Ak, jaunība! Eh, jaunība, jaunība!
C-sīīī! C-sīīī! Nebāz degunu, kur nevajag!
Vai! – iztrūcināji, pārsteidzi. Tev nu gan ir spalgi svilpieni! Tev nu gan švīkst spārni!
Ko tu te meklē? Kāpēc te snaiksties? Ne tādus vien svilpienus dzirdēsi, ja bāzīsi savu degunu, kur nevajag!
Ko es te daru?! Pats redzi – es te ostu, lūk, šo caurumu nobrukušajā upes krastā. Es ostu caurumu un nostalģiski slīgstu sentimentālās atmiņās par saviem jaunības gadiem. Šis caurums ož tik ļoti līdzīgi manu jaunības dienu – krievu valdīšanas laika – Rīgas Centrāltirgum! Te tagad jaušams tieši tāds, kāds tur toreiz – mazliet sasmakušu brētliņu, mazliet iepuvušu kartupeļu, mazliet apkaltušu vistu kāju – smārds! Ostu. Ostu un, kā redzi, mērcēju (faktiski, esmu spiests mērcēt) kājas upes ūdenī. Ostu, mērcēju kājas un vienlaikus klausos īpatnējos cirkšķos, kas skan no cauruma. Šis caurums…
Caurums, caurums! Šis caurums, starp citu, ir tīši izrubināta ieeja tīši izrubinātā ejā uz tīši izrubinātu paplašinājumu – ligzdu! Nebāz tajā degunu!
Tev, smukulim, tik smirdīga ligzda?! Neglaimojot, neliekuļojot saku: tu esi krāšņāks par visiem Latvijā savvaļā manis līdz šim sastaptajiem putniem. Gatavais frants! Tik spilgti apspalvotu lidoni pat es atpazīstu! Putnu pētītāji jeb orientologi tevi, ja nemaldos, dēvē par zivju dzenīti. Ja nemaldos, esi Latvijā reti sastopams putns?
Maldies – neesmu gan!
Neesi zivju dzenītis vai neesi reti sastopams?
Neesmu reti sastopams. Esmu zivju dzenītis. Tiesa, daļa ornitologu (nevis – kā tu teici – orientologu!) mani dēvē kompaktāk – par zivjdzenīti. Vai dēvē tā, vai dēvē šā – neviens no vārdiem nav slikts, lai gan abi ir neatbilstoši, neprecīzi. Gribu uzsvērt: ar īstajiem dzeņveidīgajiem putniem – dzeņiem un dzilnām – man, neraugoties uz vairākām ārējām līdzībām (garo, smailo knābi, relatīvi lielo galvu, īso asti, īsajām kājām) un aplam līdzīgo vārdu, nav ne mazākās radniecības. Es piederu citai, īpašai – zivjdzenīšu dzimtai; šī dzimta ietilpst tā sauktajā krāšņvārnveidīgo kārtā.
Krāšņvārnveidīgo?! Par krāšņvārnām gan neko neesmu dzirdējis! Janvārī intervēju vienu vārnveidīgo putnu – žagatu; viņa par krāšņvārnām pat neieminējās. Vai tās ir vārnas, kas kaut kādā veidā saistītas ar apkures iekārtām?
Tu esi vai izliecies stulbs? «Krāšņ-» norāda uz krāšņumu, nevis saistību ar krāsnīm!
Krāšņvārnu kārtai turklāt nav itin nekāda sistemātiska sakara ne tikai ar dzeņveidīgo, bet arī ar zvirbuļveidīgo kārtā ietilpstošo vārnveidīgo dzimtas putniem – ar vārnām, žagatām, kraukļiem un pārējiem melnbaltajiem. Nē, – piedod! – visi šai zemē sastopamie vārnveidīgie tomēr nav melnbalti – sīlis ir itin krāšņs. Taču pat viņš nav ne tuvu tik krāšņs, cik Latvijas ornitofaunā pārstāvētie krāšņvārnveidīgie: pupuķis jeb bada dzeguze, zaļā vārna jeb zaļā krāšņvārna, bišu dzenītis jeb bišu dzenis un, protams, zivju dzenītis jeb zivjdzenītis. Aplūko, aplūko mani! Metāliski mirdzoša, zila virspuse; koši zilzaļi spārni un aste; apakšpusē apspalvojums viscaur, izņemot spilgti balto pakakli, rūsganbrūns; rūsgana svītra arī uz vaigiem! Un vēl sarkanīgās kājas…
Kājas, kājas! Manuprāt, kājas tev, lai gan krāsainas, tomēr ir, maigi izsakoties, visai necilas. Mazas, strupas!
