Vai ieviest ekodiktatūru?

Ledāji kūst, meži deg, jūra izskalo plastmasas gabalus un dzīvniekus, kas tos saēdušies, līdz beigti. Dažos pasaules reģionos uznāk tādi karstuma viļņi, ka cilvēki mirst no pārkaršanas, bet citur plūdos zaudē mājas. Vides aizstāvji biedē, parastie pilsoņi bāž galvu dziļāk smiltīs, pieauguši vīrieši apsmej zviedru pusaudzi Grētu Tūnberju, bet politiķi sola, ka mūs glābs jaunā panaceja – aprites ekonomika. Tauta gan labāk saprot zero waste jeb dzīvi bez atkritumiem. Abi – aprites ekonomika un dzīve bez atkritumiem – ir tuvi un saistīti jēdzieni, bet ir būtiska atšķirība – kamēr bezatkritumu dzīvesveids ir individuāla izvēle, aprites ekonomikas politika plāno piespiest mainīties visus, izmantojot dažādus paņēmienus – aizliegumus, nodevas, smadzeņus skalošanu un sodus – visu, ko var un drīkst pielietot likumdevējs.

Ko īsti nozīmē aprites ekonomika? Par to «Vides Vēstīs» rakstīts gana daudz, bet var atgādināt vēlreiz: saglabāt labklājības līmeni, kā līdz šim, tērējot krietni mazāk enerģijas un resursu. Aprites ekonomikā produktu un materiālu vērtība tiek uzturēta iespējami ilgi, atkritumu radīšana un resursu izmantošana tiek samazināta un, kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, resursi paliek ekonomikā, kur tos izmanto atkal un atkal, lai radītu papildu vērtību. Šobrīd mēs, teju astoņi miljardi ļaužu, visi kopā tērējam un piesārņojam divas trīs reizes vairāk, nekā Zeme spēj turēt. Ja vien mēs neplānojam dramatiski – vismaz trīs reizes – samazināt cilvēku skaitu, vienīgā iespēja ir samazināt patēriņu. Tas nozīmē atteikties no ātrā patēriņa un reiz saražoto lietot ilgi un saudzīgi, daloties ar pārējiem. Atteikties no ekskluzīvām izklaidēm, piemēram, lidojumiem. Cik gatavi mēs tam esam? Šķiet, ne pārāk. Jau dzirdu balsis: «Klosterī neiesim un kā senči arī nedzīvosim! Ir taču 21. gadsimts!»

Vai pieticību var panākt tikai ar pārliecināšanu? Diez vai. Nereti aizdomājos par ekodiktatūru. Pārāk skarbi? Bet vai ir citas iespējas? Vai Homo sapiens ir gatavs racionālu argumentu dēļ labprātīgi mainīties, jo ilgtermiņā viņam tā būs labāk? Kas ir tās lietas, kuras mums traucē mainīt patēriņa paradumus tā, lai mēs neiznīcinātu zemeslodi?

 

Ērtības

Vēlme pēc ērtībām izklausās pat ļoti racionāla, tomēr es vēlos nodalīt īstermiņa racionalitāti no ilgtermiņa racionalitātes. Ikviens dzīvē daudz sasniedzis cilvēks zinās, ka sasniegumu pamatā ir stingra pašdisciplīna un sevis piespiešana, atsakoties no mirkļa eiforijas, lai iegūtu nākotnē.

Mums patīk ērtības. Ir tik lieliski aiziet uz lielveikalu, visu sakrāmēt pie kases pagrābtā maisā, mājās iekrāmēt ledusskapī, tad ik pa brīdim kādu paciņu izvilkt un iztukšot, bet iepakojumu izmest. Agata Kristi visdrūmākos kriminālnoziegumus esot sacerējusi, mazgājot traukus, bet ne visi spēj savu nepatiku pret trauku mazgāšanu pārvērst pārdodamā produktā. Tāpēc ir tik labi, ka jaunais dzīvesveids ļauj trauku mazgāšanu samazināt līdz minimumam. Kādreiz saplīsušas zeķes un kamzoļus mūsu vecmāmiņas lāpīja, tagad mēs tos varam izmest. Laiks, ko pavadām lāpot, ir daudz dārgāks nekā jaunas zeķes. Kamēr lāpām vienas zeķes, palaižam garām iespēju nopelnīt naudu, lai nopirktu trīs pārus.

