas kalna, vietā, kur norāde vēsta – «Gaujas sākums». Tur tad mēs sākam Gaujas dzimšanas vietas meklējumus. Mūs nesamulsina sastaptā ģimene, kas atklāj, ka Gaujas sākšanās vietu tā arī nav atraduši. Jaunie reindžeri ir neatlaidīgi un turpina meklējumus, izstaigājot visu nogāzi. Tā kā vairākās ieplakās tek pat vairākas dažus sprīžus platas ūdens urdziņas un apkārtnē ir daudz bebru dambju, kur ūdens tecējums apstājas, ir ļoti grūti noteikt, kurā virzienā jādodas tālāk. Pirmos kilometrus brienam cauri ļoti bieziem ievu un kārklu brikšņiem.
Nakts pie Zobola ezera
Nonākam līdz Kaives pagastam. Te sākas plašas pļavas un ganības, bet tālāk mežā ir daudz cirsmu, tādēļ pārvietoties kļūst arvien grūtāk. Pirms Zobola ezera, kur esam nodomājuši nakšņot, sākas Vecpiebalgas pagasts. Atrasto ūdensteci vietējo māju saimnieks sauc par grāvi, jo upīte te lielos posmos ir meliorēta, un šeit to dēvē par Ārnīti. Ugunskurs saulrieta atblāzmā izskatās neaizmirstami, un vakaram piemīt sevišķa burvība.
Rīts un turpinājums
Mēģinājumi piekļūt Zobola ezeram no rietumu puses ir gandrīz neiespējami purvu un bebraiņu – bebru applūdinātu mežu un brikšņu – dēļ. Savukārt Zobola austrumu krasts ir apdzīvots un gar to iet lielceļš. Staņaudu māju saimnieks mums saka: «Ko visi tur pūš pīlītes!? Gauja iztek no Zobola ezera!» Kas to lai zina… Priekšā garš gājiens pa ganībām saules svelmē…
Gaujiņa un pārbaudījums
Esam atnākuši pie pietekas, kas iztek no Alauksta ezera, un to sauc par Gaujiņu. Tiesa gan – galveno grāvi šeit visi sauc par Mierupīti. Nonākam līdz mājām, ko sauc par Laidziem, un vaicājam saimniecei, kādēļ tāds māju nosaukums. Viņa smiedamās atbild: «Laidzi – Laidzīvo!» Kādreiz te esot bijis arī ezers ar tādu pašu nosaukumu, bet melioratori to nosusinājuši. Nu esam vietā, ko sauc par Velna Klēpi. Jau pievakarē pēc atpūtas, kad apnicis brist pa grāvmalas nātrēm un niedrēm, nolemjam meklēt meža ceļu, kas nedaudz iezīmēts kartē. Pasākums izvēršas par fiziski un garīgi grūtāko posmu ekspedīcijā. Ceļu tā arī neatrodam, un pēc divarpus stundu ilgas laušanās cauri brikšņiem es jautāju visiem grupas dalībniekiem: «Cik reizes jūs esat nodomājuši, ka Mitrais ir galīgi ķerts?» Māris atbild, ka daudzas reizes, savukārt Terēze atzīstas, ka vairākkārt domājusi: brīnums, kā tas Mitrais vēl turas kājās! Vakarā pie ugunskura bijām plānojuši spēlēt mutes harmoniku, dziedāt un lasīt dzeju, taču nogurums ir pamatīgs, tādēļ šoreiz tas izpaliek.
Nākotnes plānu kalšana
Pēdējos 5 km pirms Lodes muižas Gauja beidzot izskatās pēc upes, kaut arī nelielas. Pirms tam divu trešdaļu apjomā tāds meliorācijas grāvis vien bija. Atskatoties uz noieto ceļu, jāteic, ka tūristi šeit nenāk nemaz, nav pat makšķerēšanas vietu vai maluzvejnieku darbības pazīmju. Un vēl jāatzīst, ka tieši gar Gauju gājām tikai aptuveni pusi no veiktā attāluma, jo nācās apiet purvus, slīkšņas, bebraines un niedrājus. Pēcpusdienas svelmē nonākam pie Brenkūža ezera un nospriežam, ka nākamgad tieši no šejienes var sākt laivot cauri vairākiem Lodes un Taurenes ezeriem un īsajiem Gaujas posmiem, kas savieno šos ezerus. Laivošana gan nebūtu iespējama vasaras vidū, kad Gauja šajā apkārtnē ir aizaugusi ar lielām ūdenszālēm. Un vēl – ka jāsāk laivot jau maijā, tad, ja labi paveiktos, divās vasarās, katrā pa nedēļai airus cilājot, jau varētu ieraudzīt jūru.
