Pavasarī, kamēr lapas nav saplaukušas, patīkami paceļot pa mūsu zemes paugurainēm un pavērot ainavas. Šajā ziņā lieliska vieta ir Sēlpils apkārtne. Parasti tā tiek īpaši izcelta ar Daugavas krastos esošajiem objektiem, to skaitā tām dabas un senatnes vērtībām, kas noslīcinātas Daugavas pārplūdinātajā dzelmē. Tomēr – paraudzīsim, kas atrodas iekšzemē. Arī tur ir ne mazums ievērības cienīgu objektu!
Dodamies uz Sēliju! Bet kas tad bija sēļi? Viņi bija viena no senajām baltu tautām, no kurām veidojušies latvieši. Arheologi sēļu tautas pazīmes atrod, sākot jau no mūsu ēras sākuma, un pastāv uzskats, ka sākotnēji tie dzīvojuši visai plašā teritorijā abos Daugavas krastos un pat Lietuvas ziemeļaustrumu daļā. Vēlajā dzelzs laikmetā (10.-12. gadsimtā) sēļi pārsvarā dzīvojuši vairs tikai Daugavas kreisā krasta teritorijās, ko mūsdienās pazīst kā Sēliju. Bet Daugavas labā krasta sēļu apdzīvotās teritorijas kopš 7. gadsimta pārņēmuši latgaļi, ar kuriem sēļiem daudz kopīga.
Sēļiem bijis desmitiem lielu pilskalnu un piļu, bet par novada centru vēsturnieki uzskata Sēlpili, kur zem tagad vēl redzamajām Livonijas ordeņa pils drupām atradusies sēļu galvenā pils. Līdz padomju gadiem senais pilskalns ar pilsdrupām atradās Daugavas kreisajā krastā pretī Oliņkalnam, bet, uzceļot Pļaviņu HES, tas stipri cietis un tagad ir kā sala upes vidū.
1208. gadā Sēlpils pirmoreiz minēta vēstures avotos – Indriķa hronikā. Līdz ar to šogad varam atzīmēt Sēlpils 800 gadu jubileju! Toreiz vācu pārspēks bijis ļoti liels, sēļi padevušies un ļāvuši kristīties. Daži vēsturnieki gan uz-skata, ka sēļu kristīšanās notikusi tikai formāli – miera ar vāciešiem labad, bet pēc būtības tie palikuši pagānismā un lietuviešu ietekmē.
Nozīmīgs viduslaiku centrs
14. gadsimta beigās Livonijas ordenis nostiprināja savu ietekmi Sēlijā ar Sēlpils (Selburg) celtniecību. Pēc mūra pils uzcelšanas te atradās Sēlpils fogtejas centrs. Vēlāk Sēlpils nokļuva Kurzemes hercogistes teritorijā. 16. gadsimta beigās Kurzemes hercogs Gothards Ketlers sastādīja testamentu, sadalot hercogisti saviem dēliem un nākamajam Zemgales hercogam nosakot centru Sēlpilī. 17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils jau veidojās plaukstoša pilsēta, kas 1621. gadā no hercoga Frīdriha Ketlera saņēma pilsētas tiesības. Tomēr mūsdienās Sēlpils ir samērā kluss lauku apvidus, jo liktenīgs tai bija 1704. gads, kad Ziemeļu kara laikā tika saspridzināta Sēlpils pils un pilnīgi iznīcināta pilsēta pie tās.
Sēlpils baznīcas un ievērojami cilvēki
Daugavas ielejas malā redzamas Sēlpils luterāņu baznīcas drupas. Tā celta 19. gadsimta vidū. Otrā pasaules kara laikā – 1941. gadā – padomju armija atkāpjoties sašāva baznīcas torni, un arī 1944. gadā tā pati armija baznīcu vēl vairākkārt sašāva. Lai gan pēc kara Sēlpils baznīcu atjaunoja, padomju laikos tā pamazām aizlaista postā. Mūri un tornis puslīdz ir saglabājies. Tagad baznīcu iecerēts atjaunot.
Vispār laika ritumā šī ir jau ceturtā baznīca Sēlpilī. Zināms, ka jau kopš 16. gadsimta vidus šeit bijušas trīs baznīcas, taču tās līdz mūsdienām gan nav saglabājušās. Pirmajā, kas celta pēc Kurzemes hercoga pavēles, strādājis Georgs Mancelis – pirmais ievērojamākais latviešu garīgās literatūras rakstnieks. Bet otrajā Sēlpils baznīcā 18. gadsimta otrā pusē ilgus gadus strādājis Gothards Frīdrihs Stenders, kas vairāk pazīstams kā Vecais Stenders.
Ezernieku Velnakmens
Daudz interesanta arī Sēlijas iekšzemē – tā patālāk no Daugavas krastiem. Viens no interesantākajiem dabas un senatnes objektiem Sēlpils pagastā neapšaubāmi ir Ezernieku Velnakmens, kas meklējams aptuveni 150 m uz DDR no Ezernieku mājām, ieplakā, mitrā mežiņā 30 m no lauka malas. Ap akmeni nelielā platībā izcirsti koki un krūmi, un no tuvējā ceļa tam pieved knapi samanāma taciņa. Diemžēl nekādu norāžu par akmeni nav. 1990. gadu vidū bija – ar nepareizu uzrakstu «Svētakmens» –, bet tagad pat tās vairs nav.
