Emisijas, kas rodas Latvijas iedzīvotāju patēriņa rezultātā, pēdējos gados pieaug – vislielākās tās ir galvaspilsētā Rīgā. Vidējās patēriņa emisijas 2013. gadā Latvijā bija 7,5 tonnas CO2 uz cilvēku, kas pārsniedz pasaules vidējo rādītāju – 5 tonnas CO2 uz cilvēku gadā. Emisiju apjoma pieaugums saistāms ar ekonomikas atgūšanos un mājsaimniecību ienākumu palielināšanos.
Lielas un mazas pēdas
ASV oglekļa pēda ir aptuveni 28,6 tonnas CO2e uz cilvēku gadā, Ķīnā 3,1 tonna CO2e, bet Indijā 1,8 tonnas CO2e. Eiropas Savienībā vidējā oglekļa pēda ir 13,3 tonnas CO2e uz cilvēku gadā; lielākā oglekļa pēda ES ir Lihtenšteinas iedzīvotājiem – 41 tonna CO2e uz cilvēku – un beļģiem – 20 tonnu CO2e uz cilvēku –, savukārt mazākā tā ir Rumānijā un Bulgārijā – nedaudz mazāk par 5 tonnām CO2e uz cilvēku. Oglekļa pēda Krievijā ir 10 tonnas CO2e uz cilvēku gadā.
Lielākās emisijas Latvijā ir tieši galvaspilsētā Rīgā – 9 tonnas CO2e uz vienu cilvēku gadā. Savukārt patēriņa emisijas Salacgrīvas novadā un Ventspils pilsētā ir izrādījušās zemākas nekā vidēji Latvijā, attiecīgi 5,75 un 7,2 tonnas CO2e uz vienu iedzīvotāju gadā (skat. attēlu 13. lpp.). Lielākās emisijas saistītas ar pārtikas produktu patēriņu (36% Salacgrīvā, 31% Ventspilī), transportu (27% Salacgrīvā, 19% Ventspilī) un komunālajiem pakalpojumiem (20% Salacgrīvā, 30% Ventspilī).
Patēriņa emisijas ļoti cieši saistītas ar iedzīvotāju ienākumiem, līdz ar to pēdējos gados, ekonomikai atgūstoties un pieaugot mājsaimniecību ienākumiem, visā Latvijā vērojams straujš patēriņa emisiju pieaugums. Kopš 2010. gada salacgrīviešu patēriņa emisijas ir pieaugušas par 39%, bet ventspilnieku emisijas augušas par 19%.
Izkaisītas pa visu pasauli
Patēriņa emisijas aptver visus pakalpojumus un preces, ko mēs ikdienā lietojam, – gan tās, kas ražotas Latvijā, gan ievestās. Tā kā Latvijā ražo maz, liela daļa mūsu pirkumu tiek radīti citur pasaulē, tāpēc ar šo preču ražošanu saistītās emisijas ir izkaisītas pa visu pasauli. Lielākā daļa mūsu importēto emisiju rodas Krievijā, Ķīnā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā, jo šīs valstis ir mūsu ciešākie tirdzniecības partneri. Arī daļa Latvijā saražoto preču netiek patērētas uz vietas, bet eksportētas uz citām valstīm, tāpēc tās netiek ieskaitītas pie patēriņa emisijām.
Taču patēriņa emisijas bieži vien ir grūti kontrolēt, jo mēs nevaram likt Ķīnai izvēlēties vienu vai otru energoresursu vai izmantot videi draudzīgas tehnoloģijas. Globālajai tirdzniecībai liberalizējoties, arī valstu valdībām ir arvien mazāk iespēju aizliegt ievest produktus ar būtisku ietekmi uz vidi. Vienīgi mēs kā patērētāji varam boikotēt preces ar lielu oglekļa pēdu vai preces no valstīm, kas necenšas samazināt savas emisijas. Tomēr arī tas ne vienmēr izdodas, jo pārsvarā mūsu izvēli nosaka preces vai pakalpojuma cena, ne doma par tīrāku pasauli.
Analizējam Salacgrīvu un Ventspili
Pašvaldību līmenī mēs varam rēķināt tiešās un piegādes ķēdes emisijas, t.i., gan tās, kas rodas attiecīgajā pašvaldībā, gan tās, kas saistītas ar galvenajiem pašvaldības pakalpojumiem – transportu, atkritumu apsaimniekošanu, būvniecību, pārtikas apgādi. Pēc šī aprēķina Salacgrīvas novadā 2013. gadā tika emitētas 49 387 tonnas CO2e (par 5% mazāk nekā Salacgrīvas iedzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas), bet Ventspils pilsētā – 357 634 tonnas CO2e (par 17% vairāk nekā Ventspils iedzīvotāju patēriņa rezultātā radītās emisijas).
