Kādreiz ogles bija viens no galvenajiem enerģijas ieguves veidiem, bet, aktualizējoties vides problēmām, tās tika aizstātas ar videi draudzīgāko gāzi. Taču pēdējā laikā, saasinoties enerģētikas jautājumiem, ogles atkal ir kļuvušas par pievilcīgu enerģijas ieguves veidu. Par ogļu izmantošanu enerģijas ieguvē tagad domā ne tikai Latvijā un tādās jaunattīstības valstīs kā Ķīna un Indija, bet arī ASV un Rietumeiropā. Tā, piemēram, ASV jau tuvākajos gados ir plānots uzbūvēt 150, bet Ķīnā 550 jaunas ogļu spēkstacijas, no kurām vairākums izmantos konvencionālās tehnoloģijas. Ogles kļūst pievilcīgs enerģijas ieguves veids arī tāpēc, ka tās ir salīdzinoši lētas un to piegāde var tikt organizēta no dažādām valstīm (nevajag būvēt naftas vai gāzes vadus). Tiek prognozēts, ka ogles, salīdzinot ar naftu vai gāzi, pietiks vēl 250 gadiem. Taču, pieaugot naftas cenām, dārgākas kļūs arī ogles.
Taču galvenais iemesls ogļu spēkstaciju celtniecībai ir strauji augošais pieprasījums pēc elektroenerģijas. Latvijā pieprasījums pēc elektrības katru gadu palielinās par 5% – ikvienā mājsaimniecībā, katrā ģimenē arvien pieaug dažādu elektropreču – datoru, plazmas televizoru, virtuves tehnikas, veļas mazgājamo mašīnu u.tml. – skaits, kas kopumā patērē arvien vairāk elektroenerģijas; arvien vairāk cilvēku elektrību izmanto arī apkurē.
Ogļu spēkstaciju plāni Latvijā
Latvijā tiek izskatīta iespēja Kurzemē, visticamāk – Ventspilī, būvēt jaunu ogļu spēkstaciju, lai nākotnē apmierinātu pieprasījumu un novērstu iespējamo elektroenerģijas deficītu, kas varētu rasties, slēdzot Ignalinas kodolreaktoru. Šo projektu jau apsver vairākus gadus, un viens no tā lobijiem ir Ventspils, jo tas palīdzētu stiprināt ostas pozīcijas, uz ogļu rēķina palielinot ostas apgrozījumu.
Ogles, protams, nav Latvijas vietējais resurss, tāpēc, uzceļot šādu staciju, mēs būsim atkarīgi no tā piegādātājiem. Lielākās akmeņogļu atradnes ir ASV, Ķīnā, Krievijā, Polijā un Indijā. Šīs valstis (atskaitot ASV) ir arī lielākās akmeņogļu eksportētājas, divas no tām atrodas mums kaimiņos. Aptuveni 70% pasaulē iegūstamo akmeņogļu izmanto elektriskās strāvas ieguvei, un tas dod aptuveni 40% no visas pasaulē iegūtās elektroenerģijas. Visvairāk akmeņogles elektrības ražošanai izmanto Polija, Ķīna, Dienvidāfrika, Austrālija un ASV.
Ogleklis jānoglabā tur, kur tas bijis, – pazemē
Ogļu spēkstacija ne tikai padarītu Latviju atkarīgu no importa energoresursiem, bet arī būtiski pasliktinātu vides situāciju valstī. Ogles ir viens no netīrākajiem energoresursiem, un to sadedzināšanas procesā atmosfērā lielos daudzumos izplūst smagie metāli un klimata pārmaiņas veicinošas gāzes (SEG). Līdz ar to Latvijai samazinātos iespējas pārdot SEG emisiju kvotas, kas tādējādi radītu ievērojamus finanšu zaudējumus. Tam gan tiek piedāvāts risinājums – oglekļa piesaiste un noglabāšana. Šī tehnoloģija pēdējos gados ir kā ogļu rūpniecības pēdējais glābiņš, jo tā sola atrisināt ar ogļu dedzināšanu saistītās vides problēmas.
