Jau gadus desmit Ruslans Matrozis pieraksta dažādus interesantus dabaszinātņu vēstures faktus. Izrādās, pirms gadiem 800 publicēta pirmā ziņa par putniem mūsdienu Latvijas teritorijā. 1255. gadā Rīgu apmeklējis viduslaiku zinātnieks Alberts Lielais (Albertus Magnus, 1193?–1280), kurš savā darbā «De anumalibus» bija iekļāvis novērojumus par jūras ērgļiem Livonijā, bet pēc gadiem 300 Livonijas hronikā izdarīta piezīme liecina, ka 1580. gada 25. jūlijā negaisa laikā gājuši bojā daudz savvaļas putnu. Sākot ar 17. gadsimtu, ziņu apjoms par putniem pakāpeniski pieaug. Šoreiz publicēsim sešus Ruslana apkopotus interesantus notikumus no cilvēku un putnu attiecību vēstures Latvijā.
1) Piekūnu audzētava Jelgavā
Kurzemes un Zemgales hercogistes laikos vietējie augstmaņi bieži viesojās pie Rietumeiropas valstu valdniekiem, pie viena aizgūstot daudzas tam laikam modernas tradīcijas, piemēram, dienas plēsīgo putnu izmantošanu medībās, kas bija populārs galma izklaides veids. Tolaik labi apmācīti medību piekūni un ērgļi tika uzskatīti par vērtīgu dāvanu ārzemju valdniekiem, tāpēc Jelgavas Ozolu muižā (mūsdienās netālu no Ozolniekiem) jau 16. gadsimta beigās tika ierīkota piekūnu audzētava, kur savvaļā sagūstītus plēsīgos putnus turēja speciālās mājās ar daudziem nodalījumiem un apmācīja medībām.
Pirmā informācija par piekūnu audzētavu atrodama Skotijas, Anglijas un Īrijas karaļa Džeimsa I (James I, 1566–1625) vēstulē Kurzemes hercogam Vilhelmam Ketleram (Wilhelm Kettler, 1574–1640), kas rakstīta 1614. gadā un kurā viņš pateicas par atsūtītajiem medību piekūniem. Piekūnu turēšana un apmācība bija visai sarežģīts process, kas prasīja zināšanas un pieredzi, tāpēc par piekūnu dresētājiem nereti strādāja ārzemnieki ar atbilstošu darba pieredzi.
Ir ziņas, ka kopš 1650. gada ar piekūniem šeit strādāja holandietis Dīlens (Dielen), bet 1677. gadā bez viņa minēti vēl Laurencens (Laurentzen) un Matīss (Mathiess). Audzētā vienlaikus turēti vairāki simti medību putnu. Tās darbību atbalstīja un turpināja arī nākamais hercogs – Jēkabs Ketlers (Jacob Kettler, 1610–1682), bet 1676. gada beigās, kad viņa dēls Frīdrihs Kazimirs Ketlers (Friedrich Kasimir Kettler, 1650–1698) atgriezās Kurzemē, kopā ar citām galma iestādēm viņam apsaimniekošanā nodota arī piekūnu audzētava. Tā tika paplašināta, un putnu dresētāji devās pēc jauniem putniem uz Papes ezeru, kur, līdzīgi kā mūsdienās, bija galvenā putnu ķeršanas vieta. Droši vien tur tīklos ķēra lielos piekūnus rudens migrācijas laikā. Vienā reizē izdevies notvert pat 40 piekūnus, no kuriem lielākā daļa tika nosūtīta hercoga radiniekiem uz Vāciju.
1698. gadā hercogs mira un piekūnu audzētava beidza pastāvēt.
2) Eiropu pārsteidz «gulbju ezers» Papē
1779.gadā Leipcigā publicēta Šveices zinātnieka Johana Bernulli (Johann Bernoulli, 1744–1807) grāmata par viņa ceļojumu no Vācijas uz Krieviju. Izrādās, 1777. gada jūlija sākumā pētnieks apmeklējis ar niedrēm aizaugušo Papes ezeru, kur saskaņā ar vietējo iedzīvotāju sniegtajām ziņām dzīvojis tūkstošiem gulbju. Pats gan viņš šos putnus nav redzējis, bet uzskatījis šo informāciju par svarīgu un aprakstījis grāmatā. Mazliet vēlāk, 1792. gadā, Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas jeb Academia Petrina pasniedzējs Johans Melhiors Gotlībs Bēzeke (Johann Melchior Gottlieb Beseke, 1746–1802) publicēja grāmatu par Kurzemes putniem, kur arī piemin gulbju masveida ligzdošanu Papes ezerā. Šo gulbju sugu viņš kļūdaini nosaucis par ziemeļu gulbi, acīmredzot par pamatu izmantojot Karla Linneja pārskatu (1758), kur bija aprakstīta tikai viena gulbju suga. Fakts par gulbju masveida ligzdošanu bija ļoti neparasts un interesants, tāpēc daudzi Eiropas izdevumi šo ziņu regulāri pārpublicēja līdz pat 1839. gadam.