Var jau, ejot uz veikalu, iemest somā pāris audekla maisiņu un kādu kastīti. Bet par to laikus jāatceras un visu dienu jāstaipa līdzi. Tas nozīmē krietni vairāk plānot savu ikdienu, bet spontanitāte ir tik patīkama ērtība. Starp citu, plastmasas maisiņu vēsture nav nemaz tik sena. Iekarot iepakojuma tirgu tie sāka tikai 70. gados, bet pie mums nonāca vien 90. gados.

Nereti viens no lielākajiem iebildumiem pret videi draudzīgām izvēlēm ir to iedomātā dārdzība, bet ērtības mums pilnīgi noteikti ir svarīgākas par izmaksām. Tēja maisiņos un kafija kapsulās ir 2–3 reizes dārgāka par beramo tēju vai kafiju, bet tas neattur no šo produktu uzvaras gājiena – jo tā ir ērtāk. Vienreizējās autiņbiksītes mazu bērnu ģimenei izmaksā trīsreiz vairāk nekā vairākkārt lietojamie autiņi, un arī tas neattur no ērtību izmantošanas. Viens mazulis, līdz apgūst podiņmācību, iztērē aptuveni 4000 vienreizējo autiņu, radot pamatīgu atkritumu kalnu, – angļi aprēķinājuši, ka autiņi ir apmēram 2–3% no visiem sadzīves atkritumiem.

Vienreizlietojamie iepirkumu maisi arī izmaksā vairāk nekā vairākas reizes lietojamie, bet tik un tā mēs tos turpinām lietot. Vairākkārt lietojama iepirkumu tarba, soma vai maiss, ko var iegādāties turpat lielveikalā, maksā aptuveni 2 eiro, vienreizlietojamais maisiņš – 0,20 eiro. Iegādājoties un izmantojot vairākas reizes lietojamo iepirkumu «tašu», tā būs atmaksājusies jau desmitajā reizē. Bet, neskatoties uz to, ka mūsu turība ir mazāka nekā vidēji Eiropā, mēs nesteidzamies ietaupīt. Kā rāda «Eirobarometrs» Nr. 468, pirms pāris gadiem Eiropā vidēji 78% respondentu samazinājuši vienreizlietojamo maisiņu patēriņu, bet Latvijā – tikai 55%.

Visdīvainākā lieta, ko esmu piedzīvojusi, ir vienreizlietojamie palagi kādā viesu namā. Acīmredzot īpašnieki bija izdomājuši, ka tas ir ērtāk, nekā mazgāt un klāt īstus palagus. Man kā gulētājam gan tie šķita dīvaini un neērti – baidījos, ka izjuks. Ceru, ka tie nav tik ērti un lēti, lai arī citas viesu mājas pārņemto šo briesmīgo izgudrojumu.

 

Gribu jaunu, neskartu, savu!

Ir tik patīkami izsaiņot jaunas kurpes vai kreklu un uzvilkt. Jaunu palagu smarža! Jauns auto ir tik pievilcīgs, ka, izbraucot ārā no autosalona, tas zaudē 10% no savas vērtības. Precei, kas stāvējusi vitrīnā, nereti piešķir atlaidi, jo tā vairs nav neskartā oriģinālajā iepakojumā, ko, mājās atnācis, cilvēks tik un tā izmetīs miskastē. Ērtāk būtu nopirkt pašu preci un iepakojumu atstāt veikalā. Jā, mēs esam gatavi maksāt tikai par to vien, ka prece ir jauna un neskarta, ko pierāda iepakojums.

Starp citu, šī vēlme pēc visa jaunā nav raksturīga tikai parastajiem pircējiem – arī diskusijās ar pašvaldības iestāžu pārstāvjiem par lietotu mantu iepirkumu vai esošo mantu atjaunošanu esmu saskārusies ar negaidītiem aizspriedumiem, sak, mēs varam atļauties jaunu, negribam sekondhendu. Pat nedomājot, ka atjaunotā manta varētu būt kvalitatīvāka, izskatīgāka, lētāka! Arī ātrā mode apmierina mūsu tieksmi pēc jaunā.

Ir cilvēki, kuri nebrauc sabiedriskajā transportā, jo viņiem nepatīk tur sastopamā sabiedrība. Automašīna, darbs, dzīvoklis un vēl interneta veikals mums ļauj dzīvot savā burbulī, aizmirstot par citu cilvēku eksistenci.

