2014. gadā žurnālā «Ieva» bija publicēts raksts par gļotsēnēm – neparastiem radījumiem, kas nedaudz līdzinās gan dzīvniekiem, gan sēnēm, – un kāda acīga lasītāja secināja, ka uz vecās ābeles, iespējams, aug gļotsēnes. Rakstā bija ievietota fotogrāfija, kurā redzamas zarainās gļotsēnes, kas augļķermeņu stadijā ir baltas un starainas kā sastindzis salūts. Lasītājas ābelē arī bija neparasts «salūts», tikai dzeltenīgāks. Ieinteresējusies par atradumu, viņa gabaliņu aiznesa uz Latvijas Dabas muzeja ikrudens sēņu izstādi, un izrādījās, ka tā ir nevis gļotsēne, bet reta sēne – ābeļu sarkodoncija, kas aug tikai uz vecām, rētotām ābelēm, retumis uz kāda cita augļkoka. Mikologi priecājās, ka, pateicoties rakstam par gļotsēnēm, tikuši pie jaunas atradnes retai sēnei.
Atradums rosināja pārdomas – cik tad šo sēņu Latvijā ir? Visā Eiropā tā ir reta vai pat ļoti reta, vairākās valstīs ierakstīta Sarkanajā grāmatā, jo nav veco ābeļu. Latvijā vietām vēl ir saglabājušies seni ābeļdārzi, tāpēc ir izredzes atrast arī sēni.
Šogad ābeļu sarkodoncija iecelta Gada sēnes godā, lai pievērstu tai plašāku uzmanību, cerot, ka informācija nonāks arī pie dārzkopjiem un vecie augļu koki netiks pārsteidzīgi nocirsti – ja nu uz kāda no tiem uzaugusi retā sēne? Tāpēc vēl ir laiks uzmanīgi aplūkot vecas ābeles, jo sēni var cerēt ieraudzīt ne vien rudeņos, bet arī maigākās ziemās. Ja atrodi, ziņo portālā «Dabasdati.lv»!
Ābeļu sarkodoncija nebūt nav vienīgā sēne, kuru, pavirši skatot, varētu sajaukt ar zaraino gļotsēni. Tādu ir gana daudz, atšķiras to izmēri, formas nianses, krāsa, augšanas vieta.
Gan gļotsēnēm, gan sēnēm var būt ļoti dažādas formas, un adatiņām līdzīgās nav vienīgās, ko savstarpēji var sajaukt. Sēņu pasaulē labi zināmi ir pūpēži, kuriem arī var būt dažādas sugas, tomēr visiem forma ir apaļīga. Arī gļotsēnes mēdz būt ar apaļīgu, pūpēžveida formu – ne velti vienu no tām mēdz saukt par neīsto pūpēdi.
Ja šie radījumi ir tik līdzīgi, kāpēc vienus sauc par gļotsēnēm, bet citus par sēnēm? Gļotsēnes nepavisam NAV sēnes, lai arī pēc skata var būt līdzīgas un gan vienām, gan otrām veidojas sporas. Galvenā atšķirība no sēnēm ir citādāks dzīves cikls. Sēnēm, kad sāk dīgt sporas, izveidojas sēņotne jeb micēlijs, uz kura ar laiku izveidojas viens vai vairāki augļķermeņi. Kur spora izdīgusi, tur sēne arī aug.
Gļotsēnes ir teju dzīvnieki. Sākumā tās ir atsevišķi vienšūņi, kas barības meklējumos apvienojas lielākās grupās un veido t.s. plazmodiju, kas pēc konsistences atgādina jēlas olas baltumu, pēc uzvedības – dzīvnieku, jo spēj lēni pārvietoties, un ar to arī būtiski atšķiras no sēnēm. Gļotsēnes plazmodijs barojas pamatā ar baktērijām, arī ar sēņu micēliju, reizēm to augļķermeņiem un sporām, kā arī ar aļģēm un pat ķērpjiem. Visvairāk barības atrodas tumšās un mitrās vietās, tāpēc sākumā plazmodijs dzīvo kritalu šķirbās, mitrā zemē u.tml. Taču, lai radītu augļķermeni un tajā attīstītos sporas, nepieciešama sausāka un gaišāka vieta. Tāpēc gļotsēņu attīstība ļoti atkarīga no laika un mitruma apstākļiem.
Kad barības uzņemts pietiekami, lai varētu radīt nākamo paaudzi, plazmodijs izrāpjas sausumā un labvēlīgos apstākļos atkarībā no sugas pārvēršas vienā lielākā vai vairākos mazākos augļķermeņos. Nelabvēlīgos apstākļos dažas sugas it kā iekonservējas, pārvēršas cietākā veidojumā, kas pārcieš attīstībai nepiemēroto laiku, un, uzlabojoties apstākļiem, var atgriezties plazmodija stadijā un pēc tam arī veidot augļķermeņus. Plazmodijs var būt balts, caurspīdīgs, dzeltens, oranžs, rozā, spilgti sarkans. Zili, brūni, melni un tumšas krāsas plazmodiji nav raksturīgi gļotsēnēm.
