Vienmēr esmu gribējis nokļūt ziemeļos aiz Polārā loka. Ziemeļu skarbā daba mani saista vairāk nekā Āfrikas savanna. Un šovasar tāda izdevība beidzot radās, kad jūnija beigās piedalījos seminārā Norvēģijā. Seminārs notika Fenoskandijas Zaļās jostas ietvaros. Te jāpaskaidro, ka iniciatīva «Eiropas Zaļā josta» ir liels dabas aizsardzības projekts, kas notiek valstīs, kuras reiz atradās uz robežas starp Austrumu un Rietumeiropu. Tā kā robežas zonā netika veicināta saimnieciskā darbība, šeit gadu desmitiem saimniekoja pati daba. Tā savulaik šerpā robežas sargāšana radījusi negaidīti labvēlīgu blakni – nosargātu dabu. Eiropas Zaļajā jostā apvienojušās dažādas jau esošās reģionālās iniciatīvas – Fenoskandijas, Baltijas, Centrāleiropas un Balkānu Zaļā josta.
Fenoskandijas Zaļā josta stiepjas 1350 km no Barenca jūras ziemeļos līdz Baltijas jūrai dienvidos. Reģionā ietilpstošo trīs valstu – Norvēģijas, Somijas un Krievijas – Vides ministrijas 2010. gadā parakstīja Saprašanās memorandu, lai veicinātu ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgu pārrobežu sadarbību. Šai sadarbībai ir tālu pagātnē sakņota kopīga vēsture. Īpaši tas attiecināms uz Zaļās jostas sākumu pie Barenca jūras un tālāk uz dienvidiem. Lielā daļā visu triju valstu teritoriju senāk dzīvoja sāmi, un faktiski norvēģi, krievi un somi ir sadalījuši un kolonizējuši šo sāmu zemi – Lapzemi. Lapzeme vienmēr bijusi mazapdzīvota, vienīgi pēdējos gadsimtos, attīstoties kalnrūpniecībai, zvejniecībai un tūrismam, iedzīvotāju kļuvis vairāk. Jaunienācēji apmetušies piekrastē, kamēr sāmi arvien apdzīvo iekšzemi.
Uz Pasvīkas nacionālo parku
Pirms ceļojuma nebiju iedomājies, ka Norvēģija ir tik liela. Salīdzinājumam: attālums pa gaisa līniju no Rīgas līdz Oslo ir 840 km, bet no Oslo līdz Kirkenēsei – 1410 km. Kirkenēse atrodas Barenca jūras krastā, tiesa, līdz atklātai jūrai ir padsmit jūdžu, jo pilsētiņa uzcelta gara fjorda galā. Ceļš no lidlauka vijas gar lielu ezeru, un mans pavadonis Bjerns norādīja uz drūmu, sasprēgājušiem rupjmaizes kukuļa sāniem līdzīgo klinšaino krastu otrā pusē: «Krievija,» viņš teica. Mēs braucām gar pašu robežu. Svanvīkā – nelielā apdzīvotā vietā, kas var lepoties ar vienu veikalu, karaspēka daļu, viesnīcām un Tautas universitāti, – nonācām vēlā vakarā.
Galamērķis – Pasvīkas Nacionālā parka centrs Svanhovdā – moderns koka ēku komplekss ar konferenču telpām, muzeju, ēstuvi un viesnīcu – uz laiku kļuva par manām mājām. Pasvīkas Nacionālais parks atrodas Pasvīkas upes ielejā un ir piemērs ciešai trīspusējai pārrobežu sadarbībai, jo atrodas Norvēģijas, Krievijas un Somijas teritorijā. Daba nepazīst valstu robežas, tāpēc, tikai cieši sadarbojoties visu triju valstu dabas sargiem un pētniekiem, iespējams nosargāt ziemeļu ekosistēmas Pasvīkas sateces baseinā.
Zapovedņiks»
Ziemeļnieki ir viesmīlīgi. Viesu mājā man tika ierādīta atsevišķa istaba ar zīmīgu nosaukumu uz durvīm – «Zapovedņik». Vēlāk sapratu, ka istaba nosaukta par godu sadarbības partneriem un kolēģiem no tepat aiz robežas esošā krievu zapovedņika (krievu val. заповедник– rezervāts). Vismaz ārēji norvēģi krievus uztvēra ļoti mierīgi un ar cieņu, bet es ar skaudību nodomāju: «Kaut mēs Latvijā tā varētu – mierīgi un attālināti…»
Bija viens naktī, un saule blāvi spīdēja caur koku zariem. Kaut kur aiz ēkām pīkstēja dzeltenie tārtiņi, tuvējos kokos iesaucās plukšķis…Negribējās iet gulēt, kaut aiz muguras bija 16 stundu garš ceļojums. Duša «Zapovedņikā» bija pat smalkāka par to, kādā gāju Kirkenēses viesnīcā. Tikai tad, kad aizvilku tumšos aizkarus un ieslēdzu naktslampiņu, mans ķermenis beidzot sāka ticēt, ka ir divi naktī. Divus mēnešus tur valda diena, bet tagad tuvojās laiks, kad būs nemitīga nakts.
Laši nedzīvo plastmasas maisos veikalos
Vietējās sabiedrības ilgtspējīga saimniekošana īpaši aizsargājamās teritorijās un sabiedrības motivēšana lokālo ekosistēmu aizsardzībā caurauda semināra dalībnieku lasītos referātus. Nedaudz tika skarta arī klimata pārmaiņu ietekme uz ziemeļu dabu un zinātniskās izpētes metodes. Semināra uzdevums bija dot iespēju tā dalībniekiem dalīties savā pieredzē par vietējo augu un zivju sugu ilgtspējīgu izmantošanu pārtikā saistībā ar ekotūrismu. No visa redzētā mums vajadzēja iedvesmoties un, atgriežoties mājās, iegūtās atklāsmes transformēt un pielietot praksē. Īpašs uzsvars tika likts uz nodarbībām, kurās paredzēts iesaistīt bērnus. Piemēram, norvēģiem ir īpaša programma un nodarbības, kurās skolēniem stāsta par lasi, lai bērni nedomātu, ka lasis dzīvo plastikāta maisā veikala plauktā. Zināšanas tiek pasniegtas atraktīvā veidā, sākot ar laša sugas bioloģiju un beidzot ar laša lejas grilēšanu ugunskurā. Semināra dalībniekiem bija iespēja pašiem sajusties kā skolēniem un piedalīties spēlē. Tas tik tiešām bija aizraujoši!
Dalība seminārā paplašināja manu redzesloku un iedvesmoja, bet galvenais – es sapratu, ka mēs Latvijā vēl aizvien esam ļoti tuvi dabai. Tiesa, koku mizu neēdam, bet asari un sīgas mums ir pazīstamas un iecienītas zivis, līdakas pagaidām krūmos nemetam, turklāt daļai tautas arī nātru ēšana ir ierasta lieta.
Vilnis Skuja
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2015