Regulāri braucot vērot putnus un citus savvaļas dzīvniekus, samērā bieži var ieraudzīt slimus, ievainotus un sakropļotus nelaimīgos. Daudzos gadījumos iemesls ir dabisks – slimības, plēsēju radīti ievainojumi, meteoroloģisko laikapstākļu dēļ gūtas traumas, bet ir gadījumi, kad vainīga ir cilvēku paviršība. Lielākoties cilvēks pat neiedomājas, kādu kaitējumu var nodarīt daudzi dabā pamesti priekšmeti, kaut vai parasts polietilēna maisiņš vai makšķerauklas gabals.
Makšķernieku atstātās «dāvanas»
Latvijā makšķernieku netrūkst. Makšķerēšanas tradīcija droši vien stipri iesakņojusies no padomju laikiem, kad samērā aktuāla problēma bija pārtikas de cīts veikalos. Tolaik makšķerēšana, medības, sēņošana un ogošana, lai papildinātu veikalos pieejamo pārtikas produktu vājo sortimentu, bija iecienīti brīvā laika pavadīšanas veidi. Arī mūsdienās zivju ķeršana joprojām ir ļoti populāra. Rudens mēnešos lielajos Rīgas ezeros, piemēram, Juglas ezerā un Ķīšezerā, reizēm var saskaitīt pat 30 laivu ar spiningotājiem. Diemžēl šāda makšķernieku armija ūdeņos un piekrastē aiz sevis atstāj daudz dažādu sadzīves atkritumu, to skaitā norautas un apzināti vai neapzināti izmestas makšķerauklas, āķus un vizuļus. Domājams, ka mūsu ūdeņos katru gadu nonāk tūkstošiem šādu drazu. Šie asie un izturīgie priekšmeti ir potenciāli bīstami un turpina nogalināt vai kropļot dzīvniekus, jo īpaši ūdensputnus. Pastaigājoties ūdeņu tuvumā, samērā regulāri var atrast pamestus makšķerauklu kamolus – tā sauktās «bārdas», kurus neapzinīgi makšķernieki izmet turpat pie ūdeņiem. Izskalojumos var ieraudzīt arī āķus un vizuļus, bet visvairāk šādu makšķernieku «dāvanu» nācies noņemt no dzīviem putniem – kaijām, pīlēm un gulbjiem. Tāpēc, zinot, kādu postu šie priekšmeti var sagādāt savvaļas putniem, vienmēr cenšos tos savākt un izmest atkritumos. Atgādināšu, ka makšķerauklu sadalīšanās laiks dabā ir aptuveni 500 gadu, bet āķi un vizuļi var būt bīstami desmitiem gadu. Tāpēc aicinu atrastos makšķerauklas kamolus, ja iespējams, uzreiz savākt un izmest atkritumos vai sagriezt mazos gabaliņos, bet vizuļus un āķus atkārtoti izmantot vai sabojāt tā, lai neviens nevarētu tajos ieķerties, un vai nu aprakt, vai izmest atkritumos.
