Nozīmīgākie atjaunojamie resursi Latvijas primāro energoresursu bilancē ir biomasa jeb koksne un hidroresursi, mazāk tiek izmantota vēja enerģija, biogāze un salmi. Enerģētikas nozares speciālisti secinājuši, ka, ņemot vērā ikgadējos Latvijas mežizstrādes apjomus un attīstīto kokapstrādi, koksnes biomasas izmantošanas apjomu siltuma ražošanai varētu palielināt. Turklāt Latvijā ir visi nepieciešamie apstākļi ātraudzīgu kārklu, alkšņu, apšu un citu koku sugu audzēšanai malkas un šķeldas iegūšanai, taču pagaidām, ņemot vērā lielo nesavākto un neizmantoto mežizstrādes un meža kopšanas koksnes atlikumu apjomu, šis potenciāls vēl netiek pienācīgi izmantots.
Paredzot vietējo energoresursu izmantošanas pieaugumu gan siltuma un elektroenerģijas ražošanā, gan arī rūpniecībā, šobrīd par daudzsološu tiek uzskatīta ātraudzīgās kultūras – apses – plantāciju audzēšana.
Lai diskutētu par ātraudzīgo apšu audzēšanas perspektīvām Latvijā, Baltijas jūras reģiona INTERREG III B Kaimiņattiecību programmas projekta «Baltijas Biomasas tīkls» ietvaros valsts SIA «Vides projekti» rīkoja tikšanos Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava».
Sarunā piedalījās LVMI «Silava» speciālisti:
pētnieks meža selekcijas un ģenētikas darbības jomā Arnis Galis,
asistents meža selekcijas un ģenētikas darbības jomā Mārtiņš Zeps,
vadošā pētniece meža atjaunošanas un ieaudzēšanas darbības jomā Mudrīte Daugaviete,
pētnieks Andis Lazdiņš.
Kā Latvijā radās doma pievērsties ātraudzīgajām kultūrām?
Arnis Gailis: «Silavas» pievēršanos ātraudzīgajām kultūrām noteica ražotāju izrādītā interese. Pirmsākumi šim darbam meklējami pagājušā gadsimta 60. gados. Gandrīz tajā pašā laikā pētījumi sākās arī Skandināvijas valstīs. Tolaik domāja, ka apšu hibrīdi varētu būt ļoti laba izejviela sērkociņu izgatavošanai, taču šī rūpniecība visai drīz beidza pastāvēt, sērkociņus izkonkurēja šķiltavas. Jauns pavērsiens nozarē bija 90. gadu vidū, kad papīrrūpnieki konstatēja, ka hibrīdapses (vietējās un Amerikas apses krustojums) baltā koksne, kas sastāv no garām šķiedrām, ir piemērota augstvērtīgas celulozes un papīra ražošanai. Protams, ka hibrīdapses izpēte turpinājās arī vēlāk, līdz tika secināts, ka tā der ne tikai papīra, bet arī zāģmateriālu ražošanai un enerģētikas vajadzībām.
Cik liela interese par hibrīdapsi Latvijā ir tās enerģētisko īpašību dēļ?
Arnis Gailis: Apsi var izmantot ļoti plaši, tāpēc interese par šo koksni ir liela, taču par tās enerģētiskajām īpašībām runā tikai pēdējos piecus gadus. Tomēr par hibrīdapšu pieprasījumu Latvijā runāt nav iespējams, jo pašlaik šeit nav izmantojamu šīs sugas resursu. Taču nav šaubu, ka hibrīdapse varētu būt viena no perspektīvākajām sugām nākotnē, jo līdz ar cilvēku skaita palielināšanos likumsakarīgi aug arī koksnes pieprasījums. Un enerģētiskās koksnes pieprasījums aug tieši tādā pašā ģeometriskā progresijā.
Kāpēc, salīdzinot ar citām sugām, apse ir izvirzījusies līderos enerģētikas jomā?
Arnis Gailis: Tāpēc, ka Latvijā tas ir ātraudzīgākais koks.
Andis Lazdiņš: Apse drīzāk ir izvirzījusies nevis kā enerģētiskā koksnes kultūra, bet gan kā celulozes kultūra. Tās izmantošana enerģētikā ir tikai papildiespēja. Ja vienā tirgus segmentā cenas ir neizdevīgas, tad hibrīdapsi iespējams pārdot citā, līdz ar to dažādojot izmantošanas iespējas. Turklāt trešais veids ir apaļkoku ražošana.
