Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) aizsākumi rodami 1957. gadā, un tās mērķis bija nodrošināt ar pārtiku Eiropas iedzīvotājus. Šobrīd Eiropā bads nedraud, un KLP mērķi, tostarp vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība jeb zaļināšana, ir krietni paplašinājušies.
2013. gada nogalē toreizējā zemkopības ministre Laimdota Straujuma paziņoja, ka ir noslēgusies ES Kopējās lauksaimniecības politikas reforma: «Kopējā lauksaimniecības politika pēc reformas ir kļuvusi mērķtiecīgāka, konkurētspējīgāka, elastīgāka, zaļāka un, kas man šķiet sevišķi svarīgi, vairāk uz lauksaimniecisko ražošanu vērsta.» Ļoti jauki – vismaz virsrakstu līmenī ir skaidrs, ka lauksaimniekiem maksās par to, ka saimnieko zaļi. Un nevar ministrei pārmest to, ka tās galvenais mērķis ir savas nozares – lauksaimniecības – atbalstīšana, kā to nepārprotami vēsta teikuma noslēgums. Taču, cenšoties saprast, kur tad rodams solītais zaļums, ir nepieciešams paraudzīties uz KLP reformas gaitu un analizēt tās rezultātus detalizētāk, un tad aina vairs nemaz nav tik zaļa.
KLP reformas noslēgums sekoja pusgadu pēc tam, kad Eiropas Padomē tika panākta vienošanās par daudzgadu nanšu shēmu, kas nosaka ES budžeta izmantošanu līdz 2020. gadam. Vulgarizējot varētu teikt, sak, «piķis» sadalīts, atliek vien izdomāt, kā to pēc iespējas nesāpīgāk apgūt… Līdz 2020. gadam Latvijas lauksaimnieki, lauku iedzīvotāji un uzņēmēji saņems 2,5 miljardus eiro KLP nansējuma: lielākā nansējuma daļa jeb gandrīz 1,5 miljardi eiro paredzēti tiešajiem maksājumiem, 1,08 miljardi eiro plānoti Lauku attīstības programmas īstenošanai. 30% no tiešmaksājumu summas zemnieki saņems par klimatam un videi labvēlīgas lauksaimniecības prakses ievērošanu jeb, tautas valodā runājot, zaļināšanu. Un šajā rakstā lūkosim, kur tad slēpjas tiešmaksājumu zaļums, jo šī ir pirmā reize Kopējās lauksaimniecības politikas vēsturē, kad tiešmaksājumi tiek maksāti par klimatam un videi labvēlīgu saimniekošanu. Un, ja mūsu stāsts šeit beigtos, nebūtu ne mazāko šaubu, ka lauksaimniecības politika un tiešmaksājumu saņemšanas nosacījumi ir zaļāki par zaļu. Taču, kā jau iepriekš rakstīju, papētot dziļāk, zaļums vairs tik zaļš nešķiet.
Jaunās KLP īstenošana sākās 2015. gada 1. janvārī. Kaut gan bija iecerēts, ka valsts nauda tiek izmantota, lai samaksātu lauksaimniekiem par tādu ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanu, ko var baudīt visi sabiedrības locekļi (tīrs ūdens, veselīga augsne, bioloģiskā daudzveidība), nozares lobiju politisko saruna gaitā šī iecere izčākstēja. Rezultātā palika vāji pamatnoteikumi, kuru sniegtās iespējas dalībvalstis, tostarp Latvija, necenšas izmantot, lai risinātu vides problēmas. Drīz pēc jaunās KLP stāšanās spēkā žurnāls «Science» publicēja provokatīvu rakstu, kurā apgalvoja, ka gadījumā, ja dalībvalstis tām doto izvēles brīvību izmantos negodprātīgi, jaunā politika nesniegs gaidītos rezultātus biodaudzveidības jomā. Tā kā visām valstīm ir dota brīvība, izvēloties zaļināšanas pasākumus, KLP ietekmi uz biodaudzveidību iespaido gan lēmumi, kurus pieņem to valdības, gan arī lauksaimnieki. Tā kā gandrīz 50% no zemes ES izmanto lauksaimniecībā, KLP ir izšķiroša nozīme, lai palīdzētu sasniegt ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā izvirzīto mērķi – līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu. Diemžēl nesen publicētie ziņojumi liecina, ka situācija ir tālu no rožainas, proti, Eiropas Vides aģentūras ziņojums par vides stāvokli atklāj, ka no lauksaimniecības atkarīgās ekosistēmas vēl joprojām ir apdraudētas; arī ES Biodaudzveidības stratēģijas vidus termiņa novērtējums liecina par progresa trūkumu attiecībā uz aizsargājamajām sugām un dzīvotnēm, kas saistītas ar lauksaimniecību vai kuras tā ietekmē.
