Seši nelieli klosteri iespaidīgu smilšakmens klinšu virsotnēs – tā īsos vārdos var raksturot Meteoru, par kuru grieķu dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts Georgs Seferis (1900-1971) rakstījis: «Mēs, sākdami šo svētceļojumu, aizmirsāmies un teicām, ka dzīve neizgaist tik viegli, ka nāvei piemīt neizdibināmi ceļi un pastarā tiesa.»
Lielais Meteoras klosteris
Fesālijas līdzenuma ziemeļrietumos, kur īpatnējiem, vairāk nekā 100 metrus augstiem smilšakmens klinšu milžiem piekļāvusies Kalambakas pilsēta un Kastraki ciemats, atrodas Grieķijas izslavētā klosteru zeme Meteora, ko pamatoti dēvē par Bizantijas tradīciju muzeju un grieķu svētvietu. Meteoras klintis kopš 14.gadsimta apbūvējuši pareizticīgie mūki vientuļnieki. Mūsdienu grieķiem nepiemīt nenovīdība, viņi dāsni dalās ar saviem svētumiem un par nelielu samaksu – ieejas biļete katrā Meteoras klosterī maksā divus eiro – ļauj šajā vienreizībā ielūkoties arī ikvienam maksātspējīgam pasaules klaidonim. Un gribētāju netrūkst. Ik dienu pa lieliski asfaltētiem piebraucamajiem ceļiem Meteoru apbrīnot ierodas ļaudis no pasaules malu malām – autobusos, vieglajās mašīnās, ar motocikliem un apjāšus uz velosipēdiem. Meteoras klosteru virknē Lielā Meteora ir galējais klosteris ziemeļu virzienā un tur vienmēr drūzmējas visvairāk ekskursantu, jo Lielajā Meteorā ir daudz, ko vērot. Tie ir 170 akmenī cirsti pakāpieni, pa kuriem var uzkāpt klostera augstumos. Tad senlaicīga, viduslaiku pustumsā noslēpusies baznīca – tai visas brīvās vietas apkrāsotas ar svēto attēliem. Zemas durvis, kuru priekšā jāpieliec galva, lai neapdauzītos, ved uz veclaicīgu darbarīku un vīna trauku noliktavu. Citas, daudz plašākas durvis paver ieeju lielā ēdamzālē. Tai blakus – mūsdienu skatījumā primitīvi iekārtota virtuve, kur sen jau pagaisusi ēdienu smarža, jo lielais katls, iekārts važās virs ugunskura vietas plāna vidū, stāv bez pielietojuma kopš pagājušā gadsimta. Bet nokvēpušajos ķēķa griestos kā blāvs mēness spīd apaļš dūmu izplūdes caurums. Klostera pagalmā slaistās dažādu nokrāsu vāja barojuma kaķi – Senās Ēģiptes faraonu mantinieki. Arī tiem, tāpat kā mūkiem, nav pieklājīgi iemantot treknas miesas formas. Atgriežos klostera ēdamzālē, kur atrodas mūku kopējais ēdamgalds trapeza, jo atceros, ka pēc baznīcas tā ir otra nozīmīgākā vieta klosterī un ne jau nu nesātīgas izēšanās dēļ. Starp citu, mūku ēdienkarte ir vairāk nekā pieticīga un no tās uzaudzēt vēderiņu nav iespējams. Ieskatos ēdamzāles iekārtojumā uzmanīgāk. Divos tās stūros ir katedras (runas krēsli) ar Svētajiem Rakstiem, ko mūkiem lasa priekšā ēšanas laikā. Tātad barības uzņemšana, kas mūkiem atļauta tikai divas reizes dienā – pēc rīta un vakara lūgšanas –, ir dievkalpojuma turpinājums, tikai citā telpā.