 

Mikrobu fobija

Kādreiz, kad cilvēki nezināja neko par mikrobiem un to lomu slimību izcelsmē, viņi mira elementāru higiēnas normu neievērošanas dēļ. Pat ārsti to nezināja un saslimdināja savus pacientus, apgrābstot viņus ar netīrām rokām. Tagad mēs esam nonākuši otrā galējībā – tiek darīts viss, lai mūsu apkārtnē nebūtu nevienas sīkbūtnes. Par mikrobu fobiju var runāt tad, kad cīņā pret tiem ieguldītie līdzekļi sāk apdraudēt mūs vairāk nekā paši mikrobi. Ja savulaik zemē nokritušu maizīti pacēla, nobučoja un apēda, tagad kaut ko zemē nokritušu apēst – vai tev prāts?!

Ja kādreiz tirgū un veikalā pirka neiesaiņotus produktus, tagad ir bail, jo – kas gan tiem ir gājis garām un apčamdījis? Lielveikalos blakus neiesaiņotiem produktiem noliek vienreizlietojamos cimdus, lai pircēji, produktus iesverot, viens otru nebiedētu ar savām netīrajām rokām. Izmantojot šos cimdus, nekāda bezatkritumu iepirkšanās gan nesanāk – pat ja riekstus ieberu savā kastītē, esmu izlietojusi (un izmetusi) arī cimdu pāri. Cilvēkiem, kurus biedē mikrobi, iesaiņoti produkti šķiet sterilāki, tāpēc viņi met līkumu beziepakojuma veikaliem.

 

Fobija no vecas pārtikas

Tas, ka trešdaļu no saražotās pārtikas mēs izmetam, nav nekāds jaunums. Ne visi zina, ka vislielākās pārtikas izmetējas ir mājsaimniecības. Lai gan parasti sūdzamies, ka vides aizsardzība mums ir pārāk dārga, mēs miskastē ielidinām dzīvu naudu – par ikvienu izmesto pārtikas produktu taču esam maksājuši! Lielāko daļu cilvēki izmet tāpēc, ka nav pareizi saplānojuši ēdienreizes un pārtikas produkti ir sabojājušies. Bet vai vienmēr tie ir tiešām sabojājušies? Un sabojājušies tik ļoti, ka nevar izmantot?

 

Par vidi jārūpējas kādam citam

Plānojot bērnu izlaidumu, kādas klases vecāku čatā asas diskusijas izraisīja jautājums, vajag vai nevajag izlaidumā izrotāt telpas ar baloniem. Viena bērna vecāki rezumēja: «Ir jauki aizsargāt vidi, bet tā ir personīga izvēle, un to var darīt katrs savās mājās. Kopīgos svētkos ļausim bērniem priecāties!»

Šāds viedoklis ir diezgan izplatīts – tie, kam nepatīk piesārņota jūra un kūstoši ledāji, lai arī par tiem rūpējas, bet nevajag uzspiest savu viedokli citiem. Diemžēl zemeslode mums ir tikai viena. Mēs nevaram to sadalīt divās daļās – cilvēkiem, kam rūp vides stāvoklis, un cilvēkiem, kam tas ir vienaldzīgs, – un tad skatīties, kas notiks.

 

Bezrūpīga attieksme pret mantām

Mūsu ģimenē ir spilgts stāsts par tanti, kura savas balles kurpes aizdeva draudzenei. Tolaik, kad pie mums neko nevarēja dabūt, šīs kurpes bija neierasti smalkas un atsūtītas no tālām zemēm. Draudzene kurpes paņēmusi un atpakaļ atnesusi pret rītu, bet tās vairs nav bijušas velkamas – apbružātas, saplēstas. Ja es kaut ko aizdodu, man vajag pārliecību, ka saņemšu tikpat tīru un nebojātu. Ja es kaut ko aizņemos vai īrēju, es arī vēlos tīru un skaistu. Tas prasa daudz saudzīgāku attieksmi pret lietām, lai tās varētu lietot ilgāk pēc iespējas vairāk cilvēku. Tāpēc vieglāk neko neaizdot un neaizņemties. Katram savs.