Klājeniskās sēnes pēc formas un izskata var atgādināt gļotsēnes plazmodija jeb pusšķidrajā stadijā, bet jāņem vērā, ka šādas sēnes nemēdz būt pusšķidras vai gļotainas, tām ir citāda konsistence – cieta, mīksta vai krēmveida.
Sēne Sebacina incrustans (2. attēlā) nereti apklāj dažādus augus vai sīkus kociņus, līdzīgi kā to dara pārslainā gļotsēne. Tikai Sebacina incrustans savu konsistenci un krāsu nemaina, kamēr minētajai gļotsēnei nobriestot veidojas pārslaina struktūra (1. attēlā) un sporu stadijā tā nomelnē.
Klājenisks un bālgans ir arī raksta sākumā minētās zarainās gļotsēnes plazmodijs (3. attēlā). Ja pataustītu, gļotsēnes plazmodijs šķistu kā slapja žļurga, kamēr sēne – krēmveida.
Recekļainas vai kunkuļainas sēnes pēc konsistences nav tipiskākās sēnes, tāpēc var šķist, ka tās varētu būt gļotsēnes. Taču gļotsēnes plazmodijs neveido atsevišķus nesaistītus recekļus vai kunkuļus, tas ir vienots, savstarpēji saistīts organisms. Savukārt nobriedusi gļotsēne vairs nav gļotaina, kaut gan ap tās augļķermeņiem no plazmodija laikiem nereti saglabājas gļotainas vai plēvjainas apmales, kādu nav sēnēm un ar kurām gļotsēnes piestiprinājušās pie substrāta.
Gļotsēņu augļķermeņi atkarībā no sugas var pat ļoti mainīt gan formu, gan krāsu (skat. raksta titulbildi), kas var mainīties gan no spilgtiem un gaišiem toņiem uz tumšiem, gan no tumšākiem uz gaišākiem. Arī sporu masa var būt dažādās krāsās, taču katrai sugai raksturīga – biežāk brūna, melna, dzeltena vai sarkana.
1. attēlā – porainā gļotsēne Ceratiomyxa porioides pārejas stadijā no plazmodija uz augļķermeņiem, tāpēc gļotainākā daļa ir vēl bez samanāmām porām; 2. attēlā – klājeniskā piepe spožā jungūnija Junghuhnia nitida gļotsēnei nedaudz līdzīgā tonī.
Attēlos: bieži sastopamas sēnes – oranžā galertene Dacrymyces stillatus (1. attēlā) un citronu bisporella Bisporella citrina (2. attēlā). Galertenes konsistence ir vislīdzīgākā plazmodijam, tomēr tā sastāv no atsevišķiem gabaliņiem, nevis kā vienots organisms, kā būtu gļotsēnes plazmodija gadījumā. Gļotsēnes plazmodijs (5. attēlā), kamēr tas vēl meklē labākās barošanās vietas, stīgo uz visām pusēm un nav savilcies kopā, lai veidotu augļķermeņus. Sēnēm tādu gļotainu stīdziņu nav. Tīģerkrāsas gļotsēnes (3. attēlā) augļķermeņu veidošanās sākumstadijā – ap oranžajiem augļķermeņu
aizmetņiem redzamas gļotainas plazmodija paliekas. Daudzveidīgā trihija Trichia varia (4. attēlā) maina krāsu no baltas līdz dzeltenai, oranžai, brūnai. Šīs gļotsēnes augļķermeņi nobriestot veido daudzas atsevišķas bumbiņas, līdzīgi kā blakus redzamās sēnes, taču, ja gļotsēni paspaidītu, tā viegli izjuktu. Līdzīgas sēnes tik viegli neizjūk.
Ir vesela grupa gļotsēņu, kurām nosacīti var pretī nolikt veselu grupu līdzīga izskata sēņu – sīkas cepurīšu sēnes jeb sēnes ar «galviņām». Gan vienām, gan otrām ir tievs kātiņš, kura galā ir auglīgā daļa. Cepurīšu sēnēm tā ir cepurītes formā, kur daļaisēņu cepurītes apakšā ir lapiņas (lapiņsēnēm), daļai – stobriņi (bekām), bet daļai sporu izplatīšanās ir atšķirīga, un tās gļotsēnēm ir vislīdzīgākās.
Arī gļotsēnēm auglīgā daļa uz kātiņa var būt dažādu formu – gan pavisam apaļa, gan ovāla, gan pilienveida. Būtiska pazīme – kamēr gļotsēne vēl nav nobriedusi, tai galviņā ir pusšķidra viela, tāpēc tās apveids ir gana gluds, kā jau šķidrumam elastīgā apvalkā. Sēnēm galviņas jeb cepurītes forma biežāk ir nelīdzena un iekšā nekāda šķidruma nav. Kad gļotsēnes auglīgajā daļā nobriest sporas, tās galviņas saturs vairs nav šķidrs, tāpēc arī tās forma mainās, kļūst neregulārāka, līdz saplaisā un izbirst sporas.
