Vai zināji, ka cilvēki aitas ne tikai cērp, bet arī slauc? Es pabiju Saksijā, Pauzicā, kur ciemojos Volfganga Gjornes ģimenē. Volfgangs audzē slaucamas aitas – burvīgi mierīgus un skaistus dzīvniekus ar plikām astītēm un dupšiem. Sierotavā viņš gatavo aitas sieru un jogurtu, bet mājas skurstenī kūpina jēra gaļas salami ar pašu mājas pagalmā augušiem valriekstiem. Pietiekami interesanti, lai uzrakstītu par to, ko pieredzēju tradicionāli patriarhālā vācu ģimenē, kas dzīvo nelielā ciematā ar trim simtiem iedzīvotāju kilometrus 30 no Leipcigas.
Saksija ir Austrumvācijā, un parasti mēs uz sociālismu piedzīvojušajiem cilvēkiem skatāmies ar izprotošu līdzjūtību. 1910.gadā Volfganga vecvectēvs Muldas upes ielejā nopirka zemi, uzbūvēja māju, kas apvienota ar kūti. Karš šo vietu neskāra, tūlīt pēc amerikāņu armijas aiziešanas te ienāca krievi. Lielajiem īpašniekiem zemi atņēma, bet Gjornes turpināja saimniekot, tikai bija regulāri jānodod valstij produkti. Arī Vācijas Demokrātiskās Republikas laikos ģimenei piederēja sava zeme, kaut viņi piespiedu kārtā bija kolhoznieki. Tāpēc jau tolaik daudzi devās prom uz pilsētām un arī tagad negrasās atgriezties dzimtajā vietā. Zemnieki atzīst, ka pēc Berlīnes mūra gāšanas nebija viegli izprast Vācijas Federatīvās Republikas likumus un nodokļus. Turklāt kā pirmie kapitālisma vēstneši Austrumvācijā ienāca mafijas darboņi, kas strādniekiem gan deva darbu, bet nereti piemirsa samaksāt algu. Pauzicā pārsvarā dzīvo veci un pusmūža cilvēki. Sešpadsmit saimniecībās noņemas ar lauksaimniecību, pārējie no rītiem aizbrauc strādāt uz kādu pilsētu vai bauda vecumdienas.
Ciema svētki
Saimnieki atplaukst, kad sāk stāstīt par ciema svētkiem, kas notiek aprīļa trešajā sestdienā. Tad visi ciema iedzīvotāji iznes pagalmā galdus un krēslus, pašu gatavotos rokdarbus, cienā ar saimniecības ražojumiem, izrāda kūti, ļauj bērniem draudzēties ar aitām, ciemiņi vizinās traktora piekabē. Ome saskaitījusi, ka pērn uzvārījusi viesiem 200 tasītes kafijas. Šajā svētku dienā nekad nav lijis, ielas ir pilnas ar automašīnām. Visiem dikti patīk rotaļa «Zirņu galināšana»: viens izlīkumotā caurspīdīgā caurulītē iemet zirni, otrs ar lielu veseri rokās gaida pie bluķa. Zirnis kā bobslejā uzņem ātrumu, un galinātājam jāpamanās to beigās sadauzīt. Parasti gan zirnis izrādās veiklāks…
Nākamajā dienā visi, kas palīdzēja Gjornēm organizēt svētkus, nāk uz pateicības pusdienām, jo saimnieki jau vieni ar lielo ciemiņu lērumu netiktu galā.
Ar veikalniekiem nepinas
Gjornes iesaistījušies tiešās tirdzniecības sistēmā «Qualitat von Sachsens hofen», cilvēki zina, ka šajās mājās var iegādāties ne tikai aitas pienu (1,60 eiro/l), sieru (11,50 eiro/kg), biezpienu, jogurtu (6 eiro/l) un gaļu, bet arī dziju (26 eiro/kg), ģērētas aitādas (50 eiro/gab.), aitas vilnas segas (40 eiro/gab.).
Mājas pirmajā stāvā iekārtots neliels kiosks, lai iepirkšanās atbilstu tiešās tirdzniecības noteikumiem, turpat blakus atrodas neliela sierotava un telpa gatavajai produkcijai. Sienas flīzētas, griesti kaļķoti, ūdenskrāni ar elkoni atgriežami, papilddurvīs pretmušu tīkls, viss tīrs, bet nekādu ekstru, ko Latvijas Pārtikas un veterinārais die-nests pieprasa mazajiem ražotājiem. Parasti saimnieki paši tiek galā ar visiem darbiem, uz 34 stundām nedēļā nāk palīdze, kas gatavo sieru un palīdz tirgoties.