Ideja ir pavisam vienkārša, proti, ogļu spēkstacijās radītais CO2 jāsavāc un jānoglabā pazemes glabātavās. Ogleklis nāk no pazemes, un kāpēc gan lai to tur arī nenoglabātu? Taču, lai šo tehnoloģiju ieviestu, vēl ir jāatbild uz ļoti daudziem jautājumiem; pagaidām tā arī ir ļoti dārga. Šo tehnoloģiju visvienkāršāk un lētāk ir izmantot spēkstacijās, kas izmanto integrētu gazifikācijas kombinētā cikla (IGCC) tehnoloģiju. Šādās spēkstacijās ogles tiek pārvērstas ogļskābajā gāzē (oglekļa dioksīdā) un ūdeņradī. Par kombinēto ciklu to sauc tāpēc, ka enerģija tiek iegūta gan gāzes, gan tvaika turbīnās – ūdeņradis tiek dedzināts gāzes turbīnas degkamerā, kas darbina vienu turbīnu, bet tā izplūdes tvaiks darbina nākamo turbīnu. Šādas spēkstacijas ir par aptuveni 10% efektīvākas nekā parastās ogļu spēkstacijas, kas tikai vienu trešdaļu ogļu enerģijas pārvērš elektroenerģijā. Vēl viena šīs tehnoloģijas priekšrocība – tā efektīvāk tiek galā ar dzīvsudrabu un SO2, kas izdalās ogļu dedzināšanas procesā. Eiropas Komisijas materiālos ir teikts, ka tehnoloģija pastāv arī smago eļļu atliekām un bitumena emulsijām, bet sēra emisiju kontrole tiek sasniegta, izmantojot jaunākās tehnoloģijas neatšķaidītas gāzes attīrīšanas iekārtā gāzes turbīnā. Savukārt CO2 tiek savāks un noglabāts sāļūdens akvatorijās, pazemē vai iepumpēts dziļi okeānā, kur lielā spiediena un aukstās temperatūras rezultātā ogleklis sašķidrinātos un uz mūžiem paliktu noglabāts. Tādējādi spēkstacijām, kas izmanto oglekļa savākšanu un noglabāšanu, ir iespējams par 80-90% samazināt CO2 emisijas. Bet tā ir tikai teorija.
Pašlaik pasaulē ir 5000 konvencionālo ogļu staciju un tikai piecas IGCC tipa stacijas ar kopējo jaudu aptuveni 1000 MW. Arī lielākā daļa ogļu staciju, kuras plānots uzbūvēt tuvākajā nākotnē, negrasās izmantot IGCC tehnoloģiju, un tikai pāris plāno nodrošināt CO2 savākšanu un noglabāšanu.
Ar gāzi izspiež atlikušo naftu
Naftas kompānijas jau gadu desmitiem praktizē CO2 iesūknēšanu grūti izmantojamās naftas atradnēs, lai no tām izspiestu atlikušo naftu. Šāda tehnoloģiju izmanto, piemēram, Teksasā, ASV. Arī «Statoil» un «Royal Dutch Shell» ir ieplānojis pirmo CO2 noglabāšanas projektu Norvēģijā. Taču galvenās problēmas saistās ar augstajām izmaksām un enerģijas patēriņu, jo, piemēram, lai tonnu gāzes saspiestu vienā kubikcollā (noglabāšanai nepieciešamais spiediens), ir nepieciešami 33 000 kW. Tas nav lēti, bet, naftas cenām saglabājoties augstām, šī metode atmaksājas.
Pēc Eiropas Komisijas prognozēm, 2050. gadā aptuveni 20-40% globālo CO2 emisiju būs iespējams savākt un noglabāt. Savukārt globālā noglabāšanas kapacitāte tiek lēsta ap 2000 miljardiem tonnu CO2 vai 80 reizes vairāk nekā pasaules 2003. gada CO2 emisijas, kas bija 24 500 miljoni tonnu. Taču nav skaidrs, vai ogleklis, kas ir iepumpēts pazemē vai okeāna dzīlēs, tur tiešām paliks uz mūžīgiem laikiem. Zemes dzīles ir kā adatu spilventiņš, un ir iespējams, ka tur noglabātais ogleklis ceļo no vienas vietas uz citu, kur tas var iznākt atpakaļ atmosfērā. Starptautiskais klimata pārmaiņu panelis (IPCC) savā 2005. gada ziņojumā par oglekļa savākšanu un noglabāšanu secina, ka 99% noglabātā oglekļa tur arī paliktu tūkstoš gadu. Taču, lai tas tā tiešām notiktu, ir nepieciešama starptautiskā sadarbība un nedrīkst tikt pieļautas nekādas kļūdas.
Zaļā izvēle
IPCC eksperti prognozē, ka enerģijas ieguves izmaksas spēkstacijā, kas izmantotu oglekļa savākšanu, būtu par 20-100% augstākas nekā konvencionālajā ogļu spēkstacijā. Taču oglekļa savākšana un noglabāšana varētu būt ekonomiski izdevīga, ja emisiju tirdzniecības sistēmā oglekļa cena nākamos 15-20 gadus nenokristos zem 30 eiro par tonnu. Jebkurā gadījumā, tas pa-lielina elektroenerģijas cenu gala patērētājam.
Un te rodas jautājums, vai mēs esam gatavi par to maksāt. Protams, cenām ir jāatspoguļo visas izmaksas, ne tikai tās, kas saistās ar darbaspēku, peļņu un resursiem, bet arī sociālās un vides izmaksas. Šādā gadījumā var izrādīties, ka vēja un citi alternatīvie enerģijas ieguves veidi ir daudz lētāki. Bet Eiropas Komisija to uzskata par perspektīvu un ir vienojusies ar rūpniecības sektoru, ka līdz 2015. gadam Eiropā ir jāizveido vairākas lielas šāda tipa elektrostacijas. Taču komerciāla šādu staciju izmantošana nav prognozējama pirms 2020. gada. Tāpēc pat tādā gadījumā, ja mēs pieņemam neatjaunojamu resursu izmantošanu enerģijas ieguvei, pagaidām noteikti ir jāmeklē citas, ilgtspējīgākas alternatīvas.
Jānis Brizga
Publicēts 2007.gada jūlijā.