Nāve – tās vēl nav beigas

Vispopulārākā Baltijas jūras bilde ir tā, kur redzama aļģu ziedēšana, un to izraisa pārlieku lielais barības vielu apjoms, kas nonāk ūdenī. Tieši tas un nekas cits vainojams pie bezskābekļa zonām jūrā – tas ir galvenais arguments vārdu cīņās ar ortodoksālajiem zaļajiem. Tomēr man šķiet, ka, runājot par jebkuru vides problēmu, ir vērts ņemt vērā gan antropogēnos, gan dabīgos cēloņus, nevis ignorēt kādu no tiem. Nav šaubu, ka pēdējo simt gadu laikā cilvēku negatīvā ietekme uz Baltijas jūras ekosistēmu ir dramatiski pieaugusi. Cilvēku ir vairāk, ap jūru viņi saimnieko i tīrumos, i rūpnīcās, savu artavu piesārņojuma radīšanā dod arī ļaužu pulcēšanās vienuviet pilsētās. Jūrā laiku pa laikam kaut kas jāiebūvē, jāpadzied karaoke «Tallink» kuģī, un, ja paliek pāri ķīmiskie ieroči, tos taču var paslēpt dzelmē tālu prom no redzīgām acīm.

To, ka «Baltijas jūra mirst» var izlasīt jebkur – gan žurnālos, gan uz mikrorajonu daudzstāvu namu sienām. Par galveno pierādījumu šai nāvei parasti min bezskābekļa vidi, jo bez skābekļa nekas nevarot dzīvot. Jāsāk ar to, ka daudz kas tomēr var dzīvot bez skābekļa. Piemēram, anaerobās baktērijas. Garšīgus salātus mēs no tām netaisīsim un to daili zoodārzā neapbrīnosim, bet, ja tās kaut kur dzīvo, nedrīkst sacīt, ka tur neviens nedzīvo, jo baktērijas var apvainoties. Kaut arī šīs baktērijas lielākoties neraisa nekādu sabiedrības interesi, ekoloģiski tās tomēr ir gana nozīmīgas, lai nebūtu «nekas». Bezskābekļa zonas Baltijas jūrā tik tiešām nav nekādi maldi – ir gana plašas platības, kur skābekļa koncentrācija ir mazāka par 2 mg/l. Bezskābekļa zonas mūsu jūrā ir jau tūkstošiem gadu, tātad – krietni pirms cilvēki sāka piegānīt Dzintarjūru. Var jau teikt, ka Baltijas jūra mirst, bet tādā gadījumā tā lēnām mirst jau kopš dzimšanas brīža.

Invaliditāte kopš dzimšanas

Baltijas jūra radusies pirms aptuveni 7000–9000 gadu, kad ledus laikmets, par kuru vēl aizvien taisa multenes, bija veiksmīgi beidzies un ledus, kas klāja Ziemeļeiropu, bija izkusis. Līdz ar to ūdens pacēlās gana augstu, lai ūdenstilpe, ko sauca par Ancilus ezeru, izveidotu savienojumu ar Ziemeļjūru un te ieplūstu sālsūdens. Tā izveidojās Litorīnas jūra, kas ir pirmsākums Baltijas jūrai [1]. Kopš tā laika mainījies gan jūras dziļums un sāļums, gan tās iemītnieki. Šobrīd Baltijas jūras vidējais dziļums ir aptuveni 50 m, dziļākā vieta sasniedz 459 m, bet šaurums, kas savieno ar Ziemeļjūru, ir tikai 7–8 m dziļš. Vidējais ūdens apmaiņas laiks ir aptuveni 20 gadu, bet dziļākajos slāņos tas var sasniegt pat 100 gadu.

Ja salīdzina ar citām jūrām, sāļuma ziņā Baltijas jūra tāds nīkulītis vien ir – vietā, kur tā sastopas ar Ziemeļjūru, sāļums ir 20 promiles (jā, jā, ne tikai reibuma prieku, bet arī sāļumu var mērīt promilēs, – viena promile nozīmē, ka vienā kilogramā ūdens ir viens grams sāls), Baltijas jūras centrālā daļa dižojas ar 7–8 promilēm, bet mūsu Rīgas līcī tās ir vien 2–3 promiles. Ja salīdzina ar okeānu un citām jūrām, kur vidējais sāļums ir aptuveni 35–40 promiles, Dzintarjūra tāda pasalda smalkmaizīte vien ir.

