Vienmēr liels prieks pie Latvijas zaļā horizonta ieraudzīt jaunu, spilgtu personību. Kad Elgaru Felci pirmoreiz satiku sarunu festivālā LAMPA, daudz nebrīnījos, jo gudru teorētiķu mums netrūkst. Bet pēc Permakultūras festivāla Launkalnes pagasta Zadiņos sapratu: Elgars ir ne tikai runātājs, bet arī darītājs – Elgars, viņa sieva Veronika, kā arī Līga un Tomass Krīgeri tik lieliski iedvesmoja gan brīvprātīgos, gan teju 150 festivāla dalībnieku, ka mēs pat pamanījāmies neradīt atkritumus, toties ieguvām daudz jaunu paziņu un prātā paliekošas idejas; ne tikai viedi runājām, bet arī kopīgos darbos sasmērējām rokas. Pārliecinājos, ka viņš nevis strādā kā sadedzis dziļā vientulībā, bet spēj ap sevi pulcēt spēcīgu komandu. Elgars ir 31 gadu vecs, uzaudzis Daugavpilī, kurp pēc studijām LU Filozojas fakultātē aizbrauca strādāt viņa vecāki. Pēc Daugavpils 1. ģimnāzijas absolvēšanas Elgars ar izcilību pabeidza bakalaura programmu LU Socioloģijas fakultātē, tad devās studēt maģistrantūrā uz Angliju un apguva sociālo pētījumu metodiku. Šajā laikā ieinteresējās ne tikai par ilgtspējas idejām, bet arī iemīlēja polieti Veroniku, kura studēja tajā pašā programmā. Pēc Varvikas universitātes absolvēšanas Elgars pāris gadu nostrādāja par galveno analītiķi pētījumu firmā Lielbritānijā, bet, kad apprecējās, bija izvēles priekšā: kur dzīvot? Anglijā, Polijā vai Latvijā?
– Kas tevi piesaistīja skaistajā Veronikā?
– Vispār jau mēs neiemīlējāmies no pirmā acu uzmetiena. Sākumā mums vienam par otru bija radies nepareizs iespaids, laikam tāpēc, ka esam ļoti daudzslāņaini un uzreiz visu neatklājam. Mani fascinē, ka Veronikā ir ļoti liels dziļums. Viens otru mēs iepazinām pamazām un sapratām, ka mums ir ļoti daudz kopīgā, un vismaz man ir svarīgi, ka mēs domājam ļoti līdzīgi, tāpēc esam uz viena viļņa, kaut esam no dažādām valstīm, kas ir atšķirīgas. Otrs, kas svarīgi, – mēs esam atvērti jaunajam, gatavi mācīties un augt kopā, viens otru virzot. Esam precējušies sešus gadus, un šī sajūta ir pilnībā apstiprinājusies. Mēs apprecējāmies Krakovā, tur piedzima abi mūsu bērni un Polijā nodzīvojām piecus gadus.
– Kāpēc nolēmi atgriezties Latvijā?
– Manī gadu no gada auga sentiments, ka gribu mājās. Biju jau gana izbaudījis prieku, ka esmu pasaules pilsonis un varu veiksmīgi dzīvot visur. Pa šiem gadiem esmu iemācījies valodas ar dažādiem akcentiem un jokiem, lai spētu spēlēt vietējās kultūras spēli, lai iejustos kā līdzvērtīgs, un tas nemaz nebija tik vienkārši. Es taču aizbraucu, kad man bija 22 gadi, un atgriezos pēc astoņiem gadiem! Jaunībā plašajā pasaulē visur ir interesanti, bet 28–30 gadu vecumā sāku ilgoties pēc mājām. Meklēju iespējas, kā to izdarīt, un tad 2015. gada rudenī Latvijas Sociologu asociācijas sūtītā e-pastā uzzināju, ka izsludināta pieteikšanās uz Marijas Kirī stipendiju un Latvijas Universitātei šajā starptautiskajā programmā ir divas vietas, tāpēc nolēmu, ka tas man noteikti ir jāizmēģina, jo tēmas, kuras varētu pētīt, bija tieši tās, par kurām domāju un interesējos jau vairākus gadus: zaļš un ilgtspējīgs dzīvesveids, kam cilvēki pievēršas ar stingru iekšējo motivāciju dzīves jēgas meklējumos. Tik reti gadās, ka šādu tēmu pētniecību, analīzi un personīgu iesaisti pārmaiņās kāds fonds atbalsta. Bet te – aprakstīts viss, ko vēlos darīt, un tiek maksāta pat stipendija! Konkurss bija liels, bet to nedrīkstēja laist garām.
