Cilvēki prot lidot kosmosā, spēj ielūkoties dziļi atomā. Tas mūsdienās vairs nešķiet nekas īpašs. Tāpēc tagad grūti iedomāties, ka bija reiz laiks, kad pat zoologi nemaz nenojauta par daudzu desmitu tūkstošu dzīvnieku sugu eksistenci, kaut gan šie dzīvnieki milzīgā skaitā dzīvoja un joprojām dzīvo cilvēkiem visapkārt – dažādās ūdenstilpēs, augsnē, augos, citos dzīvniekos un… arī pašos cilvēkos. Ļoti daudzi lielie zinātniskie atklājumi «nākuši» nejauši, negaidīti. Arī šis.
Līdz tam vēl nekad neredzētos dzīvniekus pirmoreiz cilvēka acs pārsteigta ieraudzīja 17. gadsimta vidū Holandē. Pārsteigtā acs atradās izgudrotāja Antonija van Lēvenhuka pierē. Lēvenhuks atzīts par pirmā mikroskopa izgudrotāju un izgatavotāju. Gan pirmais mikroskops, gan arī daudzie (bezmaz 250) citi viņa prāta un roku turpmāk radītie mikroskopi, raugoties no mūsdienu viedokļa, bija primitīvi, faktiski tās bija tikai lupas, taču – īpaši izslīpētas lupas. Ar labākajiem no šiem darinājumiem Lēvenhuks jau varēja iegūt bezmaz 300 reižu lielu palielinājumu. Caur savām lupām viņš apskatīja dažādus smalkumus: zvīņas uz tauriņa spārniem, mušas spārnu dzīslojumu, putekļu sastāvu, pelējumu un vēl daudz ko interesantu. Reiz viņam ienāca prātā pavērot sastāvējušos ūdeni. Jādomā, Lēvenhuks apstulba, kad trauciņā ar ūdeni ieraudzīja neskaitāmi daudz sīku dažādu formu dažādos virzienos peldošu dzīvu radījumu. Pēc tam, atklājuma ieintriģēts, zinātkārais pētnieks meklēja vēl. Meklēja un atrada. Atrada sīkbūtnes piparu un siena uzlējumos, savās siekalās. Viņš šīs būtnes ne tikai apskatīja, bet arī aprakstīja un uzzīmēja.
Lēvenhuka mikroskops.
Jau vēlāk, Lēvenhuka atklājuma ieinteresēti, daudzi dabas pētnieki centās «tuvāk iepazīties» ar mikroskopiskajām būtnēm. Kādi tik spriedumi par tām radās! Daļa zinātnieku sākumā uzskatīja, ka šīs būtnes ir kaut kādu jau zināmu lielāku dzīvnieku dīgļi, citi domāja, ka tās ir nevis dzīvi radījumi, bet tikai organismu daļiņas, molekulas. Pat tie, kuri pareizi nosprieda, ka Lēvenhuks atklājis jaunu, patstāvīgu dzīvnieku grupu, ilgi nespēja tikt skaidrībā, pie kuras no zināmajām klasēm to pieskaitīt. Un tas ir saprotams – mikroskopiskie dzīvnieki bija tik dažādi, tik daudzveidīgi, turklāt nepārtraukti tika atklātas aizvien jaunas un jaunas formas. Tiesa, starp jaunatklātajām mikrobūtnēm bija arī baktērijas, taču tolaik to neviens vēl nezināja.
