Pasaules okeānus, jūras, ezerus, upes, dīķus, peļķes un dažkārt pat glāzes ir piemeklējušas dažnedažādas likstas. Ūdenstilpes aizaug ar toksiskām aļģēm, zivju krājumi tiek pārzvejoti, bioloģiskā daudzveidība samazinās, ūdens temperatūra paaugstinās, par ko priecājas tikai cilvēki, kuri grib paplunčāties, bet dzīvnieki un augi ir pamatoti saskumuši. Un tam visam klāt nāk vēl kāda nelaime – spoku tīkli.
Par spoku tīkliem sauc zvejas rīkus, kas ir pamesti vai pazaudēti ūdenī. Pie spoku tīkliem pieskaita ne tikai tīklus, bet arī citus zvejas rīkus, piemēram, murdus, bet, tā kā ne Endzelīns, ne Alunāns nepaguva izdomāt vienu ērtu vārdu visu zvejas rīku apzīmēšanai, ērtības labad tos visus saucam par tīkliem. Spoku tīkli turpina ķert zivis, putnus, gliemjus, zīdītājus un citus dzīvniekus, bet nevienam i prātā nenāk lomu kādreiz izcelt ārā un apēst. Tātad spoku tīklos zivis iet bojā pilnīgi bez kādas jēgas – ne kādam vēders pilnāks, ne kādam maks biezāks. Viss atkarīgs no tīkla veida, materiāla, nozaudēšanas apstākļiem un ūdens straumēm, bet vidēji rīka ķertspēja saglabājas aptuveni divus gadus. Ūdenī tīkls spēj nopeldēt cienījamus gabalus. Piemēram, pērn, pastaigājoties gar jūras krastu Zvejniekciemā, es uzgāju vairākus pustīklus (otra puse noplīsusi) ar karodziņiem, uz kuriem norādīts īpašnieka vārds un tālruņa numurs. Sazvanījos. Izrādās, tīkli pazuduši apmēram Engurē un pārceļojuši pāri visam Rīgas jūras līcim. Un tas notika līcī, kas uz pasaules okeānu fona skaitās apmēram nekustīgs!
Kad tīkls un kuģis šķiras
Spoku tīkli ir arī milzīgs koraļļu rifu apdraudējums – tie ir izcils «pakaramais», kur piestāt tīklam. Un tad, kad tas ir piestājis, tas ar straumi turpina raustīt koraļļus. Man nepatīk, ka rausta. Kur nu vēl tik jutīgam organismam kā korallis! Turklāt tīkli bieži vien jau ir apauguši ar dažādiem parazītiem, kas arī bojā koraļļu veselību.
Kaut arī attīstījušās gan tehnoloģijas, gan dažkārt arī cilvēku prāts, situācija kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem ir pasliktinājusies galvenokārt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ļoti pieaudzis zvejošanas apjoms. Viss atkarīgs no zvejas rīku veida un kvalitātes, kā arī no laikapstākļiem, straumēm un dažādiem traucēkļiem, bet tiek lēsts, ka normālā zvejā tiek pazaudēts no 0,5 līdz pat 30 procentu zvejas rīku. Piemēram, Česapīkas līcī no 500 tūkstošiem krabju murdu pazūd un bezjēdzīgi turpina darboties aptuveni 150 tūkstoši. Otrā nelaime ir tā, ka pagājušajā gadsimtā ļaudis atklāja, cik izturīga, ērta un lēta ir plastmasa, tāpēc ir pagājuši tie laiki, kad tīklus pina no kokvilnas, lina vai kaņepju šķiedras. Tagad tā ir plastmasa, kas ir daudz izturīgāka, tāpēc pārāk ātri nepagurst zem grūtās dzīves nastas un turpina darboties un zvejot. No vienas puses, protams, labi, ka tas ir lēts materiāls, no otras puses – tas ir iemesls, kāpēc vismaz nansiāli tīkla pazaudēšana nav liela bēda, līdz ar to – tā meklēšana bieži vien neatmaksājas. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma (UNEP) aprēķinājusi, ka katru gadu jūrā nonāk aptuveni 6,4 miljoni tonnu atkritumu, un vidēji desmit procentu ir tieši pamesti zvejas rīki. Tā kā pati pērn piedalījos Vides izglītības fonda rīkotās kampaņas «Mana jūra» atkritumu monitoringā, varu apstiprināt, ka tieši tādi rezultāti ir arī Latvijas piekrastē.
Kāpēc gan lai kāds savus tīklus vienkārši izmestu jūrā? Lielākoties tie notrūkst vai pazūd, piemēram, vētru laikā. Tikpat labi tie varētu arī aizķerties aiz kaut kādiem objektiem ūdenī. Un, piemēram, ja tuvojas vētra, es pat tīri labi varu saprast zvejniekus, kuri izlemj doties krastā, nevis ķimerēties gar tīklu. Gadījumā, ja tīkls zvejas laikā ir saplīsis, ļaudis to var atstāt jūrā, jo vienkārši neatmaksājas tīklu vilkt laukā, vest krastā un remontēt. Vai arī vienkārši uz kuģa vairs nav vietas, jo to aizņēmis lielais loms.