Mēs bijām tikko pārvākušies uz Varšavu, pat mantas nebija izkrāmētas. Teicu sievai: «Tu jau zini, ka mani šīs tēmas interesē… Rakstīšu pieteikumu!» Vispirms viņa bija neizpratnē: «Kāda Rīga? Kāds projekts? Kas par ilgtspējību? Mums pat somas nav izkravātas nupat noīrētajā dzīvoklī!» Bet pēc pirmā pārsteiguma viņa teica: «Protams, tev jāmēģina!» Tobrīd Veronika bija Polijas Izvērtēšanas asociācijas (Evaluation society) prezidente un aizņemta vairākos projektos un divu konferenču organizēšanā. Atlases process bija garš, bet es SUSPLACE projektā iekļuvu. Tas sākās 2016. gadā pavasarī, un no pērnās vasaras mēs esam Latvijā.
Projekta mērķis ir sagatavot 15 ilgtspējas zinātniekus sešās universitātēs Eiropā – Latvijā, Somijā, Velsā, Beļģijā, Portugālē un Nīderlandē, kuras Vāgeningenas Universitāte koordinē visu projektu. Divreiz gadā pāris nedēļas mēs mācāmies kopā. Otrs pētnieks no Latvijas Universitātes arī ir latvietis – Andris Šuvajevs. Mums katram ir savs pētnieciskais projekts par ilgtspējīgu vietu veidošanu (SUSPLACE – sustainable place shaping). Piemēram, vienai nīderlandietei – par ekociematiem, citai itālietei – par green care saimniecībām jeb to, kā sociālajā darbā piesaistīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Tas ir līdzīgi kā Rencēnu Rožkalnos, kur invalīdiem dod iespēju dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi.
– Pētot ilgtspējīgu vietu, tu stāvi malā vai aktīvi iesaisties pārmaiņu procesā?
– Man patika, ka šajā projektā noteikts, ka pētniekiem jābūt ne tikai neitrāliem vērotājiem, bet arī pārmaiņu aģentiem, lai rezultāts nav tāds, kā nereti gadās: zinātnieks atnāca, izpētīja, uzrakstīja doktora darbu, tas apbira ar putekļiem, jo neviens to vēlāk nelasīja. Mēs notiekošajā iesaistāmies, nevis tikai dokumentējam un aprakstām akadēmiskā valodā, lai pacīnītos par doktora grādu. Un tieši par iespēju aktīvi iesaistīties man ir vislielākais prieks.
Esmu nolēmis, ka savā darbā nepārrakstīšu trāpīgus un zaļi modīgus jēdzienus, jo tā būtu tukša darbošanās, kas centrēta uz karjeru. Mans mērķis ir palīdzēt sabiedrībai, lai viss notiek zaļāk, ilgtspējīgāk un lai pārmaiņas notiek ar manu iesaistīšanos. Jo man ir tā privilēģija, ka esmu jauns, man ir daudz laika domāt, iespēja daudz lasīt dažādās valodās, ceļot un pieredzēt, kā ilgtspējas ideāli darbojas vai nedarbojas citur, un es vēlos ar to visu dalīties un pielāgot zaļās idejas Latvijas apstākļiem. Tāpēc viens no pirmajiem soļiem, ko izdarīju, – pieteicos par Latvijas Permakultūras biedrības priekšsēdētāju, un mani ievēlēja jau tad, kad vēl dzīvoju Polijā. Tagad es pamazām veidoju domubiedru tīklu, apzinu aktīvus cilvēkus un organizācijas, kas strādā šajā virzienā. Tā mēģinu izkristalizēt tos, ar kuriem vēlos sadarboties, un pie viena izpētīt, kā veidojas domubiedru kopas ap permakultūras saimniecībām Latvijā.
