Varbūt tiešām ir vērts ieklausīties – jauns dzīves modelis! Nevis jauna pilsēta ar zaļajām zonām, kas mūsdienās arvien samazinās, bet jaunas dabas teritorijas ar apdzīvojamām vietām, kas veidotas harmoniskā savienībā – cilvēks un daba. Šķiet, Latvijā, kuras kopējā platība, salīdzinot ar citām valstīm, ir patiešām neliela, varētu realizēt tāda veida nākotnes sabiedrību (atcerieties Saules pilsētu, par ko cilvēki sapņojuši jau sen!), kurā nebūtu jācīnās par brīvu pieeju jūrai, ezeriem un upēm, nebūtu jāaizsargā alejas, dižkokus vai pat ainavas, bet tas viss sadzīvotu mierīgā, harmoniskā līdzāspastāvēšanā ar cilvēku un viņa vajadzībām. Dažreiz liekas, ka cilvēkam vajag vien brīdi padomāt un viņš beidzot sapratīs, ka daba nav ienaidnieks, ar ko bez mitas jācīnās un jāpārspēj viltībā. Tā ir zars, uz kura mēs visi sēžam.
Kas ir biosfēras rezervāts?
Biosfēras rezervātu koncepcija tika radīta, lai tiktu galā ar lielāko 21. gadsimta izaicinājumu – saglabāt augu, dzīvnieku un mikroorganismu daudzveidību, kuri veido Zemes biosfēru un uztur dabisko ekosistēmu «veselību», un tajā pašā laikā apmierināt cilvēka augošās vajadzības pēc resursiem. Savienot bioloģisko resursu aizsardzību un to ilgtspējīgu izmantošanu.
1968. gada UNESCO konference «Par biosfēras saglabāšanu un racionālu izmantošanu» bija pirmā starpvaldību tikšanās, kurā izskatīja šos jautājumus. Radās jauna UNESCO programma «Man and the Biosphere» (MAB; Cilvēks un biosfēra). Biosfēras rezervātu koncepcija bija panākt līdzsvaru starp bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, ekonomiskās un sociālās attīstības sekmēšanu un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Biosfēras rezervāti bija iecerēti kā vietas, kur tiks realizēts nākotnes dzīvesveida modelis, – tur šie mērķi būtu jātestē, jāuzlabo, jādemonstrē un jāievieš praksē. Jēdziens «biosfēras rezervāts» tika ieviests 1974. gadā, lai apzīmētu šīs speciālās eksperimentālās teritorijas MAB programmas īstenošanai.
1992. gadā Riodežaneiro, Brazīlijā, ANO konferencē «Vide un attīstība» šim jēdzienam tika pievērsta pasaules līderu uzmanība. Pieņemtā programma AGENDA 21 iezīmēja virzienu, ko patlaban dēvējam par ilgtspējīgu attīstību: rūpes par vidi, zemes resursu saprātīga lietošana, lielāks sociālais taisnīgums, ieskaitot lauku apvidu intereses. Pasaules sabiedrībai bija nepieciešami reāli piemēri, kur apvienojas Riodežaneiro konferences idejas. 1995. gadā Seviļā, Spānijā, notikušajā konferencē par biosfēras rezervātu jautājumiem biosfēras rezervātus nolēma izraudzīt šādu eksperimentālo teritoriju lomai.
Biosfēru rezervātu pamatdokumentā uzsvērts: šīs teritorijas ir īpašas ar to, ka vārdu salikumā «cilvēks un daba» vārds «cilvēks» tiek likts pirmajā vietā, jo te dabas saglabāšana un dzīvnieku aizsardzība nevar norisināties bez cilvēka uzmanīgas un saprotošas iejaukšanās. Piemēram, griezes mūsu pašu pļavās. Tās izzudīs, ja pļavas netiks regulāri pļautas. Šajās aizsargājamajās dabas teritorijās tiek domāts ne vien par to, kā noturēt līdzsvarā dabas procesus, bet arī meklēti risinājumi sabiedrības vajadzību apmierināšanai, domājot par ilgtspējīgu attīstību.
Biosfēras rezervātus izveidoja sauszemes un piekrastes ekosistēmu teritorijās, kuras ir starptautiski atzītas UNESCO programmas ietvaros. Tos piesaka nacionālās valdības, un tiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem, pirms tos iekļauj pasaules tīklā.