«Titānika» paslēpes
Ja jūras dzelmē, piemēram, ir nogrimis kuģa vraks, ir diezgan liela iespēja, ka to jau būs apsēduši spoku tīkli. Tātad lielāka iespēja, ka šobrīd «Titānikā» spokojas veci zvejas rīki, nevis Leonardo Di Kaprio. Un kuģu vraki mēdz būt vietas, kur zivis labprāt mēģina paslēpties no plēsēja, bet, ja «Titānikā» spokojas, tad lielā slēpšanās beidzas ar žaunām tīklā. Bet nāve – tās vēl nav beigas! Tad, kad tur ieķērusies zivs, kāda cita zivs ar tukšu vēderu to sajutīs un aulēkšiem metīsies apmierināt apetīti, un arī pati sapīsies tīklos. Tā tas ir – jo vairāk tīklā zivju ir, jo vairāk tīklā zivju būs. Turklāt kuģu vraki ir objekti, ko labprāt papēta niršanas entuziasti, un, jā, – ir bijuši vairāki gadījumi, kad šie cilvēki sapinas tīklos un noslīkst. Arī es pati esmu bijusi blakus cilvēkam, kurš peldoties ir iepinies pamestā tīklā. Nav baigi patīkama situācija, nav.
Par «Titāniku» lai atbild Džeimss Kamerons, bet World Wildlife Foundation (WWF) ir aprēķinājuši, ka Lietuvas ekonomiskajā zonā uz kuģu vrakiem varētu būt aptuveni 67–100 tonnu, Polijas piekrastē – aptuveni 270–810 tonnu zvejas rīku, kas turpina ķert zivju tonnas, par kuru kvotām tik ļoti stīvējas dažādi iesaistītie ļaudis.
Bet ko darīt, lai šo absolūti bezjēdzīgo dabas daudzveidības noplicināšanu samazinātu? Pirmkārt, par sliktu nenāktu, ja tīkli būtu vieglāk pamanāmi un neviens nenorautu savu tīklu, ieskrienot citā tīklā. Nav pat svarīgi – spoku tīklā vai tādā, kas vēl skaitās dzīvs. Otrkārt, ja zvejniekiem būtu iespēja nodot vecos tīklus ostās (gan savus, gan citu atrastos), vismaz labticīgie un ētiskie šā aroda pārstāvji to arī darītu, tādējādi mehāniski attīrot jūru un pasargājot savus zivju krājumus. Protams, ideāli būtu, ja pie tīkla būtu raidītājs, kas precīzi parādītu, kur meklēt zudušo tīklu. Par ļaunu nenāktu arī tāda materiāla izveide, kad pēc noteikta ūdenī pavadīta laika (kas nozīmē, ka to vairs neviens negrasās vilkt ārā) tīkls pats sāktu sadalīties. Var uzskatīt, ka #teirdarbs materiālzinātniekiem.
Latvijas spoku mednieki
Dzirdēts, ka šogad uz kino ekrāniem iznāks lmas «Spoku mednieki» («Ghostbusters») turpinājums. Var noprast, ka tur galvenajā lomā būs Pasaules Dabas fonds (PDF). No vienas puses, tas ir ļoti slikti, jo viņu starpā nav aktiera Bila Mureja, kuram piemīt brīnišķīgā spēja skriet un šaut, nepakustinot ne plakstiņa. No otras puses, tas tomēr ir labi, jo tie ir ļaudis, kas apmēram tagad braukā pa Latvijas ezeriem un vāc ārā tīklus un citus zvejas rīkus, kam tur nevajadzētu būt. Tātad medī reāli pastāvošus un kaitnieciskus spokus.
Iepriekš aprakstīju veidus, kā spoku tīkli nonāk jūrā, bet ar ezeriem ir mazliet citādi. Vētras ezeros nav ikdienišķa parādība, līdz ar to tas arī nav starp vadošajiem spoku tīklu rašanās cēloņiem. Ezeros tas viss saistīts ar maluzvejniecību. Maluzvejnieks, protams, mēģina tīklus ūdenī ielikt tā, lai neviens cits tos neatrastu. Un dažkārt tīklu izdodas paslēpt tik labi, ka beigās pats zvejnieks to neatrod. Turklāt – nav jau laika ilgi meklēt, jo viņu kāds var pieķert. Tālab, ja tīkls nedodas rokās uzreiz, ērtāk ir to vienkārši atstāt. Un, ja Ķīnā ražotā neilona tīkla cena ir vien daži eiro, nansiāli tā nav nekāda lielā bēda. Pērn PDF ļaudis pārbaudīja ezerus Pārgaujas novadā un izvilka ārā kaudzi zvejas rīku, kam tur nevajadzētu būt. Bija skaidrs, ka tāda problēma pastāv un jāskatās, kā tad ir citur Latvijā. Šogad jau pabūts Limbažu, Dagdas un Carnikavas novadā, vēl priekšā spoku medības Kurzemē un Zemgalē. Ne jau uz savu roku šie ļaudis brauc ezeros un kaut ko velk ārā. Talkā nāk pašvaldības un to inspektori. Pretējā gadījumā spoku mednieki paši var iedzīvoties nepatikšanās, ja ar savām rociņām vilktu ārā kaut kādus tīklus. Kas tas ir – krāmējas ar tīkliem, bet sakās nezinām, kam tas pieder? Protams, tas var būt gan dabas draugs, kurš grib tikai labu, bet tikpat labi tas var būt arī maluzvejnieks. Un, ja tieši tajā mirklī uzrodas inspektors, viņam ir pamats neticēt pirmajam variantam.