Mudrīte Daugaviete: Tieši šīs daudzveidīgās izmantošanas iespējas ļāvušas hibrīdapsei izvirzīties līderos, jo, piemēram, ātraudzīgo papeli pašlaik var izmantot tikai enerģētikai, bet papīra ražošanai – ne.
Kāpēc tik liela nozīme, vērtējot sugas, ir celulozes ražošanas aspektam?
Arnis Gailis: Skandināvu rūpnieki bija pirmie, kas atklāja hibrīdapses koksnes celulozes vērtību. Ir izpētīts, ka, izmantojot apsi, kvalitatīva papīra ražošanas process ir lētāks, salīdzinot ar pārējām koku sugām. Taču mēs nemaz nezinām visas šī koka izmantošanas iespējas, jo zinātne arvien attīstās. Varbūt pēc laika parādīsies kaut kas pilnīgi cits, piemēram, baltalkšņa hibrīds, kurš būs līdzvērtīgs apsei.
Pēc cik ilga laika hibrīdapse ir praktiski izmantojama?
Arnis Gailis: Labos apstākļos apse aug ātri, tāpēc jādara viss iespējamais, lai šajā laikā gūtu maksimālu labumu. Mūsu novērojumi liecina, ka hibrīdapse ir izmantojama jau pēc trīs četriem gadiem. Jāņem vērā, ka apsei nepieciešama auglīga augsne, tāpēc slikti sagatavotā augsnē pirmā gada pieaugums ir mazs – tikai 10-15 centimetri. Savukārt labi sagatavotā augsnē nākamā gada pieaugums jau ir līdz pat 2 metriem. Svarīgi ir stādījumus kopt un regulāri appļaut, lai samazinātu nezāļu konkurenci.
Cik kubikmetru koksnes no hektāra varētu iegūt 16-20 gadu vecumā?
Arnis Gailis: Mūsu hibrīdapšu selekcijas izmēģinājuma stādījumā Iecavā, kuram patlaban ir vairāk nekā 14 gadu, labākajiem kloniem produktivitāte ir 250 m3/ha, taču jāņem vērā, ka tur stādīti 2500 koki uz hektāru. Tas ir ļoti daudz, jo parasti stāda mazāk – aptuveni 1000 vai 1100 koku. Taču, ja stādījumu nekopj un neretina, novācamā kubatūra, protams, ir daudz mazāka. Mūsu novērojumi liecina, ka pirmajā apritē kopējā koksnes masa ir mazāka – no 250 līdz 350 m3/ha. Savukārt nākamajā rotācijā, kas attīstās jau no iepriekšējās paaudzes sakņu atvasēm, kopējā koksnes masa varētu būt lielāka. Skandināvi domā, ka ir lietderīgi veikt trīs aprites, bet pēc tam, izvērtējot izdevīgumu, jau jāmeklē produktīvāki risinājumi.
Mārtiņš Zeps: Rembates pagasta hibrīdapšu izmēģinājuma stādījumā mērījumi pēdējoreiz tika veikti 2005. gadā, kad audze bija astoņus gadus veca. Mūsu pētījumi liecina, ka šeit labākais rezultāts bija 78 m3/ha, bet jāņem vērā, ka te koku skaits ir 1100 uz hektāru, nevis kā Iecavā – 2500. Līdz ar to šeit krāja uz hektāru ir mazāka. Tajā pašā laikā pieaugumi ir salīdzinoši labi, un atsevišķiem kloniem pieaugums gadā pārsniedz pat divus metrus!
Arnis Gailis: Šķeldai ātraudzīgās apses var izmantot jau pirmajā gadā, bet pēc trīs četriem gadiem atvases jau ir divus metrus augstas, tāpēc ir svarīgi plānot, kā audzē iegūtos materiālus lietderīgāk izmantot, jo plantācijās var gan pļaut šķeldai, gan atstāt resnākos kokus koksnei. Tā ir būtiska apses priekšrocība salīdzinājumā, piemēram, ar kārkliem, kuri der tikai šķeldai. Šogad «Silavā» ir konkrēts uzdevums – pētīt apses siltumspēju. Pagaidām esam konstatējuši, ka apses siltumspēja ir nedaudz augstāka par egles koksnes siltumspēju.
Cik kubikmetru koksnes tādā pašā laika periodā dod bērzs?