Mīti par Meteoru un īstenība
Reklāmai domātās fotogrāfijas rāda, kā mūkus klinšu virsotnē paceļ ar vecu veco paņēmienu – izmantojot virvē iekarinātu rupju tīklu. Pirms ceļojuma, kad vēl tikai sapņos rādījās, kā tas būs, kad sastapšos aci pret aci ar Meteoras īpatnībām, šausmās skurinājos, ka arī man tur nāksies līst viņu ķeselē, lai, asu iespaidu pavadīts, tiktu tur augšā. Taču dzīvē viss ir vienkāršāk – mūsdienās tik šaubīgu ceļamierīci vairs nelieto, jo cilvēks ir kļuvis gana spēcīgs, lai vienā rāvienā izcirstu stāvajās klintīs drošas kāpnes un ejas jebkurā tam vajadzīgajā vietā. Tikai dīvaini šķiet tas, ka šie savdabīgie klosteri rādās neapdzīvoti, jo mūki nekur nav manāmi – vai nu viņi ir labi paslēpušies no ziņkārīgo acīm, vai arī atraduši kaut ko labāku par drēgnām veclaicīgajām cellēm, kur nav ne miņas no mūsdienu labierīcībām. Es būtu ar mieru maksāt pat visus trīs eiro, ja vienlaikus ar klostera apskati varētu vērot dabiskajā vidē arī kristīgās dzīves teātra galveno lomu tēlotājus – melnās sutanās ģērbtus mūku brālības priekšstāvjus. Šķiet, ar to, ka klosteros nemana mūkus, šīs svētnīcas zaudē krietni daudz no savas romantikas.
Svētā Stefana klosteris
Piekļūšana Svētajam Stefanam ir vienkāršāka par vienkāršu – tas Meteorā ir vienīgais klosteris, kur sevi nav jāapgrūtina, raušoties klinšu virsotnēs pa nebeidzamām kāpnēm. Asfaltēts lielceļš klosterim pieved gluži klāt, kur pāri šaurai, dziļai aizai ir pārmests tilts. Pa to cilvēks kā varenais iesoļo klostera valdījumos. Meteoras klosteru virknē Svētais Stefans ir galējais klosteris dienvidu pusē. Turklāt tas ir sieviešu klosteris. Un te es no sajūsmas gandrīz iekliedzos – klostera apmeklētājus sagaida īstas mūķenes. Tikai žēl, ka lasītpratējiem domāti uzraksti liedz telpās brīvi rīkoties ar fotoaparātu. Vēl tagad manā iztēlē smeldz nenobildēta bezgala fotogēna jauna mūķene, kas klostera muzeja loga pieticīgajā gaismā ar apdomu lasīja Svētos Rakstus. Cita, augumā padevusies jumprava, tāpat kā pārējās ieģērbta visnotaļ melnā, rosījās ar reliģisko suvenīru tirdzniecību. Vēl kāda Dieva jaunava baznīcā aprūpēja dzeltenās vaska svecītes, gādājot, lai tās nenodarītu uguns postu. Nezinu, kā tas gadās, bet svētās vietās mani dažkārt dīda nelabi labais ķecerības velniņš. Šoreiz viņš izvēlējās mirkli, kad baznīcas pustumsā bijām mēs divi vien – slaika, gavēņos izdēdējusi mūķene un es, kam svars sliecas pāri normai. Velniņš elš man ausī: «Nu, apkamp taču šo svētuli, nobučo – būsi sagādājis tai reiz pasaulīgu prieku!» Diemžēl biju skaidrā prātā. Saprāta bremzes darbojās nevainojami un, kā vienmēr, rādīja mani liekulīgi dievbijīga klostera viesa izskatā. Mūķene palika neskūpstīta.