Latviski pirmā informācija publicēta 1825. gadā «Latviešu Avīzēs»: «Papes ezerā daudz gulbas mīt un bērnus izperina.» Savukārt 1843. gadā Liepājas avīzē «Libausche Zeitung» publicēts aicinājums pieteikties uz nomas tiesībām Papes ezerā medīt gulbjus un citus ūdensputnus periodā no 1844. līdz 1848. gadam. Vēlāk informācijas plūsma par gulbjiem Papes ezerā apsīka. Jau 20. gadsimtā vairāki ornitologi izteica viedokli par to, ka Papes ezerā ligzdojuši nevis ziemeļu, bet gan paugurknābja gulbji. Diemžēl mūsdienās ir arī tādi pētnieki, kuri, neiedziļinoties vēsturiskajos avotos, turpina citēt kļūdainu informāciju un pārpublicē ziņas par ziemeļu gulbju ligzdošanu Papes ezerā.
Ar ko Papes «gulbju ezera» stāsti ir interesanti? Jāatgādina, ka līdz pat 20. gadsimta vidum gulbjus intensīvi medīja, tādēļ ligzdotāju skaits katastrofāli samazinājās. Tolaik daži desmiti pāru ligzdojošo ziemeļu gulbju bija palikuši vien grūti sasniedzamos rajonos Skandināvijas ziemeļos, bet paugurknābja gulbji savvaļā Eiropas teritorijā ligzdoja vien nedaudzās vietās un visai nelielā skaitā. Absurds, bet vairāk paugurknābja gulbju ligzdoja nebrīvē – bagātu cilvēku muižu un piļu parku dīķos, kur tos turēja kā dekoratīvus ainavas elementus. Arī gulbju šaušana bija ekskluzīvs medību veids. Domājams, tikai tādēļ, ka seklajā Papes ezerā medniekiem pa niedru biežņu bija grūtāk piekļūt putniem, te vairāk nekā 70 gadus bija savvaļas paugurknābja gulbju paradīze. Tāpēc Papes ezerā ligzdojošie gulbji 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē bija unikāls gadījums Eiropas mērogā!
3) Rīgai bija sava kaija
18.gadsimta vidū zviedru dabaspētnieks Karls Linnejs (Carl von Linne, 1707–1778) lika pamatus binārās nomenklatūras augu un dzīvnieku nosaukumu sistēmai, katrai sugai piešķirot ģints un sugas nosaukumu. Tad arī sākās sugu aprakstīšanas bums, kurā iesaistījās daudzi dabaspētnieki. Izvēloties vārdu jaunatklātai sugai, pētnieki par tās otro nosaukumu parasti izvēlas kaut ko īpaši raksturīgu – krāsu, formu vai sastopamības biotopu – vai nosauc sugu par godu kādam pētniekam vai vietai. Piemēram, 2001. gadā mūsu entomologs Dmitrijs Teļnovs aprakstīja Malaizijas džungļos atrastu jaunu ložņvaboļu sugu, piešķirot tai nosaukumu Derarimus riga par godu Rīgas apaļajai jubilejai.
Reti kurš zina, ka Rīgai bijusi arī sava kaija! Informāciju par putnu ar Latvijas galvaspilsētas vārdu nosaukumā atradu pilnīgi nejauši, meklējot internetā pieejamo seno grāmatu skenētajās versijās ziņas par Rīgas putniem. Noskaidroju, ka vācu izcelsmes naturālists Johans Fridrihs Gmelins (Johann Friedrich Gmelin, 1748–1804), kurš strādāja par profesoru Zviedrijā un turpināja K. Linneja sugu aprakstīšanas darbu, 1789. gadā publicējis kārtējos Linneja «Systema Naturae» sējumus, kur apraksta daudzas sugas, piešķirot tām zinātnisku nosaukumu, tajā skaitā vienu kaiju sugu nosaucot par Larus riga. Toreiz vēl nebija tradīcijas plašāk aprakstīt nosaukuma izvēles pamatojumu, tāpēc varam tikai minēt, kāpēc suga nosaukta par godu Rīgai.