Zemnieki zaļināšanas maksājumu saņem, ja ievēro trīs prasības: nodrošina kultūraugu dažādošanu, uztur ekoloģiski nozīmīgās platības un saglabā ilggadīgos zālājus.
Kultūraugu dažādošana jāievēro saimniecībās, kur aramzemes platība pārsniedz 10 ha, un šo metodi savā ziņā var uzskatīt par augu sekas attālu radinieku. Proti, ja augu sekā vienas sugas kultūraugs vienā un tajā pašā laukā netiek audzēts vairākus gadus pēc kārtas, kultūraugu dažādošana nosaka maksimālo aramzemes platības īpatsvaru, ko var aizņemt viens vai vairāki kultūraugi. Saimniecībās ar aramzemes platību 10–30 ha jāaudzē vismaz divas kultūraugu sugas, un galvenā kultūrauga platība nedrīkst aizņemt vairāk par 75% aramzemes platības. Ja saimniecībā aramzemes platība pārsniedz 30 ha, jāaudzē vismaz trīs kultūras, un divas galvenās kultūras nedrīkst aizņemt vairāk par 95% aramzemes. Katrs mācīts zemnieks saprot, ka šīs prasības izpilde ir ļoti, ļoti, ļoti atšķaidītu agronomijas pamatlikumu ievērošana.
Ekoloģiski nozīmīgas platības jāveido tajās saimniecībās, kurās aramzemes platības pārsniedz 15 ha, un tām jāaizņem vismaz 5% šīs platības. Latvijā par ekoloģiski nozīmīgām platībām tiek uzskatīti dažādi ainavu elementi: laukmales, koku un krūmu grupas, dīķi, zeme zem aizsargājamajiem dižkokiem, alejām un dižakmeņiem. Pie ekoloģiski nozīmīgām platībām pieskaita arī papuves, pasējā sētas stiebrzāles, kā arī platības, ko aizņem slāpekli piesaistoši kultūraugi, piemēram, lauka pupas, zirņi, vīķi u.c. Bija iecerēts, ka ekoloģiski nozīmīgās platības kalpos bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un vairošanai lauku ainavā. Apputeksnētājiem un derīgajiem kukaiņiem ir būtiska nozīme ilgtspējīgas pārtikas ražošanā, tāpēc ir svarīgi, ka ekoloģiskās nozīmes platībās netiek izmantoti pesticīdi. Savukārt sintētiskā mēslojuma izmantošanas aizliegums šajās platībās mazinātu piesārņojumu, kas veidojas no neizmantotajām augu barības vielām. Katra ES dalībvalsts varēja izvēlēties, kuras no tiešmaksājumu regulā paredzētajām platībām piemērot savā teritorijā. Arī katrs zemnieks var izvēlēties, kā nodrošināt šo prasību izpildi savā saimniecībā.