Jaunatklātais haoss
Pat slavenais zviedru dabaszinātnieks Karls Linnejs – dzīvnieku klasifikācijas pamatlicējs – apjuka. Rakstot grāmatu «Dabas sistēma», kas tika izdota 1758. gadā, viņš visu šo sīkbūtņu lērumu ieskaitīja «tārpu» klasē un nokristīja vārdā, kura atšifrējumam mūsdienu svešvārdu vārdnīca piedāvā divus variantus. Viens variants: liela nekārtība, juceklis; pilnīgs sistēmas trūkums. Otrs variants: tumšs, dziļš bezdibenis; bezgalīga pirmatnēja masa, no kuras cēlies viss, kas eksistē pasaulē. Abi nule citētie varianti vārdnīcā raksturo terminu haoss (no grieķu chaos). Tieši šo, visnotaļ trāpīgo, tā laika pieticīgajām zināšanām atbilstošo vārdu Linnejs izvēlējās daudzveidīgo jaunatklāto būtņu kopuma apzīmēšanai savā grāmatā. Bija jāpaiet ilgam laikam, lai taptu pilnīgi un neapšaubāmi skaidrs: Lēvenhuks atklājis dzīvniekus, kas sastāv no vienas vienīgas šūnas un neiekļaujas nevienā no jau zināmo kustoņu kopām.
Vicaiņi, skropstaiņi un sporaiņi
Novērtējot šo dzīvnieku vietu mūsdienu zooloģijā, vairs nevaram runāt par haosu – par lielu jucekli, par pilnīgu sistēmas trūkumu –, bet tomēr varam teikt, ka joprojām ir zināms juceklis un nepilnīga sistēma. Vēl arvien zinātnieki nav vienisprātis par sugu teorētiski iespējamo aptuveno daudzumu, nav pilnīgas vienprātības pat par klasifikāciju jeb sistemātisko iedalījumu, tiek lietota atšķirīga terminoloģija. Daudzās valodās mikroskopiskos dzīvniekus pieņemts atbilstoši morfoloģiskajai uzbūvei dēvēt par vienšūņiem, bet starptautiskais zinātniskais jeb latīniskais to nosaukums ir Protozoa, kas tulkojumā nozīmē pirmdzīvnieki. Ilgu laiku visus pirmdzīvniekus apvienoja vienā tipā. Tagad kā sistemātiskās vienības Protozoa statuss jau tiek piedāvāta augstāka kategorija: vai nu dzīvnieku valsts apakšvalsts, vai nodalījums, vai virstips. Bet Vitakera izdomātā dzīvo organismu klasifikācija (ar kuru, citastarp, iepazīstina arī Latvijas vidusskolēnus) vienšūņus līdz ar aļģēm pieskaita patstāvīgai valstij Protista. Lielākā daļa mūsdienu zoosistemātiķu tos tomēr joprojām uzskata par dzīvnieku valstij piederīgiem un sašķiro vairākos tipos: sarkodīnvicaiņi, dzeļsporaiņi, sīksporaiņi, sporaiņi, skropstaiņi jeb infuzorijas. Tipos, protams, ir klases, klasēs – kārtas.
Pētnieki lēš, ka kopumā uz Zemes mīt vairāk nekā 50 000 (ne viens vien zinātnieks uzskata, ka pat 70 000) dzīvnieku sugu, kuru organisms sastāv tikai no vienas vienīgas šūnas. Pagaidām neviens nevar precīzi pateikt, cik vienšūņu sugu sastopams Latvijā. Tomēr droši var apgalvot: ļoti daudz. Ir pārstāvēti visi tipi. Un gandrīz visur, kur vien ir kaut mazmazdrusciņ valgmes, mīt šīs daudzveidīgās dzīvnieku grupas pārstāvji.
Pasmel paraugu dīķī
Iesākumā, lai gūtu kaut nelielu priekšstatu par vienšūņiem, darīsim tā: sagatavosim mūsdienīgu mikroskopu un pēc tam no kāda dīķa, grāvja, peļķes vai govs pēdas iespieduma pasmelsim ūdeni. Tikpat labi mēs, protams, varētu paņemt nelielu piciņu mitras augsnes virskārtas (apmēram līdz 15 cm dziļumam), kurā starp zemes daļiņām esošajos ūdens pilienos, apskatot tos mikroskopā, noteikti atrastu mazos kustonīšus, jo – kā nekā – labvēlīgos barošanās apstākļos vienā kubikcentimetrā augsnes to var būt tūkstošiem. Tomēr meklēt slapjumu starp augsnes daļiņām būtu krietni sarežģītāk nekā lūkoties «tīrā» ūdenī. Lūkosimies? Ko tik var ieraudzīt vienā vienīgā pilienā!