– Vai zaļas un ilgtspējīgas vietas var attīstīt tikai laukos?
– Skaidrs, ka pilsētvidē šādas kopienas ir citādākas nekā laukos. Pagaidām es nezinu, vai man izdosies vienā pētījumā apvienot šīs abas vides, bet galvenais fokuss būs uz lauku vidi un varbūt arī mazpilsētām, jo man šķiet, ka tas ir optimālāks mērogs patiesi ilgtspējīgai dzīvei.
– Un tagad, lai teorija saskanētu ar praksi, tu jau kravā mantas un gatavojies pārcelties uz laukiem!
– Jā, mēs ar ģimeni esam nolēmuši nākamā gada pavasarī pārcelties uz Launkalnes pagastu un veidot atvērtu permakultūras saimniecību.
– Un te būtu vietā stāsts par ievu Zadiņu!
– Ievu satikām pirms gada iepriekšējā permakultūras festivālā, kas notika Smiltenes novada Lejas Varicēnos pie Līgas un Tomasa Krīgeriem. Tur uzzināju, ka Ieva vēlas, lai viņas īpašums kalpotu tiem cilvēkiem, kuri vēlas mainīt patērējošo dzīvesveidu uz zaļāku un ilgtspējīgāku, un lai tur saimniekotu ar permakultūras paņēmieniem. Runājoties ar Ievu, mēs sapratām, cik daudz mums kopīga. Mēs esam uz viena viļņa jeb dzīvojam vienā informācijas burbulī. Viņa Ņujorkā ļoti aktīvi darbojas vairākās vides organizācijās, piemēram, «350. org», kas rosina samazināt fosilā kurināmā izmantošanu un mazināt klimata pārmaiņas. Ieva ir daudz lasījusi par vides problēmām, klimata pārmaiņām un sabiedrības iesaistīšanu problēmu risināšanā, un viņa ilgojas planētas labā izdarīt arī kaut patiesi reālu. Ieva ir atguvusi 90 hektārus zemes un visus šos gadus pēc Atmodas ieguldījusi naudu īpašuma uzturēšanā. Tur uzbūvētas vairākas ēkas, blakus tek Rauza ar ziemeļu upespērleņu liegumu. Latvijas radi to visu pārvaldīja ar lielu Ievas ģimenes atbalstu, bet mantinieks traģiski gāja bojā, un tad Ieva nolēma: «Ja jau tā, tad es tiešām gribu piepildīt sapni, lai šī vieta kalpo kaut kam cēlam!» Es apbrīnoju šo motivāciju: «Lai arī man ir jau 75 gadi, es vēl varu darīt zaļas lietas! Varu būt aktīva ne tikai ASV vides organizācijās, bet arī Latvijā!» Viņa daudzus gadus bijusi literārā redaktore Amerikā. Vispirms Ieva vēlējās atbalstīt ekociemata veidošanu, bet dažādu iemeslu dēļ šo sadarbību nācās pārtraukt. Pirms tam es centos pieticīgi pastāvēt malā, turēt mēli aiz zobiem un nelīst visām pudelēm par korķi, bet pēc gada, kad redzējām, ka lietas nevirzās uz priekšu, kā vajadzētu, nospriedu, ka nu jau gana tikai vērot, un uzdrošinājos piedāvāt Zadiņos izveidot daudzfunkcionālu vietu, kur ne tikai visu kompostē un audzē kartupeļus zem salmiem, bet palīdz pasaulei kļūt labākai. Un te noderēs Veronikas cilvēkmīlestība, cenšanās palīdzēt tiem, kam klājas gauži. Tā būs vieta, kur iesaistīsim dažādus cilvēkus, tāpēc Veronika ar savu uzņēmību, atvērtību, labajām organizatora un psihologa prasmēm būs neaizvietojama – viņa būs atbildīga par projektu sociālo dimensiju. Viņasprāt, permakultūrai un kristietībai ir ļoti daudz kopīgā, kad cilvēki spēj būt patiesi atvērti cits cita atšķirībām. Arī viņas latviešu valoda kļūst aizvien labāka. Esmu pieredzējis, ka nepietiek internetā uztaisīt gudru mājaslapu, kur uzburts zaļš burbulis, lietojot pareizos vārdus. Cilvēki notic, atbrauc uz vienu pasākumu nedēļas nogalē un gūst priekšstatu, ir vai nav šī lieta īsta. Lai ieviestu tik mazā valstī kā Latvija zaļā dzīvesveida idejas, svarīga ir cilvēka personība. Ja mēs nespēsim Zadiņos šo cilvēcīgo auru radīt, nekas neizdosies.
