Spānijas kailgliemezis Arion lusitanicus ir samērā jauna suga Latvijas gliemju faunā, kas pirmo reizi pie mums konstatēta tikai 2009. gadā Pastendē. Gadu vēlāk tā atrasta arī Jelgavā, un nu jau ir vairākas jaunas atradnes Ieriķos, Mazirbē, Jēkabpilī, Dobelē un vasarnīcu ciemā «Atpūta» Svētes pagastā. Ir arī vairāki jauni, bet vēl nepārbaudīti ziņojumi no citām vietām Latvijā. Šogad ziņojumi un sūdzības visbiežāk saņemtas no iedzīvotājiem Jelgavā un tās apkārtnē, kur vietām šo gliemežu ir daudz.
Spānijas kailgliemeži pieder meža kailgliemežu dzimtai (Arionidae), no kuras Latvijā vēl ir sastopamas sešas vietējās sugas. Lielākā daļa no tām ir nelieli dzīvnieki, atskaitot sarkano kailgliemezi Arion rufus, kas ir vienīgais vietējais šīs dzimtas pārstāvis Latvijā un var sasniegt vai pat pārsniegt 10 cm garumu. Arī Spānijas kailgliemezis ir tikpat liels. Abām sugām ķermeņa krāsojums ir ļoti dažāds – no oranža līdz ogļu melnam –, līdz ar to abas sugas precīzi noteikt var tikai speciālists. Vietējais sarkanais kailgliemezis atrasts tikai dabiskos mežos Latvijas rietumu daļā, savukārt Spānijas kailgliemezis atrodams apdzīvotās vietās, dārzos, parkos, stādaudzētavās un lauksaimniecības zemēs. Šai sugai visbiežāk ir raksturīga nedaudz pelēcīga, netīri brūngana ķermeņa krāsa.
Noēdīs Eiropu pa tīro
Aptuveni 70–75 gadu laikā Spānijas kailgliemezis strauji izplatījies gandrīz visā Eiropā. Pagaidām nav zināmi tā ievazāšanas gadījumi citos kontinentos. Valstīs, kur gliemeži ievazāti, tie kļūst par ļoti nopietnu kaitēkli, kas lauksaimniecībai un dārzkopībai var radīt ievērojamus zaudējumus. Spānijas kailgliemeža dabiskais areāls varētu būt kaut kur Ibērijas pussalā un, iespējams, arī Francijas dienvidos. Tā kā šo sugu sāka pētīt tikai tad, kad tā jau bija pamatīgi «iekarojusi» daudzas Eiropas valstis, precīzs tās dabiskais izplatības apgabals nav zināms.
Nolasi, slīcini, indē!
Ja Spānijas kailgliemeži ir parādījušies jaunā vietā, no viņiem atbrīvoties diemžēl vairs nav iespējams. Vācijas kolēģi joko: tiklīdz gliemeži kaut kur ir parādījušies, visa teritorija jānolīdzina ar buldozeru un jānobetonē, tad, iespējams, to vairs nebūs. Ja gliemeži ir nonākuši līdz jūsu dobēm, visiem spēkiem centieties samazināt to skaitu savā dārzā, lietojot tās pašas metodes, ko cīņā ar citiem gliemežiem: nolasīšana un mehāniska iznīcināšana, aplejot ar verdošu ūdeni vai slīcinot vara sāļu šķīdumā, indīgas ēsmas izvietošana dārzā vai augu apsmidzināšana ar varu saturošiem šķīdumiem (1–3% vara sulfāta jeb vitriola šķīdums). Kailgliemežus varot iznīcināt, saberot tos spainī, kur ūdenim pievienoti pelni ar sāli. No dārziem, kur kailgliemeži ieviesušies, nevajadzētu ņemt stādus ar augsni ap saknēm (septembrī, oktobrī un novembrī tur varētu būt klāt šā gliemeža olas, pavasarī – mazuļi), izvest uz citām vietām augsni, kā arī pļautu zāli.