Kaut arī šis sāļu daudzums ir nīkulīgs, tam ir ietekme uz ūdens sajaukšanos. Sālsūdens ir blīvāks par nesāļu ūdeni – ja parastā ūdenī ir tikai ūdens, sālsūdenī ir gan ūdens, gan sāls, kas šo masu padara nedaudz smagāku. Blīvais sālsūdens nogrimst lejā, virs tā nostājas vieglais saldūdens – tā abi tur stāvētu mūžīgi un nekomunicētu, ja vien kāds dižāks spēks tos neapmaisītu. Par to var pārliecināties ikviens, kuram ir viena saldūdens glāze, viena sālsūdens glāze, zeļonka jeb briljantzaļais un caurspīdīga bļoda. Sālsūdenī iepilina pilīti zeļonkas un apmaisa. Tad abas glāzes rāmi, lēnām, uzmanīgi lej bļodā – vēlams katru glāzi tukšot savā bļodas malā tā, ka ūdens bļodas dibenu sasniedz, gludi līstot pa malu iekšpusi, nevis vertikālā strūklā, šļakstoties uz visām pusēm. Ja liešana būs izdevusies gana mierīga, zaļais ūdens nostāsies bļodas dibenā, bet caurspīdīgais ūdens lepni tupēs augšā kā suns uz siena kaudzes. Ja šo divkrāsaino ūdeni nekādi apstākļi nemaisīs, tas drīzāk iztvaikos nekā iegūs viendabīgu krāsu. Ja tas tomēr neizdosies, tas nenozīmē, ka man nav taisnība, bet gan to, ka vajadzēja liet mierīgāk.

Tātad, ja kaut kādu iemeslu dēļ dziļākajos ūdeņos trūkst skābekļa, ir liela iespēja, ka tā tas būs ilgi. Kāpēc lai tur būtu tas bezskābekļa ūdens? Jūras virsējos slāņos aug aļģes. Kad tās nomirst, tās sāk grimt lejā, bet tagad ikviens zina, ka nāve – tās vēl nav beigas. Vecās aļģes grimst lejā un, kā jau katrs sevi cienošs līķis, sāk sadalīties. Jebkuras dzīvības pamatā ir nevis mīlestība, bet gan ogleklis, kas pēc nāves tiek saārdīts, lai vēlāk to atkal uzņemtu citas dzīves būtnes. Oglekļa noārdīšanas procesā tiek patērēts skābeklis. Kad skābeklis izbeidzas, aļģu ogleklis mēdz palikt pāri. Tad cīņu ar oglekļa atliekām sāk nitrāti, bet, kad arī tie ir cauri, pie oglekļa ķeras sēra savienojumi sulfīti, kas, reaģējot ar oglekli, rada sērūdeņradi. Tas ir toksisks savienojums ar puvušu olu aromātu un gadījumā, ja tas no savas grunts tomēr aizceļo citur, var kaitēt dzīviem organismiem.

2. un 3. attēlā itin labi redzams, ka bezskābekļa zonas diezgan akurāti saskan ar dziļākajām Baltijas jūras vietām. Turklāt, kā skaidrots iepriekš, skābekļa koncentrācija mēdz samazināties tieši dziļākos slāņos, nevis no dzīlēm līdz pat ūdens virspusei. Tātad, ja kāds saka, ka viena sestā daļa Baltijas jūras platības ir bezskābekļa zona, tas nenozīmē, ka tā ir arī viena sestdaļa tilpuma. Līdzīgi – ja es virtuvē visu grīdu noleju ar vīnu, tas nenozīmē, ka virtuve no grīdas līdz pat griestiem ir pilna ar vīnu. Diemžēl.

Ir tādi vīri, kuri pēta to, kā Baltijas jūrā mainījusies organiskā jeb nenoārdītā oglekļa koncentrāciju pēdējo 9000 gadu laikā. Analizējot sedimentu paraugus, itin skaidri var redzēt, ka oglekļa koncentrācija pieaugusi līdz ar jūras izveidošanos [1]. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, kļuva siltāks, tāpēc auga vairāk aļģu, t. i., veidojās organiskais ogleklis, kas līdz galam nenoārdījās; otrkārt, jūrā ieplūda sālsūdens, kā rezultātā notika ūdens noslāņošanās. Tātad jau tolaik jūrā ir bijuši bezskābekļa apstākļi – Dzintarjūra «mirusi» jau tolaik, kaut arī minerālmēsli vēl nebija izgudroti un rūpniecība pastāvēja tikai vispārdrošākajās fantāzijās.