Svētās Trīsvienības klosteris
No Svētā Stefana līdz Svētajai Trīsvienībai ir pavisam mazs gabaliņš ejams, tikai kāds nieka puskilometrs. Turklāt ceļš visu laiku ved lejup, līdz atduras augstas klints pakājē, kur iegarens, cilvēka augumam pieskaņots melnējošs caurums akmens sienā mudina doties iekšā. Sākas soļošana pa pakāpienu simtiem, līdz ceļinieks, aizelsies no piepūles un kārtīgi iesildījies, beidzot ir sasniedzis klints virsotni un klostera vārtus. Svētajā Trīsvienībā visas būves ir šauras un piespiedušās cita citai cieši klāt kā aitiņas aplokā, jo vieta klints virsotnē ir gaužām ierobežota. Tas vienlīdz sakāms gan par Meteoras klosteros neiztrūkstošo koka balkonu, kura gals izvirzīts pāri klints malai, veidojot vecās ceļamierīces augšējo platformu, gan par gaiteni, no kura paveras ieeja niecīgā, aptuveni desmitvietīgā baznīcā, gan par zvanu platformu klints pašā augstākajā vietā. Toties senajos laupītāju un iekarotāju laikos šis ir bijis visgrūtāk pieejamais klosteris – īsts cietoksnis uz akmens milža skausta. No zvanu platformas paveras elpu aizraujošs skats uz plašu apkārtni: tepat līdzās tur dziļi lejā Kastraki ciema baltās mājas ar oranžiem dakstiņu jumtiem, pa labi Svētais Stefans, pa kreisi tālumā Svētais Varlaams, Svētais Rusans un lielo tūristu autobusu ielenktā Lielā Meteora. Vienīgi apjomos pats mazākais Svētā Nikolaja klosteris ir kautrīgi paslēpies aiz kādas augstas klints muguras. Arī cilvēkam piemīt vēlme reizēm paskatīties uz pasauli no ērgļa lidojuma augstumiem. Tad nu dabas vērošana no Svētās Trīsvienības klostera klints ir tā īstā reize, kad iejusties valstu ģerboņos attēlotā putna ādā. Pietiek raudzīties uz pasauli kā vardei akas dibenā!
Varlaama klosteris
Šis klosteris būvēts uz Varlaama klints, kur saglabājušās arī pirmo apmetņu drupas. Lai nokļūtu senajā Varlaama klosterī, pa 107 pakāpieniem jāpavirzās tuvāk debesīm. Tad kāpējam kā atalgojums par pūlēm tiek iespaidīgs skats uz Meteoras klinšu zemi. Klostera baznīca veltīta Visiem Svētajiem, un tā uzcelta ļoti īsā laikā – 1542.gadā –, jo dievnama celtniecībā izmantoti neaptēsti akmeņi un darbu paveicis ticībā un saskaņā vienots mūku pulks. Baznīcas interjeru rotā freskas, kas pieder pie ortodoksālās glezniecības augstākajām virsotnēm. Īpaši izteiksmīgs ir gleznojums «Jūdas nodevība»: Jūda apkampis Jēzu un grasās skūpstīt, lai tādējādi saskaņā ar iepriekšēju norunu uzrādītu viņu romiešu slepkavām. Ap abiem gleznas centrālajiem tēliem drūzmējas karotāji ar cirtienam atvēzētiem zobeniem un stiepj jau rokas, lai sagrābtu Jēzu. Izteiksmīgas ir romiešu cietsirdīgās, naidā pārvērstās sejas. Gleznojums mudina aizdomāties par skūpsta lomu cilvēku sadzīvē. Skūpsts – mīlestības, labestības un cieņas, bet šoreiz – zemiskas nodevības simbols, kā tas jau gandrīz divus gadu tūkstošus figurē leģendā par Jēzus mācekli Jūdu.