– Tātad tu gribi pārbaudīt, vai jaunais pasaules modelis ir dzīvotspējīgs reālajā laikā?
– Latvijā daudzi nepietiekami novērtē mūsu vides un dabas privilēģijas – mums ir ļoti zems apdzīvotības blīvums un tik daudz skaistas dabas un resursu apkārt! Tādēļ jāpārmanto vai no jauna jāmācās prasmes, kuras mūsu paaudze pamazām aizmirst vai neiemācās, sapņojot par dzīvi lielpilsētā. Mūsdienās ir daudz publiski pieejamu jeb tā saukto open source zināšanu un pat tehnoloģiju rasējumu digitālajā ērā. Tas varētu izmainīt to, kā mēs varam labi dzīvot laukos. Tā būs teorijas salāgošana ar Latvijas apstākļiem. Gaidāms liels darbs, un nāksies papūlēties arī pielāgot angliskos jēdzienus, kā izskaidrot sarežģīto vienkārši, lai varētu izprast citu pieredzi un apgūt prasmes. Es ļoti baidos, ka nejauši varētu izklausīties augstprātīgs, jo runāju ļoti ātri un kādreiz pārāk sarežģīti.
– Tu jau esi dabūjis pa degunu?
– (Smejas) Līdz šim vēl ne! Smagākais, ko esmu dzirdējis no citiem: «Nez, cik ilgi tu tā cēli runāsi! Gan jau pagursi, apdedzināsies un nomierināsies. Latvijā taču tā nevar – ar degsmi kaut ko darīt, jo ir tik drūmi un grūti.» Cilvēki vai nu nesaprot, vai netic. Es šos brīdinājumus uzklausu, bet daudz nebaidos, jo man savā ziņā bija tā laime augt ļoti pieticīgos apstākļos: Latvijā, kā zināms, universitātes pasniedzēji parasti pieder pie trūcīgo slāņa. Tāpēc es novērtēju, cik labi ir tad, ja pietiek.
– Vai Veronika nepārmetīs, ka kopā ar tevi dzīve liesa?
– Par laimi, nē. Šajā jomā mēs augam kopā. Veronika saka, ka mums ir tāds kā sabiedriskais parāds, jo esam izauguši drošās un labās ģimenēs, esam varējuši iegūt labu izglītību un mums ir daudzveidīga dzīves pieredze dažādās valstīs. Tā ir tik ļoti priviliģēta situācija, un, ja mēs savu labestību nedosim atpakaļ citiem, tad saskābsim kā piens savā egoistiskajā dzīvē.
– Vai citiem to vajag?
– Mēs jau virsū nebāžamies. Tikai piedāvājam, ka palīdzība ir pieejama, jo gribam būt noderīgi.