Lūk, kustinot ķermeņa priekšgalā garu, tievu vicu, rotēdama ap savu garenisko asi, aizpeld caurspīdīga sarkodīnvicaiņu tipa vicaiņu klasi pārstāvoša «oliņa»; lūk, divi «bumbieri» – katram pa divām vicām; lūk, «vārpstiņa» – arī ar vicu. Ar vicām viņi pārvietojas un iegūst barību – dažādas nelielas organiskas daļiņas, baktērijas. Taču ūdeņos mīt arī virkne vicaiņu, kuri tāpat kā augi barojas fotosintēzes procesā. Tie, protams, ir zaļi. Piemēram, zaļās eiglēnas, kas lielā daudzumā dzīvo stāvošu ūdeņu virspusē, izveidodamas plānu, zaļu plēvīti. Gaismā tās izturas kā augi, tumsā – kā dzīvnieki. Grāvjos un peļķēs mīt arī sarkanas eiglēnas. Kad tās ievērojami savairojas, ūdens kļūst sārts. Un tad cilvēki izdomā dažādas blēņas, piemēram: tā esot Dieva zīme, kas brīdinot, ka gaidāma kāda liela nelaime – sērga vai karš. Vicaiņi sastopami ne tikai augsnē vai ūdenī. To vidū ir daudz parazītu, kas mājo dzīvnieku un cilvēku organisma šķidrumos; lielākā daļa izraisa smagas slimības. Pazīstamākie vicaiņi – cilvēku un dzīvnieku parazīti – ir tripanosomas, leišmānijas, lamblijas un trihomonas. Mūsu valstī itin plaši izplatītas ir zarnu lamblijas, kuras cilvēki (arī dzīvnieki) uzņem, dzerot nevārītu ūdeni no dabiskām ūdenstilpēm.
Infuzorijas attīra ūdeni
Taču atgriezīsimies pie mūsu konkrētā ūdens piliena. Paskat’: sīko vicaiņu barā – kā galeras starp vienkocēm – iras skropstaiņu tipa pārstāvji infuzorijas. To bezkrāsainos ķermeņus klāj neskaitāmas vienāda garuma skropstiņas, kuras kustinot infuzorijas spēj pārvietoties visos virzienos. Īpaši naski tās airējas, kad jūtas izsalkušas. Infuzorijas ir vienšūņi – milži, dažas sugas garumā var pārsniegt divus centimetrus. Parasti gan to izmēri svārstās no 50 līdz 800 mikroniem (mikrons ir milimetra tūkstošā daļa). Infuzorijas it viegli aprij ne tikai dažādas baktērijas un ūdens vicaiņus, kuru izmēri parasti nepārsniedz dažus desmitus mikronu, bet arī bojā gājušo augu un dzīvnieku daļiņas. Tāpēc infuzorijas, kas mājo ūdenstilpēs, ir neaizstājami ūdens attīrītāji. Ar organiskajām vielām piesārņotos ūdeņos tās dzīvo milzīgā skaitā – vairāki miljoni uz katru kvadrātmetru grunts. Skropstaiņu sugu ir ļoti daudz. Būdami visattīstītākie vienšūņi, tie spējuši izplatīties pa visu pasauli, aizņēmuši visdažādākās dzīves telpas: okeānus, jūras, visu veidu saldūdeņus, augsni. Tie mēdz būt gan brīvi peldoši, gan rāpojoši, gan «sēdoši» – ar īpašiem kātiņiem piestiprinājušies pie kāda auga, dzīvnieka vai priekšmeta. Ļoti daudzveidīga ir arī šo dzīvnieciņu forma: gurķveida, zvaniņveida, pupveida, piltuvveida, torņveida, tārpveida.
