Neatjaunojamo resursu samazināšanās apstākļos arvien lielāku nozīmi iegūst enerģiju taupošas metodes.Viena no tādām ir ekobūvniecība, kas pasaulē kļūst aizvien populārāka. Latvijā šīs nozares attīstības vīzijas pagaidām neskaidras. Ēka ar maksimāli samazinātu enerģijas patēriņu ir videi draudzīgi orientēto arhitektu un inženieru lolots sapnis kopš pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Tomēr lielākais stimuls šāda veida projektu realizācijai bija enerģētiskā krīze septiņdesmitajos gados.
Patlaban ir izveidota konkrēta pasīvas ēkas definīcija: tā ir ēka, kas nodrošina cilvēkam komfortablu iekštelpu klimatu visa gada garumā ar minimālu apkurei izmantoto energoresursu patēriņu, kam nevajadzētu pārsniegt 15 kWh/m2 gadā. Šīs ēkas dēvē par pasīvām (citos avotos arī par nulles enerģijas, ilgtspējīgu māju utt.), jo to būtība slēpjas visu pieejamo enerģijas avotu (saule, vējš, siltums no mājsaimniecībā izmantotajām ierīcēm, cilvēkiem u.c.) izmantošanā, maksimāli novēršot siltuma zudumus caur logiem, durvīm, ārsienām un ventilācijas šahtām. Lai uzbūvētu pasīvu ēku, jau projekta līmenī jānosaka šādi inženiertehniskie risinājumi: laba siltumizolācija, hermētiskums, pasīva saules enerģijas izmantošana, dabiskā ventilācija, siltuma atgūšana un alternatīvās enerģijas avots. To visu var nodrošināt ar jaunām tehnoloģijām un rūpīgi apdomātiem risinājumiem jau pirms būvniecības uzsākšanas.
Pasīvas ēkas attīstības priekšnoteikumi Latvijā
Latvijā 70% izmantojamo energoresursu tiek importēti un Latvijā pieejamie resursi (kūdra, vēja enerģija un biogāze) atrodas energobilances lejasdaļā, tāpēc vietējo un atjaunojamo resursu izmantošanas iespēju paplašināšanai ir būtiska nozīme.
Viens no nākotnes alternatīvās enerģijas veidiem Latvijā ir saules kolektori – tehniskas iekārtas, kas absorbēto saules starojumu pārvērš siltumā, ko pēc tam karstā ūdens, telpu apkures, peldbaseinu apsildes vai citā veidā saņem patērētāji.
Celtniecības «bums», ēku atjaunošana, karstā ūdens patēriņa palielināšanās un energoresursu cenu pieaugums ir aktuāli nosacījumi saules kolektoru izmatošanai mūsu valstī.
Ir veikti eksperimentāli pētījumi, kas pierādījuši, ka šādu kolektoru izmantošanai Latvijā ir perspektīvas, jo Saules radiācijas enerģiju Latvijā var izmantot līdz pat 1900 stundām gadā. Visaktīvākais izmantošanas periods mūsu platuma grādos ir no maija līdz septembrim, iegūstot 700-740 kWh/m2, no oktobra līdz aprīlim – 200-240 kWh/ m2, no novembra līdz februārim – 40-50 kWh/m2. Turklāt Latvijā ir arī pozitīvi saules kolektoru izmantošanas piemēri: pirmais lielākais projekts Baltijā – uz skolas Aizkrauklē ar kopējo kolektoru platību 155 m2; Iecavas internāta pamatskolas kolektori 9,2 m2 platībā, kas nodrošina ar silto ūdeni skolas virtuvi; Īslīces SOS bērnu ciemata kolektori 80 m2 platībā.
Saules kolektoru izmantošana ir izdevīga arī privātmājām, jo tie sedz aptuveni divas trešdaļas no ģimenes mājas karstā ūdens patēriņa, tādā veidā radot ievērojamu naudas ietaupījumu un neatsveramu ieguldījumu vides saglabāšanā. Aprīkojot savu māju ar saules kolektoriem, vasarā par citiem siltā ūdens ieguves veidiem varat aizmirst, bet ziemā, papildinot to ar citiem apkures veidiem, samazināsiet izmaksas kurināmā iegādei.