– Man no tevis vajadzētu iedvesmu, bet, iespējams, palīdzēt vairāk varētu tev, ne tu man…
– Labi, pieņemu tavu piedāvājumu! Atceries, permakultūras festivālā mēs mēģinājām iedrošināt un uzmundrināt, ka varam darīt citādi, un veicināt trīs dārgumus: ticību pašiem sev, ticību darbam kopā un ticību plašākai iztēlei par to, kas ir laba dzīve. Labi dzīvot nenozīmē tikai svaidīties ar lērumu naudas. Un vēl mums vajag sapratni, kas ir tas, ko varam mācīties no citiem. Permakultūrā tas būtu – kā darīt gudrāk un veiksmīgāk, kā mazāk kļūdīties. Nav pašam jāmācās tikai no savām kļūdām, kaut gan tādā veidā daudzi intuitīvi nonāk pie lieliskām idejām. Tās var arī aizgūt – piemēram, Lejas Varicēnos var mācīties no Tomasa Krīgera, kā lēti, aši un no vietējiem materiāliem uzbūvēt efektīvu raķeškrāsni, ar kuru var apsildīt plašas telpas, izkurinot tikai sešus septiņus nomaļus. Re, ir vienkārša un lēta apsildes sistēma, un to var iebūvēt jebkurā mājoklī ar skursteni! Tie ir konkrēti risinājumi klimata pārmaiņu mazināšanai un jaunas prasmes. Daudz ko var mācīties arī no citām saimniecībām Latvijā, piemēram, «Ganeņos» Latgalē daudz ir paveikuši Ilze un Oskars Mežnieki, un pašlaik viņi cenšas no jauna iedzīvināt skaidu jumtu likšanas prasmju nodošanu, lai cilvēki novērtētu šos dabīgos jumtus kā lielisku lokālu alternatīvu.
Pirms šīs intervijas es krietnu laiku apdomāju, vai vispār kādam stāstīt par mūsu iecerēm, jo nekas dižs jau vēl nav padarīts un Latvijā raksturīgi, ka cilvēki tic darbiem, ne vārdiem. Bet, no otras puses, kā gan mūsu potenciālie domubiedri uzzinās par topošo zaļo saliņu Launkalnē, ja es nevienam par to neteikšu? Ideju mums ir daudz, sāksim tās īstenot, un pēc diviem trim gadiem es tev varēšu pastāstīt vairāk.
– Kādā citā intervijā tu skaļi pateici sāpi, kas aktuāla arī man, proti, zaļi domājošie jūtas vientuļi savos sīkajos mēģinājumos glābt pasauli un pie viena arī vainīgi, ka planētai cilvēku izšķērdības dēļ klājas aizvien gaužāk. Tāpēc svarīgi būtu mainīt lielo sistēmu, nevis tikai kaunināt cilvēkus. Bet pārmaiņas notiek tik nemanāmi lēni, un es baidos, ka tās nepiedzīvošu…
– Tā ir mūžīgā problēma un fundamentāla pretruna ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē. Civilizācijas attīstības problēmas ir sistēmiskas un liela mēroga, bet vieglāk atbildību uzlikt uz indivīda pleciem. Tas iet roku rokā ar liberālās ekonomikas ārkārtīgi individualizēto uzskatu: tu pats esi savas laimes kalējs. Ja ir vides problēmas, tad tu pats esi vainīgs, jo varēji izdarīt atbildīgākas izvēles. Man būtu ļoti gara atbilde, kā tas maināms, bet tas, no kā vajag sākt, – turpini darīt, cik labi un zaļi vien vari, un nekurini savu vainas sajūtu par to, ka tavi zaļie darbi neko daudz nemainīs. Un, kad esi tikusi galā ar sevi, mēģini izprast, cik vien iespējams plašāk, dažādu aplamību cēloņus un nekavējies izteikt savu neapmierinātību. Pārmaiņu nebūs, ja turpināsim tā samiernieciski čāpstināt: «Nu jā, esam no sociālisma grāvja pa taisno iekrituši kapitālisma grāvī. Varbūt ir bišķi par daudz banku un naudas varas… Bet ko nu es! Es jau neko mainīt nevaru, tāpēc dzīvošu savā pasaulītē. Es gan zinu, ka tā nav riktīgi, bet gan jau viņi zina labāk, jo ir eksperti.» Mūsdienās pārspīlēti liela vara ir iedota ekonomistiem, viņi ir galvenie noteicēji, kā visiem būs labāk. Tomēr bieži vien izrādās, ka labi ekonomisti ir pilnīgi analfabēti sociālajā jomā, jo ekonomiskie ieguvumi un bagātība nesniedz labumu plašākai sabiedrībai, bet tikai nelielam slānim.