Taču realitāte izrādījās pavisam cita – Latvijā šajās platībās nav noteikti nekādi augu aizsardzības līdzekļu vai sintētisko mēslošanas līdzekļu lietošanas ierobežojumi! Protams, neviens zemniekus nespiež lietot agroķīmiju, taču, ja kāds ekoloģiski nozīmīgo patību vēlas «sakopt» ar herbicīdu palīdzību, tas nav liegts, turklāt viņš var saņemt «zaļināšanas» maksājumu. Diemžēl 2015. gada pieredze Latvijā pierāda, ka šādi miglojumi ekoloģiski nozīmīgajās platībās nav retums. Pēc neo ciāliem datiem, 2015. gadā Latvijā, līdzīgi kā citās valstīs, ekoloģiski nozīmīgo platību uzturēšanas prasību zemnieki lielākoties izpildīja, ierīkojot papuves vai proteīnaugu – pupu un zirņu – sējumus. Papuves tika miglotas ar herbicīdiem, bet pupas un zirņi – ar insekticīdiem, kas kaitē ne tikai tripšiem, bet arī bitēm un citiem kukaiņiem. Sarunvalodā ekoloģiski nozīmīgās platības nereti sauc par ekofokusa platībām. Diemžēl jāatzīst, ka šis apzīmējums diezgan labi ataino sagaidāmo Kopējās lauksaimniecības politikas rezultātu – ļoti iespējams, ka 2020. gadā solījumi, ka lauksaimniecība būs kļuvusi zaļāka, būs tikai tāds fokuss jeb triks.
Ilggadīgo zālāju saglabāšana jānodrošina tajās saimniecībās, kurās ir zālāji, kas atzīti par ES nozīmes biotopiem vai ES nozīmes putnu dzīvotnēm. Šos zālājus nedrīkst uzart vai pārveidot. Šīs prasības ieviešanā Zemkopības ministrijai var izteikt atzinību, jo Latvijā aizsargāti tiek zālāju biotopi un dzīvotnes ne tikai «Natura 2000» teritorijās, bet arī ārpus tām. Zālāju aizsardzību ārpus «Natura 2000» teritorijām bez Latvijas ir izvēlējusies vēl tikai Velsa Apvienotajā Karalistē, Luksemburga un Čehija. Kopējās aizsargāto biotopu un dzīvotņu platības Latvijā 2015. gadā gan bija salīdzinoši nelielas – nedaudz virs 7,5 tūkstošiem hektāru, taču sagaidāms, ka turpmākajos gados tās palielināsies.
Zaļināšanas maksājumu saņem visi tiešmaksājumu saņēmēji neatkarīgi no tā, vai saimniecībai ir vai nav jāizpilda kāda no zaļināšanas prasībām. Atbilstoši Eiropas Komisijas informācijai, 2015. gadā vismaz vienu zaļināšanas prasību ievēroja aptuveni 15% tiešmaksājumu saņēmēju un 55% lauksaimniecības zemju. Maksājums par 1 ha ir vienlīdz liels gan saimniecībai, kura saimnieko tikai un vienīgi aizsargājamos zālāju biotopos, gan tādai, kura audzē pupas, izmantojot minerālmēslojumu un pesticīdus. Ceru, ka par pirmās saimniecības devumu bioloģiskās daudzveidības un vides saglabāšanā nevienam lasītājam šaubu nav, taču nav skaidrs, kā bioloģiskās daudzveidības un vides saglabāšana ir savienojama ar agroķīmijas lietošanu ražojošās tauriņziežu platībās. Beigu beigās var sanākt tā, ka no solītā zaļuma 2020. gadā būs vien tik cik melns aiz naga. Tāda nu mums ir lauksaimniecības politika, kur zaļums ir saglabājies vien nosaukumā un kas nesniedz tik ļoti nepieciešamo ilgtspēju mūsu laukiem. Atgādināšu, ka ik gadu gandrīz 40% Eiropas Savienības budžeta tiek tērēti Kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanai. Iespējams, ka pēc 2020. gada Eiropas sabiedrība vairs nebūs gatava maksāt zemniekiem par viltotu zaļumu…
Andrejs Briedis
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016