Velnakmens izmēri ir ievērojami: garums 6,8 m, platums līdz 3,7 m, virszemes augstums 1,3 m, apkārtmērs 16,40 m, tilpums kā dižakmenim – aptuveni 16 kubikmetri. Akmens, protams, ievērojams arī ar savu teiksmaino nosaukumu un teiku par Velnu, kas te sēdējis. Tomēr, no arheoloģiskā viedokļa, vēl nozīmīgāk, ka tajā ir cilvēku ieveidoti iedobumiņi, kas tapuši senu kulta rituālu gaitā pirms daudziem tūkstošiem gadu. Akmens plakanajā virsmā ir viens dabisks iedobums (35×38 cm liels, 3,5-6 cm dziļš) un piecas bedrītes, no kurām viena ir varbūtēja. Bedrīšu izmēri: 1) 3,3 cm dziļa, 9 cm diametrā; 2) 1 cm dziļa, 12 cm diametrā (ieveidota dabiskā dobuma apakšā); 3) 1,2 cm dziļa, 11 cm diametrā; 4) 1,2 cm dziļa, 10 cm diametrā; 5) iespējamā bedrīte: 1,3 cm dziļa, 5,5 cm diametrā. Teika stāsta, ka šos iedobumus ieminis velns, kas te sēdējis un ķemmējies. Taču patiesībā šīs bedrītes sarkanajā rapakivi granīta akmenī tālās sendienās ir cilvēka roku veidotas. Tikai lielākais iedobums, kura apakšā ieveidota vie-na no bedrītēm, visticamāk, ir vecs, dabisks izlūzums, kas akmenī radies pirms daudziem tūkstošiem gadu, vēl pirms tajā (iespējams, kaut kad bronzas laikmetā) ieveidota apaļā bedrīte. Ezernieku Velnakmeni kā bedrīšakmeni noteicis jau arheologs Juris Urtāns 1984. gadā. Velnakmens ir ņemts valsts aizsardzībā kā arheoloģijas piemineklis – sena kulta vieta.
Senie sēļu pilskalni
1 km uz rietumiem no Ezernieku Velnakmens, otrpus lielceļam, pie Babrānu mājām, atrodas sens pilskalns. Babrānu pilskalns laika gaitā daudz cietis, jo tā virsma un viena – rietumu – mala tikusi intensīvi aparta, kas, protams, bojājis tā sākotnējo izskatu. Tāpat tas ticis tranšejām izrakņāts Pirmā pasaules kara laikā. Vēlākos gados tranšejas aizbērtas un mūsdienās vairs tikpat kā nav saskatāmas. Šis pilskalns bijis apdzīvots jau pirms mūsu ēras. Tepat blakus, otrpus tuvējam ceļam, atrodas arī Taborkalns (Dabora kalns) – augstākais kalns Sēlpils apkārtnē jeb Sēlijas paugurvaļņa ziemeļu galā. Tas paceļas 158 metrus virs jūras līmeņa.
4 km uz DR no Babrānu pilskalna un 1 km uz DA no Sēlijas ciema (Sēlpils pagasta centrs) atrodas vēl viens šīs puses seno sēļu pilskalns. Manuprāt, viens no visiespaidīgākajiem Sēlijas pilskalniem – Pormaļu Sudrabkalns. Pilskalna plakumā, nogāzēs un arī pakājē daudzviet ir ļoti intensīvs kultūrslānis, domājams, te bijis nozīmīgs novada centrs jau pirms mūsu ēras un pastāvējis līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Pētnieki te vairākkārt atraduši arī dažādas senlietas. Lai arī Sēlijas pusē ir daudz izteiksmīgu pilskalnu, Pormaļu Sudrabkalns ir izcili ainavisks, jo tas tikai daļēji apaudzis kokiem un ir labi pārskatāms gan no apakšas, gan no citiem apkārtnes kalniem tā dienvidu un rietumu pusē. Arī no pilskalna augšas paveras tālas ainavas.
Abus aplūkotos pilskalnus 1922. gadā pirmoreiz aprakstījis senatnes pētnieks Karls Levis of Menars, bet vēl pēc dažiem gadiem pētījis pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Plašāki jaunākie apraksti par tiem lasāmi arheologa Jura Urtāna grāmatā «Augšzemes pilskalni» (2006.). Visi aprakstītie objekti atrodami Aizkraukles rajona kartēs.
Ievērības cienīgi objekti ir arī nelielā Baltiņu ezera apkārtnē, kur atrodas vēl viens Velnakmens (kādreiz bijuši pat trīs) un vairākas senvietas. Katrā ziņā Sēlpils apkārtne ir tā vērta, lai to iepazītu!
Andris Grīnbergs
Publicēts 2008.gada aprīlī.