Troksnis ir jebkura veida klausītājam nevēlama skaņa. Arī Mocarta burvīgā «Mazā naktsmūzika», atskanot nelaikā un nevietā, kļūst par troksni. Skaņas ir mums visapkārt – vēja šalkās, pilsētas dunā –, tās izmanto sonogrā jā. Likumi paredz mūs aizsargāt no nevēlamajām skaņām jeb trokšņa. Bet cik daudz mēs zinām par troksni, un cik daudz šīs zināšanas izmantojam, lai sevi pasargātu?
Sarunu par troksni kā piesārņojumu uzsāka būvinženieris, būvakustikas speciālists Arturs Pērkons. Viņš uzsver, ka šobrīd pasaulē ārkārtīgi strauji pieaug trokšņu līmenis. Pagaidām Latvija vēl ir labā situācijā, bet ir jāpieliek pūles, lai to saglabātu. Skaņu pasaule ir sarežģīta – to raksturo frekvence (cik skaņa ir augsta vai zema; mēra hercos) un skaņas spiediens (cik skaņa stipra; mēra Paskālos), kā arī skaņas ātrums. Skaņas mērīšanu sarežģī tas, ka parasti ikdienā dažādās frekvencēs skaņas spiediens atšķiras, arī mūsu smadzenes dažādu frekvenču skaņas «tulko» atšķirīgi. Trokšņa novērtēšanai skaņu mēra decibelos – dB (A), kas ir logaritmiski izteikta skaņas spiediena attiecība pret pieņemtu atskaites lielumu (20 μPa), ar sarežģītu aprēķinu palīdzību ņemot vērā skaņas spiediena atšķirības dažādās frekvencēs un arī skaņas ātrumu.
Ja jautāsiet cilvēkiem, ko sliktu dara troksnis, visbiežāk jums atbildēs, ka tā ietekmē var zaudēt dzirdi. Tomēr izrādās, ka ilgstošs troksnis ietekmē mūs un arī vidi daudz plašāk, tieši tāpēc troksni uzskata par vienu no vides piesārņojuma veidiem. Cilvēkam trokšņa ietekmē var ne tikai pasliktināties dzirde – var celties asinsspiediens, pieaugt nervozitāte, troksnis veicina sirds išēmisko slimību, izraisa miega traucējumus, un bērniem var arī pasliktināties sekmes mācībās. Piemēram, pēc tam, kad aizvēra veco Minhenes lidostu, bērniem, kuri mācījās netālajā skolā, uzlabojās sekmes. Anglijā bērni, kuri mācījās «skaļās» skolās (troksnis dienas garumā bija > 66 dB(A)), lasīja sliktāk nekā «kluso» skolu (< 57 dB(A)) bērni. Tāpēc aizstāvēt mūsu tiesības uz nepiesārņotu vidi – dzīvot bez lieka trokšņa – ir svarīgi. Zinātnieki uzskata, ka mums ir pietiekami daudz zināšanu, kā troksni novērst, viss atkarīgs no politiskās gribas. Un ar to – tāpat kā daudzās jomās Latvijā – tā ir, kā ir. Varbūt vainojams izpratnes trūkums?
Ir daudzi normatīvi, kas regulē troksni vidē, darba vietā un telpās, tomēr, izrādās, Latvijā ar laiku likuma prasības kļūst nevis spēcīgākas, bet gan vājākas. Piemēram, ja kādreiz, izstrādājot sabiedrisko ēku tehnisko projektu, akustiskie risinājumi trokšņa novēršanai bija obligāti, tagad tā vairs nav. Pēdējie Ministru kabineta noteikumu grozījumi nesuši pieļaujamā trokšņa līmeņa palielinājumu vidē. Kāpēc?
Mērot troksni vairākās skolās, akustikas speciālists Arturs Pērkons konstatējis, ka troksnis skolas gaitenī starpbrīdī sasniedz 90 dB(A) jeb līmeni, kādā, ilgstoši uzturoties, cilvēks sāk zaudēt dzirdi. Tāds troksnis gaitenī skaidrojams ne vien ar bērnu uzvedību, bet arī nepārdomātu apdares materiālu izvēli. Liels troksnis valda arī sporta zālēs. Kad bērns pēc trokšņainām sporta nodarbībām atgriežas, piemēram, svešvalodas klasē, viņš uzreiz nevar adaptēties un neuztver skolotāja teikto. Bet sporta skolotājs sāk zaudēt dzirdi. Vēl sāpīgāk tas ir vājdzirdīgajiem – nepareizi būvētās telpās slikti strādā arī dzirdes aparāti, tie vairs nepalīdz viņiem uztvert skaņas. Kas patiesībā notiek trokšņu jomā pasaulē un Latvijā un kāpēc esam tik iecietīgi pret troksni kā piesārņojumu – to pētīsim arī turpmāk!
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2015