Ikvienai šādai aizsargājamai teritorijai jāpilda trīs savstarpēji saistītas un citai citu papildinošas funkcijas:
- vides aizsardzības funkcija – sekmēt ainavu, ekosistēmu, sugu un ģenētiskās daudzveidības aizsardzību;
- attīstības funkcija – veicināt ekonomisko un sociālo attīstību, kas ir sociāli, kulturāli un ekoloģiski ilgtspējīga;
- pētnieciskā funkcija – atbalstīt pētījumu, monitoringa, vides izglītības programmu un informācijas apmaiņu vietējā, nacionālā un globālā līmenī.
Pasaulē pašlaik ir 104 valstis, kurās ir 590 biosfēras rezervāti. Katrs biosfēras rezervāts pakļaujas tās valsts jurisdikcijai, kurā tas atrodas. Dažas valstis pieņem speciālus likumus, lai izveidotu biosfēras rezervātus. Taču daudzos gadījumos jau pastāvošas aizsargājamās teritorijas tiek pasludinātas par biosfēras rezervātiem, kur iekļautas dabas liegumu zonas (core areas), ainavu aizsardzības zonas (buffer zones) un neitrālās teritorijas (transition areas). Daudzos biosfēras rezervātos ir teritorijas, kuras vienlaikus pakļaujas arī citām starptautiski atzītām dabas aizsardzības formām (nacionālie parki, dabas rezervāti, pasaules mantojuma vietas, Ramsāres mitrāji u.c.).
Latvijā pirmais un vienīgais
Latvijā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts (ZBR) izveidots 1997. gada. 11. decembrī, bet 1997. gada 15. decembrī tas tika atzīts par starptautiskas nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju UNESCO programmas MAB ietvaros. Tomēr var teikt, ka ZBR pastāv jau krietni ilgāk – kopš 1990. gada, kad, izveidojot «Ziemeļvidzemes reģionālo dabas aizsardzības kompleksu», tika gatavoti dokumenti, tehniskā bāze, izstrādāts teritorijas zonējums un galu galā dokumenti iesniegti UNESCO.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts paspēja to visu izdarīt, pirms bija sākušies «jaunie mērnieku laiki», jo tagad būtu bijis visai problemātiski pasludināt iekārojamas zemes par aizsardzības teritorijām. ZBR aptver 43 pašvaldības, tās administratīvais centrs atrodas Salacgrīvā, bet reģionālie biroji – Rūjienā un Strenčos. Tās darbības koordinēšanai, vietējo pašvaldību un citu interešu grupu iesaistīšanai izveidota ZBR konsultatīvā padome. Tās sastāvā ietilpst valsts iestāžu, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvji.
ZBR teritorijas robežas nosaka Salacas upes sateces baseins. Biosfēras rezervāts pārstāv mērenajai mežu joslai raksturīgas sauszemes un Baltijas jūras piekrastes ekosistēmas, aptverot arī Rīgas līča piekrastes mazo upju baseinus Limbažu, Valmieras un Valkas rajonu teritorijās, kā arī jūras piekrastes daļu līdz 10 metru dziļumam.
Te atrodas 51 īpaši aizsargājama dabas teritorija, kopumā aizņemot 20 934 ha platību (4,4% no kopējās platības). No Pasaules Dabas fonda uzskaitītajām 279 bioloģiski daudzveidīgākajām teritorijām Latvijā ZBR ietilpst 28. No tām četras – Randu pļavas, Soku, Pirtsmeža un Oļļas purvi – ir starptautiskas nozīmes aizsargājamās teritorijas. To apstiprina arī starptautiskās putnu aizsardzības padomes ICBP dati. Helsinku komisija (HELCOM) ieteikusi ap Baltijas jūru izveidot 62 bioloģiski daudzveidīgāko teritoriju tīklu. Šo teritoriju sarakstā iekļauta arī Rīgas līča piekrastes daļa līdz 10 metru dziļumam posmā Ainaži–Dzeņi.