Polietilēna maisiņi – slepkavas
Pēdējos 20 gados polietilēna maisiņu patēriņš ir pieaudzis milzīgos apmēros. Pēc izlietošanas tie nonāk vidē vai sadzīves atkritumu uzglabāšanas poligonos, kur paiet laiks, kamēr jauno atkritumu slāni pieblietē un apber ar zemi. Šīs vietas apmeklē tūkstošiem putnu, kuri barojas ar izmesto pārtiku, un reizēm viens otrs putns iepiņķerējas maisiņu rokturos. Daļa putnu paši tiek vaļā no šīm lamatām, bet citi, nespējot to izdarīt, mirst mokošā nāvē. Visbiežāk maisiņu gūstā nokļūst vidēja izmēra putni – kaijas, īpaši sudrabkaijas, reizēm vārnveidīgie putni, bet vienreiz redzēju vistu vanagu, kurš lidoja ar maisiņa «izpletni» pie kājas. Nolaižoties uz ūdens, ūdensputns, kura kāja iepinusies maisiņā, piesmeļ to un tālāk cenšas lidot ar smagu ūdens kravu, kas ir visai problemātiski. Šādus maisiņu sagūstītus putnus, kuriem ir traucēta lidotspēja, vieglāk var noķert plēsēji, vai arī tie iet bojā, maisiņam aizķeroties zaros vai citur. Pirmās kaijas ar maisiņiem pie kājas Rīgā un tās apkārtnē novērotas jau 2003. gadā, bet maksimumu šī problēma sasniedza tā sauktajos treknajos gados (2006.–2008. gads), kad, pievilinot klientus, lielveikali polietilēna maisiņus deva par brīvu. Tolaik virs Daugavas Dārziņos vienlaicīgi varēja redzēt vairākas kaijas ar maisiņu pie kājas. Vēlāk, sākoties ekonomiskajai krīzei, kā arī vides prasību spiesti, veikali maisiņus par velti vairs nedeva – klientam tie bija jāpērk –, daudzi tos aizvietoja ar vairākkārt izmantojamajiem auduma maisiņiem, kas samazināja izmesto polietilēna apjomu. Taču, neskatoties uz to, polietilēna maisiņi joprojām ir populāri, samērā lēti un lielos daudzumos nonāk vidē. Dabā šāds maisiņš sadalās vairāk nekā 200 gadu laikā un ilgstoši var būt bīstams arī putniem. Tāpēc, apzinoties polietilēna maisiņu negatīvo ietekmi uz putniem, pirms izmešanas ieteicams tiem pārplēst rokturus.
PET pudeles ar rūgstošiem dzērieniem
1990. gadu sākumā kā revolucionārs iepakojums – viegls, drošs, pārstrādājams un samērā lēts – arī Latvijā parādījās plastmasas pudeles (PET). Ar gadiem šāda iepakojuma patēriņš būtiski pieaudzis, bet izlietoto pudeļu savākšana norit gausi, kaut Jelgavā uzbūvēta moderna un jaudīga pārstrādes rūpnīca. Joprojām ārkārtīgi daudz iztukšotu un neaizskrūvētu PET pudeļu tiek pamestas dabā. Jau no PET iepakojuma pirmsākumiem entomologi ievērojuši, ka šīs pudeles darbojas kā lamatas un masveidā nogalina kukaiņus, proti, pametot mežā atvērtu pudeli ar rūgstoša dzēriena (alus, kvass u.c.) atliekām, uz smaržu atlido un pa šauro kakliņu tajā ielien visdažādākās vaboles, jo īpaši meža mēslu vaboles jeb bambāļi. Laukā tikt tās vairs neprot un nomirst. Savukārt uz trūdu smaku pudelē ielien līķvaboles, kas arī netiek ārā un pēc laika nomirst. Pats esmu redzējis vairākas šādas pudeles, kurās ir no dažiem desmitiem līdz pat dažiem simtiem beigtu vaboļu un citu kukaiņu. Lai mazinātu kukaiņu bojāejas gadījumus, mežā atrastās pudeles ar rūgstošajiem dzērieniem ieteicams neitralizēt – dzēriena atliekas izliet un pudeli izmest atkritumu urnā.
Skaties dabā dzīvnieka acīm
Makšķerēšanas piederumi, maisiņi un PET pudeles ir tikai daži dzīvnieku slepkavas – problēma ar plastmasas negatīvo ietekmi uz dzīvniekiem ir daudz plašāka. Tu bezbēdīgi iemet atkritumu konteinerā maisiņu ar reņģu galvām un pat neaizdomājies, cik kārdinošs tas būs putniem un zvēriem, ja tā vāks paliks vaļā. Apzinoties savas rīcības iespējamās negatīvās sekas, veicot preventīvas darbības, mēs varētu mazināt apdraudējuma apmērus un padarīt Latvijas dabu daudz drošāku savvaļas dzīvniekiem. Tāpēc aicinu fotografēt un lmēt gadījumus, kad dzīvnieki ir cietuši un sapinušies dažādos atkritumos, un ar masu mediju un sociālo tīklu starpniecību saasināt cilvēku uzmanību uz šo problēmu. Bet vēl svarīgāk: ja vien iespējams, noķer sapinušos dzīvnieku un atbrīvo no pinekļiem!
Ruslans Matrozis
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017