Dārgs prieks
Pasīvās ēkās un ekoloģiskās būves attīstība Latvijā ir neizbēgama, bet skaidri nav zināms, kad aktīvs process sāksies. Tam nepieciešama attiecīgas likumdošanas izstrāde, zaļo investīciju piesaiste un sabiedrības izpratnes veidošana. Pēdējā aspektā ietverta arī speciālistu sagatavošana, jo pašlaik ekoloģiskās būvniecības risinājumu iestrādnes nav pilnīgas un speciālistiem trūkst zināšanu un izpratnes par ekoloģiskās būvniecības aspektu savstarpējo mijiedarbību visos līmeņos. Nozīme ir arī informācijas apritei, lai potenciālie būvnieki skaidri zinātu par pasīvo ēku un ekoloģiskās būvniecības iespējām un priekšrocībām. Lielākais trūkums pasīvo ēku būvniecības ieviešanai Latvijā ir ekonomiskā pamatojuma trūkums, jo ietaupījumi nesedz ieguldījumus un šīm ēkām raksturīgs liels papildu investīciju atmaksāšanās laiks (18-39 gadi). Kamēr valsts līmenī šāda veida būvniecība nebūs aktualizēta, tikmēr visi strādās pēc kvantitātes, nevis ekoloģiskā principa.
Lētāka, bet ne sliktāka – ekobūve
Pasīvo ēku būvniecībā uzsvars tiek likts uz inženiertehniskajiem risinājumiem, simulācijām un modelēšanu, lai samazinātu enerģijas zudumus. Ekobūves jeb ekoloģiskās būvniecības pamatā ir arī ekoloģiski tīru būvmateriālu izmantošana un ēkas pielāgošana dabas procesiem. Ekoloģiski tīras un enerģiju taupošas mājas izveide prasa mazāk finanšu līdzekļu un inovatīvo tehnoloģiju pielietojuma, ja vien tiek ievēroti citi nosacījumi. Pirms projekta izstrādes vispirms jāizvēlas vieta, kas, pēc iespējas, būtu neaizēnota un stimulētu saules siltuma akumulāciju, dabisks vēja aizsegs, ko rada ēkas izvietošana paugura nogāzē vai meža malā. Kad potenciālā būvniecības vieta izvēlēta, var pāriet pie projekta izstrādes. Būvējot ekoloģisko māju, jādomā, kas būs galvenais siltuma avots. Ja mājas apsildei plānots izmantot siltumsūkni, ēkas novietojumam un logu vērsumam nav tik būtiskas nozīmes kā tad, ja siltuma ieguvei izmantos saules enerģiju. Tādā gadījumā jāparedz gan logu vērsums, atvēlot saules apspīdētajām telpām lielāku virsmu, gan jāatceras par kvalitatīvu dubultstiklu logu izvēli un hermētisku būvniecības materiālu izvēli.
Vieta izvēlēta, projekts izstrādāts un saskaņots. Tagad var sākties nozīmīgākais process – būvniecība –, kad pats svarīgākais ir izvēlēties ekoloģiskus būvmateriālus, kuros maksimāli samazināts ķīmisko vielu daudzums. Kur ņemt šādus materiālus? Palūkojies apkārt! Te tie ir: meldri, niedres, laukakmeņi, māls, koks. Meldri, niedres – gan ideāls jumta seguma materiāls, gan arī attīrīšanas iekārtu aizvietotājs dīķī, attīrot notekūdeņus. Laukakmeņi, māls – materiāli, kas Latvijā pazīstami jau no būvniecības pirmsākumiem. Neaizraujoties ar pārlieku apstrādi, ideāls siltumu uzkrājošs materiāls, kas turklāt izmantojams vairākas reizes. Koks – mūsu zaļais zelts – universāla izejviela, ar ko iespējams aizstāt gandrīz visus citus materiālus. Izmantojot vietējos materiālus, mazapstrādātus materiālus, panāksim cilvēkam labvēlīgu mikroklimatu telpā.
Līga Bulmeistere
Publicēts 2006.gada decembrī.