Lai būtu nodrošināta sūkalu bioloģiskā attīrīšana, saimnieks tur arī divas varenas cūkas, ko kauj uz Ziemassvētkiem, un gaļu aši izpērk pastāvīgie kundes. Protams, neviens arī Vācijā lopus pagalmā kaut nedrīkst – cūku vai jēru pēdējā gaitā ved uz kautuvi, pēcāk saimnieks gaļu un ādu saņem atpakaļ. Arī desu masu gatavo gaļas pārstrādes cehā, iepilda apvalkā, un tad vectēvs skurstenī iekarinātos salami kādu nedēļu kūpina mājas skurstenī. Kilogramu siera vasarā var iegūt no 7 litriem, bet rudenī – no 6 litriem piena, jo tad tas satur vairāk olbaltumvielu.
Saksijas novada Lauksaimniecības ministrija katru gadu izdod biezu bukletu ar informāciju arī par 168 lauku saimniecībām, kur nopirkt medu, piena produktus, gaļu, olas, augļus, dārzeņus un stādus. Tur var uzzināt, kad saimnieks brauc uz tirgu; piemēram, Volfgangs Gjorne pircējus mājās gaida ik dienu, bet Bauerna veikalā Klosterbūhā – katra mēneša otrajā sestdienā no aprīļa līdz oktobrim; Leipcigas tirgū – no maija līdz oktobrim pirmajā un trešajā piektdienā. Ziemā saimnieki uz tirgu nebrauc tāpēc, ka aitas ir aizlaistas ciet un iznēsā jēriņus. Volfgangs saka, ka saimniecība var pastāvēt tikai pateicoties tiešajai tirdzniecībai, jo veikali piedāvā tik zemas cenas, ka ieguldītais darbs nenestu nekādu peļņu.
Par visām Saksijas tiešās tirdzniecības saimniecībām informāciju var atrast arī tīmeklī: http://www.direktvermarktung-sachsen.de
Trīs labumi no vienas aitas
Volfganga Gjornes aitu ganāmpulks ir perfekts – četri ekstra klases auni rūpējas par pēcnācējiem 76 aitu pulkā: pērn 13 aitām piedzima viens jērs, 40 – divi, 19 – trīs, 4 – četri mazuļi. Aitu, kurai jāatnesas, jau laikus novieto atsevišķā aizgaldā, arī pirmās divas trīs dienas aita tur pavada kopā ar jēru. Tad jaunā ģimene atgriežas barā. Februārī, jēru laikā, saimnieks pat no istabas dienu un nakti lopus uzpasē ar videonovērošanas kameru. Jēri pie mātes pupa pavada apmēram piecas nedēļas, tad tos nošķir, bet aitai no marta sākuma jāpilda cilvēku uzliktais pienākums – jādod piens; rudenī izslaukumi iet mazumā, un aitas tiek aizlaistas ciet novembrī.
Slaucamo aitu audzēšana ir atbildīgs darbs: aitas ir varenas augumā, ap 100 kg svarā, viņām nepārtraukti aug līdz 25 cm gara smalkvilna, turklāt astoņus mēnešus gadā viņas dod 2-4 litrus trekna un olbaltumvielām bagāta piena. Protams, jo tuvāk gads rudenim, jo piena upe saplok. Tā kā slaucamās aitas ir, tā teikt, trīs vienā, tad viņas ir bagātīgi jābaro, ar kūtspakaļas dadžiem te nepietiks. Saimnieks pats izaudzē spēkbarībai graudus un kukurūzu, sagatavo sienu un skābbarību – lielos, baltos rituļus viņš smejoties sauc par dinozaura olām. Aitas cauri ciemam godīgi iet uz ganībām, kaimiņi nepukojas, bet gan vācu pedantiskumā saslauka spiriņas un nes uz savu dārzu.
Kazu audzēšana Vācijā
Tā kā Vācijā biju, lai piedalītos kazu audzētāju konferencē, mazliet par man mīļajiem dzīvniekiem. Latvijā lielākajā kazu ganāmpulkā mīt ap 100 kazu, bet Vācijā daudzi kazkopji kopj aptuveni 1000 kazu. Protams, tādu lērumu laukā neviens nelaiž, visu mūžu kazas pavada kūtī. Saimniecībā, kur pagājušajā vasarā praktizējās mans dēls Jumis, bija 1700 kazu, slaucamas – 800. Kazu galvenais uzdevums ir dot pienu visu gadu. Kā piedzimst kazlēni, tos atņem mātei un baro ar mākslīgo piena maisījumu. Kazas visu gadu ēdina ar sienu un spēkbarību. Konferences laikā mūs aizveda ekskursijā uz Saksijā modernāko kazu fermu – tur vienuviet dzīvo 500 perfektu kazu ar milzu tesmeņiem. Bet mani sajūsmināja saules baterijas, kas bija izvietotas uz visa jumta saulainās puses, un saimnieks lepojās, ka nu ir enerģētiski neatkarīgs.