Kad ornitologi sistematizēja sugas, par īsto nosaukumu tika atzīts tikai pirmais publicētais, bet pārējie, vēlāk dotie nosaukumi, palika kā sinonīmi. Šāds liktenis piemeklēja arī Rīgas kaiju – izrādās, pirmais to jau 1764. gadā bija aprakstījis cits pētnieks, piešķirot tai nosaukumu Larus rissa, bet mūsdienās suga zināma kā trīspirkstu kaija (Rissa trydactyla). Latvijā pirmo reizi ornitologi šo sugu novēroja Papes jūrmalā 1983. gada novembrī, bet Rīgas teritorijā tā atzīmēta 1986. gada decembrī Vecāķu jūrmalā. Šī ir jūras kaija, kas lielākoties dzīvo jūras plašumos tālāk no krasta, bet, pūšot spēcīgam rietumu vējam, it īpaši rudens periodos, trīspirkstu kaijas var sastapt arī Latvijas piekrastes liedagos un pat iekšzemes teritorijās.
4) Latvijā glabājas izmiris papagailis
1818.gadā Jelgavā tika dibināts Kurzemes provinces muzejs, kurā bija ierīkota arī dabas ekspozīcija. Muzeja kolekciju veidoja lielākoties dāvinājumi no biedriem un citiem mecenātiem, un viens no tādiem ir bijis Kurzemes bruņniecības dzimtas pārstāvis Apolonijs fon Maltics (Apollonius von Maltitz, 1795–1870), kurš no 1830. līdz 1836. gadam strādājis par komercatašeju Krievijas impērijas pārstāvniecībā Riodežaneiro. Tur viņš bija iegādājies un uz dzimteni atvedis izbāztu tropisko putnu kolekciju (aptuveni 245 putni), kuru uzdāvināja Kurzemes provinces muzejam. Kolekcijā bija Dienvidamerikas un Austrālijas putni – unikāls un netipisks fondu materiāls Kurzemes muzejam, kas vairāk specializējās uz eksponātu vākšanu Kurzemē.
Padomju okupācijas pirmajā gadā Kurzemes muzejs tika likvidēts, dabaszinātniskās kolekcijas pārņēma Latvijas Valsts universitāte, bet mūsdienās Maltica putnu kolekcija glabājas Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā. Viens no šīs kolekcijas izbāžņiem mūsdienās ir ļoti vērtīgs – paradīzes papagailis (Psephotus pulcherrimus), kas apdzīvoja Austrālijas DA Kvīnslendu. Pēdējo reizi šī suga dabā redzēta 1927. gadā. Tagad par izmirušās sugas papagaiļiem liecina vien putnu ādiņas un izbāžņi, kas glabājas dažos muzejos.
Diemžēl Maltica kolekcijas putniem nebija etiķešu ar attiecīgā eksemplāra iegūšanas datumu, vietu un citiem apstākļiem, bet jebkurā gadījumā viņš to ir atvedis uz Jelgavu, vēl pirms suga zinātniski tika aprakstīta (1845). No Latvijas dabaszinātnisko muzeju kolekcijām šis ir vienīgais putnu eksemplārs no izmirušās sugas un neapšaubāmi iekļaujams LU Zooloģijas muzeja zelta fondā.
5) Unikāla dīvainu putnu kolekcija
1895.gada sākumā vācu ornitologs un taksidermists Teodors Lorencs (Theodore K. Lorenz, 1842–1911), kuram Maskavā piederēja viena no lielākajām taksidermijas darbnīcām, izstādē Rīgā izrādīja daļu no savas aberatīvo putnu kolekcijas – 169 eksemplārus. Daudzus gadus T. Lorencs savai kolekcijai meklēja putnus ar aberācijām, piemēram, dažādus hibrīdus, kā arī pilnīgus vai daļējus albīnus. Šādi putni dabā sastopami ļoti reti, tāpēc izbāztu putnu kolekcijās tie ir paši vērtīgākie. Lai šādus brīnumus iegūtu, nācās tos meklēt tirgos un iepirkt no medniekiem plašajā Krievijas teritorijā. Rīgas izstādē šo unikālo kolekciju iekāroja tirgotājs Pauls Hoflingers (Paul Hoflinger) un pierunāja T. Lorencu to pārdot. Darījuma summa nav zināma, bet, domājams, tā bija iespaidīga. Šo kolekciju viņš uzdāvināja Rīgas Dabaspētnieku biedrībai tās 50 gadu jubilejā. Par šo vērtīgo dāvanu daudz rakstīja tā laika avīzēs, bet par pašu P. Hoflingeru zināms vien tas, ka viņš bijis aktīvs mednieks un šīs biedrības biedrs, kurš regulāri papildinājis muzeja krājumu ar retiem putniem. Piemēram, viņš pirmais Latvijas teritorijā ir konstatējis (nošāvis un uzdāvinājis Rīgas Dabaspētnieku biedrības muzejam) mazo dūkuri (1890) un pelēko pīli (1894).