Toties stipras! Un īpašas – sindaktilas.
???
Nezini vai izliecies, ka nezini, ko nozīmē sindaktilas? Aplūko uzmanīgi: kāju vidējie pirksti līdz pusei saauguši ar ārējiem. Tas mazliet atvieglo rosīšanos ūdenī un krietni atvieglo ligzdvietu darināšanu. Trīs pirkstu daļēja saaugšana, starp citu, ir viena no krāšņvārnveidīgo kārtas putnu īpašajām pazīmēm.
Pasaki beidzot vismaz dažus teikumus par savu smirdīgo ligzdu vai, kā tu saki, ligzd-vietu.
Ligzdvietu (eju un paplašinājumu tās galā jeb perēkli) pirms nepilna mēneša es, manai šā gada dzimumpartnerei piepalīdzot, te izrubināju. Tā nav smirdīga, tā ir smaržīga! Jauki smaržīga! Kad paaugsies bērni (tie ir viņi, kas tur iekšā maigi čirkst), perēklis smaržos vēl jaukāk, vēl stiprāk. Iedomājies: seši mazuļi – sākumā plikmieši, pēc tam makstspalvaiņi – trīs četras nedēļas diendienā atrij zivju asakas un zvīņas, visi seši, protams, kakā.
Tātad tā smak…, piedod, smarža rodas tāpēc, ka nedz tu, nedz tava sieva nevīžo izvākt no ligzdas barības atliekas un mēslus?
Mēs tos nevis nevīžojam, bet necenšamies izvākt. Putnu mēsli taču labi dezinficē. Savukārt nesagremotās zivju atliekas, kad jaunuļi pametīs perēkli, izžūs un kļūs par labu labo izklājumu nākamajam perēklim. Kā nekā ligzdu mēs šogad izmantosim – te dēsim un perēsim – vēl vismaz vienu reizi pēc tam, kad šis – šosezon pirmais – pēcteču pulciņš būs izvadīts patstāvīgā dzīvē. Un, ļoti ticams, ka arī nākamgad te tiks loloti mazuļi.
«Dēsim un perēsim» – tu lietoji daudzskaitļa formu! Vai tad dējat un perējat abi – gan tēvs, gan māte? Pag’, man nupat ienāca prātā: es ar tevi līdz šim runāju kā ar vīriešu dzimuma pārstāvi, bet varbūt tu esi mātīte? Ja mātīte, tad neraksturīgi krāšņa mātīte. Putniem taču parasti tēviņi ir košākais dzimums?
Šai ziņā viss kārtībā: esmu tēviņš. Mana sieva šobrīd medī. Kad viņa atgriezīsies, tad tu dabūsi – tad tik tu dabūsi dzirdēt! Tad redzēsi! Dzirdēsi un redzēsi ne tikai viņas satraukumu, neapmierinātību par tavu klātbūtni, tu redzēsi, ka mūsu sugai mātītes košumā, nudien, tikpat kā neatpaliek no tēviņiem. Jāatzīst, ka šādas tādas dzimumatšķirības ir. Re – man gan augšknābis, gan apakšknābis ir viscaur zili melnā krāsā, bet zivju dzenīšu mātītēm apakšknābis ir oranžsārts. Viņām bez tam apakšpuses un vaigu apspalvojuma rūsganums ir nedaudz blāvāks.
Atbildot uz jautājumu par dēšanu, par perēšanu: jā! – olas silda abi dzimumi, protams, pārmaiņus; sildām aptuveni divdesmit dienas. Bet dēj gan – loģiski – tikai mātīte. Dējamperiodā viņa ik dienu izdēj pa vienai baltai, spīdīgai olai, kamēr pilns dējums – sešas septiņas baltas olas.
Kāpēc tieši baltas olas?
Kāpēc lai nebūtu baltas?! Maskējošs raibums, krāsojums taču nav nepieciešams, jo tur – horizontālās ejas galā, bezmaz metra dziļumā, kur atrodas ligzdas kamera, – valda gandrīz pilnīga tumsa. Tur, maigi izsakoties, ir krietni tumšāks nekā koka dobumā, kur ligzdojošo putnu sugu ievērojamai daļai, ja nemaldos, arī ir baltas olas.
Pirmīt, apjūsmodams savus kakājošos bērnus, nodēvēji viņus par makstspalvaiņiem. Ieintriģēji. Es nemaz neļaunotos, ja tu paskaidrotu, kādēļ lietoji tik īpatnēju vārdu.