Neparedzamā Ziemeļjūra

Ūdens blīvuma atšķirību dēļ noslāņošanās notiek faktiski jebkādā sālsūdenī, tomēr nav tā, ka visā pasaulē tas izraisītu skābekļa trūkumu ūdenī. Baltijas jūras sliktākā īpašība – tā ir ļoti noslēgta un diez ko daudz nekomunicē ar apkārtējiem ūdeņiem. Ja būtu kāds spēks, kas regulāri apmaisītu jūras ūdeni, klapatas ar skābekli nebūtu tik lielas. To varētu izdarīt, piemēram, kāda pamatīga vētra. Tiesa, tas attiecas uz seklākiem apgabaliem, jo pat ciklons Fēlikss dziļākajās jūras dzīlēs neiepūtīs, bet tieši dziļākajos slāņos skābekļa trūkst. Ideāli būtu, ja ierastos kāds maisītājs no apakšas. Un tas dažkārt tiešām arī notiek.

Ūdens Ziemeļjūrā ir sāļāks un arī satur vairāk skābekļa. Tad, kad tas ieplūst Baltijas jūrā, sāļais un blīvais ūdens nogrimst, no vietas izspiežot un uz augšu paceļot Baltijas jūras bezskābekļa ūdeni. Beidzot notiek sajaukšanās, un, ja saliek kopā ūdeni bez skābekļa ar ūdeni, kas bagāts ar skābekli, sanāk tīri normāls kokteilis. Ir tikai viena bēda – sāļā ūdens ieplūšana ir neregulāra, neparedzama, un cilvēks to diži ietekmēt nevar. Tā kā jūras šaurums, caur kuru notiek ūdens apmaiņa, ir vien 7–8 m dziļš, palīgā jānāk gaisa spiediena izmaiņām Atlantijas okeānā un Ziemeļjūrā un vējam. To diemžēl var ietekmēt tikai šamaņi, kuri mūsdienās ir aizņemti šovā «Ekstrasensu cīņas», bet visi citi Homo sapiens sugas pārstāvji tur nevar darīt neko.

4. attēlā redzams, cik čakli un neregulāri laikā no 1880. līdz 2000. gadam Baltijas jūrā ieplūdis Ziemeļjūras ūdens – jo garāks stabiņš, jo intensīvāka ūdens apmaiņa. Un skaidri novērojams, ka 20. gadsimta 80.–90. gados šis process noticis gaužām slinki. Pie viena tajā laikā novērotas arī augstākās sērūdeņraža jeb puvušu olu smakas koncentrācijas, kas var rasties, ja trūkst skābekļa. Turklāt pētījumi liecina, ka bezskābekļa zonu platība samazinās, tiklīdz notiek ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru [2]. Pēdējā vērā ņemamā ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru notikusi 2014. gada pavasarī, kas izraisīja skābekļa koncentrācijas palielināšanos. Kad ieplūdīs nākamā sāls un skābekļa deva? Varbūt šogad, varbūt pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem – to neviens nezina.

Man nav šaubu par to, ka cilvēka ietekme uz Baltijas jūru jau gadu desmitiem ir pārāk nešpetna. Un manā jūras vides problēmu topā pirmajā vietā tik tiešām ir eitro kācija jeb pārmērīga aļģu ziedēšana. Tomēr visa tā bezskābekļa padarīšana ir daudz sarežģītāka – ja vienā dienā izbeigtos pilnīgi jebkāda cilvēka ietekme uz vidi, jūra neatdzimtu kā Fēnikss no pelniem, tur tik un tā būtu bezskābekļa zonas, kur nevarētu dzīvot izlepušas zivtiņas. Vispār izsaku līdzjūtību Baltijas jūrai par to, ka viss mūžs tai jādzīvo ar apziņu, ka nekad nebūs labi.

Vērtīgi avoti tiem, kuri grib palasīt vairāk:

1. Sohlenius, G., Emeis, K. C., Andren, E., Andren, T., Kohly, A. 2001. Development Of Anoxia During The Holocene FreshBrakish Water Transition In The Baltic Sea. Marine Geology. 177, 221-242
2. Fonselius, S. and Valderrama, J. 2003. One Hundred Years Of Hydrographic Measurements In The Baltic Sea. Journal Of Sea Research. 49, 229 – 241

Elīna Kolāte;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015