Rakstu par Uvja atklājumiem Ruņupes ielejā varējāt lasīt iepriekšējā «Vides Vēstu» numurā, šoreiz vairāk par pašu Uvi un to, kā viņš nonācis līdz atklājumiem Ārdava un Sivera ezerā, kā rezultātā no jauna izteikts priekšlikums veidot vēl vienu nacionālo parku Latvijā – Sauleskalna nacionālo parku!
Intervija ar Uvi Suško par ezeriem viņa dzīvē man bija šoka terapija. Veselu dienu Uvis man rādīja ezeru fotogrā jas un detalizētus ezeru un augu atradņu apsekojumu pierakstus, kurus sācis jau 1984. gadā, kad viņam bija 14 gadu! Pieraksti veikti rūpīgā rokrakstā, tie ir precīzi noformēti un ilustrēti, kartes ar paša zīmētiem ezeriem un atzīmētām retāku augu atradnēm. Un kā nu ne – arī Uvja vecāki darbojušies ar smalkām lietām: māte bija rokdarbniece, tēvs – izgudrotājs, elektroniķis, konstruktors, rasējis iekārtas un zīmējis shēmas. Tas, ka ikkatrs darbs jādara rūpīgi un pamatīgi, Uvim asinīs tik ļoti, ka kolēģi nereti saka: «Pietiks strādāt, brauc mājās!» Uvis uzskata, ka dzīves jēga ir mīlestībā dāvāt sevi citiem, lai gan reizēm tas nenākoties viegli.
Par augiem Uvis sācis interesēties 13 gadu vecumā, bet par nopietniem mērķiem šajā jomā liecina 15 gadu vecumā kladītē aprakstītie nosacījumi, kas jāievēro, lai Latvijā no jauna atrastu ārkārtīgi reto orhideju – bezlapu epipogiju. Pagāja 14 gadi, un Uvis to tiešām atrada!
Pirmoreiz ezeru bagātības Uvis iepazina 1985. gadā, kad kopā ar botāniķi Zigrīdu Eglīti pētīja Alauksta ūdensaugus. Tajā gadā viņš tika arī pie pirmās laivas un sāka ezerus pētīt patstāvīgi. Pirmo rakstu «Retie un aizsargājamie augi Rīgas rajona austrumdaļas ezeros» par 1985. gada pētījumiem Uvis iesniedza Skolēnu zinātniskās biedrības konferencei, un 1986. gadā tas tika publicēts izdevumā «Retie augi un dzīvnieki». Skolas laikā Uvis apsekoja teju 80 ezeru un devās uz konferencēm arī Lietuvā un Igaunijā.
Skolas laikā Uvis pamatīgi apguva angļu un vācu valodu, tulkoja rakstus par augiem, piemēram, E. Vernera rakstu par ezereņu atradnēm Vidzemē 1910. gadā.
19 gadu vecumā Uvis vienatnē uz ezeriem devās jau uz vairākām dienām. Pirmajā braucienā pētīja Cārmaņa ezeru, nakti pārlaida gumijas laivā, apsedzies ar plēvi. Dodoties apsekot vairākus ezerus, līdzi ņēma arī ratiņus laivas pārvadāšanai. Reiz pie Mjaļina ezera ratiņiem nolūzis ritenis, bet, par laimi, tuvumā dzīvojis izpalīdzīgs vīrs, kurš nākamajā dienā atveda jaunu riteni…
Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet un lasiet pdf formātā VV 04/2015