Liels bija kārdinājums likt tieši šādu virsrakstu, kaut gan tūlīt pat nākas paskaidrot. Jā, vairākums putnu, kas uzskaitīti šo piezīmju noslēgumā, ir ieraudzīti un atpazīti daudzu gadu laikā tieši mūsu pagalmā, kas ar vienu sānu pieguļ Māras dīķim, kur atrodas arhitektūras piemineklis Jeruzālemes krogs un O.Vācieša muzejs. Tomēr jāpiebilst, ka dažas no putnu sugām ieraudzītas Arkādijas parkā, ko mēs, iedzimtie, uzskatījām par sava pagalma turpinājumu, kā arī ap Mārupīti, pie tās ietekas ezerā, ko mēs gluži pamatoti uzskatījām par savu priekšpagalmu. Daļēji to var izskaidrot ar manu nedaudz kašķīgo iekšējo dialogu ar tiem pilsētniekiem, kas, sajutuši neatvairāmu tieksmi doties pie dabas krūts, sēžas mašīnā, ekipējušies ar lielu pārtikas krājumu un vēl arī muzikālo centru, un vismaz duci disku. Un tas viss lakstīgalu laikā! Par ko gan brīnīties, ja tādi ļaudis, pilsētā dzīvodami, «izslēdz» redzi un dzirdi un pat neievēro, kā pīlādža galotnē pie tramvaja pieturas pulcējas zīdastes, kā ķivuļi spurdz ap netālo bērzu un Rīgas debesis nesteidzīgi šķērso ziemeļu zosu kāsis.
Ziemas putni
Viss jau arī sākās ar putniem. Kad pirmo reizi nācām skatīties māju Lielajā Altonavas ielā, kur mums tika piedāvāts apmesties uz palikšanu, apgājām ap to no sniegotā pagalma puses un pēkšņi sadzirdējām klusu svilpošanu. Zemajos ogu krūmos dažu soļu attālumā ieraudzījām četrus sarkankrūtīšus – divus kungus ar koši sarkanu, precīzāk, cinobra (tā šo krāsu sauc Brēms) sarkanu, krūtežu un divas dāmas ar atturīgu pelnu pelēku priekšiņu. Viņiem no mums nebija bail. Mēs sapratām – tā ir zīme!
Pirmajā rītā, tikko uzausa gaisma, kāds pieklauvēja pie mūsu loga. Kaimiņi! – nodomājām, bet kāpēc ne pie durvīm? Taču tūlīt pat ieraudzījām divas zīlītes. Tās itin skaļi sita ar knābi pa veco koka rāmi, urbinot to un meklējot paslēpušos kukaiņus.
Mēs jau toreiz zinājām, ka pastāv divi viedokļi: viens – piebarojot palīdzēt putniem pārlaist ziemu, otrs – nepalīdzēt nemaz, lai visu izšķir dabiskā atlase. Otro uzreiz nolēmām ignorēt. Tātad bija steidzami jāatrod barotava – vai nu jāsameistaro pašiem, vai jāpielāgo kaut kas jau gatavs. Galu galā konfiscējām dēlam Žanim piederošo koka autobusu, kam no abām pusēm bija logi un durvis. Autobusā uz grīdas sabērām sēkliņas un maizes drupačas, bet pie rāmja piestiprinājām gabaliņu speķa. Par otru barotavu kļuva izstīdzējusi ābelīte–meženis, kas brīnumainā kārtā bija izaugusi pagalmā no kādas reiz zemē nomestas serdes, pareizāk – sēkliņas. Šīs ābelītes zaros līdz pat pavasarim karājās skābi, toties zeltaini ābolīši, ko cilvēki smādēja, bet putniņi gan ne.
Ar to tika atklāts lielais ziemas zoodārzs aiz mūsu loga. Jo putnus, kā zināms, vislabāk var novērot tieši ziemā, kad tie uzticībā meklē līdzjūtīgu palīdzību pie cilvēku mājokļiem.
Diletantu entuziasms
Manuprāt, tieši tas, ka mums nebija dziļu un nopietnu priekšzināšanu ornitoloģijā, kļuva par mūsu lielo veiksmi. Ja tu jau zini visu uz priekšu, katra jauna putna parādīšanās netiek uztverta kā notikums. Banālās ikdienas nomāktais pētnieka gars modās mūsos ar bērna nopietnību un uzņēmību. Mēs meklējām katalogus, putnu noteicējus, uzziņu lapas, salīdzinājām to, kas dabā, ar to, kas grāmatās. Mēs aizgūtnēm lasījām profesionāļu padomus, piemēram: «Svirlītis, čunčiņš, vītītis, ķauķis dzied visai atšķirīgi, bet ja šie mazie dzeltenīgie, pelēcīgie un iezaļganie putniņi nav tuvumā redzēti katru dienu, tad pat putnu pazinējam vajag tos aplūkot tuvu, lai noteiktu sugu. Vajag pāršķirstīt spalvas, salīdzināt lidspalvu garumus un kāju nokrāsu. Vienīgi tad tos var atšķirt…»
Ar to spalvu šķirstīšanu bija kā bija – dažu labu putnu mums izdevās redzēt tik uz mirkli, turklāt reizēm vienīgi lidojumā. Un tad nu Ojāram nācās mani atradināt no neizglītotas tumsoņas paraduma, ieraugot putnu, apstāties un blenzt uz viņu plati ieplestām acīm – tad nu gan putns aizlidos. Putna klātbūtnē jāturpina kustēties sīkiem solīšiem un skatīties uz viņu ar sānu redzi, kas ir daudz asāka par parasto.