Zālēdāji bez skropstaiņiem kuņģī neizdzīvotu
Man šķiet svarīgi pieminēt, ka liels pulks skropstaiņu dzīvo zālēdāju dzīvnieku, it īpaši atgremotāju (govju, aitu, kazu, stirnu, briežu, aļņu) priekškuņģos – tajos gremošanas trakta nodalījumos, kur notiek rūgšanas procesi. Taču šie vienšūņi nav saimniekiem kaitīgi. Gluži pretēji – viņi ir absolūti nepieciešami, bez to līdzdalības nevar notikt pilnvērtīga barības pārstrādāšana. Govs četrdaļīgā kuņģa trīs priekšējos nodalījumos esot atrasts vairāk nekā 120 vienšūņu sugu, turklāt vienā kubikcentimetrā satura var dzīvot līdz 2 miljoniem īpatņu. Kopumā pieaugušas govs gremošanas sistēmā mīt 1-3 kg skropstaiņu! Šiem skropstaiņiem ir interesanta, savdabīga uzbūve: samērā maz skropstiņu, toties izveidojušies dažādi āķi, dzelkšņi un tamlīdzīgi izaugumi.
Amēba notīra zobus
Pēc kārtējās atkāpes vēlreiz pievērsīsimies ūdens pilienam. Mēģināsim mikroskopa redzes laukā pamanīt kādu amēbu – sarkodīnvicaiņu tipa sarkodīnu klases sakņkāju apakšklases pārstāvi. Par sakņkājiem vienu apakšklasi dēvē tāpēc, ka, pārvietojoties un uzņemot barību, šai klasei piederošie vienšūņi izmanto tā sauktās māņkājiņas, kas zināmā mērā atgādina augu saknes. Māņkājiņas dzīvnieciņi var izbīdīt jebkurā ķermeņa vietā, jo atšķirībā no pārējiem vienšūņiem sakņkājiem trūkst blīva šūnas apvalka, tāpēc to iekšējais pusšķidrais saturs spēj brīvi izspiesties dažādos virzienos. Šā iemesla dēļ amēbām nav noteiktas ķermeņa formas. Recekļveidīgos, lēni kustošos, caurspīdīgos dzīvniekus ieraudzīt ir daudz grūtāk nekā vicaiņus un skropstaiņus. Tomēr dažādos ūdeņos zoologiem izdevies atrast daudzas sakņkāju sugas. Amēbas uzietas ne tikai «plikā» ūdenī, tās mitinās miklā augsnē, sūnās, tās parazitē dažādu dzīvnieku organismos, arī cilvēka iekšienē. No vairākām cilvēka zarnu traktā konstatētajām amēbu sugām, ko sastop Latvijā, tikai viena izraisa gremošanas traucējumus. Šo amēbu pārnēsā mušas. Pārējās sugas ir nekaitīgas, arī smaganu amēba, kura mitinās cilvēku (biežāk – gados vecu) mutē uz smaganām, starp zobiem un pārtiek tur no barības atliekām, gluži tāpat kā pazīstamais krokodilu putniņš pārtiek no krokodilu zobu starpās iesprūdušajiem gardumiem.
Saulenītes un starītes
Latvijā sastopamas arī amēbas, kuru ķermeni aizsargā čaula. Tās dēvē par čaulamēbām – atšķirībā no iepriekš aprakstītajām kailamēbām. Upju, ezeru un dīķu dūņās ūdensaugu biežņā mīt vairāku sugu čaulamēbas ar skanīgiem nosaukumiem: difflugijas, arcellas, trinemas. Daudz to ir arī augsto purvu sfagnu sūnās. Šie vienšūņi savu aizsargčaulu veido no sīksīkiem smilšu graudiņiem, augu daļiņām, pašu izdalītām organiskām vielām, čaulai ir noteikta forma. Piemēram, difflugijām tā ir ovāla vai bumbierveida, arcellām – sēņveida vai bļodveida. Arcellas, kad tās pa atveri dzeltenbrūnajā čaulā izlaiž savas māņkājiņas, mazliet atgādina medūzas. Stāvošos, piesārņotos ūdeņos, kuru Latvijā, kā zināms, nav mazums, var atrast vienšūņu pārstāvjus, kas pēc izskata līdzinās bērnu zīmētām saulītēm – no apaļajiem ķermeņiem atiet gari, tievi izaugumi; nosaukums piešķirts atbilstošs – saulenītes. Ir arī citi staraini sakņkāju radinieki – starītes.