Mudrīte Daugaviete: Šos divus kokus vispār nevar salīdzināt – apsei ir sava vieta, bērzam – sava, taču mūsu novērojumi liecina, ka labos apstākļos bērzs 15 gados dod aptuveni 80-100 m3/ha koksnes. Bet, ja jau mēs tā rēķinām, tad baltalksnis šajos 15 gados pārspēj gan apsi, gan bērzu. Tāpēc īstenībā to vispār nav iespējams salīdzināt. Nekad nebūs tā, ka visa Latvija būs viena liela hibrīdapšu plantācija, jo hibrīdapses aug tikai auglīgās augsnēs. Turklāt plantācijas ir jākopj – nebūs tā, ka visa saimniekošana beigsies ar iestādīšanu. Lai gūtu labus rezultātus, ir jāiegulda liels darbs.
Ja jau baltalksnis ir tik labs, kāpēc Latvijā to neaudzē?
Mudrīte Daugaviete: Baltalksnis ir mūsu vietējā suga. Ja to pareizi kopj un rēķinās, ka baltalksnis ir gaismas prasīgs, tas aug ļoti ātri. Diemžēl mūsu dabīgi atjaunojušās baltalkšņu audzes ir nelietderīgi izmantotas un nekoptas. Biomasa tur ir varena, bet liela daļa koku aiziet bojā. Paliek tikai spēcīgākie koki, un, tā kā neviens šīs audzes nav speciāli stādījis, tās atjaunojas nevienmērīgi. Tikai tagad «Silavā» pirmo reizi tiek realizēts projekts – tiek izaudzēti stādi, lai veidotu baltalkšņa plantācijas.
Varbūt izrādīsies, ka Latvijā jāaudzē baltalksnis, nevis hibrīdapses?
Mudrīte Daugaviete: Tā arī nevar teikt. Taču, ja atklās, ka baltalksnis der arī celulozei, situācija, iespējams, mainīsies. Pašlaik gan no baltalkšņa vēl neviens nemāk izgatavot celulozi, jo šim kokam ir ļoti īpatnēja dzeltena koksne.
Arnis Gailis: Jārēķinās, ka šodien selekcijas radītie produkti būs pieejami tikai pēc daudziem gadiem, līdz ar to reti kurš rūpnieks apņemas pasūtīt zinātniskai izpētei kaut ko konkrētu. Ir grūti prognozēt, ko un kam vajadzēs pēc 20 gadiem, taču ikvienam pētījumam pamatā tomēr nepieciešams rūpniecības pasūtījums un noteiktas izejvielas. Tagad mēs pētām arī baltalksni, jo noteikti būs kāds ražotājs, kurš atradīs tehnoloģiju, kā to tālāk izmantot.
Kāda ir Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» loma šajos procesos?
Arnis Gailis: «Silavā» zinātnieki, izvēloties labākos īpatņus pēc produktivitātes un kvalitātes, vērtējot stumbrus un zarus, krusto kokus, kas aug mūsu mežā. Tā, piemēram, sakrustojot vietējo apsi ar Amerikas apsi, iegūstam hibrīdās ģimenes, no kurām tālāk tiek atlasīti koki pavairošanai rūpnieciskām vajadzībām. Mēs vispirms atlasām vērtīgāko materiālu, tad izvērtējam un pārbaudām, vai to iespējams arī pavairot. Šobrīd mums ir iespējas tālāk pavairot tikai veģetatīvi, tāpēc arvien meklējam jaunas un labākas metodes.
Ja jūsu uzdevums ir selekcija, kas nodarbojas ar stādiņu audzēšanu?
Arnis Gailis: Latvijā šo darbu ir uzsākusi AS «Latvijas valsts meži», ierīkojot Kalsnavā audu kultūru ražošanas laboratoriju. Turklāt «Latvijas valsts meži» ne tikai vairo vērtīgākos īpatņus laboratorijā, bet arī audzē no tiem ietvarstādus.
Vai AS «Latvijas valsts meži» ražo tikai savām vajadzībām? Vai arī privāto mežu saimnieki šos stādus var nopirkt?
Arnis Gailis: «Latvijas valsts meži» orientējas ne tikai uz Latvijas, bet arī ārzemju tirgu. Pirmie hibrīdapses stādi, kas izauguši no mūsu pavairotajām apsēm, bija nopērkami jau šopavasar par 45 santīmiem. Pašlaik interese ir ļoti liela, tāpēc, lai stādus iegādātos, būs jāgaida vismaz divi gadi. Uzņēmums plāno ražošanas apjomus palielināt, jo interese par stādiem ir gan Lietuvā, gan Zviedrijā.
Vai arī kaimiņvalstīs iespējams iegādāties hibrīdapšu stādiņus?
Arnis Gailis: Jā, Igaunijā, stādaudzētavā «Plantex». Tur pavairo no Somijas atvestos klonus.
Kāda situācija hibrīdapšu audzēšanas jomā pašlaik ir kaimiņvalstīs?