Māra Mitrēvica rezumējums
Gaujas sākums – tas ir mūžīgs jautājums bez ticamas atbildes. Taču šo ekspedīcijas posmu biju plānojis kā simbolisku vecāko jauno reindžeru gala eksāmenu, kura noslēgumā varētu mēģināt iejusties skolotāja ādā un, kā to dara izlaidumā, teikt: nu tad ejiet, jaunieši, dzīvē… Tāpat mans mērķis ir likt jauniešiem, kuri mūsdienās jau no bērnu dienām nereti ir izceļojušies pa visu Eiropu, saprast, ka tepat – Latvijā – arī ir daudzas vietas, kuras vērts izpētīt un iepazīt. •
Māra Mitrēvica stāstu pierakstīja Dabas aizsardzības pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste
Rita Jakovļeva
Publicēts 2010.gada rudenī.
Drīz vien pienāca vēstule:
No raksta iepriekšējās «Vides Vēstīs» (05/2010) man tā arī īsti netapa skaidrs, kur tad sākas Gauja. Pirms dažiem gadiem arī es kopā ar uzticamo pārvietošanās līdzekli velosipēdu devos savas dzimtās upes sākuma meklējumos. No Valkas ar vilcienu aizbraucu uz Cēsīm, tad bez bēdu aizminos pa maršrutu Priekuļi–Bērzkrogs–Taurene, priecājoties par skaistajiem un tālajiem skatiem. Pievakarē sasniedzu Bānūžu, Ilzes, Stupēnu ezeru grupu un, mežā uzcēlis telti, sagaidīju rītu. Tad nokļuvu līdz vietai, ko sauc Mali, ieraudzīju Elkas kalna vareno torni un aizlaistu baznīciņu ceļa malā, celtu no šķeltiem laukakmeņiem. Raudzījos «Vade Mecum» izdotajā autoceļu atlantā un prātoju, kur meklēt Gaujas sākumu. Karte rosināja doties no Maliem pa kreisi – Kaives virzienā. Jutu, ka tepat jau tai jābūt: ceļš veda no kalna lejup, un upes jau arī tek uz leju. Nokļuvu pie Mulēniem, kur pamesta ferma un kokzāģētava. Kartē «nopeilēju» ezeriņu un ripināju pa lauku ceļu tik uz leju. Nokļuvis pie ezeriņa, satiku vien uzrakstu «Privātīpašums» un saimnieka telefona numuru. Zvanu viņam un prasu, kur sākas Gauja. Viņš brīnās, kur esmu ņēmis viņa numuru, un atbild, ka nezinot. Es saku, ka kartē skatos, – šis nu attop, ka otrpus ceļam esot kaut kāds grāvis, lai meklējot tur. Noslēpju riteni krūmos, un 50 m attālumā no ceļa iepretī ezeriņam Elkas kalna puses nogāzē tik tiešām sākas rakts grāvis, zeme akmeņaina, mālaina. Pa ciņainajām ganībām dodos uz priekšu; urdziņa kļūst aizvien platāka. Klusām pie sevis saucu «Urā!» – mērķis sasniegts, Gaujas sākums atrasts!
Taču prāts nav mierīgs. Vai tiešām atbilde ir tik vienkārša? Minos augšup Elkas kalnā un sastopu kādu vietējo vīru, kam pastāstu, ka meklēju Gaujas sākumu. Viņš atbild, ka te jau vairākas ekspedīcijas bijušas un nolēmušas, ka Gauja sākas tur – Elkas kalnā. Minos turp un atrodu atpūtas vietu ar uzrakstu, ka te nu gan sākas Gauja. Jūsmojot par skaisto ainavu, kas paveras no 261 m augstuma, sāku brist pa varenu zāli, kur paklūpu pār pamestas tehnikas lūžņiem. Jū! Parādās kaut kādas avoksnāja pazīmes, mitrājs ar ievu biežņu un bebru mājām, bet nevienu izteku no Elkas kalna neatrodu… Lietavu laikā taču no katra kalna tek tērcītes, bet vai tādas uzreiz par Gaujas izteku var godāt?
No tā brīža man Gauja sākas 3 km no Elkas kalna DA virzienā iepretī Bumbju ezeriņam, kādus 100 m Z virzienā pāri ceļam. Nav jau melots, ka Gauja iztek no Zobola ezera. Bet – viņa tajā vispirms arī ietek! Tāpat kā Mūsa + Mēmele = Lielupe, tāpat (ja pieņemam, ka grāvis no Žuldiņām Igaunijas pierobežā + grāvis no Dores purva ir sākums Sedai) jāizlemj, vai Gaujiņa ir Gaujas pieteka vai tās sākums? Ak, šī varenā, līkumotā, viltīgā – manā dzimtā upe Gauja! Kaut sākumā rakņāta, bet vai mazums upju pa šo laiku tramdīts?
Edmunds Mertens, Valka