Svētā Nikolaja Nomierināšanas un Svētā Rusana klosteris
Tie ir klosteri, kas būvēti uz klintīm, kuras nedaudz atpaliek no citu tuvējās apkārtnes klinšu varenības. Tādēļ tūristu galvenās masas tām parasti aiztrauc garām. Ja dodas uz Meteoras klostera valstību pa lielceļu no Kastraki ciemata, tad Nikolaja klosteris ir pirmais, kas pa ceļam pievērš sev uzmanību. Bez tam vēl te ceļa labajā pusē vērojamas dažu neatjaunotu klosteru necilās drupas. Lai nokļūtu Nikolaja klosterī, pa 143 pakāpieniem jāuzkāpj pakalnā un tad vēl jāpieveic 85 klintī iecirsti pakāpieni.
Kāpnēm līdz ieejai Rusana klosterī ir 136 pakāpieni un divi akmens tilti. Vietas, kur izvērsties ar klosteru būvēm, šajā gadījumā ir vēl mazāk nekā Svētās Trīsvienības klosterim. Nikolaja un Rusana klosteri ir tik seni, ka ļaudis aizmirsuši, kad īsti tie būvēti un kā radušies to nosaukumi. Atliek pieņemt, ka Nikolajs un Rusans varētu būt šo klosteru dibinātāju vārdi. Svētbilžu mākslas cienītājiem īpaši interesants varētu kļūt Rusana klostera baznīcas apmeklējums. Šajā dievnamā sienas no vienas vietas ir noklātas ar izteiksmīgām freskām, kas attēlo agrīno kristiešu drūmās ciešanu ainas savas reliģiskās pārliecības dēļ. Rusana klostera sienu freskas ir vienas no senākajām un kvalitatīvākajām Grieķijas ortodoksālajā glezniecībā. Ļoti interesants ir gleznojums «Otrā atnākšana», kas rāda Ādamu un Ievu, nometušos uz ceļiem pie Kristus troņa, un trīs eņģeļus sveram ļaužu dvēseles. Viens no eņģeļiem ar trīszaru dakšām no dvēseļu svariem dzen nost melni spārnotus velna kalpus, kas jau sagrābuši dažas dvēseles paraušanai ellē. Attēls šķiet gaužām naivs – kā radīts bērna saprašanai.
Nakts Meteoras klintīs
Izrādās, vienas dienas ir par maz, lai pilnībā apgūtu visu, kas Meteorā apskatāms, izjūtams un pārdomājams. Tuvojoties vakaram, teiksmainos Meteoras klinšu milžus ietin mākoņi. Tas viss norisinās kaut kur nedaudz zemāk par mums. Brīžiem gaišās mākoņu pūkas samilst ap teiksmainajiem akmens veidojumiem, brīžiem atkal izplēn kā nebijušas. Rusana klostera tuvumā labi ļaudis ceļa malā ir noasfaltējuši samērā līdzenu laukumu, kur atstāt visu veidu braucamos ratus, kamēr ceļotāji tīksminās par varenajām klintīm, klosteriem un brīnišķīgo mākoņu rotaļu. Strādā videokameras, knikšķ fotoaparātu slēdži, jo katrs grib tvert brīnišķīgos mirkļus, kas vēlāk, aplūkoti attēlos, rādīsies vien kā visai nožēlojami atmiņu konservi. Jo nevar – tas nav iespējams – dabas vienreizīgumu pielipināt bezkaislīgajai fotofilmai vai videolentei. Klinšu valstībā nolīdzināto laukumu esam noskatījuši pārnakšņošanai. Neesam te vienīgie ar tādu nolūku. Līdzās mums savā mašīnā nakšņo arī kāds jauniešu pāris no Šveices. Ir pilnmēness laiks, un Zemei tuvākais astronomiskais spīdeklis lej sudrabotu spoku gaismu pār sastingušo akmeņu matēriju. Te gluži negaidīti sudrabotajā mēnesgaismā no tumsas iznirst parādība: dziļi lejā starp klintīm Dieva eņģeļi svaru kausos ceļ grēcinieku dvēseles…
Viljars Tooms
Publicēts 2004.gada decembrī.