Baterijas ir kļuvušas par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu – tās mēs izmantojam ik dienas gan disku atskaņošanas iekārtās, gan pulksteņos, radioaparātos un fotoaparātos, pat rotaļlietās un daudzās citās ierīcēs, bez kurām dzīve šķiet neiedomājama. Taču kas notiek ar vecajām baterijām, kad tās ir izlietotas? Visbiežāk mēs tās izmetam tuvākajā atkritumu urnā (vai pat nometam zemē!), nemaz neiedomājoties par videi un, protams, arī mums pašiem radīto kaitējumu. Tieši tāpēc ir svarīgi ne tikai izmest izlietotās baterijas tām speciāli paredzētajās atkritumu urnās, bet arī izprast, kādu ļaunumu tās spēj nodarīt.
Bateriju ražošanā izmanto dažādus metālus un to savie-nojumus, no kuriem zināmākie ir varš, niķelis, cinks, mangāns, nātrijs un kālijs. Savulaik to ražošanā plaši izmantoja arī svinu, kadmiju, dzīvsudrabu un to savienojumus – toksiskas un kancerogēnas vielas. Kancerogēnu iedarbība izjauc šūnu normālo augšanas gaitu, tādējādi radot labvēlīgu augsni vēža un citu audzēju šūnu attīstībai. Tā, piemēram, dzīvsudrabs, nokļūstot cilvēka organismā, cirkulē asinsrites sistēmā, sadalās pa visu ķermeni un nogulsnējas nierēs, aknās un smadzeņu apvalkā. Savukārt svins var izraisīt pat anēmiju. Taču visbīstamākais no visiem iepriekš minētajiem metāliem cilvēka veselībai ir kadmijs, kurš uzkrājas nierēs, matos un kaulaudos. Jaunāko ba-teriju ražošanā izmanto arī tādus retos metālus kā titāns, litijs, rubīdijs, lantāns un citi.
Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi nepieļaut baterijās esošo bīstamo vielu nonākšanu vidē – ūdeņos, augsnē, dzīvniekos un beigu beigās arī pārtikā. Saindēšanās ar smagajiem metāliem cilvēkiem, kuru darbs nav tieši saistīts ar šo vielu profesionālu izmantošanu, parasti nenotiek vienā dienā. Taču, šiem metāliem un to savienojumiem nokļūstot vidē, tie pamazām var uzkrāties arī cilvēka organismā, izraisot nopietnas saslimšanas, ļaundabīgos audzējus ieskaitot.
Ko darīt ar izlietotajām baterijām?
Pēc aptuveniem aprēķiniem, Latvijā ik gadu pārdošanai tiek ievesti vairāk nekā astoņi miljoni dažādu bateriju. 5-10% no kopējā baterijas svara ir metāli, tātad Latvijā kat-ru gadu atkritumos nonāk aptuveni 40-50 tonnu dažādu toksisku materiālu. Lai tas nenotiku, baterijas ir jāsavāc atsevišķi.
Pirms vairākiem gadiem akciju sabiedrība «Bīstamo atkritumu apsaimniekošana» (BAO) nolēma uzsākt bateriju savākšanu, lai vēlāk tās nogādātu pārstrādei. Uzņēmums skolām, lielveikaliem, specializētajiem veikaliem un citām iestādēm piedāvā īpašas kastes lietoto bateriju savākšanai. Kad kastes ir pilnas, uzņēmuma transports tās savāc un aizved uz Informācijas tehnoloģijas pārstrādes centru (ITPC) «Luikās», kur tās tiek uzkrātas lielās metāla mucās. Jāpiebilst, ka bateriju pārstrādes process ir ļoti dārgs un Latvijā to nav iespējams veikt, tāpēc ir jāuzkrāj vismaz 20 tonnu lietoto bateriju, lai būtu izdevīgi tās vest pārstrādei uz kādu no ārvalstīm. Eiropā pēdējos gadus arvien vairāk diskutē arī par bateriju otrreizēju pārstrādi.
Un tomēr – kur nogādāt izlietotās baterijas, ja dzīvesvietas tuvumā neatrodas neviena īpašā kaste nevajadzīgajām baterijām? Jāatzīmē, ka LR Ministru kabineta 2001. gada 18. decembrī pieņemtie noteikumi Nr. 529 «Atsevišķu veidu bīstamo atkritumu apsaimniekošanas kārtība» paredz, ka ikvienam, kurš tirgo baterijas, ir pienākums pieņemt atpakaļ izlietotās. Turklāt tas jādara bez maksas un neatkarīgi no tā, kur pircējs tās ir iegādājies.
2006. gada 1. jūlijā stājās spēkā izmaiņas dabas resursu nodoklī, kas nosaka, ka no nodokļa par videi kaitīgām precēm (VKP) nodokļa maksātājs tiek atbrīvots pilnībā, ja tas nodrošina vides aizsardzības normatīvajos aktos noteikto VKP apsaimniekošanu vai ir noslēdzis līgumu ar apsaimniekotāju, piemēram, «Zaļo jostu». Tādējādi uzņēmēji tiek aicināti ne tikai ražot, bet arī rūpēties par to, lai videi tiktu nodarīts pēc iespējas mazāks kaitējums.
Publicēts 2006.gada decembrī.