Ir veca anekdote par latviešu zemnieku, kurš žēlojies, sak, zābakus valkājis 20 gadus – uz baznīcu devies basām kājām un tikai pie dievnama tos uzvilcis –, bet, kā atdevis dēlam, šis zābakus nobridis vienā rudenī! Savulaik cilvēki lietas taupīja, jo tie paši zābaki bija tik dārgi, ka varēja nopirkt tikai vienu pāri mūžā. Bet mūsdienās, kad lietas ir pieejamākas un vairāk varam atļauties, taupīšana nav tik svarīga. Nopērc, izlieto, aizmet un pērc jaunu. Tiesa, ir arī tendence, ka daudzām lietām kritusies kvalitāte – svarīgāk ir saražot pēc iespējas lētāk, bet veikalā pēc skata viss izskatās vienādi labs.

Ekonomikā ir jēdziens «plānotā novecošanās» (planned obsolescence), proti, manta apzināti ražota tā, lai pēc noteikta laika sabojātos, ar domu, ka cilvēki atkal pirks jaunu, cerams, no tā paša ražotāja. Tas nav grūti panākams, jo mums patīk atkārtot to, ko reiz jau esam darījuši un pie kā esam pieraduši. Un tā sākas nebeidzamais aplis – mēs gribam jaunas lietas, un ražotāji gatavo tādas, lai mēs palietotu, salauztu, izmestu un pirktu jaunu.

 

Alkas pēc sociālā statusa

Mantas neapmierina tikai mūsu fiziskās vajadzības pēc siltuma, drošības un ēdiena. Mantām un patēriņa paradumiem ir arī cita ļoti būtiska nozīme – tās veido mūsu statusu sabiedrībā un pašvērtējumu, un mūsdienās tas skar jau mazus bērnus. Ar mantām mēs dodam ziņu citiem un paši sev, ka piederam pie noteiktas sabiedrības daļas. Līdz šai dienai atceros, kā klasesbiedri par mani smējās, kad uz skolu reiz uzvilku tantes atdotās krimplēna bikses (tās bija tieši tik jancīgas, cik izklausās). Kad ģimenē spriedām, vai bērniem vajag viedtālruni vai podziņtelefonu, mans bērns, sākumskolas audzēknis, sarūgtināts teica: «Ja ar podziņām, tad labāk bez telefona. Jūs nezināt manus klasesbiedrus, kā viņi par mani smiesies.» Publiskas personas tiek vētītas vēl ņiprāk – medijos vēl aizvien, pat pēc 20 gadiem, apzelē mūsu eksprezidentes puķaino blūzīti viņas ievēlēšanas dienā. Sociālie tīkli šo tieksmi pēc sociālā statusa izceļ vēl vairāk – attēli ar cilvēkiem skaistās drēbēs no skaistiem notikumiem un tāliem ceļojumiem liecina par to, cik labi to autoram veicas dzīvē.

Tomēr, pirms beram pelnus sev uz galvas, jāatzīst, ka mēs, Latvijā, vēl esam mazprasīgi. Amerikā un Vakareiropā nerakstītie likumi mēdz būt vēl nežēlīgāki, spiežot izvēlēties māju, mašīnu, apģērbu un pat rokaspulksteni nevis atbilstoši vajadzībām un gaumei, bet tā, kā «pieklājas», lai darba devējs, klienti un biznesa partneri atzītu par savējo. Izrādās, ne vien mantas, bet arī mūsu uzvedība ietekmē mūsu statusu un pašvērtējumu: Pensilvānijas universitātes pētnieki, studējot cilvēku paradumus un attieksmi pret tiem, secinājuši, ka videi draudzīgu dzīvesveidu cilvēki uztver kā sievišķīgu, un vīrieši pat atturējušies iepirkties ar vairākkārt lietojamiem maisiņiem, lai citi vīrieši viņus neuzskatītu par homoseksuāliem[1].

 

Tirgzinība

Mūsu veikali vai lūst no pārpilnības. Kā ražotājs var panākt, lai pircējs pērk tieši viņa ražojumu? Konkurence tirgū ir sīva, un īpaši panākumi ir tiem, kuri iemanās pārdot kaut ko jaunu, nebijušu. Dīvainākā prece, par ko cilvēki gatavi maksāt, ir pudeļu ūdens. Tas ir tūkstoš reižu dārgāks par krāna ūdeni, bet cilvēki ir gatavi maksāt par to. Latvijā vecāki samet naudiņu, lai bērniem mācību iestādēs būtu pudeļu ūdens. Dažās pilsētās to apmaksā pašvaldība, kas citādi kurn par līdzekļu trūkumu. Itālijā kādas pašvaldības lēmums pārtraukt pudeļu ūdens piegādi bērnudārziem ļoti sadusmoja vecākus, un strīds beidzās ar to, ka vecāki lepni paziņoja, ka savu bērnu labā apmaksās ūdeni paši. Restorānos, ja palūdz pudeļūdens vietā atnest krāna ūdeni, viesmīļi saīgst un nereti atrunājas, ka tas ir aizliegts. Varam tikai nobrīnīties, kā pudeļu ūdens ražotāji ir pamanījušies mums iemānīt lieku un dārgu produktu, bez kura Latvijā mierīgi varam iztikt.