Biosfēras rezervāts – dzīvesvieta, nevis cietums
ZBR darbinieki savu lolojumu sauc par zebru – gan nosaukuma saīsinājuma fonētiskās līdzības dēļ, gan tādēļ, ka darbs rezervātā ir tieši tāds – ir gan labās, gan sliktās strīpas. No vienas puses, šī teritorija, kas aptver 6% visas Latvijas teritorijas, tagad ir aizsargājama un te var vērot un attīstīt dabas daudzveidību, tomēr pirmais, kas bija jādara rezervāta saimniekiem, – jāsāk pacietīga sabiedrības izglītošana. Ne tikai par to, lai cilvēki zinātu, kādas dabas vērtības atrodas viņu zemēs, bet arī lai saprastu, ka rezervāts – tas nav cietums, kurā bez niknas uzraudzības nedrīkst ne soli paspert. Rezervāta darbinieki uzskata, ka galvenais darbs šeit vajadzīgs tieši ar cilvēkiem. Izveidojušies pagaidām trīs galvenie darbības virzieni: vides izglītība, sabiedriskais monitorings, dabas takas un skatu torņi un pavisam nesen – dabas koncertzāles.
ZBR pētījumu un attīstības daļas vadītājs Andris Urtāns uzskata, ka ZBR ir pirmā Latvijas vides organizācija, kas nopietni pievērsusi uzmanību cilvēku izglītošanai dabas aizsardzībā. Notikuši semināri, ZBR labprāt viesojas skolās un aicina pie sevis tieši jaunatni, rosinot viņus kļūt par vides gidiem. Katrā pašvaldībā būtu jābūt vismaz vienam tādam vides gidam, kurš spētu aizvest, parādīt un pastāstīt par vērtīgāko, ko attiecīgajā vietā var ieraudzīt. Kā arī izskaidrot rezervāta teritoriju iedzīvotāju tiesības un arī pienākumus.
Viens no plašākajiem projektiem pašlaik ir sabiedriskais monitorings. Tas vajadzīgs, lai iedzīvotāji vieglāk saprastu, ko īsti nozīmē tas, ka viņu dzīvesvieta atrodas biosfēras rezervāta teritorijā. Rezervāta mājaslapā http://www.biosfēra.lv ikkatrs var atrast sabiedriskā monitoringa rokasgrāmatu un piedalīties zinātniski pamatotos dabas novērojumos, ierakstot savus vērojumus rūpīgi izstrādātās anketās. Cilvēki ne tikai sapratīs, kādas dabas vērtības atrodas tepat pie viņu mājas, bet zinās arī, kā par tām rūpēties. Pašlaik šajā pētnieciskajā darbā iesaistījušies jau aptuveni 400 cilvēku, un iesniegtos vērojumus un atziņas vēlāk varēs izmantot jau gluži oficiālu dokumentu sagatavošanā. Piemēram, upju piesārņojuma noteikšanas anketa izveidota tā, lai šos vērojumus vēlāk varētu iekļaut savos dokumentos Ūdens direktīvas veidotāji. Un tas ir dokuments jau visas Eiropas līmenī.
Rezervātā izveidotas dabas takas un divi jauni skatu torņi – viens pie Burtnieku ezera, otrs – Randu pļavās. Dainas-Planču purvā izveidota 400 m gara dabas taka, kur paskaidrojumi par šo vietu pieejami arī Braila rakstā – cilvēkiem ar redzes problēmām. Nākamgad šeit būs vēl viena jauna taka – tā tiks veidota, lai pa to bez bažām varētu braukt arī invalīdi ratiņkrēslos. Viens no pašreizējiem projektiem – «Ziemeļu Livonija» – tiek realizēts kopā ar igauņiem, pētot Latvijas-Igaunijas pierobežas mitrāju. Tas arī ir viens no rezervāta labajiem darbiem – nevis kašķēties ar kaimiņiem, bet kopīgi strādāt.
Soli pa solim tiek sakārtotas un apzinātas ne tikai rezervāta teritorijas, bet izglītoti cilvēki, jo tieši viņi ir tie, kas te dzīvo un dzīvos, galu galā lepodamies ar to, ka viņu zeme atrodas rezervātā. Šo privilēģiju lepoties un labā nozīmē izmantot rezervātu savā labā izmanto arī vietējās pašvaldības, jo, izrādās, ka rezervāts – tas nozīmē nevis nemitīgus aizliegumus, bet iespējas – sakārtot, labiekārtot un aizsargāt.
Lelde Stumbre
Publicēts 2007.gada decembrī.