Cits ritms
Mūsu steidzīgajai un neprognozējamai dzīvei putni piešķīra savu ritmu. Pacietība, spēja gaidīt, lēns un nesteidzīgs skats, gadalaiku izpēte un saprātīgas lietu kārtības atskārta kļuva par mūsu dzīves daļu. Un tas viss kontrastā ar literāro darbību, kas tolaik notika kā absurda cīņa starp valsti un indivīdu, kurā steiga, plānu pildīšana un pārpildīšana deldēja mūsu nervus un apziņu. Tālab aiz loga ieraudzīts putns ar krāšņām spalvām un brīnumainu balsi mums bija kā dāvana, kā mierinājums. Tieši tā – es nepārspīlēju.
Man ir saglabājušies daži fragmentāri to gadu pieraksti. Tajos skaidri jaušams šis citādais ritms.
24.februāris.
Sals. Vecās dzirnavu slūžas neļauj Mārupītei aizsalt. Pa ceļam uz redakciju pie salā kūpoša neaizsalušā ūdens netālu no trokšņaina ielas krustojuma tramvaja pieturas tuvumā redzu krūmā uz zara zivju dzenīti. Pievakarē atgriežoties no darba, redzu – zivju dzenītis joprojām sēž. Aizvelku Ojāru uz parku – zivju dzenītis sēž. Ornitologi apgalvo, ka viņš, tas ir, zivju dzenītis, var nosēdēt nekustīgi, gaidīdams savu zivteli, pusdienu un arī ilgāk. Man izdevās novērot, kā zivju dzenītis vingro pusdienas pārtraukumā. Viņš izstaipīja kāju un spārnu – sākumā labo, tad kreiso. Un tad atkal sastinga. Gudrinieks, smagā galva – ieraudzīs putnu, kritīs kā cirvītis ūdenī.
6.maijs
Lakstīgala, tā sauktā tranzīta lakstīgala, jo ilgāk par trim dienām tās parasti nemēdz šeit uzturēties, toties pa šo īso laiciņu piedzied visu pagalmu. Šoreiz atnākusi krūmos pie paša loga un rauj vaļā, ka vai bungādiņas plīst. Saprotu, ka tas nepieder man vienai, tāpēc zvanu paziņai uz radio – izlieku klausuli ārā pa logu, lai viņa putnu dzird. «Tev nav ko darīt?» atskan īgna balss. «Man nav laika, problēmas ar montāžu.»
Zvanu kolēģei uz izdevniecību. «Tā tu strādā bibliotēkā?» viņa indīgi jautā. «Kādas lakstīgalas, mums te tracis ar manuskriptu.»
Nopūšos un uzgriežu Imanta Ziedoņa numuru. Nolieku klausuli uz palodzes. Tuvāk varētu piedāvāt lakstīgalai tikai mikrofonu. «O!» pēc nelielas pauzes atskan Imanta balss. «Tu re, kā sit!»
Klausule kādu laiku paliek uz palodzes.
Ko visu nevar sev iestāstīt – pat putnu neatgriešanos.
Ojārs Vācietis
Taču, jo vairāk iedziļinies putnu pasaulē, jo daudzveidīgākas kļūst tavas izjūtas. Līdzās priekam un izbrīnam parādās arī raizes par to, kā viņi aizlidos līdz siltajām zemēm un jūrām, kā tur pārziemos un kā pēc tam atgriezīsies. Jo īpaši pēc tam, kad Džeralda Darela grāmatā izlasi, ka Grieķijas salās mednieki apšauj simtiem mūsu mazo dziedātājputnu ne jau iztikai, bet tāpat vien – sporta pēc.
Vajag tikai ieraudzīt, kā nenopļautā Mārupītes krastā augošā dadzī savas brokastis ietur dadzītis – mazs un spilgts kā papagailis –, lai sāktu pavisam citādi domāt par nezālēm. Vai esat mēģinājuši kaut reizi uz rūpīgi koptu, kā ar mēli nolaizītu parku paskatīties ar putna acīm? Jūs noteikti ieraudzīsiet, ka ainavā pietrūkst krūmu ar neapcirptiem zariem, trūdošu lapu čupas, žagaru kaudzes, kur paceplītim ligzdot, un vēl arī veca koka, kura dobumā pūce varētu mājot. •
Mūsu pagalmā redzēto putnu saraksts (nepilns, precizējams)
Mājas strazds, Melnais strazds, Pelēkais strazds, Dziedātājstrazds, KovārnisKrauķis, Vārna, Krauklis, Zvirbuļu vanags, Sīlis, Žagata, Bezdelīga, Svīre, Baltā cielaviņa, Dzeltenā cielaviņa, Čakste, Cīrulis, Ķīvīte, Ķauķis, Meža pīle, Sudrabkaija, Ķīris, Upes zīriņš, Lielā zīlīte, Zilzīlīte, Pelēkā zīlīte, Pupuķis, Pūce, Dižraibais dzenis, Mazais dzenis, Dzilna, Mizuložņa, Dzilnītis, Ķivulis, Pelēkais mušķērājs, Dadzītis, Melnais mušķērājs, Erickiņš, Žubīte, Lakstīgala, Paceplītis, Sarkanrīklīte, Zaļžubīte, Zīdaste, Sarkankrūtītis, Ūdensstrazds, Zivju dzenītis, Zeltgalvītis, Mājas zvirbulis, Lauku zvirbulis, Balodis, Gulbis.
Uzskatīsim, ka saraksts arī ir žanrs. Manā izpratnē tas skan kā dzejolis. Katrā ziņā putnu nevar paturēt sev vienam. Tas ir jāuzdāvina citam.
Ludmila Azarova
Publicēts 2004.gada decembrī.