Tirgzinībās pēta patērētāju uzvedību, lai saprastu, kā tiem pārdot produktus, kas ir katras grupas īpašās «pogas», un mēs tikai brīnāmies, kā lietas, par kurām agrāk pat nenojautām, kļuvušas mums pilnīgi nepieciešamas, piemēram, pa ceļam uz darbu kioskā nopirkta kafija plastmasas krūzē, tabletes bērnu profilaktiskai attārpošanai, vesels strēķis uztura bagātinātāju, fasēts ziepjūdens kosmētikas noņemšanai, raundapa želeja, ar ko ierīvēt nezāles, un citi brīnumi. Visi šie produkti ir iepakoti, un to ražošana un piegāde, un nereti arī lietošana piesārņo vidi. Un piedevām maksā naudu.

Daudzu veselībai kaitīgu produktu reklāmas ir aizliegtas. Kā būtu, ja aizliegtu reklamēt videi bīstamus produktus?

 

Bezcerīgi vai tomēr cerīgi? Vai mūs var glābt kas cits, nevis ekodiktatūra?

Par ekodiktatūru es nereti iedomājos, skatoties distopiskas filmas. Varbūt videi nedraudzīgas lietas ir vienkārši jāaizliedz vai jāpadara ļoti dārgas? Manuprāt, plastmasas maisiņi ir lēti tāpēc, ka neviens nemaksā par skādi dabai, ko tie nodara, – to cenā ietvertas tikai ražošanas izmaksas, nevis nodarītais posts. Un tā ir ar ļoti daudzām lietām. Vai mums jāpiemēro lieli nodokļi piesārņojošām darbībām, kas kompensē kaitējumu? Bet vai tā mēs nepalielināsim nevienlīdzību, ļaujot piesārņot tiem, kuri to var atļauties, un pārējiem liekot justies vēl sliktāk?

Aizliegumi strādā labāk. Piemēram, Kenija ieviesa drastisku plastmasas maisiņu aizliegumu tieši tāpēc, ka uzskatīja – nodevas un nodokļi palielina nevienlīdzību un neproporcionāli smagi ietekmē maznodrošināto iedzīvotāju daļu. Gadu pēc aizlieguma ir redzami rezultāti – mazāk piesārņotas ielas un upes. Ja agrāk lopkautuvē katra trešā dzīvnieka kuņģī atrada kādu plastmasas gabalu, tad tagad tikai vienā no desmit[2]. Tiesa, aizliegums nelabvēlīgi ietekmēja uzņēmējus, tāpēc ir jārēķinās ar lielu pretestību. Tādu piedzīvojām arī Latvijā, kad tirgotāju lobijs ievērojami pavājināja plastmasas maisiņu aizliegumu, padarot to bezzobainu. Aizliegumi valstij izmaksā dārgi, jo jāalgo inspektori, kas seko līdzi to ievērošanai.

Vēl viens spēcīgs mehānisms ir sociālās normas – tieši tāpat kā alkas pēc sociālā statusa mums liek vairāk un bezjēdzīgāk tērēties, arī lieku tērēšanos tās var nosodīt kā morāli nepieņemamu. Bet dižošanās ar skaistām spalvām mums ir instinktīva (paskatiet vien, kas notiek dzīvnieku pasaulē!). Vai panāksim, ka bezatkritumu dzīvesveida sociālās normas ir spēcīgākas par mūsu instinktiem?

Ko esat gatavi mainīt savā dzīvē, lai neapēstu zemeslodi?

Jana Simanovska

[1] «Men Are Afraid That Recycling And Reusable Bags Will Make Them Look Gay, Study Shows», Natasha Ishak; 08.08. 2019. https://allthatsinteresting.com/reusable-totes-gay-study

[2] «Eight months on, is the world’s most drastic plastic bag ban working?» Jonathan Watts, «The Guardian»; 25.04.2018. https://www.theguardian.com/world/2018/apr/25/nairobi-clean-up-highs-lows-kenyas-plastic-bag-ban