Tīklu meklēšana notiek apmēram šādi: pie laivas piesien šņori, pie šņores piesien rīku, kas līdzīgs lielam grābeklim. Laivai slīdot uz priekšu, šis grābeklis velkas nopakaļ un satver tur esošos spokus. Un šajā gadījumā lielais grābeklis ir tieši tik gudrs, lai nesaķertu un nesabojātu organismus vai zemūdens konstrukcijas, kas to nav pelnījušas. Tāpat arī atkarībā no ezera gultnes tiek izvēlēts grābekļa tips un izmērs. Tā ka nav pamata domāt, ka, meklējot spoku tīklus, tiek uzarts pusezers. Dagdas novada Ežerā tika atrasti vairāki desmiti metru tīklu. Tas nav nekāds brīnums – tur ir pilns ar līcīšiem (nejaukt ar līķīšiem) un saliņām, kas ļauj nemanītam ieslidināt savu tīklu. Te gan nekādā gadījumā nevarētu nopelt ezeru apsaimniekotājus un/vai inspektorus. Latgalē ir ārkārtīgi daudz ezeru un tajā pašā laikā – relatīvi neliels iedzīvotāju blīvums, līdz ar to kapacitāti palielināt būtu ļoti sarežģīti. Tādēļ nepieciešama sabiedrības iesaistīšanās.
Labā ziņa ir tā, ka nosodījums pret maluzvejniekiem sabiedrībā aug. Tas ir ļoti labi, ka ļaudis saprot, ka maluzvejnieks ir nevis nabadziņš, kurš nevar atļauties sevi pabarot citādi, bet gan nelegālais biznesmenis, kurš «uzvārās» uz pārējās sabiedrības un vides rēķina. Ir divas galvenās lietas, ko katrs no mums var darīt, lai sniegtu palīdzīgu roku inspektoriem, videi un līdz ar to – arī paši sev. Pirmkārt, ja pamani aizdomīgu darboni ar tīkliem, ziņo atbildīgajām institūcijām. Uzmanību! Normālam cilvēkam iepriekšējais teikums šķitīs pilnīgi nesaprotams. Kas ir aizdomīgi? Kas ir atbildīgās institūcijas?
Jāsāk ar to, ka dažos ezeros zvejot ir aizliegts. Nav iespējams iegūt tādu licenci, kas ļauj zvejot tur, kur nedrīkst zvejot vispār. Tātad tur var zvejot tikai maluzvejnieki. Ja licencētā zveja ir atļauta, nekas cits neatliek kā pārbaudīt. Un kam tad zvanīt? Redzot maluzvejniekus, var vērsties pie vietējā zvejas inspektora vai pašvaldības policijas. Un tagad ir uzradies arī tāds brīnišķīgs rīks kā mobilā aplikācija «VidesSOS» – tas ir tik vienkārši kā nekas cits šajā pasaulē. Nofotografē un reģistrē. Viss! Nav jāmeklē nedz kāds atbildīgais, nedz kaut kas diži jāskaidro.
Protams, maluzvejnieki zvejo, jo ir ļaudis, kuri grib šīs zivis apēst. Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Tāpēc būtu jāseko līdzi arī savām iepirkšanās izvēlēm. Skaidrs, ka ir ļoti romantiski aizbraukt uz Latgales laukiem un no kāda večuka nopirkt svaigu zivi. Tomēr jāpadomā, no kādām rokām tā nākusi. Piemēram, ja lašu nārsta laikā tiek piedāvāts svaigs lasis, tur nav variantu – tas ir nelegāli zvejots. Zvans policijai. Taču, ja tiek piedāvāta zivs, kuru teorētiski var zvejot? Es rīkotos šādi: paņemtu zvejnieka tālruņa numuru, lai it kā vēlāk varētu piezvanīt. Tad pārbaudītu, vai šim cilvēkam ir licence. Ja nebūtu, telefonnumuru nodotu inspektora kungam vai policijai. Ja zvejniekam licence būtu, nopirktu no viņa zivtiņu un vēl plaši pareklamētu tieši šo cilvēku, jo zvejnieki, kuri darbojas legāli un saprātīgi, ir ļoti svarīga ezera ekosistēmas daļa. Un tieši tāpēc šo cilvēku bizness ir jāatbalsta.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2016