Kenets Boldings teicis: «Ticēt tam, ka galīgā planētā var būt bezgalīga izaugsme, var vai nu trakie, vai ekonomisti.» Mūsu planētas lielums taču nemainās, bet sociālekonomiskās un Zemes izmantošanas tendences ir nemitīgi augošas. Jā, labklājība, progress un attīstība nāk ar savām blaknēm, līdzīgi kā medikamentiem.
– Bet kas mainīsies, ja es dzīvošu aizvien liesāk, bet citi turpinās šķērdēt un nopirkt visu to, ko es atstāju plauktā?
– Kamēr ekonomiskā sistēma dominē, jebkura zaļā iniciatīva ir kā spraudnis, ko ieliek virssistēmā. Kamēr mēs kritiski nevērtējam plašāku sistēmu, tikmēr jebkuras iniciatīvas tiek aprītas un marketizētas. Tā notiek, sākot jau ar 1992. gada Rio vienošanos. Toreiz likās – vides problēmām risinājums ir atrasts, atliek vien to ieviest. Nē! Jo izrādījās, ka tas nav ērti un neveicina ekonomisko attīstību. Labi, tad šo aizmirstam! Labāk pievērsīsimies zaļajai augsmei jeb green growth! Arī nē? Labi, tad zero waste! Aprites ekonomika! Bioekonomika! Tagad tos it visur piesauc kā glābējus. Tiek radīta ilūzija, ka nākotnes tehnoloģijas atrisinās visas problēmas, cilvēki noticēs, ka mēs visu kontrolējam, jo esam superinovatīvi un ar cilvēci viss būs štokos, viss izdosies, varam turpināt šķērdēt. Bet daudzi nesaprot mērogu: var, piemēram, fosilos resursus aizstāt ar bioekonomiski radītiem resursiem. Bet! Vai ir ņemta vērā kopējā dzīves cikla analīze vai kopējais enerģijas patēriņš? Var saražot biodegvielu no rapša vai kukurūzas, un auto brauks. Taču biodegvielas enerģijas atdeve pret iztērēto enerģiju un to enerģijas apjomu, kas jāiztērē biodegvielas ražošanai, ir milzīgs – vajadzīga viena enerģijas vienība, lai saražotu divas vienības biodegvielas. To sauc par stratēģiju «Izcep sevi divreiz»: vienreiz, kad laid gaisā enerģiju, lai izaudzētu rapsi degvielai, un otro reizi, kad sadedzini biodīzeli dzinējā. Un tad vēl: cik daudz zemes vajag, lai ražotu šai degvielai izejmateriālus? Jā, to var izdarīt, bet uz kā rēķina? Uz tās zemes rēķina, ko varētu izmantot pārtikas ražošanai! Bet varbūt vajadzētu mazāk braukāt apkārt un mazāk vadāt pāri puspasaulei dažādas preces? Un tā tas ir ar daudziem jautājumiem, ja paskatās lielā mērogā.
– Tas tiesa – pasauli neizglābsim atkritumus šķirojot, bet gan neradot. Arī zaļā enerģija neizglābs pasauli, ja to nelietosim taupīgi un racionāli. ir jābrauc taupīgi, jātaupa siltums, jāizslēdz elektroierīces, kad tās nelieto…
– Jā, ir jāstrādā no abām pusēm: jāsamazina enerģijas izlietojums un jāpāriet uz aprites ekonomiku, bioekonomiku un atjaunīgiem energoresursiem. Bet tāda pāreja nav salāgojama ar ekspansīvu patēriņu. Ar 100 % atjaunīgajiem energoresursiem nav iespējams nodrošināt tādu izšķērdību, kā esam ieraduši tērēt pašlaik. Pašlaik pasaules enerģijas bilancē tikai 12–13 % enerģijas nodrošina atjaunīgie resursi. Reti kurš spēj aptvert, kādi ieguldījumi un resursi nepieciešami, lai 100 % nodrošinātu pašreizējo dzīvesveidu tikai ar saules, vēja un ūdens enerģiju. Kā pārveidot un aizstāt tos 87 %?