Nevis īpatnēju, bet īpašu – norādošu, raksturojošu. Pagaidām mazuļi vēl ir kaili, neapspalvoti. Kad šiem plikmiešiem augs spalvas, tās visu laiku, kamēr nebūs pilnīgi attīstījušās, paliks ieskautas tā sauktajās spalvu makstīs. Tāpēc es teicu: makstspalvaiņi. Šie makstspalvaiņi izskatās adataini.
Jautāt par zivju dzenīšu ēdienkarti, domāju, būtu muļķīgi, jo sugas nosaukums jau visu pasaka priekšā. Bez tam tu iepriekš minēji, ka ligzdā krājas bērnu atrītās zivju asakas un zvīņas. Tātad – skaidrs! – esat zivju ēdāji.
Principā – jā: esam zivju, precīzāk sakot, nelielu, ne garāku par sešiem septiņiem centimetriem zivtiņu ēdāji. Bet – ne tikai zivtiņu vien ēdāji. Savu ēdienkarti mēdzam dažādot vēl ar šādiem tādiem nelieliem ūdenskustoņiem – galvenokārt ar tiem, ko varam noķert, strauji metoties uz galvas lejā un, inerces dzīti, nedaudz ietriecoties ūdenī.
Lielākoties tas notiek tā: rumpi nekustinot, medījošs putns tup uz kāda zara, kas noliecies zemu pār ūdenstilpi vai atrodas netālu no tās, vai uz akmens, un, galvu te uz vienu, te otru pusi piešķiebdams, pārmaiņus ar vienu, ar otru aci lūko pēc mazas, slaikas zivtiņas; ja tādas nav, tad pēc kāda vēzīša, kukaiņa, abinieku kāpura vai pat gliemja. Kad laupījums nolūkots, seko straujš kritiens – plunkš! – un tvēriens, kas gandrīz vienmēr ir nerezultatīvs. Noķērums, kas jau tvēriena brīdī nav dabūjis galu knābja spailēs, pirms notiesāšanas vai pirms izbarošanas kādam no mazuļiem allaž tiek nobeigts, sitot pret kaut ko cietu. Ja par upuri kritusi zivtiņa, zvīņainais un spurainais līķis vienmēr top grozīts un mētāts, līdz ieņem tādu stāvokli, kas nodrošina tā ērtu nokļūšanu putna rīklē ar galvu pa priekšu.
Daudz retāk potenciālais ēdiens tiek noskatīts, strauji, enerģiski lidojot virs paša ūdens līmeņa, bet vēl retāk (galvenokārt pārceļošanas laikā) kaut ko apēdamu diemžēl nākas meklēt arī starp šādiem tādiem sauszemes dzīvniekiem.
Pārceļošanas laikā? Tātad zivju dzenīši ir gājputni?
Jā! Mūs – tos, kuri ligzdojam te, Latvijā, – droši var saukt par gājputniem. Faktiski visi jaunuļi un arī lielākā daļa pieaugušo putnu vasaras otrajā pusē, rudenī dodas tālākos klejojumos un pakāpeniski lido uz aizvien siltākām un siltākām zemēm: uz Eiropas rietumiem, vidieni, dienviddaļu; dažs aizmigrē pat līdz Āfrikai. Vairākums, ja vien izdzīvo, martā vai aprīlī atgriežas. Bet… Bet tomēr ir arī tādi īpatņi, kas tālu prom neklīst, ne uz kurieni nemigrē – sadūšojas pārlaist ziemu tepat pie dažādām neaizsalstošām ūdenstilpēm.
Skaidrs: neraugoties uz to, ka dažs labs īpatnis uz siltajām zemēm rudeņos nedodas, tā pasaules zivju dzenīšu daļa, kas ligzdo Latvijā, kopumā tomēr ir gājputni.
Kur vēl zivju dzenīši ligzdo? Kur vēl tavas sugas pārstāvji priecē manas sugas pārstāvju acis?
Areāls ir ļoti plašs. Zivju dzenīši sastopami visā Eiropā, atskaitot aukstos apgabalus aiz 60° Ziemeļpolā, bez maz visā Āzijā, pat daļā Indonēzijas un Kuriļu salās, arī Ziemeļāfrikā. Turklāt – varu palielīties – zivju dzenīši dzīvo…
Paldies, paldies! Paldies! Piedod! Beigsim! Es jau labprāt vēl turpinātu sarunu, bet dēles… Manas kājas no vienas vietas aplipušas ar šiem tārpiem. Bridīšu prom. Vēlreiz – paldies! Pasveicini savu šīs sezonas sievu!
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2005.gada maijā.