Lai nu kāds būtu kazkopības līmenis Latvijā, lielfermu apstākļi rada vairāk bīstamības nekā labuma. Lopiņi, kas dod daudz piena, ir jutīgāki pret slimībām, un Eiropā dažādas kazu un aitu slimības ir ļoti izplatījušās. Ne velti konferencē par to vien runāja. Ja pastāv slimību draudi, dāsni jālieto medikamenti. Un tad par kazas pienu kā veselības panaceju lieki runāt.
Daudzās saimniecībās audzē būru kazas – tās ir gaļas šķirnes kazas ar ausīm, kas noļukušas kā kokerspanielam. Arī konferences laikā dalībniekus baroja gan ar kazas gaļas ēdieniem, gan kazas piena sieriem, pat saldais ēdiens bija gatavots no kazas piena. •
Līdz maijam katram aitu un kazu mīļotājam ir iespēja aizbraukt uz Vāciju divu mēnešu ilgā pieredzes apmaiņas praksē Leonardo da Vinči projekta ietvaros. Tikai ņemiet vērā: par praksi jums nebūs jāmaksā, bet arī jums neko nemaksās, taču saimnieki par ieguldīto mācību darbu saņems samaksu. Ja palaimējas ar saimniekiem, kā tas bija Ilzei Lemberei no Vilces, prakses laiks varētu krietni izmainīt jūsu skatījumu uz lauksaimniecību. Ilze nokļuva Volfganga Gjornes ģimenē, un tagad viņai Pauzice ir kā otrās mājas. Volfgangs ar prieku atkal uzņemtu pāris praktikantu no Latvijas. Ja šis piedāvājums jūs ieinteresējis, vairāk uzzināsiet Latvijas Kazu audzētāju apvienībā Ozolniekos. Zvaniet projekta koordinatoram Guntim Kļaviņam, ilgi nečammājoties: tālr. 9220463, 7532174.
Līdz maijam katram aitu un kazu mīļotājam ir iespēja aizbraukt uz Vāciju divu mēnešu ilgā pieredzes apmaiņas praksē Leonardo da Vinči projekta ietvaros. Tikai ņemiet vērā: par praksi jums nebūs jāmaksā, bet arī jums neko nemaksās, taču saimnieki par ieguldīto mācību darbu saņems samaksu. Ja palaimējas ar saimniekiem, kā tas bija Ilzei Lemberei no Vilces, prakses laiks varētu krietni izmainīt jūsu skatījumu uz lauksaimniecību. Ilze nokļuva Volfganga Gjornes ģimenē, un tagad viņai Pauzice ir kā otrās mājas. Volfgangs ar prieku atkal uzņemtu pāris praktikantu no Latvijas. Ja šis piedāvājums jūs ieinteresējis, vairāk uzzināsiet Latvijas Kazu audzētāju apvienībā Ozolniekos. Zvaniet projekta koordinatoram Guntim Kļaviņam, ilgi nečammājoties: tālr. 9220463, 7532174.
Šogad Pauzicas ciema svētki notiks 15.aprīlī. Ja esat Vācijā, sazinieties ar Gjornu ģimeni un brauciet ciemos: varēsiet izjust tradicionālo vācu zemnieku dzīvesveidu un apskatīt aitas, bet kāds varbūt šos skaistos dzīvniekus saņemsies atvest arī uz Latviju. Tomēr aitas nopirkt tieši no saimnieka neizdosies – jāsazinās ar Saksijas Aitu un kazu audzētāju apvienību, kas garantēs, ka uz citu zemi neaizvedīsiet slimus vai brāķētus dzīvniekus, kā mūsējiem nereti jau ir misējies.
Ja vēlaties iegādāties gan gaļas, gan piena aitas vai kazas, jāsazinās ar Saksijas Aitu un kazu audzētāju apvienību (Sachsischer Schaf- und Ziegenzuchtverband): http://www.sszv.de
Ļoti labas un veselas piena kazas un āzīšus var nopirkt no Liānas Apines Garkalnē (tālr. 6549584).
Anitra Tooma
Publicēts 2006.gada janvārī.