Arnis Gailis: Vienubrīd Igaunijā hibrīdapses stādīja visai intensīvi. Formāli bija apstādīti vairāki simti hektāru, taču daļa no tiem – diezgan neveiksmīgi.
Kādi būtu iespējamie negatīvie aspekti, ja Latvijā sāktos intensīvāka apšu audzēšana?
Arnis Gailis: Apse ir riskanta kultūra, jo to apdraud ļoti daudz kaitēkļu. Kokus nograuž peles, zaķi, stirnas, aļņi. Tāpēc, ņemot vērā apšu materiāla dārdzību, aizsardzības pasākumiem jābūt ļoti pamatīgiem. Lai aizsargātu plantācijas, tās jāapjož ar vismaz divus metrus augstu žogu, savukārt pret sīkajiem grauzējiem, jo īpaši pelēm, kociņi jāaizsargā ar īpašiem plastmasas cilindriem, kas laika gaitā saulē sadalās.
Runājot par slimībām, jāsaka, ka apses hibrīdam līdz šim konstatēti tikai zaru vai stumbra vēža gadījumi, kā arī galotņu nokalšana stāda augšanas laikā. Taču līdz šim tā nav bijusi ļoti aktuāla problēma, jo radušos bojājumus izdevies laikus pamanīt un apkarot.
Projekta «Baltijas Biomasas tīkls» ietvaros ir izstrādāts pārskats par ātraudzīgo koku plantāciju nepieciešamību un veikts to izveides iespēju izvērtējums. Šis pārskats publiski pieejams internetā: http://www.videsprojekti.lv un http://www.balticbiomass.com.
Hibrīdapšu pētījumi «Silavā»
Audu kultūru laboratorija Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava» darbojas jau kopš 80. gadu vidus, un tās galvenais pētījuma mērķis un objekts vienmēr ir bijusi hibrīdapse. To pavairo ar audu kultūras jeb meristēmu metodi – stādiņus audzē speciālā šķīdumā noteiktā temperatūrā un gaismā. Pašlaik laboratorijā mēģenēs atrodas aptuveni 100 apšu klonu. Tas nozīmē, ka katram no šiem kloniem atbilst viens unikāls koks.
Hibrīdapse ir samērā grūti pavairojama ar spraudeņiem, bet ģeneratīvi tā vispār nav pavairojama, tāpēc dažkārt tiek izmantoti saknes spraudeņi. Bet mums jau tagad ir kloni, kas labi pavairojami audu kultūrās un atbilst arī saimnieciskām prasībām.
Audu kultūrās mēģenē apses aug, līdz tās var ņemt ārā, apgriezt saknes un likt substrātā. Tas gan nevar notikt jebkurā siltumnīcā, jo nepieciešama īpaša miglas tehnoloģija. Pēc divām nedēļām parādās pirmās saknes, tad audus pārstāda lielākā konteinerā. Vasarā stādiņš ir sasniedzis jau 76 cm augstumu.
Pašlaik laboratorijā ir apšu kolekcija – 30 jaunas šķirnes. Izskatās, ka tikai viena trešdaļa jeb aptuveni 10 šķirnes būs dzīvotājas. Tā kā ne visi kloni izrādās derīgi, ir svarīgi zināt, kuru no stādiem vispār vērts stādīt.
Bez apsēm «Silavas» laboratorijā ar audu kultūras metodi pavairo arī dekoratīvos augus, piemēram, ceriņus un rododendrus. Tiek izmantota arī somatiskās embrioģenēzes metode, ar kuras palīdzību no vienas egles sēklas tiek iegūts «kauls», bet no tā reģenerēti pēcnācēji. Somatiskajai embrioģenēzei noteikti būs lielas priekšrocības selekcijas intensitātes un ātruma palielināšanā. Koks aug ilgi, katrs gads ir būtisks ieguvums, lai selekcionārs ātrāk iegūtu noteiktu rezultātu un varētu vērtīgāko laist ražošanā.
Krustošanas rezultātā nekad nevar iegūt tik daudz stādu no vienas sēklas kā ar šīs metodes palīdzību. Jo ātrāka ir rezultātu aprite, jo lētāka selekcija. Ja lauksaimnieki jebkuram krustojumam iznākumu redz pēc gada vai diviem, tad mežā selekcionāram līdz redzamam rezultātam paiet krietni ilgāks laiks. Līdz ar to jebkura veģetatīvās pavairošanas metode paātrina darba rezultātus.
Sagatavoja: «Vides projekti»
Publicēts 2007.gada oktobrī.