Tīfulas ir sīkas sēnītes, kas aug uz dažādām augu atliekām un nobirām. Attēlos: sarainā tīfula Typhula setipes (1. attēlā) uz vecas lapas (tai raksturīgs sīks dzeltenbrūns bumbuļveida sklerocijs saknes vietā) un sarkankāta tīfula Typhula erythropus (4. attēlā) uz lapas kāta (tai raksturīgs horizontāli izstiepts sklerocijs). Gan pēc formas, gan krāsas un izmēra tās ir ļoti līdzīgas Stemonitopsis ģints gļotsēnēm augļķermeņu sākuma stadijā, piemēram, gļotsēnei Stemonitopsis typhina (2. attēlā), kas aug uz trupošām kritalām (raksturīga gļotaina apmale uz tumša kātiņa). Taču gļotsēnes, nobriestot augļķermeņiem, vairākkārt maina krāsu, kamēr sēnes būtiski mainās tikai dzīves beigās. Līdzīga ir arī sēne sūnu eokronarcija Eocronartium muscicola (3. attēlā), kas ir sūnu parazīts (tātad aug, piestiprinājusies sūnām), un pat ķērpis jeb lihenizēta sēne Multiclavula mucida (5. attēlā), kam par ķērpja dabu liecina zaļgans laponis (plāns zaļgans klājums zem baltā augļķermeņa). Tādējādi līdzīgs izskats var būt organismiem ar visai atšķirīgu dzīvesveidu un augšanas vietu.
noteikt. Radās doma, ka tā varētu būt sēne, un paraudziņš tika nodots mikologam Edgaram Vimbam, kurš to patiešām noteica kā sēni – dižskābaržu fleogenu Phleogena faginea.
Augot pieredzei, sapratu, ka gļotsēnes versiju varēju atmest uzreiz, jo paspaidot ne šķidrums nāca ārā, ne sporas putēja un pati radība no spaidīšanas neizjuka, kā tas būtu gļotsēnes gadījumā. Vēl raksturīgi, ka šī sēne taustot šķita drīzāk gumijaina, ne gļotaina. Bet nenoliedzami, ka ārējā līdzība ar gļotsēnēm ļoti liela.
Ja šķiet, ka attēlā redzama fleogenas attīstība, tad tā tikai daļēji ir taisnība – starp dažādām sēnes attīstības stadijām ir arī gļotsēnes, lai parādītu, cik tās ir līdzīgas. Dižskābaržu fleogenas attīstība redzama 1.–4. attēlā, savukārt 5.–8. attēlā ir gļotsēnes: kāda no arcīrijām Arcyria sp. (5. attēlā) augļķermeņu veidošanās sākumstadijā, melnkājas didīmija Didymium nigripes (6. attēlā), didīmija Didymium melanospermum (7. attēlā) un melnā komatrihija Comatricha nigra (8. attēlā), kam sporu stadijā galviņa ir brūna – līdzīgi kā fleogenai.
Saplaisāšanas un sporu izbirdināšanas veids, sporu krāsa un arī tas, kas no augļķermeņa paliek pāri pēc sporu izbiršanas, ir raksturīgas pazīmes, kas palīdz atšķirt citādi savstarpēji līdzīgas gļotsēnes. Arī sēnēm cepurītes uz vecumu mēdz saplaisāt un
sadalīties, taču vecas tās tieši otrādi – kļūst grūtāk nosakāmas.
Un vēl viens galvas jaukšanas veids – sēne, kas uzaug virsū gļotsēnei, to iekrāsojot citā krāsā. No skata kā parasta gļotsēne,
bet krāsa vairs nav viņējā. Tāda ir sēne Nectriopsis violacea, kas uzklājas ragansviestiem, padarot tos violetus.
Latvijā gļotsēnes pēta teju 150 gadu, pa šo laiku noteiktas vairāk nekā 130 gļotsēņu sugas, tomēr izpēte nav veikta regulāri,
vairāk tikai kā atsevišķi pētījumi dažādos laikos. Daudzas sugas pēdējo un bieži arī vienīgo reizi noteiktas tikai no pagājušā gadsimta pētījumiem. Labā ziņa, ka pēdējos gados aktivizējusies gļotsēņu novērojumu ziņošana portālā «Dabasdati.lv», noteiktas jau vairāk nekā 15 Latvijai jaunas gļotsēņu sugas, ieskicējas gļotsēņu izplatība un sastopamības biežums dažādām sugām. Kopīgiem spēkiem izzināšanas process notiek daudz straujāk!
Šajā rakstā centos parādīt būtiskākās atšķirības starp sēnēm un gļotsēnēm, cerot, ka tas ieinteresēs tās vairāk pētīt, atrast un par tām ziņot. Gļotsēnes sastopamas visos gadalaikos, arī ziemā. Lai veidotu jaunus augļķermeņus, ziemai būtu jābūt siltai, taču vecākus augļķermeņus vai gļotsēņu paliekas pēc sporu izbiršanas var atrast arī aukstākā laikā, ja vien netraucē sniegs.
Ja gļotsēņu meklēšana ziemā šķiet pārāk sarežģīta, var pārskatīt savus senāku foto krājumus, varbūt tur iekļuvusi arī kāda gļotsēne?
Julita Kluša; autores foto