Aktīvi pārojas un dēj pustūkstoša olu
Spānijas kailgliemeži dzīvo apmēram gadu. No olām tie izšķiļas rudenī, pirms ziemas iestāšanās. Ziemo mazuļu stadijā. Zviedrijā ir noskaidrots, ka olas, kuras pirms ziemas iestāšanās vēl nav izšķīlušās, iet bojā. No Polijas ir ziņas, ka arī olas var pārziemot un izšķilties pavasarī. Par to, kā ir Latvijā, pagaidām trūkst datu. Pārziemojušie gliemeži pavasarī sāk intensīvi baroties un strauji augt. Jau vasaras otrajā pusē tie ir sasnieguši pieauguša dzīvnieka izmērus. Dzimumbriedums iestājas augusta vidū. Augusta beigās Spānijas kailgliemežiem sākas pārošanās periods, kura laikā tas kopulē ar vairākiem partneriem, turklāt ļoti intensīvi. Konstatēts, ka vienam īpatnim 36 stundu laikā ir bijušas pat sešas kopulācijas (tas ir pagaidām zināmais rekords), parasti gan tik īsā laika posmā nav vairāk par divām vai trim reizēm. Pārošanās periods ilgst aptuveni mēnesi. Pēc tam dzīvniekā notiek gan zioloģiskas, gan anatomiskas izmaiņas – daļēji reducējas gremošanas sistēma un stipri palielinās olbaltumdziedzeri, sāk nobriest olšūnas. Septembra vidū vai beigās Spānijas kailgliemeži sāk dēt olas. Vienā dējumā parasti ir 60–80, bet var būt arī vairāk nekā 100 olu. Man zināmais lielākais olu skaits vienā dējumā bija 141 ola. Vienā dējumā ir dažādu partneru un arī pašapaugļotas olas. Savas dzīves laikā viens gliemis var veidot 5–9 olu dējumus, bet pēc tam iet bojā. Kopumā viens īpatnis dzīves laikā var izdēt vairāk nekā 500 olu. Tā kā Spānijas kailgliemežiem ir iespējama arī pašapaugļošanās, jaunas populācijas izveidei pilnīgi pietiek ar vienu īpatni, ja vien jaunā vietā tas paspēj sadēt olas.
Izskauž vietējās sugas pārojoties
Vācijā konstatēts, ka Spānijas kailgliemezis pārojas ar sarkano kailgliemezi. Barības bāze un ekoloģiskā niša abām sugām ir līdzīga, bet Spānijas kailgliemezim populācijas blīvums ir daudz augstāks. Dažu gadu laikā pēc «spānieša» ienākšanas sarkanie kailgliemeži izmirst. Kamēr abas sugas ir sastopamas kopā, atrodami arī īpatņi, kuru ģenitāliju uzbūve neatbilst ne vienai, ne otrai sugai, bet satur abu sugu pazīmes, un ir izvirzīta teorija, ka tie varētu būt starpsugu hibrīdi. Līdzīgi novērojumi ir arī Zviedrijā, kur Spānijas kailgliemezis ir nonācis kontaktā ar citu liela izmēra kailgliemezi – melno kailgliemezi Arion ater. Tātad Spānijas kailgliemezis ir ne tikai drauds dārzkopjiem, bet arī apdraud vietējās sugas (Latvijas apstākļos – vismaz vienu). Starp Latvijas savvaļas dzīvniekiem Spānijas kailgliemežiem faktiski nav dabisko ienaidnieku.
Rosās pa tumsu
Spānijas kailgliemeži visaktīvākie ir krēslas laikā – sāk rosīties ap saulrietu un turpina mieloties līdz pusnaktij. Nakts vidū aktivitāte mazinās, bet, tuvojoties saullēktam, atkal paaugstinās. Dienas laikā kailgliemeži ir paslēpušies no saules. Ilgstoša lietus laikā, līdzīgi kā citi gliemeži, tie var būt aktīvi arī dienā. Tā kā šie ir nakts dzīvnieki, gadās, ka cilvēki tos nav redzējuši pat tur, kur tie jau siro vairākus gadus.
Ja šos gliemežus novēro, lūgums ziņot uz Latvijas Dabas muzeju, sūtot vēstuli uz e-pasta adresi malakologs @ gmail.com vai zvanot uz tālruni (mobilais tālrunis 26491758).
Novērojumu ar fotogrāfiju var ievietot arī vietnē «Dabasdati.lv». Ideāli būtu, ja dzīvus kailgliemežus varētu nogādāt speciālistiem Dabas muzejā Rīgā, Daugavpils Universitātē vai Dārzkopības institūtā Dobelē. Spānijas kailgliemezis nav vienīgā suga, kas Latvijā ir ievesta, tāpēc dārzos bieži vien var būt citas svešās sugas. Jūsu atsaucība palīdzēs noskaidrot svešo sugu izplatību Latvijā, kam līdz šim nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības.
Edgars Dreijers, Latvijas Dabas muzeja vecākais zoologs
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016