Visi šie jautājumi atduras pret planētas bio zikālajām robežām. Tas ir neizbēgami, ka ekonomiskā augšupeja apstāsies. Es nevaru nosaukt konkrētus gadus, kad gaidāma krīze. Bet svarīgi laikus izprast sistēmiskos procesus, jo tas, kas notiek pašlaik, nav ilgtspējīgi, un burbulis plīsīs. Jā, tas ir depresīvi un pesimistiski. Bet es arī ļoti gribētu, lai man nebūtu taisnība, jo prognozes ir pārlieku skarbas. Un vēl jāņem vērā cilvēku psiholoģija: nedrīkst baidīt cilvēkus, jo tad viņi tiešām neko neizdarīs. Uz pārmaiņām un rīcību var tikai iedrošināt. Es saprotu, ka mums ir jādod pozitīvas ziņas, bet tad mēs pazaudējam patiesību. Mani kaitina, ka masu medijos par klimatu Latvijā runā iemidzinoši: «Mjā, būs citādāk, klimats mainīsies, būs aukstuma un karstuma viļņi, ūdens līmenis celsies, kaitēkļi vairosies, būs aukstuma un karstuma viļņi nesezonā…» Un tūliņ seko stāsti, cik tas būs forši, ka būs siltāks, ka būs garāka veģetācijas sezona, ka klimats vienmēr cikliski ir mainījies, un tas ir dabiski. Tā problēmas tiek atšķaidītas ar nomierinošu informāciju. Un cilvēki ar interesi skatās ziņas par dabas katastrofām citās zemēs un mierīgi grudzina: «Nu jā, ir problēmas… Bet patiesībā jau būs forši – vismaz Latvijā. Nebūs malka tik daudz jāskalda un sniegs jāšķūrē. Un visi tūristi trauksies no Vidusjūras uz Baltiju. Ekonomika joprojām būs paredzama, sabiedrība – saliedēta, viss būs stabili, tikai mazliet siltāks.» Pārāk daudzi nenovērtē situācijas nopietnību, to, ka milzīgi reģioni tiks dramatiski ietekmēti un sekas ir neprognozējamas. Tas noteikti izsitīs krēslu zem kājām pašreizējai ekonomiskajai situācijai. Ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā, jo mēs esam kā maza laiviņa lielā jūrā, mēs esam līdzatkarīgi, jo visur esam iesaistījušies. Jā, tagad tas mums dod zināmu stabilitāti, bet tajā pašā laikā esam valsts, kas ir ļoti ietekmējama. Un tad es cenšos cilvēkus iedrošināt un skaidroju, ka jākoncentrējas, lai šie bīstamie procesi mūs ietekmētu mazāk. To var panākt nevis norobežojoties, liekot zobu pret zobu, bet sadarbojoties.
Tāpēc mēs gribētu Zadiņus izveidot par vietu, kur cilvēki, kas plāno atgriezties laukos, var atbraukt un piedalīties lauku dzīvē – īsāku vai garāku laika sprīdi. Tā viņi uzzinātu, vai sapnis ir reāls, vai viņi ir spējīgi uz kaut ko tādu. Divdesmit kilometrus tālāk dzīvo mūsu domubiedri Līga un Tomass, viņi jau uzbūvējuši Permakultūras mācību centru un rīko permakultūras darbnīcas, piesaista brīvprātīgos no ārzemēm. Zadiņi būs atvērtā saimniecība kopā strādāšanai. Ārzemēs tādas iniciatīvas mēdz saukt par saimniekošanas inkubatoriem: interese ir, savu zemi gribas, bet riski lieli – jāpērk īpašums, jāiekārto māja, jāsaprot, no kā varēs pārtikt. Zadiņos cilvēki varēs izmēģināt lauku dzīvi kaut vienu sezonu un izdomāt, vai to grib un spēj. Tas viss būs nekomerciāli, vien idejas un mērķa vārdā, nauda un peļņa nedrīkst būt galvenais fokuss. Tas ir veids, kā uzturēt autonomiju un noturību pret pasaules dzirnakmeņiem. Es ticu, ka akadēmiskās un praktiskās zināšanas par ilgtspēju var iedzīvināt reālajā dzīvē Latvijā un ka cilvēkiem pietiks saprāta pamanīt mūsu ekonomiskās augsmes blaknes un piebremzēt globālas katastrofas.
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2017