Ozons ir sevišķi kaitīgs, ja palielinātā koncentrācijā tas veidojas pilsētas piesārņotajā atmosfērā. Parasti tie ir tā sauktie vasaras smogi – kad ir saulaina diena, mazs vēja ātrums un gaisa apmaiņa pilsētā ir apgrūtināta. Rīgā gan ir tikai divas trīs šādas dienas gadā, turklāt ne katru gadu.
Smogs ir ļoti raksturīgs tādām pilsētām kā Madride, Losandželosa, Milāna, Parīze… Šīs pilsētas izvietotas ieplakā, kur gaisa apmaiņa ir vāja. Londona jau no pagātnes pazīstama ar saviem smogiem, taču tagad šeit ļoti rūpējas par gaisa kvalitāti un tās kontroli; tur ir pārdomāta transporta plūsmas organizācijas sistēma: pilsētas centrā drīkst iebraukt tikai sabiedriskais transports un taksometri, aiz pirmā loka ir lielākas autostāvvietas. Augsta ir arī degvielas kvalitāte. Amerikas dienvidu pavalstīs pašvaldības pat finansē tos transporta īpašniekus, kas vēlas pāriet uz gāzes degvielas izmantošanu saviem automobiļiem. Vislabākais risinājums būtu mašīnas, kas darbojas ar ūdeņradi. Šajā ziņā vistālāk tikusi Amerika un Japāna, kur valsts investē ļoti lielus līdzekļus nākotnes transporta līdzekļu pētniecībā un konstruēšanā. Arī Eiropā jau redzami pirmie ar ūdeņraža degvielu darbinātie autobusi – tiem nav nekādu izplūdes gāzu, tikai ūdens tvaiks. Tomēr šāda degviela un dzinēji pagaidām ir ļoti dārgi.
Galvenais pilsētas gaisa piesārņotājs ir automašīnu izplūdes gāzes. Pārējie ir stacionārie piesārņojuma avoti, taču tos ir vieglāk kontrolēt. Mašīnu izplūdes gāzes ir nenovēršamas, un, lai arī zinām, cik mašīnu ir rīdziniekiem, nevaram prognozēt, cik to katru dienu iebrauc no citurienes.
Labais ozons
Ozonam ir divējāda daba – atkarībā no koncentrācijas tas ir vai nu labs, vai slikts. Ozonu ļoti plaši izmanto medicīnā – ārstējot bronhītu vai citas plaušu slimības, izmanto ozona inhalācijas. Ozona slānis aizsargā mūsu planētu, tāpēc nemitīgi jārūpējas, lai to saglabātu. Ozons ir ārkārtīgi aktīva ķīmiskā viela, aktīvs dezinficētājs, kas ķīmiski ātri reaģē. Tas ir uz pusi aktīvāks oksidētājs nekā hlors, turklāt iedarbojas pat 3000 reižu ātrāk. Ozonam nav līdzinieku dažādu plaši pazīstamu baktēriju (E.coli un fecal coliforms) iznīcināšanas spējā, tas spēj dezaktivēt vīrusus, sēnes, pelējumu, cistas. Atšķirībā no hlora ozons neveido trihalometānus vai hloroformu. Ozons izreaģē ātri, sagrauj mikroorganismu šūnu membrānas un pārvēršas skābeklī 20 minūtēs. Ozonu var arī iestrādāt augsnē – tas palīdz cīnīties pret kaitēkļiem un nezālēm.
Sliktais ozons
Ozons pilsētas gaisā ir kaitīgs tikai tad, ja tas rodas piesārņotā vidē atmosfērā saules gaismā. Ieelpojot ozonu palielinātā koncentrācijā, mutē rodas izteikta sausuma sajūta, nāk klepus, asaro acis, bet, ja koncentrācija ir vēl lielāka, var veidoties elpošanas ceļu apdegumi… Rīgā pilsētas centra ielām raksturīgs, ka slāpekļa oksīda koncentrācija no automašīnu izplūdes gāzēm ir lielāka pa dienu, kad ielās vairāk mašīnu, naktīs palielinās ozona koncentrācija, jo no Rīgas nomalēm un mežiem pilsētā ieplūst svaigais gaiss. Pa dienu slāpekļa oksīdi reaģē ar to ozonu, kas jau ir bijis atmosfērā. No rīta, kad automašīnu skaits pilsētas ielās palielinās, slāpekļa oksīdu, arī cieto daļiņu (putekļu) un tvana gāzes koncentrācija strauji aug, bet ozona daudzums samazinās. Lielākās gaisa piesārņojuma problēmas Rīgā ir ar cietajām daļiņām, slāpekļa oksīdiem.
Slikts gaiss kanjonu ielās
Rīgā vissliktākā gaisa kvalitāte ir tā sauktajās kanjonu ielās, kur ir intensīva transporta kustība un kur tuvu ielai ir daudzstāvu dzīvojamie nami. Zemākajos stāvos gaisa piesārņojums ir izjūtams vairāk. Zaļā zona pilsētā strauji samazinās, un tas ir ļoti slikti, jo izmaina pilsētas mikroklimatu, paaugstinās gaisa temperatūra pilsētas centrā. Tas savukārt atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz gaisa kvalitāti.
Iekštelpās gaiss reizēm var būt piesārņotāks nekā ārpusē, sevišķi, ja ir blīvie pakešu logi, līdz ar to ir sliktāka gaisa cirkulācija. Latvijas Universitātes galvenajā ēkā darbdienās nav ieteicams taisīt vaļā logus uz Raiņa bulvāri un uz Merķeļa ielu, jo šāds gaiss nav piemērots veselīgai elpošanai.
Cilvēks, tāpat kā jebkura dzīva būtne, ļoti ātri pielāgojas vides izmaiņām. Pilsētas centra iedzīvotājs var izjust diskomfortu, nokļūstot svaigā gaisā: laukos vai mežā var sākt sāpēt galva no tā, ka par maz ir ierastās tvana gāzes, ogļūdeņražu, jo organisms jau ir tā pieradis pie indēm, ka bez tām grūti iztikt. Tomēr mūsu ķermenis izmisīgi cenšas tikt galā ar piesārņojumu. Deguns nemitīgi filtrē netīro gaisu, taču bīstamākās ir tieši smalkākās daļiņas, kuru izmēri ir mazāki par vienu mikronu, tās ir galvenās plaušu slimību, tostarp ļaundabīgo audzēju, izraisītājas.
Anda Lase
Paldies Dr. Phys. Jānim Kleperim par sniegto palīdzību raksta tapšanā.
Publicēts 2005.gada martā.