Sporaiņi noved līdz nāvei
Visbeidzot man jums jāpastāsta par sporaiņiem – vienšūņiem, kuri vairojas, veidojot sporas. Tikai jāpastāsta, jo apskatīt tos šoreiz nemēģināsim. Nemēģināsim ne jau tāpēc, ka salīdzinājumā ar citiem vienšūņiem sporaiņi ir sīki, bet tādēļ, ka absolūti visas to sugas ir parazīti, tātad «parastā» ūdens pilienā viņi nebūs atrodami. Virkne sporaiņu izraisīto slimību ir ļoti bīstamas, no tām cieš gan dažādi savvaļas dzīvnieki, gan mājdzīvnieki, gan cilvēki. Daudzus sporaiņus, šos briesmīgos sīkdaļas, tāpat kā čaulamēbas, zinātnieki nosaukuši skanīgos vārdos. Piemēram, pie mums sastopamos sporaiņus, kas dzīvo vistu, trušu, aitu un govju organismos un nereti ir iemesls šo dzīvnieku nāvei, sauc par eimērijām. Zirgiem saslimšanas cēlonis var būt organismā iekļuvušas nutalijas, govīm – babezijas. Zīdītājos un putnos dzīvo arī sporaiņi toksoplazmas un piroplazmas. Citi sporaiņi – gregarīnas – parazitē dažādos kukaiņos, zirnekļos, tārpos. Biškopjiem nepatikšanas sagādā sīksporaiņu tipa pārstāvis bišu nozema, kas rada caureju bitēm. Zivkopji cīnās pret dažādiem gļotsporaiņu tipa vienšūņiem, kas parazitē uz zivīm. Kādā ceļā šie vienšūnas parazīti iekļūst saimniekdzīvniekos? Kā nu kurš. Daži – kopā ar barību, citi – ar ūdeni, vēl citi – kopā ar asinssūcēju ērču un kukaiņu siekalām, kā, piemēram, babezijas, ko starp govīm izplata ganību ērces. Arī cilvēku malāriju, ko agrāk dēvēja par purva drudzi, izraisošos plazmodijus pārnēsā asinssūcēji – Anopheles ģints odi. Šos vienšūņus odi iegūst, sūcot malārijas slimnieku asinis. Malārijas plazmodiji, kas kopā ar oda siekalām iekļuvuši cilvēkā, dzīvo tā aknu šūnās un sarkanajos asinsķermenīšos – eritrocītos, kur barojas un vairojas, izsaucot slimniekam periodiskas drudža lēkmes. Cilvēku saslimšanu var izraisīt četru sugu plazmodiji, pie mums konstatēta tikai viena suga – trīsdienu plazmodijs. Invadēšanās ar šo sporaini Latvijā notiek ļoti, ļoti reti, faktiski mūsdienās tā ir vairs tikai teorētiski iespējama. Starp citu, to, ka cilvēku malāriju izraisa vienšūņi, bet izplata odi, izdevās noskaidrot tikai pagājušā gadsimta sākumā. Līdz tam par šīs slimības cēloni uzskatīja veselībai kaitīgus izgarojumus no purviem. Tieši šāda uzskata dēļ slimība tika nosaukta par malāriju, kas tulkojumā no itāļu valodas nozīmē «slikts gaiss».
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2006.gada oktobrī.