Enerģētika (apkure un rūpniecība), autotransports un pārtika veido lielākās emisijas gan Salacgrīvas novadā, gan Ventspils pilsētā. Laika posmā no 2010. gada līdz 2013. gadam SEG jeb siltumnīcas efekta gāzu emisijas Salacgrīvas novadā nav būtiski mainījušās. Taču Ventspils pilsētas SEG emisijām ir tendence samazināties – no 2010. gada līdz 2013. gadam tās ir samazinājušās par 9%. Īpaši pozitīvi vērtējams emisiju samazinājums no pasažieru pārvadājumiem, centralizētās pilsētas siltumapgādes un privātā autotransporta (-7%), kā arī ēku siltināšanas pozitīvā ietekme uz mājokļu radītajām emisijām. Lielākā daļa emisiju – gan pārtikas, gan citu preču un energoresursu ražošanas emisijas – rodas ārpus pašvaldību robežām, līdz ar to pašvaldībai ir ierobežotas iespējas tās ietekmēt. Labākais līdzeklis ārējo emisiju samazināšanai ir zaļā iepirkuma kritēriju integrēšana pašvaldību iepirkumos. Viens no sektoriem ar lielām ārējām izmaksām ir pārtika. Šo emisiju samazināšanu varētu veicināt ar sezonālas, vietējās un bioloģiskajā lauksaimniecībā audzētas pārtikas patēriņa veicināšanu mājsaimniecībās un pašvaldības pakļautības iestādēs, piemēram, skolās un medicīnas iestādēs.
Lai panāktu SEG emisiju samazinājumu globālā un nacionālā līmenī, būtiski ir saprast, kas ietekmē izmaiņas tieši vietējā pašvaldību līmenī, taču cilvēkiem, kuriem šīs izmaiņas būtu jāievieš, joprojām ir zems vides apziņas un motivācijas līmenis, bet instrumenti un tehnoloģijas, kas atvieglotu šādu rīcību, nav brīvi pieejami. Līdz ar to emisiju samazināšanas nolūkos ir jācenšas panākt attieksmes maiņu un jārada motivācija videi draudzīgai rīcībai, kā arī jāmeklē jaunas partnerības un jārada rīki, lai izvērtētu un nodrošinātu izmaiņas. Tieši pašvaldībām šajā ziņā ir lielas priekšrocības, jo tām ir tieša saikne ar mājsaimniecībām un vietējiem uzņēmumiem. Vietējās pašvaldības var identi cēt un atbalstīt pārmaiņu aģentus, kas veicina zema oglekļa attīstību pašvaldībā. Tas savukārt stiprina vietējo identitāti un lepnumu par sasniegto labklājības veicināšanā un emisiju samazināšanā. Bez tam daudzas jomas, kam ir būtiska ietekme uz emisijām, ir pašvaldības tiešās funkcijas vai iekļaujas to plašākā atbildības lokā. Mājokļu sektors ir viena no šīm jomām, kur pašvaldība var panākt būtisku emisiju samazinājumu, siltinot savā īpašumā esošās ēkas, veicinot privātmāju energoefektivitātes uzlabojumus un nodrošinot labāku būvniecības praksi. Tikpat būtiski ir emisiju samazināšanas pasākumus integrēt vietējā attīstības telpiskajā plānošanā, kas nodrošinātu ilgtermiņa stratēģisku pieeju zema oglekļa attīstībai un dotu labus signālus investoriem. Svarīgi arī iepirkumu procedūrās aktīvāk izmantot vides kritērijus.
Patēriņa oglekļa pēda Latvijā (tonnas CO2e uz vienu iedzīvotāju).
Zaļā Freiburga
Vairākām pasaules pilsētām ir laba pieredze SEG emisiju samazināšanā. Londona ir liela, Kalifornija – tālu, tādēļ, iespējams, mums vissaprotamākā varētu būt Vācijas vissaulainākā pilsēta Freiburga, kas atrodas netālu no Francijas un Šveices. Pilsētā ir aptuveni 200 tūkstoši iedzīvotāju. Pirmais enerģētikas rīcības plāns tika pieņemts 1986. gadā, un ar savu jaunāko «Klimata pārmaiņu stratēģiju 2030» pilsēta tiecas samazināt SEG emisijas par 40% no 1992. gada līmeņa. 2007. gadā veiktais emisiju novērtējums liecināja, ka 80% emisiju rodas enerģētikas, pārējais – transporta sektorā. Tolaik pilsēta emisijas bija samazinājusi par 14%, salīdzinot ar 1992. gadu, bet kopējo emisiju apjoms joprojām bija augsts – 8,5 tonnas uz cilvēku gadā. Samazinājums tika panākts, kad pilsētā tika uzbūvētas vairākas koģenerācijas elektrostacijas, kas darbojas ar atkritumu gāzi un biomasu. Izmantojot ilgtspējīgas pilsētbūvniecības pieeju, uzbūvēti divi jauni mikrorajoni ar ilgtspējīgas būvniecības elementiem, t.sk. saules baterijām, dabisko apgaismojumu un ventilāciju. Pilsētā tika ieviesta integrētā transporta plūsmas plānošana un centrā liedza iebraukt automašīnām. Lai vēl ātrāk samazinātu SEG emisijas, līdz 2030. gadam izvirzītas vairākas prioritātes: enerģijas taupīšana ēkās, koģenerācijas attīstīšana, saules, atkritumu gāzes un biomasas atjaunojamo energoresursu pilnvērtīgāka izmantošana, sabiedrības izglītošana, klimatam draudzīgas diētas kalkulatora izstrāde, informatīvā kampaņa «CO2libri».
Vairāk informācijas par pētījuma rezultātiem – www.zalabriviba.lv
Jānis Brizga, biedrība «Zaļā brīvība»;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015