Par aberatīvo putnu kolekcijas vērtību liecina arī tas, ka 1895. gada vasarā muzejs šo kolekciju izrādīja Lībekas Ziemeļu tirdzniecības un rūpniecības izstādē, kur tā apbalvota ar zelta medaļu. Kolekcija ir saglabājusies līdz mūsdienām, tā glabājas Latvijas Dabas muzejā un ir muzeja zelta fondā zinātniskā un vēsturiskā ziņā. Otra T. Lorenca aberatīvo putnu kolekcijas daļa glabājas Darvina muzejā Maskavā. Prieks, ka šī 124 gadus senā kolekcija pārdzīvojusi visus kara gadus, nav izvesta, sadalīta vai iznīcināta, bet pilnībā saglabājusies joprojām glabājas Rīgā.
6) Laukirbes «aizlido» uz Somiju
Laukirbes ir viena no putnu sugām, kas uzturas klajās vietās. Ziemā tās apvienojas bariņos un klejo pa apkārtni, meklējot barību arī pie cilvēku mītnēm. Laikā, kad zemi ilgstoši klāj biezs sniegs, putniem ir grūti tikt pie barības. Lai palīdzētu irbītēm izdzīvot līdz pavasarim, daudzi cilvēki putnus piebaro ar graudiem un gādā, lai tie var droši pārnakšņot cilvēku mītņu tuvumā. Laukirbes savulaik bija gards medījums, tāpēc atbildību par tām uzņēmās arī mednieki.
Šoreiz pastāstīšu par diviem gadījumiem ar starptautisku pieskaņu, par kuriem tolaik rakstīja arī avīzes.
1935.gada rudenī Latvijā viesojies Dānijas mednieku biedrības pārstāvis Dr. Paulsens, kurš piedalījies laukirbju medībās. Tās kungam tik ļoti iepatikušās, ka pēc atgriešanās mājās viņš ierosinājis iegādāties 200–300 laukirbes, lai varētu tās izlaist Dānijā. Kolēģi šo ideju atbalstījuši, jo mūsu laukirbes nav satraukusi nedz mednieku, nedz suņu klātbūtne, tādēļ tām varēja piekļūt šāviena attālumā. Savukārt dāņu laukirbes ļoti baidījušās gan no mašīnām, gan cilvēkiem un nomedīt kādu bijis daudz grūtāk. Dāņu mednieku nolūks bijis mūsu laukirbes krustot ar vietējās populācijas putniem, lai rastos «drošāki» pēcnācēji, tādējādi uzlabojot irbju medību rezultātus. Tomēr šī iecere nav īstenota, jo stingrie valūtas apmaiņas noteikumi lieguši darījumu apmaksāt. Vēl bijusi ideja apmainīties ar dzīvniekiem starp Kopenhāgenas un Rīgas zoodārziem. Šķiet, ka arī šis variants netika akceptēts.
1937./38. gada ziema Latvijā bijusi barga, tāpēc Mežu departaments uzdevis virsmežniecībām un mežniecībām piebarot laukirbes, kā arī masu medijos publicējis lūgumu iedzīvotājiem iesaistīties, pat izsludinot konkursu labākajiem piebarotājiem, sadalot godalgas no 500 latu fonda. Laukirbju piebarošanas pasākumos aktīvi piedalījušies mazpulcēni, ierīkojot ēdināšanas vietas ar barošanas nojumītēm un skuju būdām. Daļa no laukirbēm noķerta un ievietota pārziemošanai neapkurināmās siltumnīcās un tukšos šķūņos. Rēzeknes virsmežniecības telpās pa ziemu nebrīvē turētas 70 laukirbes, kuras kā Latvijas Zemkopības ministrijas dāvana Somijas Lauksaimniecības ministrijai 1938. gada 21. martā no Rīgas lidlauka ar «Lufthansas» satiksmes lidmašīnu tika nosūtīja uz Helsinkiem, jo arī Somijā bargā ziema bija paretinājusi laukirbju populāciju. Par šo dāvinājumu tolaik plaši rakstīja Somijas laikraksti. Interesanti, ka savvaļas dzīvnieku dāvināšana pirms gadiem 80 bija ierasta lieta – piemēram, norvēģi mums savulaik dāvinājuši bebrus, no somiem un norvēģiem esam saņēmuši ziemeļbriežus, kas mēģināja iedzīvoties Bažu purvā.
Ruslans Matrozis;
autora un Alekseja Kuročkina foto